žanra klasika

Igors Stravinskis

Stravinskis: pēdējā intervija

Getty Images

Nenogalini, taču netiecies par katru cenu turēt pie dzīvības.

Arturs Hjū Klafs

I

1971. gada 1.–2. marts

Stravinska kungs, kādas ir jūsu domas par jauno eitanāzijas kustību?

Pirmkārt, es pamanīju, ka abas vadošās organizācijas, kas to propagandē, atrodas vienā ēkā ar The New York Review, kas, cerams, reizēm jums noder par vāju mierinājumu. Es arī ceru, ka viņiem vajadzīgi tikai ziedojumi, nevis es.

Protams, daudzi vai pat lielākā daļa no mums uzskata, ka brīdī, kad pazaudēsim kontroli, labāk būtu nevis vilcināties, bet gan – kā eskimosiem – mesties ārā aukstumā. Bet nelaime tā, ka mēs zaudējam kontroli arī pār šo pārliecību. Kāds mans draugs, kurš visu mūžu bija “brīvprātīgās nāves” piekritējs, pirms dažiem gadiem tika paralizēts, tomēr, ja neskaita dažus runas traucējumus, viņš saglabāja spriešanas spējas. Draugi, ņemot vērā viņa prāta stāvokli, gaidīja ātru padošanos, jo viņš acīmredzami bija zaudējis cerību, nemaz nerunājot par viņa vismaz šķietamo “vēlmi nomirt”. Bet vai tā bija? Un vai tā ir ar viņu šobrīd? Un ko mēs vispār varam zināt par šādā stāvoklī esoša cilvēka vēlēšanos vai nevēlēšanos dzīvot? Amerikas Sociologu asociācija ziņo, ka mirstība samazinās mēnesi pirms dzimšanas dienas un palielinās mēnesi pēc tās, un šķiet, ka cilvēki atliek nāvi uz laiku pēc vēlēšanām vai citiem sabiedriskiem notikumiem, pat ja arī interese par tiem ir visai bezpersoniska. Nav šaubu, ka nolaišanās uz Mēness noturēja pie dzīvības daudzus cilvēkus, un pat es, pateicoties situācijas izmaiņām Kambodžā un Laosā, varētu iegūt vēl dažus gadus, gaidot kara beigas.

Eitanāzisti saka: “Es gribu nomirt ar cieņu.” Un: “Es nevēlos, lai mana ģimene redz manu sabrukuma skatu,” kas vairāk izklausās pēc paša runātāja bailēm no sabrukuma. Taču tās ir tagadnes emocijas, nākotnes emocijas nav paredzamas. Turklāt sabrukums ir kaut kas visai izplūdis, tā robežas ir neskaidras. Ko darīt, ja pēc tam, kad esam uzticējuši kādam citam tās novilkt mūsu vietā, mēs paši sajūtam, ka mums mazāk rūp mūsu cieņa, bet vairāk – kaut vai pavisam nedaudz ilgāka dzīve? Savulaik man šķita, ka mans kritērijs štepseļa izvilkšanai no rozetes būs brīdis, kad mana miglainā atmiņa būs atkāpusies tik tālu, ka es vairs nespēšu atcerēties, kurš no maniem līdzgaitniekiem ir dzīvs un kurš miris. Bet es jau sen esmu to nokavējis un tagad vienkārši un lielākoties pareizi pieņemu, ka miruši ir viņi visi.

Visbeidzot, dažu brīvprātīgas nāves lobētāju priekšlikumu “pieticība” ir tikpat šausminoša kā Sviftam. Kāds ārsts paziņoja, ka “nevienu, kas vecāks par 65 gadiem, nevajadzētu reanimēt, ja viņa sirds ir apstājusies”. (Taču Šēnbergs savu reanimāciju ar adatas dūrienu tieši sirdī dramatizēja “Stīgu trio”, būdams krietni vecāks.) Vēl kāds cits ārsts apgalvoja, ka mūsu jau tā pārlieku noslogotos medicīnas resursus nevajadzētu tērēt tādam, kam pāri 80 un kas ir ļoti slims. (Taču es biju kā viens, tā otrs, kad rakstīju savas “Variācijas un dziedājumus”, un, manuprāt, tā ir pārāka par dažu labu mūziku, ko rakstīju, kad man bija 70.) Un kāpēc gan nepalielināt medicīnas resursus – varbūt pat uz dažu militāro resursu rēķina? Vai piebremzēt Metuzāla projektu? Jo dzīves ilguma palielināšana par 50 gadiem līdz gadsimta beigām, pateicoties tādiem antioksidantiem kā BHT un tādiem hormonu atjaunotājiem kā prednizolons, noteikti ir visbriesmīgākais liktenis, kāds nākotnē varētu piemeklēt ieguvējus no mūsu pašreizējā medicīnas brīnuma. Īsāk sakot, ja profilakse ir svarīgāka par ārstēšanu, gerontoloģisks regress ir tikpat nozīmīgs kā eitanāzija.

II

1971. gada 6.–10. marts

Vai jūsu interese par jaunākajiem medicīnas sasniegumiem ir saistīta ar veselības problēmām, ko esat piedzīvojis?

Tās noteikti ir to veicinājušas. Pirms pusotra gada nepamatota prognoze, ka man varētu attīstīties atipiska tuberkuloze, protams, izraisīja manu ziņkāri par atipisko slimību tēmu. Arī manu interesi par fluorogļūdeņražiem un sintētiskajiem asins aizstājējiem var saistīt ar manu asins slimību un tās gadiem ilgo pretrunīgo un strīdīgo ārstēšanu. Tāpat arī pērn mana uzturēšanās kardioloģijas nodaļā – nepareizajā nodaļā, kas nebija piemērota slimībai, no kuras es patiesībā cietu, – ievērojami vairoja manu interesi par sirds palīgierīcēm, defibrillatoriem, elektrokardiostimulatoriem, vitallija sirds vārstuļiem. Pēdējie vēl nav bez skaņas, un cilvēks, kuram tie implantēti, gluži kā krokodils ar pulksteni “Pīterā Penā” nespēj paslēpties ne no viena un – vēl ļaunāk – arī ne no sevis paša, lai gan doma par šo nodevīgo sirdi metronomiski domājošam mūziķim neapšaubāmi ir daudz nomācošāka nekā citiem cilvēkiem.

Un, lai gan neskaitāmie neveiksmīgie eksperimenti ar uzvedību modificējošiem medikamentiem ir man kaitējuši, tie nav satricinājuši manu ticību šai bezgalīgajai sfērai. Galu galā, jau ir pierādīta litija efektivitāte mūsu maniakālo draugu savaldīšanā krīžu brīžos, un iespējams, ka amfetamīni uztur pie dzīvības daudz vairāk citu mūsu draugu, nekā mēs spējam iedomāties. Un, neraugoties uz visām neveiksmēm manā gadījumā, es savu depresiju labprātāk piedēvēju tā sauktajiem nātrija kanāliem šūnās nekā, teiksim, “stāvoklim mākslā” vai “filozofiskam noskaņojumam”.

Vēl viena kaite, tikai šoreiz ne mana, ir iemesls manai kaislīgajai interesei par diagnostiku, izmantojot ožu. Domāju, ka tieši Kolridža sacītais “Katram skolotājam ir sava mentālā smarža” pirmoreiz pievērsa manu uzmanību šai tēmai. Tad, atceroties manas dāņu medmāsas stāstīto par Fellingu, kurš diagnosticēja vielmaiņas traucējumus zīdaiņiem pēc tā, kā ož viņu urīns, kā arī to, ka šizofrēniķu sviedri atšķiras pēc smaržas (trans-3-metil-2-heksānskābe), es sāku interesēties, vai arī citi bioķīmiski traucējumi varētu ļaut noteikt profesionālās dotības vai nepiemērotību. Piemēram, mūzikas kritikā. Tas, ka lielākā daļa no viņiem “smird”, protams, ir skaidrs, bet kāds ir tā ķīmiskais pamatojums?

Sviedri varētu būt viens no pamata aromātiem, starp citu, daži cilvēki tos nesaož. Taču atšķirībā no pamatkrāsu receptoriem acī pamata smaržu receptori ožas audos – kuri, iespējams, varētu identificēt aromātu pēc formas, jo molekulām ar atšķirīgām ķīmiskajām īpašībām, bet līdzīgām formām piemīt līdzīga smarža, – vēl nav atrasti. Bet mums vajadzētu par to būt pateicīgiem, citādi televizors izstarotu ne vien nāvējošas krāsas, bet arī reālas smakas.

III

1971. gada 1.–2. aprīlis

Kā jūtaties pēc atgriešanās no slimnīcas, Stravinska kungs?

Paldies, sliktāk. Un, izņemot to, ka mani tur aptīrīja, es nezinu, kas īsti tur vēl notika. Varbūt “otrreizēja pārstrāde”, aizņemoties terminu no izlietotā iepakojuma pārstrādes. Bet ārsti saka, ka sliktāk nozīmē labāk, jo tas norādot, ka es labāk apzinos, cik slikti ir. Un pēc šādas loģikas man diez vai būtu jālepojas ar eiforisku uzlabošanās sajūtu.

Vai jaunajā rajonā dzīve ir patīkamāka?

Šķiet, ka drošāka, spriežot pēc ratiņu skaita abās pārvadājamā vecuma kategorijās un minimāli jūtamā aizdomīguma, ja par atskaites punktu ņem paranoju žurku krātiņiem līdzīgajos pārblīvētajos mikrorajonos. Tomēr gaisotne nav tīrāka, un patiesībā tiek ziņots, ka saslimstība ar emfizēmu šejienes zooloģiskā dārza iemītniekiem (īpaši čūskveidīgajiem) visos rajonos ir līdzīga; sliktas ziņas tiem, kas ierodas šeit “atvilkt elpu”.

Varbūt šeit ir mazāk trokšņa, bet es nezinu – varbūt esmu vienkārši kļuvis kurlāks. Te nedārd mūru nojaukšanas bumbas vai Hells Angels, bet ielu izmanto parādēm visas iespējamās karojošās minoritātes, un jādomā, ka šopavasar dzirdēšu vairāk militāro maršu nekā jebkuru citu dzīvo mūziku. Nakts trokšņi ir klusāki, bet neveicina miegu – sienāži, kaut kas tāds kā pilsētas ziņu saucieni (“Oyez!”) un citi. Aizstājot aitu skaitīšanu, esmu mēģinājis tos atšķetināt – pavedienu pēc pavediena, no ugunsdzēsēju mašīnām, kas mēģina pārvarēt skaņas barjeru, līdz pat māju signalizācijai un autobusu pārnesumu pārslēgšanai, bet bez panākumiem (tas ir, miega). Bet troksnis joprojām ir spēcīgākais arguments, lai emigrētu. Tas ne tikai nogurdina, grauj koncentrēšanās spējas un izraisa priekšlaicīgu kurlumu, bet arī var būt letāls. “Infraskaņa”, ja līdz tai nonāksim, šūnām ir postošāka par radiāciju, un jau tagad pastāv trokšņu mašīnas, kas var cilvēku homogenizēt, lai ko tas arī nozīmētu. Mums jau tagad ir vajadzīgs absorbents – kā naktstauriņa kažoks, kas absorbē sikspārņa spiedzienus.

IV

1971. gada 15.–16. marts

Jums jāraksta variācijas atpazīstamā, vienkāršā un izteiksmīgā stilā, lai pēc iespējas vairāk mūsu dāmu spētu tās nospēlēt un just no tām prieku.

– Edinburgas Dž. Tomsons Bēthovenam (!)

Vai šoziem esat dzirdējis jaunu mūziku?

Es reti klausos jaunu mūziku, patiesībā, kopš mana mūza ir pieteikusi nesankcionētu streiku un no laba prāta – nekad. Neesmu sekojis līdzi arī Štokhauzena ierakstiem, nerunājot nemaz par 4 celiņiem. Tik daudz kas man šķiet patvaļīgs – tāda, protams, ir jebkura īsta māksla –, bet, no mana viedokļa, tā nevajadzētu šķist. Tā ka man drīzāk jājautā jums: kas jauns? Kas tagad ir Efeju līgas vadošie komponisti? Vai es tiešām esmu vienīgais, kuram “Pli selon pli” šķiet vienlaikus glīti monotons un arī monotoni glīts? Un vai jaunās podiju zvaigznes tikpat stipri balstās uz mūziku, to “interpretējot”, kā to darīja viņu priekšgājēji? Un kāds bīts tagad ir “modē”, mazs un jaudīgs? Un vai Bernstaina kungs joprojām ir visos kanālos?

Ko jūs domājat par Listu un Bergu kā iedziļināšanās materiālu filharmonijai?

Ne pārāk daudzsološi. Bergu vajadzētu spēlēt biežāk, bet nevarētu teikt, ka viņš būtu nepazīstams. Turklāt viņa orķestra mūzika, neskaitot operu fragmentus, spēj aizpildīt ne vairāk kā vienu diezgan nomācošu programmu. Berga “retrospekciju” vajag operā, taču vietējās iestādes turpinās no tā izvairīties; un tās varētu izvairīties ar labu attaisnojumu, ka gaidot “Lulu” trešo cēlienu, ja vien vispār būs par tādu dzirdējušas.

Runājot par Lista orķestra mūzikas noturību, es to nesaprotu. “Dantes simfonija” – tā ir elle, un tonālās poēmas var izdzīvot, tikai pateicoties tam, ka arvien no jauna netiek ievērotas. Priekšvēstnesis? Bet tā jau ir pedagoģija; un vispār – kurš gan tāds nebija? (Manuprāt, simfonija “Fausts”, viens no labākajiem skaņdarbiem, un “Taso”, viens no sliktākajiem, ir drīzāk priekštecis Čaikovskim, nevis Vāgneram, kas, manuprāt, filharmoniķiem īsti neder.) Izdomas bagāts harmonists? Nu, viņš ir devis vairāk nekā zadzis, bet mēs nevaram klausīties mūziku pa vienam elementam. Orķestra meistars? Jā, bet atkal – ne vienmēr; viņa apakšējās pūtēju partijas ir smagnējas, un vismaz vienā gadījumā (skat. “Mazepa” 40.–41. lpp.) viņš nezina, kā integrēt stīgas vidējā un zemā diapazonā un saglabāt skaļuma līdzsvaru. Viņa krāsas dažkārt ir novatoriskas (piemēram, ērģeles skaņdarbā “Huņņu kauja”), taču iekrāsota banalitāte joprojām ir banāla. Orķestra tehnikas ziņā “Kristus” tiek uzskatīts par pārāku. Es neesmu dzirdējis Frankfurtes ierakstu un nevaru par to runāt, bet šī opusa atskaņojums, iespējams, ir vismaz attaisnojams, ja ne – ņemot vērā manus aizspriedumus – pilnīgi nepieciešams.

B klases filmu studija bez budžeta mūzikai šajās poēmās atradīs bagātīgāku izejmateriālu nekā filharmonija – sākot no jātnieku pakaļdzīšanās pavadījuma (“Huņņu kauja”) un pēdējā brīža armijas atbrīvošanas ainām (“Mazepa”) līdz pat mūzikai laikus neizglābtu dvēseļu lidojumam (arfas arpedžo gandrīz ikvienā skaņdarbā), pūtēju orķestrim, Pestīšanas armijas dievbijībai, nepareizām notīm un daudz kam citam (“Andante religioso” un “Kalnu simfonija”). Parodijas iespējas ir neierobežotas. (Fūga “Prometejā” noteikti ir apzināta parodija, bet par ko? Par fūgu?) Tieši tādēļ par asprātīgāko Lista mūzikas kritiķi un uzticamu tās pravieti būtu jāuzskata tas neatzītais radio ēras ģēnijs, kurš “Vientuļo reindžeru” sasaistīja ar “Prelūdijām” (un otrādi). Starp citu, ja neskaita īso un kluso “Orfeju”, “Prelūdijas” ir vienīgā poēma, ko es spēju noklausīties līdz galam. Tā ir arī vienīgā, kurā lēkājoši ritmi, kaitinošas sekvences, smagnēja attīstība, nedzīvas pauzes un pompozi triumfi saplūst patiesi veiksmīgā skaņdarbā. Patiesībā tas ir viens no retajiem Lista darbiem, ko es varu pieņemt – lai gan šis izteiciens viņa gadījumā var izklausīties visai personisks – “ar visām blusām”.

V

1971. gada 17. marts

Vai mākslas stāvoklis jūs patiešām nomāc?

Nē, nepavisam. Mēs dzīvojam ļoti pacilājošā laikā, varbūt līdz zelta laikmetam nedaudz pietrūkst, bet nu paraudzīsimies, piemēram, uz vizuālo mākslu: nesenā Vorhola retrospekcija Teita galerijā; uz skatuves mākslu: Brodvejas līmenis, Betijas Būpas perioda atdzimšana; uz literatūru: jaunais reālo audioierakstu žanrs (rudens bestsellers: “Mansona mīlas dzīve viņa “ģimenes” stāstījumā”) un uz mūziku, kurā iesaistās arvien vairāk cilvēku, izņemot komponistus. Un šī attīstība ir radījusi vēl vienu izcilu kritiķi – Džimiju Duranti, kurš to visu ļoti precīzi raksturoja, norādot, ka “šajā izrādē iesaistās visi”.

(Intervija palika nepabeigta, Igors Stravinskis nomira 1971. gada 6. aprīlī.)

© The New York Review of Books, 1971. gada 1. jūlijā

Raksts no Septembris 2024 žurnāla

Līdzīga lasāmviela