Vīrietis – tā ir grūta profesija

Vienā no manām mīļākajām žurnāla The New Yorker karikatūrām redzami divi vīrieši: viens notupies pie mājas sienas, kurā redzama neliela šķirba. “Pa šejieni šurp ieplūst visas pasaules bēdas,” viņš skaidro blakus stāvošam kungam. Vahtangam Kikabidzem ir visskaistākais smaids, kāds jelkad bijis kādam aktierim. Neviena Holivudas perfektu, spoži baltu un līdzenu zobu rinda nepasaka ne uz pusi to, ko pavēsta gruzīna Bubas smaids. Tas ir liels un atklāts, sirsnīgs un mīļš. Caur viņa spēcīgo priekšējo augšzobu šķirbu, šķiet, pasaulē ieplūst pārpasaulīgs siltums un prieks. “Benžamēn, kad tu Pēterburgā mācījies, tur kāds akmeņus ēda?” Georgija Danelijas filmā “Neskumsti!” jautā Sergeja Fiļipova spēlētais bārddzinis. “Neviens!” atbild Kikabidzes iemiesotais Benžamēns, “dižais humānists un apgaismotājs, ārsts”. “Jā...” novelk Fiļipovs. “Tikai mēs, gruzīni, varam visu!”

Bet kā gan lai neskumst. Buba iemiesoja skumji priecīgo gruzīnu, kurš dara to, kas jādara: jādzer vīns, jāiet duelēties, jāsēž cietumā vai jāatsakās no līgavas tādēļ, ka viņa mīl citu. Neilgi pēc Krievijas uzbrukuma Kikabidze stāstīja, ka viņš neiet gulēt, jo pa to laiku ar ukraiņiem var notikt kaut kas slikts. Un patiesi, ir cilvēki, kuru gaišā esamība rada paļāvību, ka būs jau reiz labi. Atliek vienīgi citēt filmas “Neskumsti!” sākuma dialogu, kas seko tūliņ pēc dzīvi apliecinošās dziesmas “Taja, taja, taja, vatatajata!”. “Paldies!” – “Nē, tev paldies, dārgais!”

Daniela Zacmane

Rīgas Laiks: Mēs šodien iekļuvām akmeņu nogruvumā...

Vahtangs Kikabidze: Tur arī bija lietavas?

RL: Briesmīgas! Kamēr izkūlāmies no kalniem, pagāja vairāk nekā stunda, un visu laiku gāzās akmeņi. Diezgan traki. Bet, kad iebraucām Tbilisi, tur bija tāda satiksme, kādu nemūžam vēl nebiju redzējis, – bet es braucu ar īrētu mašīnu. Jūs taču mīlat Tbilisi, vai ne?

Kikabidze: Ļoti.

RL: Un kādēļ?

Kikabidze: Tādēļ, ka tā ir mana pilsēta.

RL: Kas ietilpst jēdzienā “mana”?

Kikabidze: Es šeit esmu piedzimis. Šeit esmu kļuvis par gruzīnu, tas ir skaidrs. Šī ir mana vieta.

RL: No kura Tbilisi rajona jūs esat?

Kikabidze: No vecpilsētas. Sololaki.

RL: Es reiz sarunājos ar jūsu novadnieku, filozofu Merabu Mamardašvili. Mēs runājām arī par Tbilisi. Viņš teica, ka pilsēta ir ļoti mainījusies, nav vairs tās ielu dzīves, kāda bija viņa jaunībā.

Kikabidze: Ziniet, tā ir saglabājusies kvartālos, šī grūti izskaidrojamā kaimiņu būšana. Ja kādā namā ir nelaime, to pārdzīvo viss kvartāls. Bet tas, par ko runāja Merabs, vairs nav sastopams, tas pamazām izzūd. Agrāk, kad biju puišelis, neatceros redzējis kaut vienas dzelzs durvis vai šitās te restes. Agrāk tādu nebija.

RL: Un kas bija?

Kikabidze: Nekā nebija. Mamma lika atslēgas zem kājslauķīša un gāja prom, jebkurš kaimiņš varēja ienākt pēc sāls, pēc cukura. Nakts vidū varēja iebrāzties jauni cilvēki ar dziesmām, sākt apskauties, dzīve bija ļoti saticīga. Starp cilvēkiem valdīja pavisam citas attiecības.

RL: Vai to var salīdzināt ar Otara Joseliani filmu “Strazda dziesma”?

Kikabidze: Jā! Starp citu, Joseliani ir manas sievas brālēns. Kad viņš taisīja to filmu...

Man bija tāds gadījums: kad es pirmo reizi aizbraucu uz Ameriku, dabūju paviesoties vienās mājās, kur dzīvoja vīrs, sieva un meitiņa. Labas mājas, normāli cilvēki, bet man visu laiku bija sajūta, ka tur dzīvo arī kāds ceturtais. Tikai vēlāk sapratu, kas tas bija par ceturto – tā bija nauda. Viss griezās ap to – bizness, nauda, šī jaunatne ar savu nebeidzamo “pērc un pārdod”. Tagad tas pakāpeniski ir atnācis arī pie mums. Zinu, ka pie jums arī tā ir un pie mums, visur. Bija ļoti skumji, kad es... Es taču kādreiz biju melomāns, man bija plates, kuras pirku no rokas melnajā tirgū, dažādi džeza mākslinieki. Un tad kādu rītu es pamodos un sapratu, ka jāsviež atskaņotājs ārā. Vakar tas vēl bija vajadzīgs, bet šodien jau bija parādījušies kompaktdiski... Un viss. Tik vienkārši. Un vēl mani satrieca, kad pirmo reizi mūžā ieraudzīju cilvēku, kurš iet pa ielu un pats ar sevi sarunājas. Kas tas ir? Es toreiz nesapratu. Telefonu bija ielicis kabatā... Tagad mēs bez tā vairs nevaram dzīvot, vai ne? Tas ir progress, kurš apēd visu. Viss mainās.

RL: Manuprāt, latviešu skatītājam – nevis tai publikai, kas klausās jūsu dziesmas un nāk uz jūsu koncertiem, bet tiem, kas mīl filmas “Mimino”, “Neskumsti!”, – jūs esat paraugs, kādam jābūt gruzīnam. Nezinu gan, kā jūs attiecaties pret “Mimino”.

Kikabidze: Paldies!

RL: Kas ir svarīgākais šajā cilvēkā, kuru jūs spēlējāt?

Kikabidze: Krievu literatūrā ir tāds jēdziens, kaut gan burtiskā nozīmē tam ar šo nav nekāda sakara, – “bruņinieks”. Jaunībā es biju pārliecināts, ka bruņiniekam noteikti jābūt jūsu auguma, garam, plecīgam vīram dzelzs bruņās. Bet tad dzīves gaitā pamazām sāku saprast, ka bruņinieks var būt īsiņš, nabags, neizglītots...

RL: Bet jūs taču tagad nerunājat par sevi?

Kikabidze: Nē. Es runāju vispārīgi. “Mimino” ir filma masām. Es nesaku, ka tas ir šedevrs. Bet kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk “Mimino”?Tāpēc, ka skatītāji sāk saprast: cilvēkam noteikti jāturas pie savām saknēm. Saprotat? Pirmām kārtām tā nav komēdija, tā ir nopietna filma, vienkārši šīs filmas autori mums iemācīja smieties tur, kur būtu jāraud. Gaidajs, piemēram, taisīja komēdijas, kur iemauc ar krēslu pa galvu, un visa zāle vai plīst no smiekliem. Kad Mimino...Taifilmai ir apgrieztas beigas, patiesībā vajadzēja beigties citādi, bet viņš izkāpa no lidmašīnas... Jo juta, ka lido uz dzimteni. Viņam bija kaut kas tur jāatved – vienam malka, otram petroleja, trešajam vēl kaut kas... Un viņš saprata, ka tur ir viņa īstā vieta! Bet atgriezties viņš varēja tikai sev par ļaunu. Cilvēkam nav jādzīvo sev, saprotat? Cilvēkam jādzīvo sabiedrībai. Man sieva vienmēr saka: “Tev pirmajā vietā ir dzimtene, otrajā – draugi un tikai trešajā – ģimene. Bet vajadzētu otrādi.” Uz ko es viņai atbildu, ka tā mani mamma izaudzinājusi. Tas pats ar “Neskumsti!”. Viens brālis, vecākais, ir labs cilvēks. Viņš šmaucas, pelna naudu, pēc tam palīdz nabagiem. Zakariadze viņu spēlēja. Otrs, Benžamēns, pēc scenārija ir žūpa, vazaņķis un slaists. Bet viņš taču beigās saka: “Es paņēmu to mazuli pie sevis.” Uz ko vecais ar ēzeli atbild: “Pareizi, kurš tad viņu izaudzinās labāk par tevi? Tu tomēr esi kārtīgs cilvēks. Un tas ir galvenais.” Nezinu, vai esmu atbildējis uz jūsu jautājumu.

Bet ar Mamardašvili man bija interesants gadījums. Es viņu dzīvē ne reizi nebiju saticis. Ir tāds Eldars Šengelaja, ļoti tuvs cilvēks, es biju viņa bojāgājušās meitas krusttēvs. Un, kad šeit plosījās pilsoņkarš, viņš man piezvanīja un uzaicināja mūs ar sievu ciemos: kāds viņam bija atvedis sieru. Bet viņš dzīvoja man pretī, pāri ielai. Mēs pa ceļam iekūlāmies apšaudē, bet kaut kā aizgājām. Tur bija cilvēki pieci, visi ļoti asprātīgi. Bet stūrī sēdēja viens ar brillēm un visu vakaru pīpēja pīpi. Es viņu nepazinu. Smējāmies līdz rītam – visi bija ar humoru, ļoti jautra sabiedrība novākusies. Bet tas viens visu laiku traucēja ar savu nesmaidīšanu. Tikai izbrīnīti skatījās te uz mani, te uz Eldaru, te uz citiem, nekādi nevarēdams saprast, par ko mēs tā uzjautrināmies. Nākamajā dienā es piezvanīju Eldaram un jautāju, kas tas tāds bija. Viņš atbildēja: “Tas bija Mamardašvili. Skatījās un brīnījās, ko viņi tā smejas, kas par lietu?”

RL: Vai esat redzējis Joseliani filmu “Laupītāji”?

Kikabidze: Neesmu.

RL: Filma sākas ar to, ka viens iet pa Tbilisi ar pudelēm – grib nodot. Pēkšņi uz ielas sāk šaut. Viņš pienāk pie šāvēju kompānijas un sāk mācīt, kur un kā pareizi šaut. Ap viņu sapulcējas ļaudis, un visi tad cenšas saprast, kur un kā jāšauj... Tas bija šausmīgs laiks. Es uz šejieni braucu 90. gados, bet tas, ko man stāstīja... Kad bijis sals, cilvēki pulcējušies pagalmos, lai iekurtu uguni, kaut ko uzvārītu un sasildītos, un visi sarunājušies... Atkal bijusi kaut kāda kopības sajūta, kas vēlāk, labklājībai pieaugot, izzuda.

Kikabidze: Nelaime saliedē cilvēkus, viņi satuvinās, kad ir slikti.

RL: Lūk. Es iedomājos, ka jums bijis diezgan īpatnējs liktenis; negribētos pārāk daudz runāt par politiku, tomēr gribu pajautāt: katrā ziņā latvieši pret saviem skatuves māksliniekiem – piemēram, pret Laimu Vaikuli – un citiem kultūras darbiniekiem, kas taisījuši karjeru Krievijā, attiecas, maigi izsakoties, piesardzīgi. Kā jūs tikāt galā? Jūs tomēr bijāt ļoti populārs Krievijā, gan jau esat joprojām. Bet jūs atgriezāties. Kā jūs te uzņēma?

Kikabidze: Zināt, kas par lietu? Darbs man galvenokārt bija tur. Gruzija ir maza valsts. Es dzīvoju Tbilisi, bet mana ģimene – sieva, dēli, meita – Batumi. Pat ne Batumi, Gonio – ir tāda vieta 17 kilometrus no Turcijas robežas. Un 8. augustā es braucu pie viņiem. Tas bija 2008. gadā. Mans tēvs krita karā 1942. gadā; viņš, starp citu, bija žurnālists. Un, lai gan viņš nederēja dienestam redzes dēļ, viņš tomēr aizgāja karā. Prata vācu, angļu valodu, kā tehnisko, tā arī literāro. Reiz viņš atnāca un teica: “Man kauns tā staigāt apkārt.” Un aizgāja karā. Es nespēju iztēloties, kā var krievu tanks iebraukt Gruzijā. Tas bija kaut kas prātam neaptverams, jo mūsu tēvi karoja ne tikai par mums, viņi karoja par šo milzīgo, izdomāto valsti. Par visiem viņas bērniem. Un pēkšņi mana meita zvana no Batumi un saka: “Brauc atpakaļ,” – tādēļ ka kalnus bombardē. Tas bija kaut kas neaptverams. Es zināju, ka dažus gadus iepriekš tur bija šāvuši, bet tie bija sīkumi – kā var tik maza valsts kā Gruzija sākt ar kādu karot? Vēl jo vairāk – ar Krieviju. Un man kļuva bail. Es braucu tālāk, braucu caur kalniem un to visu redzēju... Pēc tam vēl divas bumbas nometa Adžārijā. Bet ar to pašu beidzās, jo Turcija ir NATO. Mēs no turienes netikām ārā vēl kādu pusotru mēnesi. Pirmie Maskavas žurnālisti pie manis tika caur kaut kādiem pagrabiem... Neatceros vairs, no kāda izdevuma viņi bija – jauni čaļi ar liesmojošām acīm. Tieši nedēļu iepriekš es biju saņēmis telegrammu no Medvedeva, ka mani apbalvojot ar Tautu Draudzības ordeni. Nekad nebūtu domājis, ka sekos šāda reakcija. To bija grūti aptvert. Un es teicu, ka nevajag man jūsu ordeņus, neko nevajag, savu kāju es pie jums vairs nesperšu. Un kopš tās reizes nebraucu uz Krieviju. Ne uz vienu pilsētu.