Vidzemes Ciāna – latviešu elites kalve

Kāds mans draugs, pamanījis atsevišķos latviešos īpašības, kas viņam šķiet uzteicamas, piemēram, viesmīlību un sirsnību, ar lielu pārliecību mēdz apgalvot, ka šie tikumi latviešiem esot palikuši mantojumā “no brāļu draudzēm”. Kāds pazīstams dzejnieks mēdz apgalvot, ka dziļākie, smalkākie latviešu rakstnieki, Poruks un Skalbe, būtībā esot “tas pats hernhūtisms, tikai bez kristīgās apoloģijas”. Esmu arī dzirdējusi sakām, ka Latvijas pārākums izglītotībā un saimnieciskumā pār citām kādreizējās Krievijas impērijas guberņām un vēlāk Padomju Savienības republikām nebūtu bijis iespējams bez hernhūtiešu veiktajām sociālajām reformām.

Pret šiem un līdzīgiem apgalvojumiem es vienmēr esmu izturējusies ārkārtīgi skeptiski – līdz izlasīju vēsturnieka Gvido Straubes grāmatu par hernhūtiešu jeb Brāļu draudzes entuziastisko darbošanos Latvijā un sāku par to interesēties. Vidzemē, kas jau sen kā skaitījās kristianizēta, 18. gadsimta 30. gados ieradās daži misionāri no Vācijas. Kaut kādā ne līdz galam saprotamā veidā viņu sludinātais izmainīja daudzu latviešu zemnieku dzīvi. Kā mēs to zinām? Paši zemnieki to pastāstīja. Ir, piemēram, viena šāda liecība no 1814. gada hernhūtiešu arhīva: kāda Smiltenes saimniece kā ziedojumu Brāļu draudzes saiešanas nama būvniecībai Vecpiebalgas Cepļos bargā ziemas laikā aizvedusi uz turieni vezumu jumšanai nepieciešamo “gaŗkūļu salmu”. Līdzi viņa paņēmusi savu villainē ietīto zīdaini, jo to droši vien nebija kam atstāt, un turp un atpakaļ – lai nogādātu ziedojumu – viņai nācies nobraukt ap 100 km.

Rīgas Laika redakcijā satikās daži labākie šī Latvijas vēstures posma pētnieki un mēģināja saprast šos notikumus un to sekas.

Agnese Irbe

Agnese Irbe: Tā, kungi, es jūs…

Gundars Ceipe (pārtrauc, sniedz grāmatu): Šeit, lūk, mana grāmata, trešais laidiens, ar simtgades zīmi virsū… Es šausmīgi vēlos reklāmu.¹

Irbe: Paldies, bet es nesolu, ka būs reklāma…

Ceipe: Es saprotu. Bet tā sēkla ir sēta, spiežot uz visām labajām jūsu rakstura īpašībām… Nu, kafiju?

Irbe: Nē, man personīgi ne… Dārgie dalībnieki, es mēģināšu jūs organizēt…

Ceipe: Vai jūs pēc tam iedosiet to atšifrēto pārlasīt?

Irbe: Atšifrēto varbūt arī ne, es no atšifrētā mēģināšu uztaisīt puslīdz lasāmu tekstu…

Ceipe: Nu jā, pārlasīt – kaut vai lai uzvārdi būtu pareizi.

Irbe: Nu… jā.

Gvido Straube (Ceipem): Ko tu uztraucies? Brāļu draudzē jau var teikt, ka caur tevi runā Dievs, tā ka tev nav ko uztraukties.

Irbe: Līdz šim jautājumam vēl nonāksim. Varbūt vispirms varu jūs lūgt raksturot hernhūtiešu kustību, pirms tā vispār nonāca Latvijā. Vai kāds varētu vispārīgās līnijās iezīmēt saistību ar piētistiem, saistību ar husītiem – vai Jana Husa tiešā priekštecība ir pārspīlēta vai varbūt nav – un hernhūtisma vietu protestantu kustību kopā?

Ceipe: Es atbildēšu gandrīz vai hrestomātiskā veidā. Pirms hernhūtieši nonāca Vidzemē, viņu Brāļu draudze atjaunojās Hernhūtē. Tur nonāca daļa husītu pēcteču jeb senā Brāļu draudze. Šī kopiena, kas dibināta 1457. gadā Čehijā, bija veidojusies husītu kara rezultātā. Tur bija vairākas grupas, ieskaitot valdensus un taborītus. Tad sākās Trīsdesmitgadu karš, Hābsburgi pārņēma varu, un husīti bija spiesti noiet dziļā pagrīdē. 1722. gadā grāfs Cincendorfs viņiem deva pajumti savā īpašumā Hernhūtē. Pēc jaunās Brāļu draudzes dibināšanas bija pieci strīdus gadi, un šie strīdi bija ļoti smagi. Bet tad grāfam Cincendorfam 1727. gadā bija sapnis, pēc kura tika uzrakstīts Hernhūtes nolikums. Cincendorfa atklāsme bija, ka tā ir atjaunotā Brāļu draudze, proti, ka viņi ir iesāktā turpinātāji.

Irbe: Un piētisms?

Ceipe: Pats Cincendorfs pārstāvēja luterāņu baznīcu un bija tīrs luterisma produkts. Bet viņa vecmāmiņa bija dziļi dievbijīga piētiste, turklāt no ļoti augstas aristokrātu ģimenes. Viņa sarakstījās ar piētisma centrālajām figūrām – Špēneru un Franki². Līdz desmit gadu vecumam Cincendorfs dzīvoja pie viņas. Viņa visu laiku sarunājās ar Jēzu, un viņš redzēja šīs ļoti personīgās, privātās attiecības.

Straube: No profānā aspekta skatoties, uzreiz būtu jāpiemin, ka Brāļu draudze lielā mērā veidojās un balstījās uz personībām. Minētais grāfs Ludvigs Nikolauss fon Cincendorfs uzauga ļoti ietekmīgā ģimenē. Viņa tēvs bija slepenpadomnieks Saksijas galmā. Slepenpadomnieks – tas ir gandrīz vai otrs nozīmīgākais cilvēks pēc karaļa. 17. un 18. gadsimtā bija pieņemts, ka bērni iet vecāku pēdās. Taču Nikolauss uzauga pie savas vecāsmātes, no kuras mantoja ļoti spēcīgu piētisma garu.

Irbe: Kā varētu raksturot “piētisma garu”?

Straube: Tā ir ļoti izteikta dievbijība. Palīdzēšana gan tuvākajam, gan cilvēkiem vispār. Tas ir godīgums. Tikumība. Likumība. Ar to saskaroties, Cincendorfs nonāca šaubās, ko darīt. Vai iet tēva pēdās un kļūt par slepenpadomnieku – viņš studēja jurisprudenci – vai arī kļūt pa teologu. Kā tolaik bija parasts, viņš arī daudz ceļoja un vienā no saviem ceļojumiem satika Kristianu Dāvidu – cilvēku, kas piederēja pie pēdējiem čehu jeb morāviešu brāļiem. Tas, ko Kristians Dāvids stāstīja par morāviešiem, Cincendorfam patika, un viņš viņus uzaicināja pie sevis.

Irbe: Tad faktiski tā bija divu cilvēku satikšanās, kuras rezultātā…

Straube: Jā, kustības sākums bija tāds ļoti… normāls. Iespējams arī šodien. Pie Cincendorfa salasījās arī citi vajātie no visas Eiropas, kas bija padzirdējuši, ka tur ir tāds centrs ar draudzīgu atmosfēru. Visus vienoja viena ideja.

Ceipe: Hernhūtē 1727. gada 13. augustā notika liels garīgs satricinājums jeb atmoda.

Irbe: Tieši šajā konkrētajā datumā?

Ceipe: Jā. Tā laikam bija trešdiena. Tas notika pie dievgalda un arī ārpus tā, citās vietās. Notika kaut kas pārdabisks. No tā brīža Brāļu draudze tiešām eksplozīvi, burtiski pa nedēļām, attīstījās. Izveidojās tradīcija, lozungi, misija. Šajā pirmajā sprādziena vilnī arī sākās misija uz Vidzemi.

Irbe: Varbūt vēlreiz atgriežoties pie hernhūtisma kā garīguma raksturojuma... Vai mūsdienās ir kaut kas, ar ko to varētu salīdzināt? Varbūt ar kristīgo evaņģēlistu kustību ASV – Billijs Greiems nesen nomira –, kas arī ir milzīga, uz personīgu atgriešanos, jaunu piedzimšanu centrēta kustība un arī lielā mērā balstās sprediķotāja personībā, kā arī piesaista milzīgus pūļus? Vai Billija Greiema biogrāfija jūs iedvesmo uz kaut kādu salīdzinājumu ar šo Brāļu draudzes “sprādzienu”, kā jūs izteicāties?

Reinis Norkārkls: Varbūt ne gluži izpausmju, bet satura ziņā paralēles tiek vilktas ar jansenisma tradīciju katoļu baznīcā. Akcents bija uz Dieva absolūtās žēlastības lomu cilvēka pestīšanā, bija vīzijas un ekstātisku stāvokļu elementi. Bet gan vieni, gan otri, proti, gan piētisti, gan jansenisti, no savu baznīcu valdošo teoloģisko aprindu puses tomēr tika uzlūkoti kā marginalizējama vai bīstama grupa. Taču pats teoloģiskais noskaņojums dažādās konfesijās 17. gadsimta beigās, 18. gadsimta sākumā balstījās uz personīgu dievbijību, uz emocionāliem stāvokļiem.

Straube: Faktiski tā bija tālaika modes tendence…

Norkārkls: Baroks pats par sevi ir emocionāls.

Straube: …padarīt ikvienu dievlūdzēju aktīvāku dievkalpojuma laikā. Lai viņš dzird un saprot, ko runā. Tas tolaik bija apvērsums reliģijas iekšējā dzīvē.

Ceipe: Var jau salīdzināt un tā tālāk. Bet pamats tālaika Brāļu draudzei bija kopīga garīga pieredze, kas ienāca arī Vidzemē. To sauc par atmodu – cilvēks visādi nomainās, nomainās visā savā vērtību sistēmā, spontāni un ātri. No zemes cilvēka viņš kļūst par debesu jeb Dieva cilvēku. Tā ir tā cilvēkus vienojošā pieredze, kādas mums nav. Kādu es ļoti labprāt gribētu piedzīvot, bet…

Irbe: Kā jūs domājat “mums”? Klātesošajiem?

Ceipe: Jā, klātesošajiem un sabiedrībai vispār. Latvijas iedzīvotājiem, teiksim tā.

Irbe: Varbūt jūs tomēr pārāk vispārināt.

Ceipe: Nē, es pārāk nevispārinu. Jo, teiksim, – vispirms par rezultātiem – tie bija pāris simti cilvēku, kas ir atstājuši milzīgas pēdas visas pasaules vēsturē. Un arī Latvijas gadījumā tā bija samērā neliela tautas daļa, kas deva milzīgu grūdienu gandrīz visam, kas te pēc tam ir noticis. Kaut vai tā nakts gājēju kustība, piemēram, ka iet uz dievvārdiem un rezultātā divas naktis neguļ, tad iet pie darba un tā ilgstoši… Es nezinu, jums ir tāda pieredze? Man nav tādas pieredzes.

Straube: Bet es negribētu, ka tu pārspīlē to vārdu “ātri”. Ātri cilvēkiem nekad nekas nenotiek. Cilvēki mainās ļoti lēni. Jāpaiet paaudzēm, lai kaut kas notiktu. Jā, ārēji jau kaut kas notiek…

Norkārkls: Arī hernhūtiešu biogrāfijās dažkārt tiek uzsvērts: es gaidu, gaidu to pārdzīvojumu, bet tas nenāk. Paiet vairāki gadi, pirms tas atnāk.

Ceipe: Bet kodols vienmēr ir tas pārdzīvojums – kad cilvēks krīt pie zemes un nožēlo…

Straube: Nu, šis pārdzīvojums ir diezgan ārējs.

Ceipe: Kā tā – ārējs?

Straube: Tā ir tipiska parādība, kad ir tas konflikts, par kuru ļoti forši raksta Adamovičs³, – ka sākumā ir milzīgs ekstrēmisms Brāļu draudzē. Kad viņi atnāca uz Vidzemi, visi bija šokā. Arī luteriskā baznīca bija šokā: kaut kādi trakie atnākuši. Un toreiz to varbūt neviens nesaprata, bet šodien tie, kas šādas parādības pēta, proti, speciālisti, saka, ka, jā, tā ir normāla parādība ikvienā kustībā...

Irbe: Jūs domājat tos Adamoviča minētos “pārspīlējumus un murgojumus”?

Straube: Jā. Proti, par to nav ko satraukties – to kā tādas iesnas vai pubertāti pārdzīvo. Un, ja tas tālāk attīstās pozitīvi, tad tā kļūst par vēsturi. Bet citiem ar tiem pārspīlējumiem laikam viss arī beidzas.

Norkārkls: Tas nav nekas unikāls. Atcerēsimies, kā jezuīti ienāca Viļņā 16. gadsimta beigās ar saviem teatralizētajiem sprediķiem, teātra izrādēm. Ticīgie rindu rindās stājās pie biktskrēsliem, lai sūdzētu grēkus, ko nebija darījuši gadiem ilgi, raudāja, plēsa matus. Tas bija tas “sprādziens”. Pēc tam jau viss institucionalizējās, nomierinājās…

Jānis Šiliņš: Atgriežoties pie priekšvēstures. Tas tomēr bija diezgan ilgs darbs, ilga sagatavošanās pirms šīs misijas ierašanās Vidzemē. Jau pirms zviedru valdīšanas bija manāma zināma piētisma ietekme, kas nozīmē, ka veselas paaudzes laikā darbs tika paveikts. Uz tā pamata arī hernhūtiešus uzaicināja…

Irbe: Atvainojiet, pārtraukšu: kā piētisms nonāca Vidzemē pirms hernhūtiešiem?

Šiliņš: Caur izglītību, caur sakariem ar Vāciju. Mēs bijām Eiropas telpā. Bija cieši sakari ar Halles Universitāti, jo tā bija populāra Vidzemes muižnieku izglītībā. Vēl jāņem vērā Lielais Ziemeļu karš un tā radītais sociālais satricinājums: cilvēki meklēja jaunus, radikālākus risinājumus. Un arī politiskās varas maiņa bija nozīmīgs faktors.

Straube: Tos zviedru laikus arī tomēr nevajag idealizēt. Es zinu, ka skaitos lielais antizviedrs Latvijā, jo es vienmēr saku, ka nevajag… Tiek teikts, ka 17. gadsimts bija “zelta laiki Latvijā” – jā, varbūt, bet tam līdzi nāk arī kārtējie mīti par Latvijas vēsturi. Ar piētismu ir tas pats. Zviedrija bija totāli kareivīga antipiētiste. Vairāki mācītāji tika sodīti par to, ka par viņu darbību un sprediķiem bija radušās aizdomas, ka tur ir kaut kas piētisks. Šie mācītāji zaudēja talāru un amatu. Zviedru laikos, ja jaunietis grasījās braukt kaut ko mācīties, viņam pirms braukšanas bija jāiesniedz valdībai solījums, ka viņš no piētistiem turēsies pa gabalu un paliks uzticīgs ortodoksālajam luterismam, un, kad viņš atbrauca pēc studijām, viņam bija jāziņo, ka viņš nav ar to saindējies.

Šiliņš: Un jūs iedomājieties, ko jaunietim nozīmē, ja viņam kaut ko aizliedz!

Straube: Tādējādi Lielais Ziemeļu karš, ko mēs te pieminam, – tas, protams, bija ļauns, slikts un tā tālāk, bet tas faktiski visu šo vidi iztīrīja, visu to izrāva, un piētisms te varēja ienākt bez jebkādām problēmām. Jāņem vērā arī cara Pētera I dīvainības: viņam piētisms likās kaut kas interesants, tāpēc viņš no valsts puses neko nedarīja, lai to bremzētu. Vēl ir teorija, ka Krievijā piētisms ienāca caur izdzīvojušajiem zviedru karagūstekņiem, jo ir dati, ka pie viņiem brauca protestantu mācītāji no Vācijas, kas bija piētisti. Un, kad viņi tika atbrīvoti un devās atpakaļ, viņi brauca caur Rīgu. Bet es īsti nespēju iedomāties, ka gūstekņi, kas taču Rīgā neuzturējās ilgi, būtu paspējuši piētismu izplatīt. Es domāju, ka tas bija klasiskais ceļš, ko Šiliņš jau aprakstīja, – bija muižnieki un mācītāji, kas bija pabijuši Eiropā gan studijās, gan ceļojumos. Viņi uz Latviju atveda piētismu kā tādu modes lietu.

Ceipe: Vidzemē tolaik arī bija mācītāju trūkums, bija tikai kādi desmit mācītāji. Jāpiemin arī tas, ka bija slēgta ortodoksijas citadele – Tērbatas Universitāte…

Straube: Nu, tā jau sen bija slēgta.

Irbe: Vai es pareizi saprotu, ka Vidzemes misija hernhūtiešiem bija tikai viena no daudzajām misijām un Eiropa bija tikai viens no kontinentiem, uz kuriem Cincendorfs sūtīja misijas? Vai mēs varētu ātri raksturot tās pārējās misijas? Vai tās bija tikpat veiksmīgas kā Vidzemes misija?

Straube: Gan bija, gan nebija. Bija dažādi rezultāti.

Irbe: Grenlandes misija, piemēram.

Straube: Grenlandē viņi galīgi nerēķinājās ar to, kas būs ziemā. Līdz ar to viņi faktiski nosala un nomira badā – tie pirmie, kas aizbrauca. Šī vēsture ir diezgan traģiska. Bet citur Brāļu draudze ļoti veiksmīgi attīstījās.

Ceipe: Varējām karti paņemt līdzi… Bet, tieši par tām vietām runājot, viņiem 1732. gadā bija misija uz Svētā Tomasa salu Karību jūras baseinā, tagadējā ASV teritorijā. Sākot no 1732. gada, sākās eksplozīva kustība dažādos reģionos: Karību salās, ieskaitot Tobago salu. Tur hernhūtieši iedibināja izglītības sistēmu un paši pārdevās verdzībā, lai sludinātu vergiem un strādātu kopā ar viņiem. Pirmajā vilnī bija arī Surinama, Dienvidāfrika un, protams, vairāki punkti Eiropā. Vēlāk hernhūtieši devās uz Nepālu, Indiju, Austrāliju. Reihsgrāfs Cincendorfs bija ārkārtīgi bagāts un skatījās, kuru pili kurā vietā pirks. Viņiem katrai vietai bija plāns – Liefländische Plan⁴. Notika izpēte, ko kurā vietā “Dievs mums ir paredzējis”. Kristians Dāvids ieradās Vidzemē izlūkot un noskaidrot, vai te ir augļi, ko Dievs var ievākt, – vai te būs raža. Viņš izlūkoja un secināja, ka, jā, te ir sagatavota augsne, uz šejieni ir jāsūta misionāri. Arī ģenerāliene Hallarte, kas dzīvoja Valmiermuižā, tos aicināja. Sekojot Liefländische Plan, tika secināts, ka šajā vietā ir nepieciešama izglītība, tāpēc nodibināja skolotāju semināru. Jēra kalna kompleksa celtniecību apmaksāja Hallarte. Viņas vīrs bija pietuvināts caram Pēterim I, savukārt cariene Katrīna Lielā bija piešķīrusi ģenerālim Hallartam milzīgu pensiju, kas pēc vīra nāves pārgāja atraitnei. Kur hernhūtiešus pieņēma, tur viņi arī darbojās. Eiropā hernhūtisma īpatnība bija tāda, ka viņi diezgan tuvu saskārās ar aristokrātiju. Sinodēs, piemēram, piedalījās prinči un hercogi.

Irbe: Tad varētu teikt, ka, ja nebūtu muižnieku atbalsta un naudas, nekādas zemnieku draudžu kustības nebūtu bijis?

Straube: Jā, tas notika, tikai pateicoties mācītājiem un muižniekiem.

Norkārkls: Jo nekā tāda jau nebija Kurzemes hercogistē!

Irbe: Kurzeme hernhūtiešus neņēma pretī?

Ceipe: Manā izpratnē tas iemesls bija šāds: Kurzemē bija mācītāju dinastijas, pat piecās paaudzēs, tās bija noslēgtas, viņi paši sevi sauca par “levītu cilti”.