Stāsts nu jau mazāk ir par sviedriem un siekalām

Kolins Stetsons ir īpaši apdāvināts saksofonists, kura mūzika izceļas ar attapīgu apskaņojumu, spriedzi ierosinošu fiziskumu un tūlītēju emocionālu iedarbību.

Minētais apskaņojums ir nozīmīga Stetsona mūzikas sastāvdaļa: izmantojot virkni dažādu mikrofonu, kas izvietoti viscauri viņa instrumentam (visbiežāk basa un tenora saksofonam), kā arī viņam uz kakla, tiek panākts iespaids, it kā tiktu spēlēts vairāk nekā tikai viens pūšaminstruments, un aiz muguras tam visam pat dzirdama savādi dungojoša vai rūcoša balss. Līdz ar to var šķist, ka Stetsona mūzika īstenojas nevis telpā – teiksim, ierakstu studijā vai koncertzālē –, bet gan viņa instrumentā un rīklē.

Lai arī Stetsonu reizēm dēvē par novatoru, patiesībā viņš tehniski meistarīgi izmanto dažādas paplašinātas saksofona spēles tehnikas, kas radušās – vai specifiskajām muzikālajām vajadzībām pielāgotas – jau pēckara avangardā, “radošajā mūzikā”, brīvajā improvizācijā un minimālismā. Visspilgtākā no tām ir virselpa, kas viņa mūzikai nodrošina virpuļojoša pussoļa pamatskanējumu – elementu, kuru pats mūziķis ir īpaši iemīlējis un raksturo kā “portālu, kas valdzina un aicina klausītāju”.

Minētie tehniskie līdzekļi pagātnē lielākoties tikuši lietoti mūzikā, kas formulē savu sakāmo, ievērojot modernisma sazemētu emocionālu distanci. Kolina Stetsona darbos šie līdzekļi
līdzsvaroti ar emocionālu neviennozīmību. Un patiešām, emocionalitāte varētu būt lielākais Kolina Stetsona popularitātes cēlonis. Aizvadīto 10 gadu laikā viņa reputācija ir tikai augusi, un, izpildot ekstātiskas, gandrīz vai no indīroka aizgūtas melodijas, viņš ir spējis likt tās apbrīnot arī “plašākam klausītāju” lokam. Ne velti viens no populārākajiem ar viņa vārdu saistītajiem meklējumiem portālā Google ir: “Kā Kolins Stetsons to dara?”

Stetsons sevi uzskata par stāstnieku, un nav sagadīšanās, ka viņam izdevies izveidot karjeru, arī komponējot mūziku filmām. Pazīstamākais viņa darbs šajā jomā ir skaņu celiņš Ari Astera psiholoģiskajai šausmu filmai “Hereditary”, kurā Stetsona mūzika pareizā veidā kontrastē ar redzamo kadrā, izgaismojot personāžu slēptos motīvus un to, kas kadrā netiek parādīts.

Mūsu saruna notika pirms Stetsona uzstāšanās kultūras telpā Hanzas perons; tas bija viņa ceturtais ar pusi koncerts Latvijā. “Ar pusi” tāpēc, ka viņš jau 2008. gadā šeit viesojās ar grupu Bell Orchestre, sniedzot īsu, oficiāli neizziņotu solo priekšnesumu klubā Depo.

Rihards Endriksons

Rihards Endriksons: Pēdējoreiz jūs intervēju pirms 12 gadiem. Jūs minējāt, ka jaunībā nevarējāt dabūt ārā no galvas dziesmu “Who Can It Be Now?” tās izteiksmīgā saksofona solo dēļ. Vai es pareizi atceros?

Kolins Stetsons: Jā. Bērnībā – 70. gadu beigās – mēs ar vecāko brāli bijām daļa no MTV bērnu pirmās paaudzes. Es ļoti skaidri atceros, kā sēdējām pie televizora un skatījāmies tos videoklipus. Tie bija diezgan iespaidīgi. Mēs bijām kā apsēsti ar Prinsu un Maiklu Džeksonu, un grupai Men at Work dziesmā “Who Can It Be Now?” bija tāds saksofonista profils ar izteiksmīgu ēnu. Tas bija ļoti īpašs moments. Es neesmu no muzikālas ģimenes. Tas gan nenozīmē, ka mēs jau kopš agras bērnības nespēlējām klavieres un visu kaut ko. Mans brālis bija piecus gadus vecāks, un skolā, kurā abi gājām, piektajā klasē sākās mūzikas grupas mācību priekšmets. Tev ir deviņi gadi, un sākas mūzikas grupas priekšmets, un viņi prasa, kādu instrumentu tu gribi spēlēt. Un tu viņiem saki, ko tu gribi spēlēt. Un viņi saka: “Zini, tā mums īsti nav, tu labāk spēlēsi šo.” Tā nu mans brālis sāka spēlēt flautu, bet tas viņu neaizrāva. Viņam tas galīgi nepatika. Es atceros, kā nodomāju, ka tas ir nepareizais instruments. Bet es šīs dziesmas dēļ spēlēšu saksofonu. Man jau no paša sākuma bija vilkme uz to. Izskata, skaņas un kopējās estētikas dēļ.

Endriksons: Es jums pateikšu, kādēļ, manuprāt, tā ir lieliska dziesma: tā emocionāli ir ļoti pretrunīga. Pat nemainot nevienu noti, tikai ar nelielu krāsas maiņu to no pacilājošas dziesmas var padarīt ļoti sērīgu un depresīvu. Un pat vārdu saturs… Tas apvieno šo pacilājošo sajūtu, ka esi savas dzīves saimnieks, un vienlaicīgi tajā ir Tomasa Pinčona cienīga paranoja. Un man šķiet, ka savos labākajos brīžos to darāt jūs. Jums dziesmā ir melodiskais materiāls, kas emocionāli nebūt nav neitrāls, bet pēc pāris mirkļiem tas var radīt pilnīgi pretējas emocijas. Vai jūs to darāt apzināti?

Stetsons: Radu emocijas?

Endriksons: Nē, radāt divas, iespējams, pat pretējas, emocijas.

Stetsons: Jā, tie ir stāsti! Reti kurš stāsts rada tikai vienu emociju. Gan mūzika, gan tas, kā pārvaldu savu instrumentu, gadu gaitā ir mainījies. Tādēļ varu radīt niansētāku un daudzšķautņaināku stāstu. Un, jā, negaidītība ir daļa no dzīves: tā ir nejaušība, haoss, tas ir nolūks, tas ir dramatisms, tas ir tas, kas raksturīgs labam kino, folklorai. Neuzskatu, ka mūzika būtu izņēmums tikai tādēļ, ka ir audiāla.

Endriksons: Ja vēlreiz padomājam par “Who Can It Be Now?”, robeža tiek novilkta otrajā pantā, kad viņš saka: “Here they come, those feelings again” – “Lūk, atkal atgriežas tās sajūtas,” – jo tajā mirklī viņš it kā atklāj dziesmas apzināto pretrunīgumu. Viņš to it kā paskaidro, un tas zaudē savu spēku, jo tagad tas ir atklāts, paskaidrots… Ja es jums teiktu, ka lielāko daļu jūsu dziesmu, tāpat kā Men at Work, tāpat Polu Robsonu – būtībā visu lielisko popmūziku –, klausos pirmkārt un galvenokārt, padodoties to emocionālajam saturam, vai jūs būtu apmierināts ar mani kā klausītāju?

Stetsons: Mana apmierinātība nekādi nav atkarīga no jūsu klausīšanās veida vai rezultāta. Es jau tikai mēģinu paņemt muzikāla skaņdarba tēmu, piesūcināt to ar visu, ko varu paņemt no savas cilvēciskās pieredzes, – ar to, ko jūtu, ko redzu, ar sevi kā filtru, ar to, ko ķermenis un mana dzīve ir uzkrājuši, – un tad es piepildu šīs tēmas un dodu tālāk. Manuprāt, visa stāstu veidošana un mūzika, un mākslinieciskā izteiksme pamata līmenī ir mēģinājums izvilkt to, ko jūtam kā savējo un tikai savējo. To, kas ieslodzīts manā galvaskausā, manās domās un manos kaulos un asinīs, izvilkt to no šīs struktūras un ielikt jūsējā. Zināmā mērā tā ir kā kluso telefonu spēle: es to palaižu pasaulē, un, kad tas vairs nav pie manis, tas vairs nav mans. Tas vairs neesmu es, tas ir tas, ko esmu mēģinājis iedvest, šis nolūks. Un tagad tas ir jūsu. Un tas, kā jūs to pieredzat, var pilnīgi atšķirties no tā, kā es biju iecerējis. Bet vai tam vairs ir nozīme? Vai tāpēc es nebūtu apmierināts? Vai būtu apmierināts vairāk? Nebūt ne.

Sākumā mani kaitināja, ka tik liela uzmanība tika pievērsta manam izpildījumam tādā kā “ērmu parādes” aspektā. Tādēļ mēdzu jokot, ka labprāt spēlētu pilnīgā tumsā, lai fiziskais “es” nenovērstu uzmanību un cilvēki varētu pilnībā nonākt manas mūzikas telpā. Fiziski šobrīd esmu daudz spējīgāks. Tādēļ stāsts nu jau mazāk ir par sviedriem un siekalām.

Nupat spēlēju festivālā Big Ears, publikā bija mani draugi, un viens no viņiem stāstīja: “Man priekšā stāvēja viens pāris, un es dzirdēju, kā sieviete čukstēja (čukst): “Tad viņš to dara ar efektu pedāļiem un cilpu mašīnām?” Un čalis atbildēja: “Jā, viņš izmanto efektu pedāļus. Un tā skaņa ir cilpa.”” Tas čalis sniedza viņai meistarklasi, izskaidrojot, kā es visu to daru un kādus rīkus izmantoju. Joprojām cilvēki, kuri uzskata, ka pazīst manu mūziku, ir pārliecināti, ka es to daru kādā noteiktā veidā, lai gan patiesībā es tā nemaz nedaru. Kādreiz daži klausīšanās veidi mani kaitināja; tagad es nepārdzīvoju, jo tas vairs nav svarīgi. Mani patiešām interesē tikai radīšanas pieredzējums, kas ir priekpilns un ekstātisks, un es priecājos par ikvienu, kurš ir atnācis un izbauda jebkādu savu pieredzējumu, ja vien tas ir patiess.