Septiņas lampas un purkšķis

Andis Sīlis: Vīna kokteiļi, kas tas par sviestu… Nu, ko mēs paņemsim… Rozā, balts, sarkans... Sarkans, vai ne?

Vladimirs Neilands: Es vispār pēdējā laikā dzeru tikai baltu.

Andis: Nu, labi, vasara sākusies, var arī baltu.

Vladimirs: Droši vien mēs varam arī katrs savu dzert.

Andis: Labāk paņemam pudeli. Ko mēs pa glāzēm… Nu, tu izvēlies. Veneto, Itālija, lūdzu! Pinot Grigio.

Vladimirs: Nevēlos.

Andis: Tu Vivino nelieto? Varētu pamēģināt aplikācijā apskatīties, uzreiz ir interesantāk.

Vladimirs: Varētu šo – Pjemontas Gavi. Un kādas uzkodas?

Andis: Vispār jau ēšana traucē domāt.

Vladimirs: Nē, es domāju, ka kādu uzkodu varētu. Tapas – tās ir kaut kādas pankūciņas?

Andis: Vai tu traks neesi! Tapas ir spāņu maizītes ar kaut ko virsū.

Vladimirs: Nu, varbūt tādas varētu salikt kādu kaudzīti.

Andis: Tapas vajag ēst Spānijā. Laša tartars drīzāk, citādi varēs dzirdēt, kā tu streb zupu, un tas nebūs labi, sarunu šifrējot.

Vladimirs: (Smejas.) Labi, nestrēbšu. Laša maizītes var, jā.

Andis: Visādas plates ir, bet tas jau nu gan ir garlaicīgi... Nu labi, par ko parunāsim?

Vladimirs: Nu, par sviestu.

Andis: Nē, labāk par kaut ko interesantu. Man tikko biroja darbiniece Līga stāstīja, ka viņa bija vienā kafejnīcā netīšām dzirdējusi, kā pie blakus galdiņa kāds arhitekts klientiem mēģinājis stāstīt par projektu.

Vladimirs: (Smejas.)

Andis: Esot lietojis nenormāli specifisku valodu un izteicienus, bijis apģērbies un žestikulējis kā jau visi arhitekti... Īsumā konstatējums tāds, ka arhitekti veidojas par diezgan viendabīgu un pa gabalu atpazīstamu masu. Tāpēc, man šķiet, derētu parunāt par kaut ko tādu, kas nav tik šauri specifisks, bet varētu būt interesants arī citiem.

Vladimirs: Es pajautāju vienam otram, tostarp arī jauniešiem, par ko viņi gribētu dzirdēt, bet viņi rausta plecus, viņiem īsti nav nekādas īpašas vēlēšanās, lai kāds kaut ko izstāsta. Reālā situācija ir tāda, ka tā arhitektūra vairs nevienu neinteresē.

Andis: Nedomāju, ka ir tik traki. Man savukārt ir jaunieši, kas ir entuziasma pilni, kas lasa, interesējas un klausās, un tagad internets pilns ar pietiekami gudru arhitektu online lekcijām.

Vladimirs: Bet tas iekļaujas tādā kopējā, tā teikt, profanācijas straumē: visus bezgalīgi pārņēmis radošums, kreativitāte, un meitenes labprāt piedalās tādos pasākumos.

Andis: Kāpēc meitenes? Puiši tieši ir zinātkārāki, vismaz manā birojā. Es domāju, tā nav jauniešu problēma, tā ir vispār laikmeta problēma.

Vladimirs: Skaidrs, ka tā nav jauniešu problēma. Taču sistēmai pašai gan arhitektūra ir pilnīgi bez vērtības. Un sistēmu uztaisa pasūtītājs. Ja sistēmai nevajag, tad...

Andis: Nu paga, ja tavi klienti pie tevis vēršas, viņiem taču nav vienalga?

Vladimirs: Man tak nav klientu! Tās ir muļķības, kas par mani uzrakstītas tajā pašā A4D: “Krievijā atzīts latviešu arhitekts.” (Smejas.) Man ir viens klients, viens zemesgabals, kur es vienkārši 15 gadus kaut ko daru, bet nosaukt mani par atzītu latviešu arhitektu Krievijā, manuprāt, ir pilnīgas muļķības. Vakar izlasīju tavu sarunu Dienā, kur tu saki, ka tevi pirmām kārtām interesē investīcijas. Mani savukārt galīgi neinteresē nekādas investīcijas, līdz ar to es ar savu arhitektūras izpratni pilnībā esmu ierāvies mazā nišā un nokārtojis sev ciešamus sadzīves apstākļus, neko vairāk.

Andis: Bet tās investīcijas ietekmē vidi, kurā tu ikdienā atrodies.

Vladimirs: Investīcijas neko neietekmē. Ja mēs savelkam kopā investīcijas ar arhitektūru, tad arhitektūru var izmest ārā. Investīcijas vēlas tikai un vienīgi nokļūt lielākā peļņas situācijā. Viss.

Andis: Vai arī gluži otrādi, jebkurām investīcijām nonākot plus mīnus izglītotu cilvēku rokās, tās padara vidi, kurā atrodamies, jēdzīgāku. Investīcijas ir gan kultūrā, gan mākslā…

Vladimirs: Tad tie ir ziedojumi. Kādas investīcijas māksla var dot?

Andis: Nu, pieņemsim, pārdomāta valsts stratēģija attīstīt, nezinu, gan iedzīvotāju, gan iesaistīto profesionāļu izpratni par intelekta pievienoto iespējamo vērtību dajebkam – tā ir normāla publikas audzināšanas un izglītošanas stratēģija.

Vladimirs: Tas ir saprotams, lai nelieto ripiņas un lai ir piesiets pie sistēmas, nevis tur staigā pa ielām un vēl kaut ko muļķīgu, prātu izkūkojušu pieprasa. Bet reāla produkta nav, un neviens viņu arī negaida. Nevajag nevienam nekādu mākslu no tiem jauniešiem, no viņiem investīcijas nekādu atdevi negaida. Tas modernās mākslas tirgus ir spekulatīvs, tie, kas tur iesaistās, paši arī to peļņu grib, un viņiem vienalga, ko viņi pērk, kamēr vien tas nes peļņu. Ja viņam garantēs, ka šis mākslinieks pēc 50 gadiem būs divreiz dārgāks, visi tur ieguldīs. Kāds sakars tam ar mākslas saturu? Nekāds. Tas pats attiecas uz visu citu.

Andis: Nu labi, bet vai tad vienmēr nav bijis tā, ka ir kāds nosacīti izglītots sabiedrības mazumiņš un ir lielā masa, kas nekad nav tikusi klāt nekam, ar ko nodarbojas māksla, arhitektūra utt. Mēs šobrīd esam kaut kādā plurālistiskā laikmetā ar izteiktu noslieci uz patērēšanu…

Vladimirs: Nē, mēs esam izteikti kapitālistiskā, nevis plurālistiskā laikā. Plurālists vienkārši nodrošina lielākas peļņas iespējas. Plurālisms un feminisms ir vienkārši tādas nozares, kas sekmē, tā teikt, kapitāla apgrozību, neko citu. Ne jau tāpēc tās radās, ka kādam likās, ka sievietes vajag padarīt brīvas un balsstiesīgas. Nē, vienkārši viņas kaut ko pērk un kaut ko ražo.

Andis: Nu, beidz... Tu tagad sāc rūkt kā tāds izteikts oldskūls…

Vladimirs: Nekāds oldskūls, es vienkārši paņemu un apskatos, kas tika radīts, kad sievietēm nebija balsstiesību, un kas ir radīts pēc tam. Kopš 1900. gada – kas ir radīts mākslā vai arhitektūrā? Nekas!

Andis: Nu, beidz.

Vladimirs: Ir radītas sistēmas, radīta sociālā nodrošināšana, radies politkorektums, ir iecietība, ir kaut kādas, teiksim, cilvēciskas attiecības, tas viss ir attīstījies, taču no visa tā, ko mēs vai vismaz es uzskatu par mākslinieciskiem sasniegumiem, no tā mēs esam brīvi.

Andis: Kad es nācu šurp, es nodomāju: mēs esam vairāk nekā 20 gadus pazīstami…

Vladimirs: Trīsdesmit.

Andis: Trīsdesmit, jā. Mēs vienmēr esam jautri pavadījuši laiku sarunājoties, diezgan bieži – arī strīdoties.

Vladimirs: Jā… Visas sarunas arī ir strīdi.

Andis: Jā, visticamāk, ka interesanti ir bijis tāpēc, ka mēs pārstāvam divas nosacīti atšķirīgas attieksmes pret vēsturi un pret to, kas notiek tagad. Gandrīz vienmēr tu esi aizstāvējis tradicionālās vērtības un es esmu mēģinājis oponēt un teikt, ka ne…

Vladimirs: Nē, sākumā tā nebija. Es domāju, pirms 40 gadiem vai vairāk, kad beidzu to skolu, es biju tāds pats naivs modernists kā visi, jo tā skola neļāva pat šaubīties, ka modernismam varētu piemist...

Andis: Tam piedēvētās kvalitātes?

Vladimirs: Bet ar laiku, vienkārši rokot pašam, tu nonāc līdz situācijai, kad tev ir jāizvēlas, un, jo agrāk tu to izdari, jo labāk.

Andis: Bet vai nav tā, ka mēs abi sākām domāt tanī brīdī, kad aktuāls bija postmodernisms. Vismaz man tieši tobrīd radās pirmie jautājumi, kādā veidā varētu vai vajadzētu domāt arhitektūrā. Skaidrs arī, ka postmodernisma idejas toreiz bija kā reakcija uz visu to…

Vladimirs: Modernismu...

Andis: …uz visu to internacionālo, šaušalīgo vidi, kas bija pēdējos 50 gados tapusi. Un bija acīmredzami, ka kaut kas nav kārtībā ar arhitektūru.

Vladimirs: Un man atskaiti vēl kādus 10 gadus atpakaļ. Man bija aktuāls tieši tīrākais modernisms un tāds viņa paveids kā metabolisms, kas bija nācis no Japānas...

(Viesmīlis ielej vīnu nogaršošanai.)

...Kendzo Tange un Kišo Kurokava, un pārējie.

Andis: Manuprāt, labs, Gavi.

Viesmīlis: Es ieliešu mazliet, jo tas vēl tā riktīgi jāatdzesē.

Andis: Silts gan. Tas nav labi.

Vladimirs: Ledu iemetīsim drusku. Atšķaidīsim.

Andis: Tā tu nesaki.

Vladimirs: Kāpēc?

Andis: Tas nav labs stils.

Vladimirs: Bet grieķiem un romiešiem nelikās labi dzert nešķaidītu vīnu, tas liecina par kultūras…

Andis: Labi, labi, lai nu paliek. Tātad... Es tevi nekad neesmu uztvēris kā modernistu, gluži otrādi, tu vienmēr esi man pārmetis kaut kādu, nezinu, romantisku attieksmi pret mēģinājumu būt laikmetīgam…

Vladimirs: (Smejas.) Tieši otrādi… Romantisms slēpjas tieši tajā vēlmē nebūt laikmetīgam. Būt laikmetīgam nav romantiski.

Andis: Bet tādā gadījumā paskaidro… Manuprāt, Šinkels tiek klasificēts kā romantiskā klasicisma pārstāvis?

Vladimirs: Jā, absolūti.

Andis: Nu, tātad romantisms?

Vladimirs: Jā, pilnīgs.

Andis: Tieši tādā nozīmē es arī lietoju romantisma jēdzienu, jo augstā renesanse un beigās apgaismība beidzās – ar ko? Ar manierismu. Manierisms arī ļoti īsu laiku kaut ko mēģināja…

Vladimirs: Nē, nē, nē, renesanses beigas izraisīja nacionālu valstu formējumi, kas parādījās Itālijā un Francijā. 17. gadsimta vidū franči pēkšņi attapās, ka viņiem pirmajiem bija Franču institūts Romā, bet kāda velna pēc viņiem braukt uz Romu? Viņi arī pēkšņi sev atklāja, ka ir vēl kaut kādi grieķi bijuši un tie droši vien bijuši pārāki par romiešiem, jo romieši taču visu bija aizguvuši no tiem. Līdz ar to viņi pasludināja, ka nevienam jaunam cilvēkam nebūtu jābrauc uz tādu stulbu Itāliju, jo viņiem pašiem Francijā tā arhitektūra esot daudz augstākā līmenī. Vārdu sakot, starp tiem apgaismotājiem un renesansi izveidojās nenormāla spriedze, kas bija saistīta vienīgi ar nacionālo identificēšanos. Franču māksla un arhitektūra esot pārāka par to jau aizvēsturisko un jau novecojušo itāļu renesansi, tas esot progress. Voltērs, Didro un visi pārējie apgaismotāji uzskatīja, ka viņi ir modernisti, viņi pat izdeva modernās literatūras žurnālu, kur visi rakstīja par to, ka Piranēzi ir vecs jefiņš un ar tiem saviem izrakumiem Romā neko nesaprot. Tas tur savukārt spirinājās un izdeva vienu albumu pēc otra, lai pierādītu, cik tie franči stulbi un neizglītoti. Patiesībā viņi bija izglītoti, tikai laikmeta tendence noteica, ka viņiem itāļi bija nedaudz jāpazemo, lai viņi tur īpaši nelecas ar savu baroku vai postbaroku, lai viņi zina savu vietu, lai zina, ka franču māksla ir pārāka. Turklāt franči to savu pārākumu meklēja nevis gotikā, kur viņiem tāds arī reāli bija, bet sāka apšaubīt romiešu klasicismu.

Andis: Nu, redzi, tur jau ir, manuprāt, tās diezgan nozīmīgās izmaiņas attieksmē pret to, ko un kā mēs domājam, kā mēs turpinām iesākto. Gotika lietoja jaunās tehnoloģijas, meklēja jaunas formas, panāca vajadzīgo efektu. Gotika ir visnotaļ laba arhitektūra. Tādā ziņā laba, ka viņa ir nosacīti patiesa.

Vladimirs: Viņa ir izcila arhitektūra, nevis laba. Vienkārši mēs to nesaprotam, jo tā ir kaut kāds pilnīgs strupceļš…

Andis: Un gotika neskatījās atpakaļ, gotika tiešām rīkojās laikmetīgi. Savukārt romantisms, historicisms, visi šie...

Vladimirs: Renesanse jau faktiski no zemes atraka profilus, apmales un sāka gavilēt, ka, lūk, īstā manta, un gotiku uzreiz noliedza.

Andis: Tātad – kas tas ir? Tā ir romantiska attieksme pret vēstures mantojumu.

Vladimirs: Tad mūsu acīs romantiska ir gotika vai renesanse?

Andis: Abas divas!

Vladimirs: Nē, tā nevar būt! Tad mēs abi esam romantiķi, tu gribi teikt… (Smejas.)

Andis: (Smejas.) Zināmā mērā, jā. Bet, manuprāt, ir svarīgi ieskicēt kaut kādas domāšanas platformu atšķirības.

Vladimirs: Es nedomāju, ka mums ir atšķirīgas platformas. Tie pretnostatījumi ir vislielākie maldi, sākot jau ar laikiem, kad vienu stilistiku pretnostatīja otrai, kad vieni bija modernisti, otri – progresīvisti, trešie – tradicionālisti. Tās visas ir absolūtas blēņas, jo tas strīds patiesībā ir mūžīgs. Par to, kas kultūrā ir progresīvs. Vai kultūrai, teiksim, ir progresīvi vazāties pa arheoloģiskajiem izrakumiem un jūsmot, un izdot albumus vai zīmēt jaunas tiesas, skolas, universitātes, zīmēt ar citu vērienu, pielietot metālu... “Progresīvā” Francija un “reakcionārā” Itālija 17. un 18. gadsimtā centās nostāties viena otrai pretī, taču patiesībā viņi darīja vienu un to pašu. Vispār visproduktīvāk ir nevis tad, kad strīdas, bet kad atrod citu kopīgu platformu un paziņo, ka nav svarīgi, vai tā ir arhaiska vai mūsdienu forma. Svarīgs ir saturs. Bet kas ir saturs? Saturs ir reālas cilvēku vajadzības, kuras būtu jāapmierina, netērējot liekus, stulbus resursus. Un jāapmierina ne tikai utilitārās vajadzības, kā, piemēram, Osmans, kurš nojauca divas trešdaļas Parīzes, lai ieviestu kanalizāciju. Bet vai tā nav pārāk augsta cena, lai iznīcinātu visu veco Parīzi?

Andis: Jā, tāpēc man Parīze nepatīk.

Vladimirs: Jā, Parīze patiesībā nevienam nepatīk. Bet nu skaitās romantiska vieta, kur jābrauc nomirt. (Smejas.)

Andis: Nomirt jābrauc uz Venēciju.

Vladimirs: Vispār visa Parīze ir tāds ļoti imperiālistisks veidojums. Labi, ir mazi kaktiņi, jaukas kafejnīcas, ir saglabājušās dažas jaukas vietas, bet kopumā ir skaidrs, ka tā nav nekāda baigi humānā vide.

Andis: Jā, bet tā nav humāna tieši tāpēc, ka vienmēr, kad nojauc veco un būvē kaut ko pilnīgi jaunu, tas ir kaut kas ar prātu veidots, ģeometriski pareizs, bet tādā veidā civilizācijai nekad nav sanākusi sakarīga vide. Vienīgais pozitīvais piemērs ir, manuprāt, Barselona, jo tur, kā man šķiet, tā vide izveidojusies diezgan interesanti – ar visiem tiem nošļauptajiem krustojumiem un stūrīšiem.

Vladimirs: Nu jā, bet, lai saprastu, vai tas pilsētā strādā vai ne, būtu tajā Barselonā jāpadzīvo. No vienas puses, jau kvartāls no kvartāla neatšķiras. Lekorbizjē pasludināja, ka Eiropa veidota saskaņā ar ēzeļu takām: kur tie ēzeļi kāpa, tur arī izveidojās ielas. Jāatzīst, ka tas man arī patika. (Smejas.)

Andis: Jā, un tāpēc, teiksim, Londona ir simt reizes burvīgāka par Parīzi…

Vladimirs: Bet tā jau bija Londona, kas pēc ugunsgrēka iedvesmoja arī Parīzē iztīrīt visas ielas. Londonā vienkārši tā modernizācija tika uzsākta 150 gadus agrāk nekā citur, tāpēc līdz mūsdienām tas mērogs jau ieguvis tādu kā savu šarmu. Bet kopumā…

Sīli, es nesen izlasīju… Nē, to frāzi es jau zināju, bet es atradu, no kurienes tas nācis. Josifs Brodskis saka, ka, satiekot vienu arhitektu, viņš uzreiz atpazinis viņā to, kā viņš krieviski saka, “архитектурной сволочью из той жуткой послевоенной секты, которая испортила очертания Европы сильнее всякого Люфтваффе”.¹ Tā, starp citu, ir ļoti populāra attieksme. Rīgas Laika draugs Pjatigorskis neviena laba vārda nekad nav pateicis ne par Londonu, ne par nevienu moderno arhitektu.

Andis: Ir gan! Viņš par Londonu bija lielā sajūsmā, par to var spriest pēc ekskursijas kopā ar Uldi un Arni…²

Vladimirs: Viņš taču pēdējiem vārdiem izrunājās par visu, kas pēdējos 70 gados ticis uzbūvēts.

Andis: Bet, no otras puses, kā jau tu pats saki, nekas nav īpaši nekad mainījies, vienmēr visi ir mēģinājuši rīkoties atbilstoši situācijai, un arī modernismam nebija variantu. Pēc visām revolūcijām, pēc visiem kariem jauna māksla, jauna domāšana, jauns laikmets, mašīnas, industrializācija, viss tas apstākļu kopums, manuprāt, visnotaļ loģiski spieda meklēt jaunas jēdzīgas formas. Lekorbizjē izdomāja, ka mēs varam atbrīvot sienas no nesošās funkcijas un uzbalstīt pārsegumus uz kolonnu tīkla, tādējādi atbrīvojot fasādi no…

Vladimirs: No kā? No jebkādām humānisma pazīmēm...

Andis: Manuprāt, arhitekti tajā laikā visnotaļ godprātīgi mēģināja piešķirt jaunu nozīmi fasādei, nebija tā, ka tas viss noreducējās līdz absolūti bezkaislīgai, bezpersoniskai paneļu izvietošanai pie fasādes.

Vladimirs: Nu beidz. Aizbrauc uz Ķengaragu vai Purvciemu un apskaties, ar ko beidzās Lekorbizjē iespaids…

Andis: Nu protams, jebkurai labai idejai nonākot idiota rokās…

Vladimirs: (Smejas.) Tādā gadījumā tā vairs nav laba ideja, tieši ar idiotiem jārēķinās.

Andis: Pretarguments: jebkurš tevis pārstāvētais skats historicismā ir beidzies ar absolūti debiliem fake māju rajoniem un kaut kādiem idiotiskiem pallādismiem Amerikā.

Vladimirs: Jā, tās ir modernisma dzemdību konvulsijas, nekas cits. Es jau neko nesaku, jūgendstils jau arī ir viens izdzimtenis, dekadentisks un absolūti bezgaumīgs veidojums, nerunājot par kaut kādiem tur deco, moco… Jo kas – ja mēs atgriežamies pie tik muļķīgiem apgalvojumiem – kas ir skaists? Skaists tomēr ir kaut kas patiess, vienkāršs, cēls un tā tālāk.

Andis: Es pilnīgi piekrītu vecajiem meistariem – Alberti, Vitrūvijam, Pallādio –, kuri vienojās, ka nav starpības, kādā stilistikā ēka ir atpazīstama, jo bez tā, kā tā darbojas funkcionāli, tās iekšējais, formālais risinājums izraisa to labo sajūtu, ka viss ir smalki proporcionēts, viss ir pārdomāts, viss ir savā vietā, tur neko nevar ne pielikt, ne atņemt.

Vladimirs: Nu, tu runā par neeksistējošu situāciju.

Andis: Vismaz teorētiski tāda pastāv.

Vladimirs: Nē.

Andis: Kā koncepts tā pastāv.

Vladimirs: Kā koncepts… Patiesībā viss slēpjas atdevē. Ja ēka, kas tiek veidota, ir kādam reāli vajadzīga, ja tā tiek veidota ar mīlestību, tiek ieguldīts darbs, domas, ja tie, kas to reāli rada, tai ziedo savu labāko daļu, tad rezultāts būs ciešams.

Andis: Pat tad, ja to darīs netalantīgs idiots?

Vladimirs: Jā.

Andis: Un kritērijs ir tikai, vai viņš to dara vai nedara ar mīlestību? Nu beidz…

Vladimirs: Jā! Turklāt tas ir vienīgais kritērijs. Tu pats, starp citu, vakar sacīji, ka formai un funkcijai nav nozīmes, galvenais ir spēja…

Andis: Izraisīt domāšanas procesu, jā.

Vladimirs: Domāšanas procesu jau neizraisa perfektums un ideālā forma.

Andis: Ļoti interesanti, kas tad?

Vladimirs: Tu, piemēram, redzi, ka kāds elements nozīmē kaut ko vienu, bet šoreiz tas ir lietots ar citu nozīmi. Kāds par to ir domājis, vai ne? Bet ko viņš ar to gribējis pateikt? Vai viņš gribēja nofiksēt savu attieksmi, vai viņam nebija materiālu, nebija naudas vai vienkārši bija pagrimums gaumes jautājumos? Un tieši tas arī padara jebkuru ēku vērtīgu.

Andis: Es piekrītu, tikai, manuprāt, tas viennozīmīgi saistīts ar formu. Un tas ir tas, ar ko mēs arī nodarbojamies, nevis vienkārši uzbūvēt, bet... Tas, ko tu dari, – tu taču nebūvē vienkārši utilitāru māju, vai ne?

Vladimirs: Būvēju gan. Tas ir primārais.

Andis: Tad tu esi celtnieks.

Vladimirs: Kā zināms, arhitekts jau arī nozīmē – galvenais celtnieks.

Andis: Tā varbūt ir nozīme, kas pastāvēja līdz...

Vladimirs: Laikā, kad arhitekti spēja uzņemties atbildību par produktu.

Andis: Man viens iestarpinājums. Nesen lasīju, ka saskaņā ar vienu no teorijām arhitekts zaudēja spēju pilnvērtīgi darboties savā profesijā pēc tam, kad apmācības process tika sadalīts, proti, parādījās akadēmiskā izglītība iepretim tādai izglītības formai, kad arhitekta profesiju māceklis apguva pie meistara.

Vladimirs: Nu, tā ir veca cunftes metode, ko nomainīja augstskola.

Andis: Tas ir visnotaļ loģiski, jo, manuprāt, izmainījās arī cilvēku izglītība vispār, izmainījās tas, kā viņi turpina sevi un sevi saprot. Un kādā veidā domā par mākslu. Piemērs no domāšanas izmaiņām: kādreiz mākslas objekts, teiksim, altārglezna vai kas cits, bija visnotaļ saistīts ar attēlojumu.

Vladimirs: Apgleznot dēlīti ir, kā ticēt dievam.

Andis: Tieši tā. Taču pagājušajā gadsimtā viss izmainījās. Mākslā attēlotais objekts tika nošķirts no domāšanas procesa, ko šī māksla izraisa, vai sajūtas, pārdzīvojuma, nezinu, sauc, kā gribi. Un tas ir normāls evolucionārs solis, ka mēs varam reflektēt jau kaut kādā hiperlīmenī, nevis tikai par attēlu un to, kas ir attēlots, bet…

Vladimirs: Tikai kur tajā hiper, super, truper līmenī ir gala produkts?

Andis: Visa laikmetīgā māksla… Man viņa ļoti patīk, tur ir ļoti daudz vērtīgu lietu, tur nav nekādu problēmu baudīt. Manuprāt, ir ļoti patīkami un apsveicami, ka civilizācija savā domāšanā spējusi sasniegt tādu līmeni, ka vairs nevajag ieraudzīt saulespuķi, lai tev rastos smaids, vai ieraudzīt kādu dievmātes attēlojumu, lai tev būtu sakrāls pārdzīvojums. Tas taču ir labi, ka mēs spējam domāt par reliģijas jēgu, par visiem šiem jautājumiem, un to mums palīdz izdarīt – kas? Spēja abstrahēties no tiešas formas nolasīšanas. Mēs varam domāt par procesu, mēs varam domāt hipermērogā, un tas ir labi. Kāpēc tu tam pretojies, es nesaprotu.

Vladimirs: Es nepretojos, vienkārši būtu labi, ja tam, kas izraisa to brīvo, nepiesaistīto domāšanu, apakšā būtu kaut vai kādas smieklīgas zināšanas. Modernā māksla balstās uz absolūti citiem kritērijiem, tas man nepatīk.

Andis: Kāpēc tu domā, ka tie kritēriji ir nevērtīgāki nekā pirms tam esošie?

Vladimirs: Varbūt tie ir vērtīgi, taču tie vairs nav no tās pašas kultūras, pie kuras es, kā pats uzskatu, piederu.

Andis: (Nopūšas.) Nu, redzi, tad jau problēmas ir tavā pašidentifikācijā, ne jau kultūrā kā tādā…

Vladimirs: (Iesmejas.) Vai tā ir problēma… Tas ir personisks jautājums, vai tā man ir vai nav problēma. Es domāju, ka problēma tā drīzāk ir visiem pārējiem.

Andis: Jo?

Vladimirs: Jo es tajā atrodu absolūtu gandarījumu.

Andis: Viņi arī. Kur atšķirība?

Vladimirs: Labi, jā.

Andis: Tad beigās tā izrādās gaume?

Vladimirs: Nē, nu gaume nepastāv vispār. Faktiski “gaume” ir absolūti stulba tulkojuma kļūda. Jo zināmais teiciens “par gaumi nestrīdas” radies no “garšas” – “par garšu nestrīdas”. Mēs tagad nestrīdamies par to, vai tev tas garšo, kas garšo man, jo katram ir sava garša. Bet par gaumi gan strīdas, jo gaume atspoguļo sabiedrības kultūras attīstības līmeni vai situāciju. Par gaumi to vien dara kā strīdas.

Andis: Nu, var, piemēram, mēģināt analizēt, ar ko laba gaume atšķiras no sliktas.

Vladimirs: (Smejas.)

Andis: Domā, tas nav iespējams?

Vladimirs: Nu protams, ka nav.

Andis: Domāju, ka diezgan viegli varētu arī atrast plus mīnus universālus parametrus, kurus, es pieļauju, varētu noteikt eksperimentāli, ievērtējot statistisko kļūdu. Domāju, ka cilvēki instinktīvi sajūt to, ko mēs saucam par harmoniju vai spēju…

Vladimirs: Tad jau būtu jāskatās, kur atrodas vairāk tūristu.

Andis: Nē, gluži otrādi. Gribi tu to vai ne, bet tu lieto tos pašus uztveres mehānismus, ko lieto praktiski visi mūsu sugas pārstāvji. Šie atpazīšanas mehānismi ir samērā vienkārši. Caur vienu no šīm sešām maņām, ar kurām esam saistīti ar ārpasauli, mēs mēģinām…

Vladimirs: Sešām?

Andis: Pieci caurumi, sestais – prāts.

Vladimirs: (Smejas.)

Andis: Tātad… Mēs mēģinām ar šo diezgan ierobežoto instrumentu skaitu saprast, kas notiek apkārt. Pavisam vienkārši – mēs… kā tas ir latviski, tā saucamais mapping… Mēs kartējam apkārtējo vidi. Tanī brīdī, kad tu kaut ko uztver, tevī darbojas atpazīšanas mehānisms. Atpazīšanas mehānisms ir diezgan universāls, un tev tas darbojas tāpat kā idiotam.

Vladimirs: Un kāpēc tu man to visu stāsti?

Andis: Es tev gribu izstāstīt, ka, manuprāt, pastāv izrēķināmas objekta kvalitātes, kas nav atkarīgas no subjektīvās gaumes, un tās ir pavisam vienkāršas. Tātad mēs instinktīvi mēģinām saredzēt to kārtību…

Vladimirs: Nē, tas, ka visam pamatā ir kārtība, būtu vēlamākais rezultāts.

Andis: Tieši tā! Bet tā kā reizi ir viena no arhitektūras smalkajām niansēm – kaut kāda struktūra…

Vladimirs: Ne tikai arhitektūras, tas ir vispār – cilvēkiem vienkārši patīk kārtība.

Andis: Labi. Tātad vispirms mēs mēģinām saredzēt kārtību. Ja mēs neredzam kārtību, ja kaut kādas daļas savstarpēji konfliktē vai kaut kāds objekts konfliktē ar apkārtni un ir stresaina situācija tāpēc, ka nespējam to kārtību saredzēt, mums rodas negatīva reakcija.

Vladimirs: Labi, bet kārtībai pamatā – kas ir? Ja jau tu gribi tā objektīvi. Gravitācija ir pamatā vai nav?

Andis: Ir, jā, protams. Ja tu apliksi māju uz jumta...

Vladimirs: Bet uz tādiem trikiem taču balstās visa modernā arhitektūra. Bet vai kāds pateiks viņiem: ko jūs, idioti, darāt? Nu ne tak, jo plurālisms.

Andis: Mēģini nenovirzīties no sarunas temata. Tātad… Ir vesela virkne profesionālu paņēmienu. Pieņemsim, ritms. Ritms rada kārtības izjūtu? Ritms versus aritmija.

Vladimirs: Nu nē, ritms vienkārši ir valodas paņēmiens. Ja tev vajag radīt pārdzīvojumu, kurš atkārtojas, tad ir ritms. Bet, ja gribi raisīt kaut kādus katarses elementus, ievies aritmiju.

Andis: Bet tā ir sekundāra lieta. Tajā brīdī, kad ir aritmija un ir ritms, atkarībā no tā, kā tas darbojas kopējā idejā, stratēģijā, veselumā, tu vari sajust vai nu disharmoniju, vai harmoniju. To var izdarīt arī suns, tur nemaz nav jābūt cilvēkam.

Vladimirs: Ja viņš pie katra staba pačurā, tad viņš ritmiski rīkojas, jā.

Andis: Protams, bet es mēģinu pateikt, ka uztvere darbojas racionāli visos līmeņos, tai skaitā arī idiotu līmenī. Vēl pietiekami atpazīstami darbojas tā saucamais Gestalt efekts, ka mēs pievienojam to, kas nav paskaidrots. Respektīvi, ja mēs kaut ko redzam, mēs to formu padarām drusciņ komplicētāku, jo mums ir iespēja, tās likumsakarības meklējot, piedomāt klāt… Visa uztvere ir veidota tā, ka redzam to, kā tur nav. Un, manuprāt, objektīvi izrēķināt, kādas būs tevis radītās formas sekas…

Vladimirs: Ko nozīmē “tevis radītās formas”? Tavs formulējums ir absurds.

Andis: Ņemsim privātmāju, ko tu uzzīmēji Maskavā.

Vladimirs: Es tur neradu nekādas formas…

Andis: Ko tad tu tur dari?

Vladimirs: Es radu saturu.

Andis: Bez formas?

Vladimirs: Kāpēc bez formas… Tu tikko runāji par kārtību. Man ir jāsakārto zināmas telpu grupas tā, lai ir ērti lietošanai un priecē acis. Viss. Nevienu formu neesmu radījis. Esmu lietojis formas, kas radītas jau miljons reižu pirms manis…

Andis: Tu nevis radi, bet paņem to, ko pirms tam ir radījuši citi.

Vladimirs: Nevis citi, bet vienkārši civilizācija ir radījusi valodu.

Andis: Šis elementu sakopojums, tavuprāt, kaut ko veido?

Vladimirs: Jā, tas ir absolūti unikāls.

Andis: Protams. Un tam ir forma, vai ne? Cilvēks nevar uztvert bezformu.

Vladimirs: Ko tu tādā gadījumā sauc par formu? Jebkuru klucīti, aplīti, cilindru?

Andis: Jebkurš fenomens, kas ir nodalāms no otra fenomena, ir nodalāms tieši tāpēc, ka viņam ir kaut kāda cita veida forma.

Vladimirs: Protams, tāpat kā tev ir forma, arī man ir forma.

Andis: Plašā, plašā nozīmē…

Vladimirs: Plašā nozīmē var teikt, ka mums ir vienāda forma: divas ausis, divas rokas un vieni pauti. Piekrīti? Attiecībā pret kādu reptili?

Andis: Jā, protams.

Vladimirs: Viss. Tad kāpēc mūsu arhitektūrai ir formāli jāatšķiras citai no citas vairāk nekā man no tevis? Es no tevis neatšķiros, bet kāpēc tad tavai mājai jāatšķiras no manas mājas? Tavējai jābūt tikpat individuālai kā tu, un manai – tikpat individuālai kā es, bet ne vairāk un ne mazāk.

Andis: Par to nav strīda, kāpēc tu vispār par to runā?

Vladimirs: Nu, tu saki “forma”… Tā ir dabiska forma, tā ir radīta. Tu saki – aizgūstot veco… Tevi radot ar divām ausīm, māte arī lietoja aizgūtu formu? Tā ir dabiska forma, kas tev piemīt. Mēs neradām formu, mēs to lietojam. Daba ir radījusi formas. Visas, kādas vien var būt, – kristāliskas, redzamas, neredzamas... Mēs tās lietojam.

Andis: Tātad, ja Zahas Hadīdas biroja parametriskā dizaina adepti tagad virtuālā vidē izdomā dievs vien zina kādu jaunu formu – ko izdomā pat ne viņi, bet parametriskais algoritms –, izdomā, izprintē un uzbūvē, tad tā nav forma. To tu gribi teikt?

Vladimirs: Formai jābūt tādai, ka jebkurš humanoīds atpazīst, ka tā ir speciāli būvēta ēka, tā ir otra humanoīda radīta būve, nevis kaut kādu sveštautiešu vai arī kaut kādu atbrīvoto Austrumu sieviešu produkts, jā? Jāatpazīst jebkuram – tev, man… Kad es ieraugu to moderno Romas mākslas muzeju, es aiztaisu acis, ierauju kaklu fiksi mētelī un ieeju arhitektūras sadaļā, varbūt tur kaut kas būs skatāms. Tā forma ir neadekvāta, tā ir stulba, tā ir moderna, tā ir nehumāna…

Andis: Paga, neuzvelcies, neuzvelcies.

Vladimirs: Es neuzvelkos, es vienkārši…

Andis: Es tev saku, ka es tev piekrītu, bet iedomājies, ka viņš kā arhitekts, nonākdams tukšā pleķī vai vēsturiskā vidē, rīkojas saskaņā ar saviem priekšstatiem par to, kā būtu jēdzīgi rīkoties. Viņa viedoklis ir, ka ir iestājies jaunais laikmets, ka arhitektūra šobrīd ir procesuāla un vairs nav nekādā veidā saistīta ar sienām, pārsegumiem utt. Viņš pielieto jauno, tikko atklāto kompjūteru tehnoloģiju bez īstas sapratnes par sekām, un tev tas viss riebjas…

Vladimirs: Nevis riebjas, bet es to saprotu...

Andis: Es tev vienkārši mēģinu paskaidrot, ka…

Vladimirs: Nu, nevajag man to visu tik smalki paskaidrot.

Andis: Vajag gan, jo tu, manuprāt, nonākdams šajā pašā būvlaukumā, šajā pašā vidē ar savu izpratni, rīkotos pilnīgi citādi, bet arī tu radītu kaut ko, kas neitrālam garāmgājējam… Nezinu, pieņemsim, Kalvītis ies garām…

Vladimirs: Kas ir Kalvītis?

Andis: Bijušais premjers. Iet garām Kalvītis diviem dažādiem objektiem…

Vladimirs: Kas ir Kalvītis? Tev citu paziņu nav? (Smejas.)

Andis: Manuprāt, viņš kaut ko iemieso... Diez vai viņam ir padziļinātas zināšanas arhitektūrā un laikmetīgajā mākslā.

Vladimirs: Ir tāds Aristoteļa formulējums, ka māksla ir uz zināšanām balstīta kreativitāte.

Andis: Jā, burvīgs formulējums.

Vladimirs: Jā, bet apgaismībā pretstatā šim Aristoteļa formulējumam paziņoja, ka primārais nav zināšanas un kreativitāte, bet primārais ir izkopta gaume, kas balstīta pat ne uz izglītību, bet zināmā mērā – uz iedzimtību.

Andis: Izklausās riebīgi.

Vladimirs: Jā. Viņi panāca to, ka šo formulējumu atzina visi līdz 19. gadsimta vidum, faktiski šis formulējums izraisīja visas modernisma sekas, kādas mēs tagad pārciešam. Nu, vismaz es. Jo pašā formulējumā bija ieprogrammēts pazemojums tiem, kuru gaume tiek apšaubīta. Bet objektīvs rādītājs taču ir zināšanas, gaume ir neobjektīvs. Tomēr tu saki, ka spēj formulēt kaut kādus gaumes parametrus.

Andis: Protams, es tev piekrītu, ka gaume ir saistīta ar zināšanām, par to nav strīds. Strīds ir par to, ka esmu novērojis sekojošu lietu: viens mans darbinieks interesējas par arhitektūru, zināšanas ir lielas, ko tik nav lasījis, citēt var, proporcijas jūt, bet tajā brīdī, kad pēkšņi projekts nonāk tajā stadijā, kad ir jāpievērš uzmanība niansēm, proporcijām, viņam, saproti, viņam nesanāk, bet otrs, kaut kāds haltūrists jefiņš, kurš nelasa grāmatas, pieskaras, un – čik-čik-čik – viņam burvīgi sanāk! Tas ir konkrēts piemērs.

Vladimirs: Nevajag mums konkrētus piemērus, ja mums ir nekonkrēta saruna.

Andis: Vai arī, piemēram, nezinu, kāds savelk no humpalām vai dārgiem veikaliem sev kaut ko virsū, un… Tā nav izglītība, saproti, ir vēl kaut kas vairāk, ko nevar iemācīt.

Vladimirs: Ja cilvēks šajā vēsturiskajā kultūras situācijā jūtas apdauzīts, kroplīgi, neērti, kāpēc viņam nav tiesību izskatīties bezgaumīgi?

Andis: Ir tiesības.

Vladimirs: Nu viss. Jautājums atrisināts.

Andis: Ne par to ir runa. Divos vārdos, lai pabeigtu savu domu, es esmu novērojis, ka pastāv kaut kādi intuitīvi, estētiski… Estētiskas dotības…

Vladimirs: Tie ir modes šabloni, nekas cits…

Andis: Jā, un vieni ar vieniem un tiem pašiem parametriem var uztaisīt elegantu salikumu, bet otri nevar, un tas ir kaut kas tāds, ko, manuprāt, nevar iemācīt. Es mēģinu pateikt, ka šo eleganci varētu skaidrot ar uztveri, respektīvi, tev ir asāka vai lēnāka uztvere. Uztveres mehānisms darbojas līdzīgi, vienam tā ir smalkāka un niansētāka, otram tāda kā neattīstītāka, teiksim tā. Un beigu beigās tas noved pie situācijas, ka var mēģināt tam dīvainim stāstīt un mēģināt izglītot, cik tu gribi, bet nevarēsi viņam iemācīt tādu labpatīkamu, harmonisku, gaumīgu eleganci…

Vladimirs: Harmonijas vairs nav, pasaule ir neharmoniska.

Andis: …kas manifestējas gan domāšanā, gan uztverē, gan tajā, kā viņš turpina būt.

Vladimirs: Man ir pilnīgi vienalga, kā tu izskaties. Ja es spētu iedziļināties tavās dižajās domās un atrast tevī domubiedru, tad skaidrs, ka mēs arī vizuāli izskatītos pilnīgi vienādi. Ne velti renesanses dižgari visās bildēs izskatās tērpušies absolūti vienādās lupatās, ar vienādām cepurītēm…

Andis: Tu vienkārši neatšķir nianses.

Vladimirs: Nu, tur Mediči uzlicis kādu smalkāku kažokādas apkaklīti, jo viņš ir valdnieks. Bet viņi saprata, ka tam īsti nav nozīmes – ja tev ir ērti un tu ar savu apģērbu neaizskar citu jūtas, ar to pilnīgi pietiek.

Vladimirs: Labi, atgriežamies pie arhitektūras, citādi mēs aizpeldēsim kaut kādās vispārējās pasaules uzbūves teorijās. Tu piekrīti tam, ka komercija un arhitektūra nav savienojamas?

Andis: Nepiekrītu.

Vladimirs: Lūk, kāpēc?

Andis: Vispirms jādefinē arhitektūras jēdziens.

Vladimirs: Lūk, lūk, sākas atkal…

Andis: Nu redzi.

Vladimirs: Es tev arhitektūru varu definēt divos vārdos – tas ir jautājums par pašcieņu. Tā ir tīra pašcieņa, kas romiešiem bija dignitas. Kad Cēzars lika visam pāriet pāri un uzsākt civilkaru – tikai tāpēc, ka bija aizskarta viņa dignitas. Viņš to paziņoja karaspēkam, un viņu saprata.

Andis: Es saprotu, par ko tu runā, bet tā ir švaka argumentācija, jo jautājums par pašcieņu ir arī komponistam un arī tēlniekam. Tad ar ko arhitektūra atšķiras no citām radošajām izpausmēm?

Vladimirs: Atšķiras ar to, ka jautājums par pašcieņu tiek materializēts: tas turpina pastāvēt, kad viņa materializētājs jau sen ir zudis, bet viņa dignitas vēl stāv. Mūzikā, visur citur… Mūziku tu vari izslēgt, tu vari neskatīties bildes, vari nelasīt grāmatas, tā ir tava izvēle. Arhitektūras gadījumā diemžēl šīs izvēles vairs nav.

Andis: Tātad arhitektūra tomēr ir saistīta ar kaut ko ilglaicīgāku, ar kaut ko nenoslēpjamu, saistīta ar telpu...

Vladimirs: Domāju, ka līdz ar to arhitektūra ir nesalīdzināmi atbildīgāka nekā visas tās pārējās darbības. Nevar eksperimentālā kārtā radīt nebaudāmu arhitektūru, kā varbūt var radīt nelasāmu dzejoli, neskatāmu gleznu vai kādu inovatīvu skaņdarbu…

Andis: Jā, bet tā nav atbilde uz jautājumu, kas ir arhitektūra. Mēs ar tevi tomēr nekad neesam mēģinājuši nodefinēt šo jēdzienu. Mēs zinām tūkstošiem arhitektūras definīciju, tomēr mēģini dot pats savu arhitektūras definīciju – un nevis tādā viennozīmīgā veidā kā “arhitektūra ir…”, bet – tev tas saistās ar pašcieņu?

Vladimirs: Jā. Ar atmiņu…

Andis: Jā. Visticamāk, ar vēl kaut ko, vai ne? Bet es gribētu, lai tu to nošķir no citām radošās darbības izpausmēm.

Vladimirs: Salīdzinot ar tevi, es esmu… es neteikšu – zinošāks, jo tas būtu apšaubāmi, bet, teiksim tā, vairāk studējis… Galu galā, arī vecums ir cits. Līdz ar to es domāju, ka nepateikšu labāk kā Raskins, ka ir septiņas lampas³ – es tikai no savas puses pielieku astoto. Viss, kas tur ir, kas ir arhitektūra, – tā ir, pirmkārt, upurēšanās, un nevis tā kaut kā, bet nu tā, reāli, radot es atdodu visu, ko uz to mirkli spēju, bez atlikuma. Es varu izlikties; protams, ir dedlains, un, cik nu uz to mirkli es paspēju dot, tik paspēju, bet, ja man to dedlainu pagarina, es varu visu savu mūžu veltīt, lai vienu un to pašu objektu novestu līdz kondīcijai, un vienalga viņš nebūs gatavs. Tāda situācija gan ir tikai hipotētiska. Otrs ir skaidrs: tā ir patiesība. Bet vai komercija ar patiesību ir savienojama?

Andis: Protams.

Vladimirs: Kādā veidā?

Andis: Trulā: cik vien iespējams maz ieguldi, cik vien iespējams daudz nopelni.

Vladimirs: Nē, nu labi, bet arhitektūrai tomēr jābūt…

Andis: Un tieši šajā brīdī mums ir iespējams dabūt vēl kaut ko klāt.

Vladimirs: Nē, tā nav. Jautājums ir nevis par to, kas ir patiesība vai godīgums pret, teiksim, bankas procentiem, bet par to, ka arhitektūras darinājums, konstrukcija… ka tā ir godīga.

Andis: Okei. Piekrītu. Tālāk?

Vladimirs: Ja viens logs vienā stāvā ir tur, bet otrā stāvā viņš nobīdās par trīs metriem – tas ir godīguma kritērijs? Ja vienam dzīvoklim ir atrasta optimāla vieta, kur atrasties logam, lai būtu optimāls telpas apgaismojums, bet nākamajā tās pašas mājas stāvā tas logs ir nobīdīts par metru. Kurš no viņiem ir godīgs?

Andis: Droši vien tas, kas ir optimāls. Bet, Vladi, šeit mums atkal nav nekāda strīda, un tu vari ātri noskaitīt visas tās septiņas lampas – tam visam es piekrītu. Bet, manuprāt, tu lieto arhitektūras jēdziena precizēšanai tādas visnotaļ morālas kategorijas un…

Vladimirs: Jā. Es uzskatu, ka arhitektūra ir morāles kritērijs. Tā nepieder pie tēlotājmākslas vai celtniecības… Jo arhitektūra ir reālas, uzbūvētas, fiziskas ēkas abstrakcija.

Andis: Tieši tā!

Vladimirs: Jā! Un abstrakcija arī figurē ar tādiem ezoteriskiem kritērijiem – godīgums, patiesīgums, pakļaušanās, dzīvīgums un tā tālāk…

Andis: Tieši tā. Tās ir, manuprāt, jaukas metaforas vai epiteti, kas diezgan neprecīzi raksturo to, kas mani tieši arhitektūrā interesē.

Vladimirs: Kad mēs runājam, ka arhitektūrai jābūt dzīvai, ka tā nedrīkst būt mirusi, – tu saproti, par ko ir runa?

Andis: Protams, ka saprotu, bet…

Vladimirs: Ja es saku, ka arhitektūrai jāpakļaujas, tu saproti, par ko ir runa?

Andis: Ļoti labi saprotu.

Vladimirs: To, ka tā ciena … Izturas ar cieņu pret apkārtējo vidi. Kāpēc tu saki, ka šie termini ir neprecīzi? Tie nav neprecīzi! Cik konkrēti var pateikt par arhitektūru, tik ir pateikts.

Andis: Manuprāt, to var pateikt koncentrētākā veidā. Jebkurā gadījumā arhitektūra ir saistīta ar kaut ko vairāk, kas ir pievienots utilitārai būvei. Utilitāra būve ir ēka, būve, un tai var būt vairākas atšķirīgas kvalitātes. Pieņemsim, būve no būves var atšķirties ar funkcionalitāti, ar daudz un dažādiem parametriem. Bet tā vēl nav arhitektūra.

Vladimirs: Nē, ir, jo ir vēl tāds parametrs kā atmiņa, un jebkurai būvei, pat visutilitārākajai, ar laiku tā uzkrājas. Cilvēciskā substance tai piešķir kaut kādu atmiņu. Mēs atceramies to vietu, mēs atceramies to vietu bez būves, mēs atceramies to koku blakus būvei! Ar to citreiz pilnīgi pietiek, lai būtu sajūta, ka ir diža arhitektūra.

Andis: Protams, un kas tad, tavuprāt, ir “diža arhitektūra”?

Vladimirs: Nu labi, varbūt “diža” nav vietā…

Andis: Redzi, saproti…

Vladimirs: Tas ir tik tāds…

Andis: Ļauj man kaut vienu teikumu pabeigt līdz galam.

Vladimirs: Jā, lūdzu.

Andis: Mēs varam spriest par atšķirīgām dažādu lietu vai artefaktu īpašībām. Pieņemsim, cirvis var būt ērts lietošanai vai neērts, ass un tā tālāk, tas var būt taisīts godīgi un pielietojot visus tavus tikko minētos epitetus, un tā tālāk. Bet tas ir tikai cirvja līmenī. Tas ir ēkas vai būves atšķirīgo īpašību vai kvalitāšu līmenī. Vismaz es par arhitektūru sāku runāt tanī brīdī, kad ir ne tikai funkcionāla vai racionāla, vai kāda emocionāla – patīk, nepatīk – komponente, bet tanī brīdī, kad tev šis unikālais gadījums izraisa kaut ko vēl bez tā.

Vladimirs: Un kas tas ir?

Andis: Es to saucu par… Šobrīd vispiemērotākā forma, kā es to aprakstu, – vispirms rodas interese, pēc tam sākas domāšanas process. Šajā domāšanas procesā es vairs neesmu vienkārši lietotājs. Es pievēršu uzmanību tām niansēm, ko mūsu, nezinu, suga kā kaut kāds kopums ir attīstījusi, – spēju caur ārējiem objektiem labāk izprast gan sevi, gan to, kā rīkoties, gan vidi, kurā mēs atrodamies, gan arī padarīt to kvalitatīvāku. Ērtas kāpnes no neērtām kāpnēm, ērta māja no neērtas mājas atšķiras kā objektu tehniskās kvalitātes. Savukārt tajā brīdī, kad tev rodas psihoemocionāls domāšanas process, jau parādās arhitektūras pazīmes.

Vladimirs: Tātad var pieciest neērtas kāpnes, ja tev rodas šis…

Andis: Kaut vai, jā, kaut vai. Tas ir atkarīgs no katra konkrētā gadījuma, no uzstādījuma, stratēģijas un tā tālāk. Manuprāt, tieši tas brīdis ir arhitektūras klātbūtnes sākumpunkts.

Vladimirs: Nnn…

Andis: Nu, tu saki nē.

Vladimirs: Es saku tomēr nē. Es domāju, ka cilvēkam nav pa spēkam ieprogrammēt visu to, kas pēc tam kādam radītam objektam uzslāņojas. Ne jau arhitekts izlemj, vai viņš to būvi pabeigs, cik daudz celtnieku un vēl kāds tur ieguldīs savu darbu… Man ir svarīgi godprātīgi izpildīt savu darbu, kas man uzticēts, izveidot maksimāli kārtīgu produktu. Kārtīgu, uzsveru: man patīk kārtīgi produkti, līdz ar to sakārtojums, visu detaļu atbilstība veselumam un otrādi, ka viens vesels ir nolasāms detaļās… Caur to es spēju radīt harmoniju. Skaidrs, ka tas ir subjektīvs kritērijs. Kāds varbūt paskatās, un viņam tie mani harmonijas veidošanas paņēmieni liekas aizdomīgi. Tādēļ man liekas, ka vienīgais atskaites punkts ir tas, vai es spēju nolasīt šo kāda objekta harmoniju un ko es varu mācīties no citiem objektiem, radot harmoniju. Es neticu, ka es spētu darīt kaut ko harmonisku, ideāli sakārtotu, neizmantojot citu pieredzi.

Andis: Labi, uz jautājumu par arhitektūru tu atbildēji ar septiņām lampām, es atbildēju ar domāšanu, un, manuprāt, dažos objektos man ir izdevies izraisīt situāciju, ka šīs ēkas uztvērējs…

Vladimirs: Tu esi priecīgs par situāciju ar to tavu, kā viņu sauca, boulingu?

Andis: Tā tieši ir viena no manām jaunības dienu kļūdām, es to atzīstu. Bet man ir izdevies izraisīt šo… To, kas beyond, kas ir virs un kas ir vairāk nekā ēka. Man ir izdevies izraisīt domāšanas procesu. Katram tas, protams, ir kaut kas atšķirīgs, bet tanī brīdī, kad es ar šo formālo kairinājumu novedu to uztvērēju līdzi situācijai – eu, paga, kāpēc tas ir tā? Tad tā jau, manuprāt, ir arhitektūras pazīme. Tātad viņš nevis vienkārši skatās: o, ērta, neērta ēka, bet viņš saka: klausies, te kaut kas ir. Un es nepretendēju, ka viņš kaut kādu satori iegūs, skatoties uz manu ēku, es saku, ka tas ir svarīgi.

Vladimirs: Labi. Kādas pazīmes liecina par arhitektūru kā tādu?

Andis: Nu, manuprāt…

Vladimirs: Skaidrs, ka arhitekti ir viltīgi un viņi iemanās jebkurā, arī viskomerciālākajā, objektā iemānīt kaut kādu viltīgu arhitektūras it kā nojausmu. Un pašam arhitektam ir tāda iedoma, ka viņš varētu labāk, ja viņam ļautu, vai nav kaut kas izdevies… Bet! Tur jau ir tā lieta – es kā tradicionālists uzskatu, ka arhitekts atbild tikai par pusi no arhitektūras – otra puse ir klients.

Andis: Jā, jā. Te es tev piekrītu.

Vladimirs: Un klients… Visi mani produkti rodas diskusijā, apspriežoties ar klientu. Nevienu reizi man nav izdevies uzzīmēt kaut ko tādu, ko uzbūvē un neviens nav pat paprasījis, kāpēc. Man vienmēr ir jāpierāda, man vienmēr ir jāpamato sava doma, un man vienmēr ir jāpasaka… Jāpanāk kompromiss!

Andis: Ā, paga… Re, tā ir šausmīgi smalka nianse. Es pazīstu, nezinu, pusi Rīgas mākslinieku, un es vienmēr ar viņiem mēģinu uzsākt sarunu viņu izstādē pie kāda darba – nu, kāpēc tu tā? Un viņi, maitas, pēc definīcijas izvairās atbildēt! Principā – viņi neatbild nekad. Un pavisam nesen es lasīju, ka arhitektūra ir gandrīz vai vienīgā no vizuālajām mākslām, kur arhitekti spiesti ne tikai domāt, bet arī runāt par to, ko un kāpēc viņi dara. Būtībā tanī brīdī, kad mēs runājam… pierunājam kādu investēt, tērēt naudu, mums ir jāspēj paskaidrot, kāpēc tieši šādā veidā to darīt ir visjēdzīgāk. Zinādami, ka vārdi ir vienmēr ierobežoti, aprobežoti un nekad nevar izteikt to būtību, kur…

Vladimirs: Tāds arguments, man šķiet, liecina par tavu neprofesionalitāti.

Andis: Bet kad tu saki – septiņas lampas, ka tu tagad to darīsi godīgi un patiesi, un tā tālāk – tas taču nedarbojas!

Vladimirs: Kāpēc? Ja tu spēj to pamatot, tas arī darbojas!

Andis: Respektīvi, tu pasaki savam Maskavas ēkas īpašniekam, ka tas ir patiesi, viņš saka – ā, sapratu; tu pasaki, ka tas ir godīgi, viņš – ā, sapratu…

Vladimirs: Viņš man prasa – kāpēc? Es saku – tāpēc, ka, teiksim, tie materiāli tā strādā. Tad šim elementam jābūt tādam, lai tam piemistu pirmatnējā nozīme, bet varbūt mēs, kā jau 21. gadsimta cilvēki, izmantojam to elementu pilnīgi citā nozīmē. Bet mēs to izmantojam apzināti, mēs to nedarām tikai tādēļ, ka mums tā gribas vai mums tā liekas. Mēs to darām tāpēc, ka zinām, ka tas ir tur vietā, tas palīdzēs sakārtot vēl vairāk to, kas kārtojams, radīs papildu priekšnosacījumus kaut kam vēl, līdz ar to tas vienmēr ir pamatots lēmums. Un te jāpiesauc tavs piemērs, ka viens tavs darbinieks, gudrs, zinošs, kas nespēj neko, un otrs, kurš vispār neko nezina, jefiņš un halturščiks, ātri kaut ko tur uzmet un – rada! Bet tas otrs nekad tev nepateiks, kāpēc. Bet pirmais sūri, grūti no sevis kaut ko spiedīs – kāpēc viņš nevar to izdarīt? Viņš vismaz sāks domāt. Un tu taču saki, ka primārais ir domāšana.

Andis: Nu ja.

Vladimirs: Nu, tad tādi gadījumi, kad kāds vienkārši no dabas apdāvināts kaut ko var tā ātri uzspert – tas patiesībā vienkārši ir tāds purkšķis! Jo tur apakšā nav domas.

Andis: Mjā. Tur ir… ir zināma pretruna. Bet tev droši vien ir ļoti tuvas attiecības ar to klientu un no meinstrīma atšķirīgi projekti, ja tu vienmēr tomēr pamanies kaut kādā veidā viņam pārdot to savu priekšstatu, ka vajag nevis eksperimentēt ar jaunām, nezinu, tektonikām vai stratēģijām, vai formām, bet vajag lietot tos pašus gadu desmitiem pārbaudītos paņēmienus. Vai pat gadu simtiem vai tūkstošiem.

Vladimirs: Varbūt ir kaut kādi ārkārtīgi reti gadījumi, kad arhitektam tiek dots kāds unikāls uzdevums, kam nav risinājuma civilizācijas būvniecības ietvaros. Nu, tad tev ir jāsāk eksperimentēt, meklēt risinājumu, taustīties… Bet, ja es projektēju dzīvojamo māju, es nevaru teikt, ka tas ir kaut kas vienreizējs, ka es aizmirsīšu visu, kā dzīvojamās ēkas bijušas projektētas, un tagad radīšu kaut ko nebijušu. Es to nevarēšu nevienam iesmērēt. Tādā gadījumā tam cilvēkam būtu jābūt ar trijām ausīm, kaut kādu stūrainu galvu un vienu kāju – tad es varētu teikt: jā, viņš ir īpatnis, kādu nav mūsu galaktikā, un tāpēc arī viņam tā māja ir tāda.

Andis: Bet rodas jaunas tipoloģijas… Tas ir normāli, ka mūsu profesija visu laiku tiek konfrontēta ar kaut ko, kas jādara pirmo reizi.

Vladimirs: Jā, nav vajadzīgs tik daudz, piemēram, dabīgas gaismas. Nu, pieņemsim. Līdz ar to telpu apjoma dziļums faktiski vairs nespēlē lomu. Vai arī tā: tikko tev nav gaismas, tā forma vispār atbrīvojas. Ja tu to īsti neredzi, tu vari tikai uz tausti sataustīt kaut ko, kādu apjomu, kurā tu atrodies. Skaidrs, ka tas ir pilnīgi jauns uzdevums! Tad, iespējams, jāizslēdz kaut kādas pāris no tām sešām jūtām, un ir jauns uzdevums – iztikt ar četrām un radīt komfortu sajūtu. Nu, ir miljoniem variāciju, ko varētu izdomāt, – teiksim, atslēgta gravitācija! Nebijusi sajūta! Skaidrs, ka, atslēdzot gravitāciju, atslēdzas vispār viss, visi parametri tektoniskajā arhitektūrā. Bet, kamēr gravitācija ir, kāpēc lai tā māja nebūtu tektoniska? Jo tektonika ir sakārtošanas pamatdoma.

Andis: Bet vai tad tev tiešām nekad nav, nezinu, niezējuši nagi un bijis interesanti pamēģināt kaut ko… lietosim modernu vārdu – inovatīvu? Ak dievs, Fosters ir jau saprojektējis, kādi būs jaunie ciematiņi uz Marsa, un kas tik viss nenotiek… Tas taču ir tik interesanti! Manuprāt, mēs dzīvojam tik jaukā laikmetā, un, atšķirībā no tevis, es ar entuziasmu un atvērtību priecājos par jebkuru jaunu ideju, mēģinot saprast un padomāt, kāda varētu būt jēdzīgākā forma, kā šo ideju iemiesot. Tu savukārt konsekventi lieto tikai un vienīgi tradicionāli pārbaudītus… Es saukšu tos par historicismiem. (Iedzer.)

Vladimirs: Labi, sauc, kā gribi. Es tev arī pateikšu, ļoti elementāri. Es esmu piedzīvojis tādas telpiskas, arhitektoniskas katarses… Un es zinu, kur man kaut kas nenormāli patīk un kas patīk. Ne jau tāpat vien es kļuvu par kaut kādu tradicionālistu. Vienkārši, būdams vēl samērā jauns, teiksim, trīsdesmitgadīgs, es laimīgā kārtā nokļuvu pāris vietās, kur man kaut kas piešķīlās. Un tās piešķilšanās notiek tā, ka es saprotu: te ir vislabākā vieta, kur man gan prāta, gan sajūtu, gan proporciju ziņā valda absolūta harmonija… Diemžēl es neesmu atradis nevienu modernisma piemēru, kas uz mani tikpat spēcīgi emocionāli iedarbotos. Ja es tādu atrastu, varbūt es kļūtu par nenormālu modernistu.

Andis: Jā, es pirmo reizi sapratu, kas ir telpa, nokļuvis japāņa Tadao Ando objektā. Tas… tas bija satriecoši.

Vladimirs: Varbūt mūsu dažādā pieredze – tas arī ir izšķiroši. Piemēram, kā es smējos, kad pirmo reizi to sajutu kaut kādās tur Šinkela romiešu pirtīs, Potsdamā; es ieraudzīju, ka viena mājiņa var būt nu tik fantastiski feina un tik laba, un tik maziņa, un tik reāla, un faktiski absolūti manā izmērā… Tas mani satrieca. Harmonijas kalngals. Ja es piedzīvotu tādu atklāsmi pie kaut kādas tur Zahas Hadīdas, varbūt es arī kļūtu par citu cilvēku.

Andis: Vajadzētu to bārmeni sadabūt un vēl vienu Gavi pasūtīt… Man šausmīgi patika tas, kā tu aprakstīji savu pēdējo Maskavas vizīti. Tu teici, ka tavā projektā uz kolonnām tika uzlikti divi joniski kapiteļi. Un tev tas sagādājis vienkārši satriecošu pārdzīvojumu.

Vladimirs: Prieku.

Andis: Manuprāt, šeit mēs varētu paplašināt to tēmu tieši caur arhitektūras prizmu, jo joniskais kapitelis principā ir simbols. Kolonna arī ir simbols, tas nav tikai strukturāls, nesošs elements. Ja mēs skatāmies – ak dievs, nav nevienas komercbūves bez kolonnām! Tās kolonnas kā nesoši strukturāli elementi atšķiras no 21. gadsimtā lietotajām joniskajām kolonnām ar jonisku kapiteli tieši savā simbolismā. Vai tev šķiet, ka joniskās kolonnas un kapiteļa lietojums 21. gadsimtā ir jēdzīgs? Īstenībā uz to pat vari neatbildēt, jo, ja tu viņu izmanto, tad tu tur atrodi kaut kādu jēgu… Tad kur tu saredzi to simbolisko vērtību? Vai varbūt tu to nelieto kā simbolu, bet vienkārši kā patīkamu estētisku formu?

Vladimirs: Nē, es lietoju visās iespējamās nozīmēs, cik vien orderis pieļauj un vēl varbūt pat plašāk, jo es kā aprobežots prāts visas tās situācijas nespēju pat izskaitļot. Vienkārši ir samērā tradicionāli organizēta ēka ar iekšpagalmu, un ceļā uz iekšpagalmu man vajadzēja nolikt divas kolonnas, tektoniskas, ar lielu bāzi, kas simbolizē, teiksim tā, slodzi, ko piešķir liela, izteiksmīga karnīze; piedevām tā ir dienvidu fasāde, līdz ar to tās plastika bija ļoti no svara, jo tā ir absolūti vietā. Visa plastika ir redzama, aptaustāma, tai krīt reāla, smuka ēna, un piedevām tā ir tāds elements, kas tam pagalmam, manuprāt, ir ļoti samērīgs – kā galvenais arhitektoniskais elements pagalmā, kurš uzsver visu to struktūru, kas varbūt ir neredzama, kas ir apslēpta, – tās ir sijas, ķieģeļu sienas … Viss tas reducējas vienā vietā, iznāk uz āru un kļūst redzams. Nekas labāks par tādu klasisku orderi, manuprāt, tādam nolūkam nav izdomāts.

Andis: Kāpēc, nu… Atceries, mēs staigājām pa Venēciju un priecājāmies par Karlo Skarpu. Arī Skarpa ir izmantojis visnotaļ artikulētas kolonnas, kapiteļus un visu pārējo…

Vladimirs: Nē, Skarpa Venēcijā neko tādu nav izmantojis.

Andis: Nu, Venēcijā nav, bet savās kapenēs viņš ir izmantojis izteikti…

Vladimirs: Jā. Es varbūt kapenēm ko tādu arī neizmantotu, jo, manuprāt, orderis ir tāds dzīvi apliecinošs elements, tas tur būtu nevietā … Tas nav mūžības simbols, vismaz man ne.

Andis: Bet kāpēc tu izvēlies šajā gadījumā tieši jonisko orderi? Ko, tavuprāt, joniskais orderis simbolizē?

Vladimirs: Tāpēc, ka… Tas simbolizē lielu intimitātes pakāpi, salīdzinot ar korintisko, dorisko vai Toskānas orderi. Tiem atkal manās acīs un manā vārdnīcā ierādītas citas vietas. Ja es tos lietoju, tas liecina, ka tā varbūt ir tāda puspubliska telpa… Jonisko es izmantoju, lai apliecinātu, ka tā ir absolūti intīma un privāta telpa. Jo man liekas, ka joniskais ar savu kapiteli, kuram iespējama tikai viena orientācija, kurš atšķirībā no citiem nav grozāms un noliekams vienkārši kā apaļš elements, kas tur siju… Tas ir ar izteiktu virzienu, tam ir izteikta priekša, izteikta aizmugure, līdz ar to tas ir tāds… Pirms mēneša es biju aizbraucis uz Atēnām – es gribēju pārbaudīt tās savas sajūtas un attiecības. Un tieši Erehteions, tas mazais templītis Akropolē, kas ir absolūti tāds privāts, pat varētu teikt – nevalstisks, blakus Partenonam… Tas ir tāds, adekvāts – gan mēroga, gan intimitātes, gan privātuma ziņā… Tieši to es arī pārbaudīju: vai viņš izskatās pietiekami… intīms.

Andis: Labi, bet vai tas viss, ko tu tikko aprakstīji, tavuprāt, ir pieejams arī kādam citam bez tevis?

Vladimirs: Jā, ir pieejams, jo tradīcijas ietvaros tur vienkārši ir grūti kaut ko citu izdomāt. Turklāt šis risinājums ir austrumniecisks: doriskais acīmredzami ir kaut kas rietumniecisks, tā teikt, spēka ilustrācija, kamēr joniskais ir pavisam citāds, tā tektonika ir divējāda.

Andis: Bet tur jau ir tā lieta: es jau iepriekš mēģināju pamatot savu uzskatu, ka pastāv kaut kādas universālas harmonijas formas, ko var nolasīt arī neizglītoti cilvēki.

Vladimirs: Jā.

Andis: Un būtībā arhitektūra vairāk strādā jeb, pareizāk sakot, uztrauc vai izraisa kādus procesus vai pozitīvas vai negatīvas sajūtas tieši neizglītotos cilvēkos.

Vladimirs: Jā.

Andis: Es vienkārši gribu dzirdēt tavu viedokli šajā jautājumā. Teiksim, es neesmu izglītots akadēmiskās mūzikas niansēs, bet “Orfeja ausi” es klausos vienkārši ar vaļēju muti – ko tikai viņi tur nesadzird, nesaredz, kā viņi par to visu spēj izteikties, kā viņi to visu var analizēt un tā tālāk. Es nevaru pamanīt ne pusi no tā, ko pamana eksperti, un tomēr es spēju sadzirdēt kādu disonansi mūzikas gabalā, es to varu noķert. Es uzreiz sadzirdu kļūdu. Es nezinu, kā tam jāskan, bet manī ir kaut kāds atpazīšanas mehānisms, kas sajūt kopējo harmoniju, un, tiklīdz kā tas neveiklais mūziķis kaut ko salaiž šreijā, es to jūtu. Tas ir tas, ko es tev visu laiku cenšos aprakstīt kā universālu, objektīvu mūsu uztveres spēju. Mēs mēģinām atrast kārtību, mēs to sajūtam instinktīvi, intuitīvi, arī bez zināšanām, un spējam konstatēt to purkšķi. Tas pats, manuprāt, attiecas arī uz arhitektūru.

Vladimirs: Jā, bez šaubām, attiecas vēl lielākā mērā. Es pat varu minēt piemēru no savas pieredzes. Akropolē es pirmo reizi biju pirms 35 gadiem, vēl Padomju Savienības laikā, bija tāds muļķīgs brauciens uz pusdienu… Nu, pilnīgi neko es tur nepamanīju, faktiski visas tās sajūtas paslīdēja garām…

Andis: Tu biji pārāk jauns.

Vladimirs: Es biju neizglītots. Vēlāk, jau projektējot, izmantojot jonisko orderi ar visu antablementu, es to kādu gadu studēju – pētīju, kā ir, labi vai slikti, vai, mainot šo elementu pret citu, rodas lielāka harmonija, kā panākt, lai būtu izteiktāka tektoniskā skaidrība… Un jau pēc tam es aizbraucu uz Atēnām vēlreiz. Jā, nu tad bija pilnīgi cita sajūta. Es ieraudzīju to, ko es nekādi nevarēju redzēt tur pirms 30 gadiem, pat gribēdams. (Iedzer.) Jo trūka elementāras izpratnes par to visu. Taču gan toreiz, gan tagad visa Akropole ir piebāzta ar japāņiem, ķīniešiem un fotoaparātiem, viņi fotografējas uz Partenona fona, viņiem patīk, viņi nespēj formulēt, kas viņiem patīk – vai tas, ka tā ir Grieķija, vai tas, ka tur saulīte spīd, vai tas, ka tas būvēts pirms kādiem 2000 gadiem, vai tas, ka viņi dzirdējuši par kaut kādu Periklu vai vēl kaut kādu stāstiņu vai pasaku… Viņi to pavisam noteikti uztver citādi nekā es. Taču abas mūsu uztveres – pastāv. Un man patīk, ka lietas var uztvert atšķirīgi.

Andis: Tas taču ir tīrākais postmodernisms!

Vladimirs: Tikmēr modernismā, piemēram, ir tikai viens uztveres līmenis.

Andis: Bet kāpēc?

Vladimirs: Nezinu, es tur nespēju tikt dziļumā.

Andis: Mani modernismā un arī abstraktajā mākslā vispār fascinē tieši šī jaunā izpratne par, nezinu, tukšu, nevis artikulētu plakni, par, teiksim… Modernismā forma kā tāda, visi šie jaunie, formālie eksperimenti paplašina mūsu izpratni par to, kas spēj vai nespēj izraisīt harmoniskas sajūtas. Nu, un es piekrītu, ka jebkurš tūrists jūtas labāk vecpilsētā, jo tur viss ir smalks un proporcionāls…

Vladimirs: Patīk mērogs.

Andis: Modernisms ar tā vērienu, ar tā tukšajām, abstraktajām plaknēm iesākumā, protams, izraisīja pretreakciju, bet šobrīd, pēc 100 gadiem, izveidojušās jau veselas kustības – “glābjam modernisma mantojumu”… Tajā jau kaut kas ir atrasts. Un šobrīd, atrazdamies pie, nezinu, pie kāda Lekorbizjē vai Mīsa projekta, es sajūtu intelektuālu, emocionālu, estētisku baudu.

Vladimirs: Es domāju, tam nācis klāt tas, ko Raskins sauc par atmiņu. Atmiņa nenormāli ietekmē jebkuru arhitektūras veidojumu, kad paiet zināms laiks un tam uzslāņojas šīs vēsturiskās reminiscences. Tikmēr, ja mēs abstrahējamies no šāda arhitektūras veidojuma vai arī tas cenšas pateikt tev kaut ko jaunu, tam pavisam noteikti nebūs tāda vēsturiska slāņa, tas neizsauks tādas konotācijas, kā skatoties klasisko arhitektūru. Bieži vien es jūtos vienkārši apzagts, kad stāvu pie tādas jaunā laika būves, kurā ieguldīts baigais piķis, bet man no tā ne silts, ne auksts. Nu labi, var teikt, ka es vienkārši esmu stulbs un nejūtīgs…

Andis: Varbūt tev vēl vajag tos 30 gadus…

Vladimirs: Varbūt!

Andis: Mani, piemēram, muzejos drīzāk fascinē laikmetīgā māksla, tieši modernisma māksla, nevis attēlojošā, kurā izteikta tā vai cita ideoloģija, nezinu – kaut vai tā pati renesanses māksla. Manam intelektam daudz kairinošāk ir skatīties uz Rotko, nevis uz Karavadžo.

Vladimirs: Nu, Karavadžo mani arī nesajūsmina, bet Rotko man liekas absolūta krāpšana.

Andis: Ah, nu beidz! Es, uz viņu skatoties, esmu pilnīgi laimīgs.

Vladimirs: Es aiz tiem Rotko smērējumiem neredzu neko citu kā vienīgi nelaimīgu ebreju bērnu, kuram bija neizdevusies dzīve, kas beidzās ar pašnāvību.

Andis: Savukārt es redzu līdzsvaru, harmoniju un…

Vladimirs: Es redzu harmonijas meklējumus, bet mani tie neinteresē, tie ir pārāk privāti!

Andis: Tieši tā. Taču tur ir nolasāms arī kāds princips, jo, teiksim, Rotko visas tās sasmērētās maliņas vai tas, kā viena plakne ar otru plakni tur tā eleganti… Un man vispirms izraisās emocionāls pārdzīvojums, pēc tam es sāku pētīt, kas šo pārdzīvojumu ir izraisījis, un atrodu, ka viņš ir ļoti niansēts, viņš ir ļoti amatniecisks, viņš ir ļoti precīzs, viņš ir ieguldījis visus… visas tās tevis nosauktās kvalitātes – patiesumu, godīgumu un tā tālāk… Tas viss tur ir!

Vladimirs: Es pieļauju, ka šajā gadījumā es esmu seklāks. Es meklēju kaut kādus objektīvākus kritērijus, un tie tomēr balstās uz to, ko es zinu, spēju saprast, spriest. Man nav tādas empātijas, lai es iejustos vienā privātā indivīdā un viņa pārdzīvojumos, krāsas notecējumos, laukumos... Un tieši tas man modernajā mākslā arī zināmā mērā ir šķērslis: es negribu nonākt tādā ļoti intīmā kontaktā ar tiem māksliniekiem, ar viņu mākslas darbu… Galu galā, modernā māksla – tā arī ir subjektīvisma uzvara. Jo subjektīvāk, jo patiesāk.

Andis: Man šajā ziņā nav nekādu problēmu, jo mani neinteresē vispārinājumi, mani neinteresē kaut kādi tur -ismi, globāli koncepti…

Vladimirs: Mani arī neinteresē!

Andis: Nu paga, ļauj tagad man… Tagad, kad globālās, fundamentālās ideoloģijas ir izbeigušās un mums nav īsti skaidrības, kāpēc kas notiek, kad esamībai ir zudis kaut kāds vienkāršs izskaidrojums, kāds dominēja, nezinu, reliģiskos vai ideoloģiskos laikos, tagad mēs meklējam kaut ko jaunu. Un – parasta evolūcijas stratēģija: tanī brīdī, kad nav kaut kas skaidrs, vajag meklēt maksimāli daudzos virzienos. Katrs meklē savā. Tu meklē vienā virzienā, nezinu, Zaha Hadīda meklē citā virzienā. Man tas liekas šausmīgi interesanti. Es saku nevis: nē, šitais ir sūds, bet: te gan kaut kas ir; man liekas ārprātīgi feini, ka kāds ir mēģinājis kaut ko izdarīt citādi! Ka kāds man piedāvā – padomāt. Tieši tajā virzienā. Varbūt man attiecībā uz modernismu nav tādas iepriekšējas… preconception, kas tev liedz pie tā pavadīt kaut vai minūti.

Vladimirs: Nu labi, es tev piekritīšu: mani suģestē tie meklējumi. Bet! Taču man pietiek ar tiem 150 gadiem, kuros no doriskās arhaikas kaut kur Segestā vai Poseidonijā templis attīstījies līdz savai absolūtajai, ideālajai formai, teiksim, Partenonā. Līdz ar to ordera evolūcija faktiski apstājas, pēc tam sākas degradācija. Un tas ir apbrīnojami, kā viena tāda brutāla proporcija un arhaiska domāšana pēkšņi kļūst par kristāltīru, ideālu domas iemiesojumu. Man šķiet, ja viņi katrs virzītos savā virzienā, viņi nekad nepanāktu tādu nenormālu perfekciju. Taču visa grieķu pasaule no Sicīlijas līdz Neapolei, līdz kaut kādai Smirnai, Milētai vai Efesai strādāja faktiski pie viena, visi pilsētu noalgotie būvnieki, ceļot tempļus, strādāja vienā virzienā. Un tieši tas, manuprāt, 150 gados nodrošināja to nenormālo ordera evolūciju. Un tas, man liekas, ir… tas ir tā vērts. Ja viņi būtu vilkušies katrs uz savu pusi, atklājot kaut kādas jaunas tempļu formas, viņi, pirmkārt, nebūtu salīdzināmi, otrkārt, viņi nespētu pat noteikt, ko īsti nozīmē perfekcija. Kas tad ir perfekts? Vienam perfekts ir tāds, otram perfekts ir pilnīgi otrādi.

Andis: Jā. (Smejas.)

Vladimirs: Nu tieši kā tā plurālisma bezizeja, kurā mēs atrodamies tagad.

Andis: Bet kāpēc tu domā, ka tā ir bezizeja? Ne velti šobrīd ir situācija, kad nav īsti skaidrs, kurā virzienā attīstīties… Un tā ir fundamentāla problēma.

Vladimirs: Es domāju, ka varbūt arī nevajag nekur attīstīties.

Andis: Stāsts nav par to. Mēs īsti nevaram saprast, kā savienot mūsu liberālās tendences ar sliktajām tehniskajām blaknēm. Visa laikmetīgā arhitektūra ir aizņemta ar to, kā būvēt šelterus bēgļiem.

Vladimirs: Kāds tam sakars ar arhitektūru?

Andis: Paga, es pagaršošu Gavi…

Vladimirs: Tā jau ir sociāla problēma…

Andis: Tur nav tās pievienotās vērtības, par ko es runāju!

Vladimirs: Un tāpēc es uzskatu, ka pēc arhitektūras vairs nav vajadzības.

Andis: Jā, bet ļauj man pabeigt domu. (Ielej.) Tieši tādēļ, ka mums vairs nav nekādas skaidras ideoloģijas attiecībā uz to, kas notiek, mēs lietojam tādu normālu evolucionāru stratēģiju: nevis koncentrējamies uz kaut ko vienu, bet šaujam, tā teikt, ar skrotīm visos iespējamos virzienos cerībā, ka kāda skrots trāpīs mērķī.

Vladimirs: Bet tad tev jāpiekrīt, ka tas ir kaut kas cits. Tas nav tas pats.

Andis: Nē, tas ir tas pats, tas ir tas, ko es saucu par domāšanu.

Vladimirs: Manuprāt, visa cilvēces paradigma ir mainījusies. Visa iepriekšējā arhitektūra, tektonika ir balstīta uz spēka jēdzienu. Ja mēs kļūstam politkorekti un attiecībās starp valstīm, nācijām, cilvēkiem atsakāmies atzīt, ka spēks ir likumīgs, pieņemams komunikācijas veids…

Andis: Ka jāizdzīvo stiprākajam.

Vladimirs: Jā, jā, ka jāizdzīvo stiprākajam, tad skaidrs, ka visa arhitektūra kļūst par trans- vai vēl kaut kādu arhitektūru. Bet tādā gadījumā tā ir cita arhitektūra, cita tektoniskā valoda, jo visa iepriekšējā balstījās uz to, ka ir spiediens, ir gravitācija un ir vienkārši spēks. Ja mēs uzvaram, mēs par godu uzvarai uzbūvējam templi.

Andis: Tur ir vēl viena cita nianse – par vēlmi uzbūvēt templi. Tā nav mana doma, es kaut kur lasīju… Pieņemsim, Platons to traktē drīzāk tā, ka kaut kur pastāv kaut kāda ideāla forma vai ideāls, visvarens dievs un mēs būvējam mā-jok-li, kurā viņš…

Vladimirs: Jā, mēs mēģinām radīt… Jo, ja visa pasaule ir harmoniski uzbūvēta, dievu vadīta un mēs esam tikai tās pakļautībā…

Andis: Nē, nē, cita nianse: tātad, mēs ar savu templi mēģinām iemiesot savu ideālā izpratni…

Vladimirs: Par harmoniju.

Andis: …un tam tuvoties. Bet kas notika pagājušajā gadsimtā? Faktiski – pēdējo divu gadsimtu laikā? Mēs pateicām: klausieties, kāds tur dievs? Mēs paši esam baigie pipari, un tagad mums ir tiesības, būvējot kaut kādu tur, pieņemsim, septītās dienas jefiņu baznīcu, pateikt: mēs, cilvēki, esam tiesīgi, un mums ir pienākums radīt kaut ko jaunu, radīt, manifestējot savu domu. Nevis vairs mēģināt iemiesot Platona ideālo formu, nē – mums ir pienākums un tiesības kaut ko darīt pilnīgi citādāk. Un tā ir pilnīgi pretēja paradigma.

Vladimirs: Tieši tā. Un tāpēc viss arī beidzās kādā 1850. gadā. Faktiski ar Džozefu Pakstonu visa arhitektūra tradicionālā izpratnē ir beigusies. Tālāk sākas mimikrija, historismi visādi, tāda pārejas stadija visu laiku…

Andis: Bet man nav nekādu iebildumu, ka tradicionālā arhitektūra ir beigusies. Jo arhitektūra manā izpratnē ir domāšana par jēdzīgāku esību, par jaunām sakarībām sevis izpratnē.

Vladimirs: Bet es, Sīli, es skumstu pēc tiem laikiem. Kad nebija tehnikas, kad attiecības bija tīrākas, vienkāršākas, kad varēja ar tumsu iet gulēt un ar gaismu celties… Nu labi, varbūt tā ir absolūti ideālistiska, romantiska pozīcija; tāpēc es arī nodarbojos ar to, ar ko es nodarbojos. Un tomēr arī tāda ir iespējama. Plurālisms pieļauj, ka tādas izpausmes arī ir iespējamas, līdz ar to es esmu laimīgs, ka ir plurālisms. Nedod dievs, ka uzvarētu modernisms vai Zaha Hadīda nāktu pie varas un visiem visapkārt būtu jāprojektē tie puņķi un faktiski jebkurš ciets pamats dzīvē zustu.

Andis: Nu labi, es domāju, beigsim.

Vladimirs: Čau!

Andis: Čau!

(Saskandina.)

Andis: Viss, beidzam.

Vladimirs: Reku, mums tur vīniņš nav izdzerts vēl…

_Andis:Tad ejam pie zaķiem.

^“Vakariņas ar Andrē” notika Film Noir Bibliotēkā