Primitīvā domāšana saglabāsies vienmēr

Kad eiropiešu ceļotāji 16. gadsimtā buru kuģos nonāca līdz tam svešajās Āfrikas un Amerikas pasaulēs, viņi tur sastapa citas cilvēciskas būtnes, kuru paražas un tikumi gandrīz neaptverami atšķīrās no visa, kas bija pazīstams Anglijā, Francijā un Spānijā. Līdz ar evolūcijas teorijas rašanos pamazām izveidojās priekšstats, ka šie cilvēki pieder pie kādas aizkavējušās stadijas cilvēces attīstībā un ka, izpētot tā saukto “mežoņu” ticējumus un ieradumus, varētu gūt priekšstatu par primitīvo prātu, kā to sāka dēvēt.

Kabineta antropologi, kuri savas teorijas būvēja uz misionāru un koloniju administratoru piegādātajiem pastāstiem, sprieda, ka cilšu maģijas rituāli liecina par pirmszinātniskas domāšanas eksistenci; tā viņiem šķita apbrīnojami līdzīga civilizētās pasaules bērna prātam. Tādi pētnieki kā Džeimss Freizers, ietekmīgā darba “Zelta zars” autors, uzskatīja, ka maģiskie ticējumi parāda bērnišķīga prāta centienus aptvert dabas cēlonības pamatprincipus. Taču, kad antropologi iznāca no kabinetiem un sāka paši doties izpētes ekspedīcijās, drīz vien kļuva skaidrs, ka priekšstats par primitīvo domāšanu drīzāk gan atspoguļo sociālās zinātnes pašas primitīvo attīstības stadiju un ka ir daudz produktīvāki veidi, kā izskaidrot maģijas un rituālu šķietami vientiesīgās īpatnības. Mūsdienu antropologi “mežoņa” domāšanu vairs nepielīdzina bērna prātam un cilšu iekārtā dzīvojošu cilvēku vairs neuzskata par mūsu pirmatnējo senču fosilijām. Pētniekus, kuri savu darba mūžu pavadījuši starp tā sauktajiem “mežoņiem”, vienmēr pārsteidz efektivitāte, lietpratība un izmanība, ar kādu šie it kā primitīvie cilvēki organizē dzīvi nepakļāvīgā un bieži vien nelabvēlīgā vidē. Šādi novērojumi nav savienojami ar pārliecību, ka ciltīm raksturīgais prāts ir tikai vienkāršāka un nesakarīgāka mūsu pašu domāšanas versija, un tādi antropologi kā profesors Klifords Gērcs no Prinstonas Padziļināto pētījumu institūta, kurš klātienē vērojis strauji izzūdošo cilšu cilvēka dzīvi, savās zinātniskajās publikācijās arvien uzskatāmāk parāda, ka maģiskā prakse, kas pavada pirmsrakstības sabiedrību tehniskās darbības, liecina par citādu, taču nekādā gadījumā ne primitīvu attieksmi pret apkārtējo pasauli.

Džonatans Millers

Evolūcijas teorijai bijusi neatgriezeniska ietekme uz mūsu uzskatiem par prāta vietu dabā, kaut vai tāpēc, ka tā pirmoreiz piedāvāja ideju, ka prātam vispār ir vēsture. Varbūt es varētu sākt ar jautājumu: kādas šodien ir antropologu domas par cilvēka prāta rašanos?

Aptuveni pirms 30 gadiem, pateicoties jaunam fosiliju atradumam Āfrikā, mūsu uzskati ievērojami mainījās. Līdz tam valdīja priekšstats, ka dzīvnieks, ko sauc par cilvēku, jau uzreiz radies kā kaut kas vesels, gatavs un vienots savā kopumā. Taču arheologi pamazām nonāca pie atziņas, ka dažādas Homo sapiens daļas attīstījušās dažādos laikos. Vispirms aptuveni mūsdienu cilvēkam līdzīgus apveidus ieguva krūšukurvis, vēlāk – kājas, un visbeidzot “cilvēciskākas” kļuva smadzenes. Pamazām sāka uziet tā saucamo australopiteku fosilijas, kas liecināja jau par pašos pamatos mūsdienīgu cilvēka ķermeņa uzbūvi, kā arī smadzenēm, kuras apjoma ziņā iekļaujas cilvēkveidīgo pērtiķu smadzeņu diapazonā, tātad ir vairāk vai mazāk līdzīgas šimpanzes smadzenēm. Vēlākās fosilijās, kas saglabājušās no ledus laikmeta, smadzeņu izmēra ziņā jau noticis īsts sprādziens. Tāpēc jautājums vairs nebija: kas licis dabiskās izlases procesā rasties šādam – jau veselam un gatavam – dzīvniekam? Antropologi sāka apsvērt jautājumu: kādu specifisku faktoru iespaidā īsā laikā noticis vai būtu varējis notikt šāds neparasti straujš smadzeņu apjoma pieaugums; kādi faktori varēja novest (darvinisma izpratnē) pie tik lielu smadzeņu izveidošanās? Viņi sāka domāt, kādi apstākļi būtu varējuši to kaut kā iespaidot. Pamazām antropologi sāka aptvert, ka smadzenes ir ļoti cieši saistītas ar kultūru.

Un tā viņi sāka būvēt teorijas, kā darbarīki tajos laikos varētu būt devuši priekšrocības dabiskajā izlasē – varbūt medībās, varbūt kaujās, vienalga. Īpaši jau medībās, jo bija atrasti darbarīki, ko – vismaz tā uzskatīja – izmantojuši daži no šiem agrīnajiem pirmscilvēkdzīvniekiem. Izveidojās priekšstats, ka dzīvniekam, kuram ir nedaudz lielākas smadzenes un kurš līdz ar to spēj izgatavot nedaudz labākus darbarīkus, ir priekšrocības dabiskajā izlasē un ka šāda kultūras un dabas mijiedarbība ātri vērsās plašumā, izraisot strauju smadzeņu apjoma palielināšanos.

Tas, manuprāt, ir valdošais uzskats arī pašlaik, taču tagad paplašinājies un nedaudz mainījies mūsu priekšstats par izlasē iesaistītajiem kulturālajiem faktoriem. Tagad šis pleistocēna mačo “medniekvīra” tēls vismaz nedaudz ir mīkstināts. Mēs zinām vai domājam, ka zinām: līdztekus medībām šo agrīno kopienu cilvēki daudz vairāk nodarbojās ar pārtikas vākšanu, līdz ar to sievietēm šajā procesā bija krietni lielāka loma, nekā bija domāts agrāk, un tas pats attiecas uz sadarbību starp abiem dzimumiem. Nesenākie pētījumi, kas pagaidām vēl tiek vērtēti, pēc visa spriežot, liecina par dalīšanos pārtikā un tamlīdzīgu sociālo uzvedību. Sociālās iemaņas – spēja dalīties ar citiem, spēja sajust, ko jūt citi dzīvnieki, reaģēt uz šiem citiem ar iejūtību – tieši tāpat būtu priekšrocība dabiskajā izlasē, ja runājam par grupu, kura dzīvo kopā un lieto kopīgus pārtikas krājumus un kurā daži iet medībās, citi vāc pārtiku un tā tālāk.

Atbilstoši pašreizējam priekšstatam par šo atgriezeniskās saites cilpu starp kulturālo un bioloģisko attīstību ledus laikmetā (iespējams, vēl senāk) cilvēka kultūra un cilvēka smadzenes veidojušās mijiedarbībā. Kaut kādā ziņā var teikt, ka smadzenes izveidojusi kultūra. Nav pareizs uzskats, ka cilvēka smadzenes bija vispirms, bet kultūra, pareizāk, cilvēka spēja veidot kultūru, ir sekas. Nākas secināt, ka cilvēka smadzenes droši vien nespētu efektīvi funkcionēt ārpus kultūras – ka tās nedarbotos īpaši labi vai nedarbotos vispār. Īsi sakot šis priekšstats ievērojami atšķiras no iepriekšējā – ka bijis organisms, kas viss kopumā mainījies, pēkšņā lēcienā topot par cilvēku, piepeši tā bijusi viscaur cilvēciska būtne. Šis process, jādomā, bijis daudz pakāpeniskāks, daudz sarežģītāks, un tā saucamā kritiskā punkta teorija par cilvēka izveidošanos vairs netiek atzīta par īpaši ticamu, tāpat kā ūdens piepeši nesasalst par ledu vai lidmašīna nepaceļas gaisā vienā acumirklī. Šo “ranga paaugstinājuma” ainu, kā to arī reizēm sauc (līdz šim tu biji dzīvnieks, tagad būsi cilvēks), izkonkurējis priekšstats par pakāpeniskāku pāreju, strauju (ģeoloģijas izpratnē) un sarežģītu (bioloģijas izpratnē) attīstību, ko nosaka kulturālo un bioloģisko faktoru mijiedarbība.

Runājot par pakāpenisku prāta attīstību, arī antropologi nonākuši pie sava skatījuma uz to, kā veidojusies cilvēka domāšana. 19. gadsimta beigās izplatīta bija ideja, ka šajās agrīnajās stadijās prāts bijis kaut kādā veidā primitīvs, proti, tam it kā piemitušas zināmas īpašības, kas ļoti atšķiras no tā, ko tālaika pētnieki samērā pašapmierināti nodēvēja par civilizēto prātu. Varbūt jūs varētu lielos vilcienos raksturot 19. gadsimta antropologu uzskatus par šīm agrīnajām stadijām un viņu kļūdas?

Jā. Viņi uzskatīja, ka prāta evolūcija būtībā attiecas uz intelekta, sapratnes jomu, īpaši jau agrīnajās stadijās. Tā, piemēram, E. B. Tailoram, kuru mēdz uzskatīt par antropoloģijas pamatlicēju un kurš bija pirmais antropoloģijas pasniedzējs Oksfordā, bija priekšstats, ka primitīvais cilvēks redzējis vai pieredzējis ēnas, sapņus, dažādas halucinācijas, ko nav spējis izskaidrot. Un tad viņš, kā tāds agrīns mūslaiku zinātnieka modelis, izveidojis hipotēzi, kas viņam ļāvusi šīs anomālijas izskaidrot. Viņš, proti, šis primitīvais cilvēks, pieņēmis neatkarīgi no ķermeņa pastāvošas dvēseles eksistenci; to, protams, tālāk varēja izmantot, lai izskaidrotu arī nāvi (tu nomirsti, un dvēsele tevi pamet) un transu (dvēsele tevi atstāj uz īsu brīdi). Kad tu sapņo, tava dvēsele klīst apkārt. Saskaņā ar Tailora teoriju primitīvais cilvēks radīja sava veida primitīvo zinātni; centieni izskaidrot pasauli bija galvenais dzinējspēks, kas virzīja viņa domāšanu.

Vēlāk Džeimss Freizers šo pašu domu attīstīja savā maģijas teorijā. Freizers saka, ka maģija ir atsevišķu primitīvo cilvēku mēģinājums izskaidrot un līdz ar to kontrolēt pasauli, apmēram tāpat, kā to dara mūsdienu zinātnieks, – ar to atšķirību, ka viņi kļūdījās. Svarīgākais Freizera jaunievedums, ar ko viņš arī slavens šajā “primitīvās domāšanas” lauciņā, ir atšķirība starp saskarsmes un atdarinošo maģiju. Cilvēkiem radās priekšstats, ka, ja kaut kas ir kaut kā saistīts ar ko citu, tad pirmajam ir maģiska vara pār otro. Vai arī – ja viena lieta ārēji atgādina citu, tad tai piemīt vara pār to. Teiksim, ja tu dejo kā briedis, tas atvedīs briedi pie tevis: tā ir atdarinošā maģija. Vai, ja tu tiec pie kāda cilvēka mata, tad vari viņu noburt, jo mats bijis fiziski saistīts ar šo personu: tā ir saskarsmes maģija.

Došu piemēru no saviem ekspedīcijas laikiem, kas varbūt padarīs to visu saprotamāku. Cilvēkam, pie kura es Javā īrēju istabu, apzaga māju, un viņš, būdams ļoti trūcīgs, to ārkārtīgi pārdzīvoja. Taču zaglis pie viņa bija aizmirsis savu mazo cepurīti. Mans namatēvs paņēma cepurīti, pagatavoja no tās lelli, kas simbolizēja zagli, uzdūra uz iesma un, lēni griežot, “cepināja”. Kad es pajautāju, ko viņš dara un kāpēc, saimnieks atbildēja: “Zaglim tagad sāksies briesmīgs drudzis, un viņš zinās, ka es viņu cepu. Tāpēc viņš nāks pie manis pēc palīdzības. Tas ir, viņš aizies pie dziednieka, bet dziednieks pateiks, lai viņš nāk šurp un atdod manas mantas. Ja viņš to nedarīs, drudzis nekad nepāries, jo es grozīšu viņu uz iesma, cik ilgi vien vajadzēs.” Un viņš tieši tā arī rīkojās. Tā bija reizē saskarsmes maģija, jo cepurei bija bijusi fiziska saistība ar šo cilvēku, un arī atdarinošā maģija – lelles cepināšanas un drudža līdzības dēļ.

Tātad agrīnajā fāzē antropoloģiskā teorija par “primitīvo domāšanu” saistīja to ar izziņu: runa bija par to, kā reaģē indivīdi, kas, saskaroties ar nepazīstamiem pasaules aspektiem, cenšas tos izskaidrot un pēc iespējas arī kontrolēt. Šādai pieejai, protams, ir tas trūkums, ka vairums maģisku un reliģisku ideju, teiksim, saistībā ar gariem un dvēselēm, ir visai afektīvas: tajās ir spēcīgs emociju un kaislību piejaukums. Taču antropoloģiskā teorija par primitīvo domāšanu “primitīvos cilvēkus” attēloja kā izteikti intelektuālas personas – daudz intelektuālākas par jebkuru citu mums zināmu būtni, tajā skaitā pat mums pašiem. Turklāt šo cilvēku uzskatus mēģinot izskaidrot ar kļūdainiem spriedumiem. Tas nozīmē, ka primitīvie cilvēki cenšas darīt tieši to pašu, ko mēs…

Tikai nemākulīgi.

...tikai nemākulīgi. Pareizi. Viņi kļūdās.