Prāta ir pietrūcis

Rīgas Laiks: Mēģinām bezbailīgi. Kāpēc tevi sauc par sociologu?

Arnis Kaktiņš: Nu, varbūt tāpēc, ka tas, ar ko mēs te nodarbojamies, ir tā kā saistīts ar socioloģiju. Lai gan pēc akadēmiskās izglītības es neesmu sociologs. Es socioloģiju universitātē nevienu kursu neesmu klausījies. Mani uzjautrina, ka medijos kādreiz piesaka: “Viens no Latvijas vadošajiem sociologiem.”

RL: (Smejas.) Lūk, es arī to ievēroju.

Kaktiņš: Es drīzāk esmu menedžeris, uzņēmuma vadītājs, bet, tā kā mūsu darbības joma ir saistīta ar pētniecību, ar aptaujām un to, kas ir socioloģija, tad tas apzīmējums man kaut kā ir ticis pierakstīts.

RL: Man vispārsteidzošākais no tā, ko tavs uzņēmums mēra, ir kaut kas tāds, ko jūs saucat par sabiedrības noskaņojumu. Ar ko sabiedrības noskaņojuma mērīšana atšķiras no vidējās temperatūras mērīšanas slimnīcā?

Kaktiņš: Ne ar ko. Tā ir laba, izmantojama analoģija. Es negribu teikt, ka pilnīgi bezjēdzīga. Bet, nu labi, vidējā temperatūra slimnīcā – tas tiešām ir bezjēdzīgi.

RL: Tas bija domāts kā bezjēdzīga mērījuma piemērs.

Kaktiņš: Jā, jā.

RL: Un tu varbūt pārsteidzīgi piekriti, ka šī analoģija ir laba. (Smejas.)

Kaktiņš: Nē, nu tādā virspusīgā līmenī tur ir zināma līdzība. Lai gan es domāju, ka labāka analoģija būtu IKP – iekšzemes kopprodukts –, kur arī visa ekonomiskā aktivitāte valstī tiek savilkta vienā skaitlī. Nu, mēs zinām, IKP tiek minēts priekšā un pakaļā, un, balstoties uz to, visādi lēmumi tiek pieņemti. Protams, kaut kāda jēga jau tam IKP rādītājam ir, bet ir svarīgi saprast visus tos milzīgos ierobežojumus, kas piemīt šim skaitlim. Paskatīsimies no otras puses uz to pašu ekonomiku vai sabiedrisko domu. Ja mēs secinām, ka šim skaitlim nav pārāk liela jēga, tad uz ko mums vajadzētu skatīties? Ir desmitiem dažādu nozaru, katrā nozarē simtiem uzņēmumu. Un dienas beigās mēs redzam 100 000 atsevišķu vienību, bet neredzam kopainu. Ja gribam redzēt kopainu, tad vienā brīdī mums ar kaut kādām metodēm jāsāk reducēt to informācijas blāķi uz kādu vienu, otru, trešo skaitli.

RL: Jā, bet vai kopaina pati par sevi nav fikcija?

Kaktiņš: Gan ir, gan nav. Te nav pareizās atbildes. Kopaina, man šķiet, ir tāda abstrakta kategorija. Dabā, realitātē tās nav. Bet, no otras puses, līdzīgi kā ar ekonomisko aktivitāti – ja tu gribi saprast, kas valstī notiek vai nenotiek, tad tev jāsāk skaitīt kopā visus izkulto graudu kilogramus, saražotos kurpju pārus un izceptos maizes kukuļus. Tev tas viss jāpārnes kaut kādās nosacītās vienībās un tad jāmēģina saprast – ir vairāk saražots vai nav vairāk saražots? Nonāc pie ļoti augstas abstrakcijas objekta, IKP, kurš jau tev neko nepasaka ne par konkrēto maiznieku, ne par kurpnieku, ne par ko, bet, ja tu esi ķēniņš, tu tomēr gribi saprast, kā tad mums te, karaļvalstī, kopumā ņemot, iet. Un tas pats ir ar sabiedrības noskaņojumu. Mēs Latvijā esam gandrīz divi miljoni cilvēku. Un katram ir kaut kāds noskaņojums, kaut kāds viedoklis, kaut kāda pārliecība. Ja mēs gribam saprast, vai cilvēki ir vai nav apmierināti ar valdības darbu, piemēram, tad mēs pēc noteiktas metodes vienam tūkstotim pajautājam. Vieni ir apmierināti, citi nav apmierināti, mēs to visu savelkam kopā un sakām: tik un tik procenti ir apmierināti, tik un tik procenti nav. Vai tā ir realitāte? Nu, tā ir realitāte, kas aprakstīta matemātikas valodā.