Visumam ir mana seja

Dažiem cilvēkiem ir sarežģīts vārds. Sīkākas ziņa par to, kā Maurīcijas salā 1978. gada 13. jūnijā piedzimušais Mahādeosinghs Višams Komalrāms kļuva par Mahamandalešvaru 1008 Paramahamsu Šrī Vedavjāsu Rangaradžu Bhataru Šrī Svāmī Višvanandu, man nav pieejamas, taču, ņemot vērā, ka daudzi viņu uzskata par iemiesotu dievu vai vismaz dievišķu meistaru, pilnību apzīmējoša skaitļa kļūšana par vārda daļu ir saprotama pati par sevi. Par saviem guru viņš atzīst Rāmānudžu un Mahāvatāru Bābādžī. Pirmais bija visnotaļ vēsturisks 11. gadsimta skolotājs un svarīgs personāžs vaišnavisma noformēšanā; otrais, mazāk vēsturisks, jau daudzus simtus gadu dzīvo Himalaju pakājē un, sevišķi pēdējos 150 gados, izvēlas atrast sev skolniekus (pirmoreiz izvērstāk pieminēts Jogānandas grāmatā “Joga autobiogrāfija”, kas publicēta 1946. gadā). Mahāvatāra Bābādžī īpatnība ir tā, ka viņu ir redzējuši tikai viņa skolnieki, kas skolniekiem dod zināmu brīvību ar viņu saistīt savas apgaismotības sākumu un saturu.

2005. gadā Paramahamsa Višvananda (ja īsumā) aizsāka kustību Bhakti marga (manā naivajā tulkojumā tas nozīmē “Mīlestības ceļš”) un nodibināja pirmo šīs kustības āšramu Vācijā. Stāsta, ka tagad šīs kustības āšrami ir 40 vai 50 dažādās valstīs. Vienu tādu, kas atrodas Katlakalnā, kur uzcelts Satčidānanda Vigraha Rāmačandra templis, Paramahamsa Višvananda apmeklēja šovasar. Man pirmoreiz bija iespēja sarunāties ar cilvēku telpā, kuru izgrezno šī paša cilvēka lielizmēra fotogrāfijas.

Pateicos Elvitai Ragovskai par palīdzību šīs intervijas organizēšanā.

A. R.

Rīgas Laiks: Ļoti patīkami jūs redzēt. Kas jūs esat?

Paramahamsa Višvananda: Kas es esmu?

RL: Jā.

Višvananda: Es nezinu. Tas ir liels jautājums. Vai jūs vaicājat par manu fizisko vai iekšējo es?

RL: Jūs varat sevi sadalīt tik daudzos un dažādos es, cik vien vēlaties. Es vienkārši jautāju: kas jūs esat?

Višvananda: Ja jūs meklējat ārējo, tad to jūs redzat. Bet, ja jūs jautājat par iekšējo, tad manī ir tieši tas pats, kas jūsos.

RL: Kā tas gadījies, ka jūs neesat es un es neesmu jūs?

Višvananda: Fiziskā ziņā neesam.

RL: Kādā ziņā mēs esam viens?

Višvananda: Mēs esam viens savā būtībā.

RL: Vai jūs varētu man uzskatāmi parādīt, ka jūs un es esam viens?

Višvananda: Fiziskā ziņā, ārēji, mēs esam dažādi. Un viss, ko iespējams parādīt ārēji, ir un paliek tikai ārējā līmenī. Bet jūsu būtībā, jūsu mīlestībā mēs esam tas pats.

RL: Kā būtība saistīta ar ārējo formu?

Višvananda: Būtība mājo jūsos. Bez šīs būtības jūs nebūtu dzīvs.

RL: Ja ielūkojos sevī, es redzu savus iekšējos orgānus – sirdi, aknu un tā tālāk. Bet jūs sakāt, ka manī ir šī būtība. Un jūs norādāt virzienu. Kaut kur šeit? (Rāda uz krūtīm.)

Višvananda: Kad runājam par cilvēka “es” garīgajā sfērā, mēs vienmēr norādām uz sirdi.

RL: Un kā šī būtība saistīta ar manu sirdi?

Višvananda: Bez sirds jūtām jūs nebūtu dzīvs. Ir daudz cilvēku, kuriem ir visas iespējas dzīvot normālu dzīvi, un tomēr viņu sirds ir cieši noslēgta.

RL: Ja būtība ir mīlestība, kāpēc tai nepieciešama šī ārējā fiziskā izpausme?

Višvananda: Mīlestība ir izpausme.

RL: Kā izpausme?

Višvananda: Mēs izsakām paši sevi. Ko jūs redzat, kad skatāties uz šo skaisto ziedu? Jūs izsakāt zieda skaistumu.

RL: Jā.

Višvananda: Un izpausme ir šis augs; tā ir projekcija.

RL: Tātad mēs šeit esam, lai redzētu cits cita skaistumu.

Višvananda: Mēs šeit esam, lai izpaustu savu skaistumu, savas attiecības. Tā ir mīlestības jēga.

RL: Vienkārši izpaust bez kāda tālāka iemesla.

Višvananda: Runa nav par to. Redziet, kad cilvēkos aug mīlestība, viņi iepazīst cits citu. Ja divi cilvēki viens otru iepazīst, viņos sāk augt mīlestība.

RL: Man personīgi, domājot par mīlestību, lielākā problēma vienmēr bijusi sakarība starp mīlestību un zināšanām. Vai jūs varētu kaut kā paskaidrot saistību, kas pastāv starp džņānu un bhakti?

Višvananda: Džņāna un bhakti ir ļoti tālu viena no otras. Redziet, džņānā cilvēki ļoti bieži koncentrējas uz izzināšanu tikai ar prātu; viņi aprobežojas tikai ar šo džņānas aspektu. Taču džņānai ir jāapvienojas ar bhakti.

RL: Jāapvienojas ar bhakti?

Višvananda: Jā, jo tieši caur zināšanu izaug mūsos snaudošā mīlestība. Es jums piedāvāšu tādu piemēru: ja jūs kādu iepazīstat, tas nenozīmē, ka jūs šo cilvēku uzreiz iemīlat. Jūs mani šobrīd jau pazīstat, taču tas nenozīmē, ka jūs mani uzreiz sāksiet mīlēt. Starp mums ir zināmas simpātijas. Ir šī kopīgā valoda, kurā mēs runājam, ir zināmas jūtas, un, jo vairāk mēs iepazīstam otru, jo vairāk šī mīlestība aug. Bet šī zināšana, pazīšana ir ļoti svarīga. Bez zināšanas mīlestība neattīstās. Kad jūs ejat pa ielu, jūs sastopat daudz cilvēku, taču tas nenozīmē, ka jūs viņus visus mīlat. Lai kādu mīlētu, šis cilvēks vispirms jāiepazīst un ar viņu jāizveido attiecības.

RL: Kā es šādās attiecībās ar cilvēku varu zināšanu atšķirt no ilūzijas vai kļūdas?

Višvananda: “Bhagavadgītas” 2. nodaļas 66. pantā Krišna saka, ka vieds cilvēks ir brīvs no bažām, brīvs no baudām, pieķeršanās saitēm, bailēm un dusmām. Tātad, ja mēs to paanalizējam, galvenā doma te ir tāda, ka lielākā problēma ir pieķeršanās. Jūs jautājat, kā lai zina, vai tās ir emocijas vai mīlestība. Tātad, runājot par emocijām… Mūs visus saista zināmas pieķeršanās saites, un šīs pieķeršanās dēļ mēs nekad neesam brīvi. Pieķeršanās mūs piesaista pasaulei. Teiksim, vecāki ir emocionāli piesaistīti saviem bērniem. Tas nenozīmē, ka viņi savus bērnus nemīl, taču šai piesaistei līdzi nāk bailes…

RL: Pazaudēt.

Višvananda: Bailes pazaudēt, bailes… Pieņemsim, bērns kaut kur dodas, un viņam jābūt mājās līdz pulksten pieciem. Pienāk seši, bet bērns vēl nav atgriezies. Vecākiem sāk uzmākties bailes; prāts pārstāj domāt un sāk iztēloties visdažādākās šausmas. Un tad astoņos vakarā bērns pārrodas. Varbūt viņš sastapis draugus un labi pavadījis laiku kopā ar viņiem. Kāda būs vecāku reakcija?

RL: Man liekas, prieks.

Višvananda: Dusmas.

RL: Dusmas? Man tomēr liekas, ka prieks. Mana māte man teica: kad man bijuši 13 gadi, viņa esot sapratusi, ka bailes ir veltīgas, un beigusi raizēties, ja es pārāk vēlu atgriezos mājās.

Višvananda: Jā, bet tā nav izplatīta reakcija. Vairums cilvēku tomēr, ja bērns laikā nepārrodas mājās, dusmojas. Pat tad, kad vecāki bērnu ir sagaidījuši, viņi nepriecājas, kā jūs tikko teicāt. Viņi nekļūst priecīgi, viņi kļūst dusmīgi.

RL: Sakiet, kāpēc cilvēki jūs sauc par apgaismotu?

Višvananda: Es nezinu, kā cilvēki mani sauc, bet…

RL: Esmu saticis aculieciniekus, kuri stāstījuši par jūsu apgaismotību, par to, kā jūs spējat darīt brīnumus.

Višvananda: Es pats neapgalvoju, ka spēju darīt brīnumus. Brīnumu pamatā ir cilvēku ticība. Ticība spēj radīt brīnumus, un ar to es esmu saskāries.

RL: Kas notika, kad jums bija četrpadsmit?

Višvananda: Ā, kad man bija četrpadsmit… Es vienas dienas laikā aizmirsu visu, ko biju iemācījies skolā. Man prātā bija pilnīgs tukšums. Pat ja es īpaši centos par kaut ko domāt, man nekas nesanāca. Tas bija tāds bezdomu stāvoklis, varētu sacīt. Es tolaik nesapratu, kas ar mani notiek. Protams, es mēģināju par to runāt ar vecākiem, bet viņiem nebija ne jausmas. Es runāju ar priesteri, un arī viņam nebija ne jausmas. Es taču nāku no brahmaņu ģimenes, un brahmaņiem ir zināšanas, viņi apguvuši visādas zinības. Un tā neviens netika skaidrībā, kas īsti ar mani noticis. Viņi noturēja dažādas lūgšanas un rituālus, bet tas neko nedeva. Šādā stāvoklī es pavadīju vairākas dienas.