Te ir piepūšami eņģeļa spārni

Dzirdot vārdu “tulkotājs”, parasti prātā nāk viņš.

Vorena “Visā ķēniņa zemē neviens”, Kīzija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, Kapotes “Brokastis pie “Tifanija””, Orvela “1984”, Folknera “Gaisma augustā”... Viktors Goliševs ir Krievijā vislabāk pazīstamais angliski sarakstītās – galvenokārt amerikāņu – literatūras tulkotājs. Vislabāk pazīstamais no patlaban dzīvajiem. Tulkotājs otrajā paaudzē: viņa māte Jeļena Goliševa krieviski tulkojusi Folknera, Greiema Grīna, Hemingveja prozu. Esmu viņam jautājusi, vai viņš mēdza ar māti runāt par tulkošanu. “Nē,” Viktors Petrovičs atbildēja. Viņa palasījusi vienu vai divus dēla tulkojumus, kaut ko palabojusi – tā arī bijusi visa “skola”. Un, lai arī Goliševs, tāpat kā daudzi viņa kolēģi, uzskata, ka tulkošanu iemācīt(-ies) nav iespējams, viņš Maskavas Literatūras institūtā vada daiļliteratūras tulkošanas seminārus.

Daiļliteratūras tulkotājs Krievijā ir kaut kas vairāk par tikai tulkotāju. Tulkotājs nereti ir līdzautors (vai tas ir labi vai slikti, mēs šeit nespriedīsim), lieluma ziņā gandrīz autoram pielīdzināma figūra. Atcerēsimies Dovlatova stāstiņu par rakstnieku, kurš “oriģinālā daudz zaudē”. Proti, oriģināls zaudē tulkojumam. Viens no izskaidrojumiem būtu tāds, ka Dzelzs priekškars un cenzūra stipri ierobežoja padomju cilvēku pieeju brīvajai pasaulei un tulkotāji kļuva ne tikai par vidutājiem starp autoru vai literāru tekstu un lasītāju, bet arī par publikāciju iniciatoriem un virzītājiem. Viktors Goliševs ir strādājis gan tajā laikā, gan tagad un apgalvo, ka “toreiz” izdabūt cauri jaunu autoru bijis vieglāk, ka ideoloģiska cenzūra esot labāka par ekonomisko. Vairākas reizes esmu ar Viktoru Petroviču runājusi un daudz taujājusi par “profesionālajiem noslēpumiem”. Kā apgalvo Goliševs, tulkošanā nav nekādu principu: tulkotājam katru reizi ir cits uzdevums. Tulkojumam jābūt gan precīzam, gan brīvam. Pirmajās lappusēs, saka Viktors Petrovičs, tu ļoti mokies, cenšoties atrast īsto toni: tās parasti ir visgrūtākās.

“Atceros, reiz man negribējās, lai tulkojumā būtu daudz divdabja teicienu, bet to drīzāk nosaka oriģināls, nevis tava vēlēšanās. Tulkojot Folkneru, tu sev tādus uzdevumus neizvirzīsi – tur lai dievs dod kaut izrausties ārā no garas frāzes. Tiek uzskatīts, ka Hemingvejam ir vienkārši teikumi – tikai teikuma priekšmets un izteicējs: “Es došos karā,” “Tu nedosies karā.” Īstenībā viņam ir garas un diezgan neveiklas frāzes, kuras ir ļoti neparocīgi tulkot. Un diezgan daudz humora – turklāt tas ir ne tik daudz neveikls, bet kaut kāds līdz galam neparādīts. Krievu frāzē galvenais uzsvērtais vārds ir vai nu pirmais, vai pēdējais – tas, kas ir pa vidu, nav tik svarīgs –, savukārt angliski ir nemainīga vārdu kārtība (ja, protams, autors tīšām neattēlo ārzemnieka akcentu): teikuma priekšmets–izteicējs–tiešais papildinātājs... Ja mēs krieviski visu laiku tā rakstīsim, izklausīsies garlaicīgi, būs monotons teksts. Pamainot vārdu secību, labāk izceļas jēga un teikums vairs nav tik šļaugans. Vēl jāpatur prātā, ka angļu un krievu vārdus apņem dažādi jēgu mākoņi. Tie nesakrīt – daļēji pārklājas. “Mākonis” – kur šis vārds ticis lietots, kādas asociācijas tas izraisa... Ja tekstā rakstīts bunk, tu meklēsi īsto vārdu – tā var būt gan “koja”, gan “gulta”, gan “lāviņa”, viss atkarīgs no konteksta.”

Dzīvot vienā laikā ar Goliševu ir liela veiksme. Dzīvot – un viņu izjautāt. Un pie viņa mācīties. Bet galvenais – lasīt viņa tulkojumus.

Jeļena Kalašņikova

Rīgas Laiks: Nezinu, kā ir jums, bet man jebkurā tekstā interesants ir nevis tas, ko es saprotu, bet tas, ko nesaprotu. Pieņemot, ka tekstā svarīgākais ir tieši nesaprotamais, kā lai to pārtulko citā valodā?

Viktors Goliševs: Vispār man tādi gadījumi nav bijuši.

RL: Varbūt jūs esat ļoti gudrs?

Goliševs: Nē, es neesmu ļoti gudrs. Vienkārši ir lietas, kuras ar nolūku paliek vai nu divdomīgas, vai neizskaidrotas. Nevis valodas ziņā, bet domu gaitā. Un ko tādā gadījumā iesākt? Šī nenoteiktība ir jāatstāj. Vispār tulkojot pats sliktākais ir interpretācija tajās reizēs, kad tu tekstu nesaproti viennozīmīgi. Tad ir divas izejas. Var likt priekšā savu versiju. Tā var būt aplama, taču galvenais, lai būtu saskanīgi. Var ielikt tekstā kaut ko tikpat izplūdušu. Vispār tajos tekstos, kurus es tulkoju, tā mēdz būt ļoti reti. Tulkojot Heidegeru, es to atstātu... Nu, es arī galu galā viņu nesaprotu.

RL: Ja tā padomā, iznāk, ka tulkojums vienmēr ir zemāks par oriģinālu?

Goliševs: Ir zemāks par oriģinālu. Tikai nevis tāpēc, ka tulkotājs ir stulbs, bet tāpēc, ka jebkurš teksts ir piesaistīts tai realitātei un, kad tu to pārtulko šajā, pārtrūkst saiknes – sadzīviskās, vēsturiskās vai pat filozofiskās saiknes. Teksts vienkārši zaudē kaut kādas citas dimensijas. To, starp citu, es ievēroju, skatīdamies Brodska atdzejojumus.

RL: Angļu valodā?

Goliševs: Jā. Nu, krievu tekstu jau es zinu. Un, lasot viņu angliski, reizēm patiešām kļūst skaidrs tas, ko man krievu valodā neizdevās saprast. Pareizi vai nepareizi, tas ir cits jautājums. Iespējams, interpretācija īstenībā nav pareiza – taču svarīgākais ir, lai nebūtu iekšēju pretrunu, nekas nelēktu ārā no stila un tā tālāk. Angļu tulkojumā viņa dzejoļi nav saistīti ar atskaņām, pie viņiem normāli cilvēki atskaņās vairs neraksta un tādēļ ar tām var brīvāk rīkoties. Atskaņas nedaudz ierobežo iespējas uz dažādām pusēm.

RL: Mums bija izcila dzejniece Vizma Belševica. Viņa tulkoja tā paša iemesla pēc kā Zabolockis un Pasternaks – viņu neviens nedrukāja, bet nauda bija jāpelna. Viņa ir tulkojusi “Trīs vīrus laivā” un “Vinniju Pūku”. Zinātāji reizēm apgalvo, ka latviski esot pat labāk.

Goliševs: Es to esmu dzirdējis arī par krievu tulkojumiem, taču neticu. Tulkojumā vienalga kaut kas zūd. Tas vienkārši latviešu valodai bija jaunums. Domāju, ka tas svaigums – latviski parādās cita domāšana, cita pieeja realitātei, fantāzijai –, tas viss rada spēcīgu iespaidu. Un tad šķiet, ka tulkojums ir labāks.

RL: Vai jūs pieļaujat, ka tulkošana bez tautu draudzības un intereses par citiem pilda arī vēl kādu citu funkciju? Kādu?

Goliševs: Tulkošana atklāj pilnīgi citu īstenību, kuru mēs nepazīstam. Tā arī ir tulkošanas jēga. Tulkojot, piemēram, protestantu tekstus, arī tad, ja tu kaut ko zini par pareizticību, – mums tā ir pilnīgi cita izpratne. No otras puses, Šekspīru angļi uztver pašsaprotami, jo katra grāmata tur ir tūkstoš pavedieniem saistīta ar viņu vēsturi. Viņiem “Henrijs VIII” ir dzīvāka vēsture. Bet ko tad mēs zinām par Henriju VIII? Zināt – jā, zinām, taču emocionālās apjēgšanas ziņā gan jau arī kaut ko zaudējam.