Runātīgais Dievs

“Jau 50 gadus es spēlējos ar Bībeles tekstu un jūtu pilnīgu baudu,” par sevi saka Jeruzalemes Ebreju universitātes profesors Jairs Zakovičs, viens no dziļākajiem un zinošākajiem svēto rakstu pētniekiem ne vien Izraēlā, bet arī pasaulē.

Lekciju par Rutes grāmatu Jairs Zakovičs iesāk ar to, ka visā Rutes grāmatā ne reizi nav rakstīts, ka Rute ir skaista. Klausītājiem tas šķiet neticami, bet ierādīt padziļinātu Bībeles teksta lasīšanu ticīgiem un mazticīgiem ir bijis viens no profesora Zakoviča dzīves svarīgajiem darbiem, viņš to dara patīkami zemā balsī ar sausu humoru, izmantojot līdzības un paralēles no ikdienas dzīves. Lēna un pamatīga teksta lasīšana esot vērtīgākā lieta, ko iemācīt studentiem, jo “ziniet, tas jums noderēs gan avīžu lasīšanā, gan darbā izlūkdienestā”.

Par gudriem rebēm stāsta, ka, ja iedur adatu vienā Talmūda lappusē, viņi zina katru caurdurto vārdu visā sējumā. Par Jairu Zakoviču jāsaka, ka viņam Tanaha (Bībeles) teksts galvā skan kā simfonija, kurā sasaucas gan žēlastība un pravietojumi, gan vārdi, kas atkārtojas un tad pazūd, Ābrahāma un Rutes paralēlais ceļš no dzimtajām mājām nezināmajā, negribīgā un laiskā pravieša Jonas stāsts, kurš sasaucas ar nikno pravieti Eliju, kas grib nomirt, jo ietiepīgā Israēla tauta viņu neklausa. “Jūs tik paskatieties, pravietis Elija Dievam saka, ka grib nomirt, bet tomēr izvēlas to darīt koka paēnā, kur saule necepina,” Zakovičs ironizē lekcijā par praviešiem.

Talmūdā, kas tapis pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, skolotie jūdi žēlojas, ka nav vairs pasaulē atrodami izcili gudri cilvēki. Pesimistiskā “Eruvin” 53a fragmentā rabīni Toras zināšanu tālāknodošanu apraksta kā nepārtrauktu lejupslīdi: “Agrāko gudro prāti bija kā Tempļa vārti, un vēlāko mācīto vīru prāti bija kā ieeja Tempļa kambarī, bet tagad mūsu prāti ir kā adatas acs, ar kuru aizlāpa caurumus drēbēs.” Citi rabīni šo metaforu vēl paplašina: tagad mācīties Toru ir tikpat grūti kā iedzīt tapu šaurā caurumā vai iebāzt pirkstu sacietējuša vaska gabalā. Šādu pesimismu neatradīsiet sarunā ar Jairu Zakoviču, jo viņš ne vien ir atzīts zinātnieks, kurš 2016. gadā saņēmis svarīgāko Izraēlas apbalvojumu par Bībeles studijām, bet nepaguris lasa lekcijas studentiem un vēl piesaista un iedvesmo Tanaha skolotājus tieši nereliģiozajām skolām, atsakoties jūdaismam svarīgo tekstu apgūšanu atdot tikai rabīnu rokās. Kāpēc Bībele būtu jāmāca arī nereliģiozajās skolās? “Tāpēc, ka Tanahs joprojām ir mūsu kultūras pats pamats visos tās līmeņos,” uzstāj Zakovičs. “Viss, ko mēs radām, sakņojas un balstās uz šī seno tekstu pamatakmens. Grāmata, kuru uzrakstīja tauta, radīja un izveidoja šo tautu. Tauta radīja Grāmatu, un Grāmata radīja tautu. Ja mums atņems Grāmatu, no mums nekas daudz nepaliks, jo nebūs nekā, kas mūs saistītu kopā. Nebūs arī ivrita, kas izaudzis un atdzīvināts, tas ir brīnums.”

Zakovičam svarīgs ir katrs vārds un izteiciens, Bībeles stāsta struktūra, pietuvinātā lasīšana, lēna un pamatīga, viņš kā ģeologs atklāj arī rūpīgi paslēptos, labi noglabātos valodisko un vēsturisko strīdu slāņus, atrod citas teksta versijas un arī pārrakstītāju kļūdas. Zakovičs nelieto apzīmējumu “Bībeles teksta kritika jeb kritiskais lasījums”: “Kad mēs to dzirdam, šķiet, ka tagad mēs kritizēsim Tanaha tekstu. Tā nav jēdzīga pieeja. Izglītots un gudrs teksta lasījums un pētniecība ir cieņa pret tekstu. Tā ir arī literatūra, kurā paslēpts tik daudz, jo tā rakstīta citā pasaulē un kultūrā, teksta autori vienmēr no mums kaut ko slēpj.” Vienā no lekcijām viņš Toras tekstu salīdzināja ar dimantu, kas uz samta spilvena mirdz atšķirīgi nekā gredzenā un rotās, jo svarīgākais ir konteksts un Bībeles teksts ir skaists. Tēli tur darbojas kā teātrī uz skatuves, nevar dzirdēt viņu domas, tikai redzēt vārdus un darbus; tie nav ideāli un svēti cilvēki, un tieši tāpēc, ka viņi kļūdās un aiziet neceļos, tāpat kā mēs, to lasīt ir aizraujoši.

“Mēs neko daudz nevaram iemācīties no pavisam svētiem un nevainojamiem cilvēkiem, mēs no tiem esam par tālu.”

Lolita Tomsone

Rīgas Laiks: Sakiet, kā tas gadījās, ka starp ciltīm, kas kalpo daudziem dieviem, radās viena cilts ar tikai vienu dievu?

Jairs Zakovičs: Domāju, ka notika revolūcija. Domāju, ka šo kanaāniešu, šīs zemes iemītnieku, vidū bija cilvēki, kuriem radās doma par monoteismu, par viena vienīga Dieva pielūgšanu, un tad viņi nošķīrās no pārējiem. Kamēr vien tu man piekrīti un pielūdz Dievu, tu esi viens no mums, viens no israēliešiem, bet visi pārējie… No tiem mums vajadzētu turēties tik tālu, cik vien iespējams. Katrai revolūcijai nepieciešams manifests. Komunistu revolūcijai bija savs manifests, un monoteistu revolūcijai ir šis manifests – Bībele.

RL: Bet tā neizskatās pēc revolūcijas.

Zakovičs: Ja gribi sākt revolūciju reliģijas jomā, gādā, lai tā pēc revolūcijas neizskatās. Tas attiecas uz jūdaismu, tas attiecas uz kristietību, un tas attiecas uz islāmu.

RL: Tad atļaujiet pavaicāt tā: šis ir Dievs, kuru identificē ar konkrētu cilvēku vārdiem – Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs. Kāpēc?

Zakovičs: Es nedomāju, ka tiešām bija tāds Ābrahāms, kas bija Īzaka tēvs, kurš bija Jēkaba tēvs. Ja jūs palasīsiet Pirmo Mozus grāmatu, tad uzzināsiet, ka Ābrahāms tiek saistīts ar Izraēlas dienvidiem. Jēkabs bija vairāk piederīgs Izraēlas ziemeļu daļai.

RL: Jūs gribat sacīt, ka viņi nemaz nav radinieki?

Zakovičs: Ne obligāti. Taču, lai saliedētu viņus visus vienā nācijā, Ābrahāmu pataisīja par Īzaka tēvu un Īzaku – par Jēkaba tēvu. Bībele novelk robežlīnijas: tie, kas ir ar mums, un tie, kas nav ar mums. Tātad šīs tā saucamās 12 Israēla ciltis, domājams, sākumā bija atsevišķas ciltis, ko savā starpā nevienoja nekādas saites.

RL: Tomēr daudzi Bībeles lasītāji to uztver burtiski. Ir daudz ticīgo, kuri to uztver burtiski.

Zakovičs: Man pret to nav iebildumu, bet mana pieeja…

RL: Kā jūs nonācāt pie šīs pieejas? Šķiet, ka pārliecībai, ka Jēkabs ir Īzaka dēls, bet Īzaks – Ābrahāma dēls, ir arī zināms pamats pašā grāmatā – vai tā nav?

Zakovičs: Tā mums tiek stāstīts, protams. Taču, ja mēģina Bībeli lasīt kritiskā veidā, kā mēs to darām universitātē, bet ne ticības skolā, ne ješivā, ne baznīcā, tad atklājas, ka tas ir ļoti parocīgs veids, kā izveidot nāciju. Bet izveidot nāciju bija nepieciešams. Kaut vai, piemēram, Dana cilts: slavenais arheologs Jigaels Jadins saskatīja saikni starp danajiem – Egejas jūras cilti – un Dana cilti. Ja danaju tradīcijas salīdzinām ar stāstu par Samsonu, līdzība ir viegli ieraugāma. Dana cilts Soģu grāmatā patiesībā tiek nosaukta par Dana dzimtu, tātad tā ir neliela cilts. Tā varētu būt cilvēku grupa, kas kaut kad ieradusies šajā zemē no citurienes un integrējusies šajā sabiedrībā. Ja paraugāmies uz Ābrahāmu un Jēkabu, tad konstatējam, ka viņi darbojas dažādos šīs zemes apvidos. Tātad ābrahāmieši, domājams, dzīvoja Izraēlas dienvidos, bet jēkabiešu ciltis – vairāk Bēteles un Šehemas apkaimē...

RL: Bet ichakiešu cilšu nav?

Zakovičs: Ichaks Pirmajā Mozus grāmatā gandrīz neparādās kā īsts tēls: viņam ir niecīga loma, un par viņu nav tikpat kā nekādu stāstu.

RL: Viens no satriecošākajiem un neparastākajiem stāstiem ir tieši par Ichaku – kad viņu gandrīz upurē Dievam.

Zakovičs: Taču arī tur viņš nav stāsta varonis. Varonis ir Ābrahāms, ko pārbauda Dievs. Īzaks ir kā suns: te viņu nogulda uz altāra, te viņam ļauj piecelties. Viņš Pirmajā Mozus grāmatā nav nekāds lielais varonis. Divi galvenie patriarhi ir Ābrahāms un Jēkabs.

RL: Kad es jums jautāju, kā tas gadījies, ka Dievu sauc cilvēku vārdos, jūs atbildējāt ar stāstu par to, kā veidota nācija. Bet nācija nav Dievs.

Zakovičs: Nācija nav Dievs, bet tā ir Dieva nācija. Tā ir nācija, kura tic šim Dievam.

RL: Ko jūs ar to domājat, kad sakāt, ka nācija tic Dievam?

Zakovičs: Doma bija tāda, ka šī nācija vai šī cilvēku grupa, kas tic šim vienīgajam Dievam, ir Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba pēcteči. Dievs viņus ir izraudzījies, un viņi ir viņa parādnieki. Tātad šī ir cilvēku grupa, kas tic vai kam vajadzētu ticēt šim Dievam. Vēlāk parādās cits veids, kā atsaukties uz šo Dievu: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.” Jūs esat mani parādnieki, un jums mani jāklausa.

RL: Kāpēc šis Dievs ir tik asinskārs?

Zakovičs: Mēs par Dievu neko nezinām, un mums nav cita veida, kā saprast Dievu, kā vienīgi ar savu cilvēcisko domāšanu. Tāpēc mēs sakām, ka Dievs mūs radījis pēc savas līdzības. Taču patiesībā daudzējādā ziņā mēs esam radījuši viņu pēc savas līdzības.

RL: Nu jā, tas ir pats lielākais jautājums visā grāmatā: kurš kuru radījis?

Zakovičs: Bībele, protams, saka, ka viņš radījis mūs. Taču jāsaprot, ka veids, kādā mēs viņu aprakstām, pilnībā nāk no mūsu cilvēciskās izpratnes, cilvēciskajiem priekšstatiem. Ko jūs domājāt, sakot, ka Dievs ir asinskārs?

RL: Es domāju viņa gatavību tik viegli nogalināt daudz cilvēku. Sākot no plūdiem.

Zakovičs: Redziet, arī Dievam pašam tas ir zināms mācību process. Ja paskatāmies uz stāstu par plūdiem, liekas, ka viņam nav nekādu problēmu visus nogalināt. Taču, kad nonākam pie stāsta par Sodomu un Gomoru, viņš vismaz ir gatavs Ābrahāmu uzklausīt. Te jau var redzēt, ka Dievs grib, lai viņu pārliecina nenogalināt. Tūlīt pēc stāsta par Sodomu un Gomoru Pirmajā Mozus grāmatā (20:7) Dievs saka Abīmeleham, filistiešu ķēniņam, ka Ābrahāms ir pravietis – viņš par jums lūgs; tas nozīmē, ka pravieši nav tikai Dieva pārstāvji, viņi ir arī mūsu advokāti. Un Dievs grib, lai pravieši lūdz un pārliecina viņu neiznīcināt visus šos cilvēkus. Un tālāk mēs to redzam vēl un vēl. Dievs grib nogalināt visus israēliešus par to, ka tie izlējuši sev zelta teļu, bet Mozus iebilst, un Dievs, protams, piekrīt to nedarīt. Tas pats notiek stāstā par izlūkiem Ceturtās Mozus grāmatas 13. un 14. nodaļā. Dievs atkal grib iznīcināt cilvēkus. Un Mozus atkal viņu pārliecina to nedarīt. No otras puses, ir stāsts par Eliju Pirmās Ķēniņu grāmatas 19. nodaļā. Elija sūdzas Dievam: Israēla cilvēki no tevis novērsušies; viņi ir atmetuši tavu derību, sadragājuši visus tavus altārus, nokāvuši tavus praviešus un tādā garā. Elija ir Antimozus. Tāpēc šī stāsta noslēgumā Dievs viņu atlaiž no darba: tu vairs nebūsi mans pravietis. Tāpat vēlāk, stāstā par Jonu, mēs redzam, ka Dievs tiešām vēlas cilvēkus glābt. Viņš grib, lai tie nožēlo savus grēkus. Viņš negrib nogalināt…