Zirka i ļitak

Dzudzilo Krista: Reini, kad mēs pēdējo reizi nesarunājāmies? Tuvākais, ko varu atcerēties, ir 2014. gada vasara, kad bijām atsevišķi mēnesi, jo tu Vācijā veidoji izrādi “Makbets”. To mēnesi īpaši daudz lasīju un skatījos filmas, bet vienalga tas atmiņā palicis kā tukšs. Lai arī – gan tad, gan jebkad, kad esmu viena, es sarunājos ar tevi. Pabeidzu un turpinu sarunas ar tevi un citiem cilvēkiem, un es zinu, ka tu zini, ka tā daru. Man ir dabīgi domāt dialogā.

Dzudzilo Reinis: Tu zini, ka es zinu, tā ir. Bet, izmantojot tevis pašas atbildi: domāšana arī ir saruna, un dialogdomāšana vēl jo vairāk. Tevis pieminētā nesarunāšanās nebūs taisnība, jo tu taču arī tad turpināji sarunāties, kad es nebiju blakus.

Dzudzilo K: Tā ir, bet dialogam starp diviem reāliem cilvēkiem piemīt tas, ko savā galvā nevar uzkonstruēt. Un tas ir sarunas biedra brīvā griba, kas ietver sarunas negaidītību. Lai cik labi, man šķiet, es zinu, ko tu domā, es arī skaidri zinu, ka to pilnībā zināt nevaru. Ja sarunājos ar tevi savā galvā, tas ir dialogs man ar manis radītu tavu simulāciju, kura pakļaujas manai gribai. Saruna ar dzīvo, fizisko tevi ir kas cits, un tā man joprojām ir ārkārtīgi interesanta.

Dzudzilo R: Bet es zinu, kura bija pēdējā reize, kad mēs nesarunājāmies, tā bija tā reize, kad es tevi vēl nepazinu, tas ir – pirms 14 gadiem.

Dzudzilo K: Pirms 14 gadiem, tā bija pilnīgi cita dzīve.

Dzudzilo R: Bet tā ir dzīvā daba, par kuru tu runā, kas ir klātesoša divu dzīvo sarunā. Kur izteiktajam seko atbilde, iebilde, pretatbilde un visai citāda “bilžu” kustība.

Dzudzilo K: Man patīk pirmo divu burtu atmešana, jo tad sanāk, ka saruna ir kā bilžu kopums. Bilde, kas ir arī attēls. Un tas, ka mēs apmaināmies ar domu attēliem, man patīk. Par šo vajadzētu domāt tālāk.

Dzudzilo R: Sākam domāt! Es tikko tieši skatījos nelielu fragmentu par bildēm. Tas bija jau pagājušas Viljama Kentridža izrādes tapšanas treileris. Un viņš saka: “I think of the whole thing as an hour long four-dimensional drawing. A drawing that expands in space and in time.”¹ Es domāju, ka mēs bieži vien par šo whole domājam līdzīgi, bet drawing vietā varētu lietot vārdu “attēls”.

Dzudzilo K: Bet vārds “attēls” mūsu personīgajā, subjektīvajā izpratnē. Mēs saplūdinām vārdu “doma” un “attēls” nozīmes kopā. Mēs ne tikai domājam attēlos, bet attēls ir doma. Tas man atgādināja tikko lasīto: Emersons rakstīja, ka ikviens vārds saknē ir dzejolis, ar ko viņš domā dziļi izjustas realitātes iemiesojumu skaņā. Mēs šo realitāti izjūtam un iemiesojam attēlā.

Dzudzilo R: Skaisti. Es atceros, šo tu man reiz teici. Vārds par dzejoli top arī tāpēc, ka vārds ir simbols, sakompresēta ideja. Un skaidrs ir arī tas, ka ne visi dzejoļi, kuru saknē ir vārdi, top par dzejoļiem. Bet par to saplūdināšanu, lingvistiski tas izskatās tā – domattēls vai attēldoma. Tas nozīmē, ka pirmajā gadījumā domāšana būtu bijusi pa priekšu un pēc tās ir sekojis attēls, bet otrajā gadījumā prātā pirmais dzimis būtu attēls un tam būtu sekojusi domāšana.

Dzudzilo K: Bet vai tad nevar būt uzreiz kopā? Sliecos domāt, ka ir iespējama šāda vienlaicība, kad abi ir viens. Kad attēli rodas, veidojas, saaužas, transformējas prātā un tā arī ir pati doma. Domāt ar vārdiem ir cita veida domāšana, kuru, protams, mēs lietojam. Es gribu teikt, ka domas māls jeb tas, no kā būvējas doma, nav obligāti vārds, tas var būt arī attēls. Un, lūk, varbūt es atradu formulējumu. Tas, no kā sastāv domas, ko varētu saukt par domas atomiem, ir vārdi vai attēli. Komponistiem tā varētu būt arī skaņa, bet es neesmu komponists.

Dzudzilo R: Abi ir viens, tie ir kopā. Atoms ir ķīmiskā elementa vismazākā daļiņa. Vai domas vismazākā daļiņa ir vārds vai attēls? Var būt. Tikpat labi arī otrādi. Attēla atoms ir doma. Vārda atoms ir doma. Skaņas atoms ir doma. Iedomājies mūzikas valodu, to ir iespējams dzirdēt, tai vēl fiziski nesākot skanēt instrumenta ķermenī. Tas nozīmē, ja cilvēks, kurš māk šo valodu, nošu saprašanu un lasīšanu, pazaudētu dzirdi, viņš joprojām caur lasīšanu būtu spējīgs dzirdēt.

Dzudzilo K: Vai tad doma var būt pati par sevi, bez kaut kā, kas jau ir bijis? Lai par kaut ko domātu, tam jau ir jābūt. Piemēram, domāt par nāvi vai par ābolu var, lietojot jau esošu sapratni par to – attēlu, vārdu, jēdzienu vai sajūtu, kas domātājam jau ir pirms tam. Un tevis pieminētā nošu lasīšana jeb mūzikas dzirdēšana caur acīm man lika atcerēties manu video darbu “Sestā pasaules radīšana”, kurā notika tieši tas, ko tu teici. Un tas ir piemērs, ka kustīgs attēls var būt doma. Nevis verbalizēta, bet attēlizēta. Atkārtojot vārdu “doma”, atcerējos Rītupu, kurš vairākkārt ir teicis, ka domāt labākajā gadījumā var pāris reizes dzīvē. Arni, lasot šo, zini, ka mēs zinām, ka mēs runājam par prozaiskāku domāšanu.

Dzudzilo R: Ikdienišķu domāšanu. Bet, kā jau ir teikuši daudzi gudrības mīlētāji, ja tu gribi domāt pilnīgi, tev jāpārstāj dzīvot. Tā ir mūciska, mūķeniska darbība. Jo tu nevari nodarboties ar dzīvošanu un filozofiju vienlaikus. Bet, atgriežoties ikdienišķajā un domājot par tevis pieminēto ābolu un nāvi kopā, sanāk nāvesābols, tas, kas paradīzē un pēc gadu tūkstošiem “Sniegbaltītē”.

Dzudzilo K: Tieši tāpēc arī nāve un ābols tika pieminēti kopā, bet man prieks, ka pievērsi tam uzmanību un nosauci vārdā.

Dzudzilo R: Bet tevis pieminētā “Sestā pasaules radīšana” man atsauc vakardienu, kad lasīju Benjamina “Maskavas dienasgrāmatu”. Viņš iet uz Arbata kinoteātri skatīties Dzigas Vertova dokumentālo filmu “Pasaules sestā daļa”. To mēs neesam redzējuši un klusumā varētu noskatīties.

Dzudzilo K: Vajadzētu vēlreiz arī noskatīties “Cilvēku ar kinokameru”. Pirmo reizi to redzējām, kad man bija sešpadsmit un tev astoņpadsmit. Tā izmainīja to, kā domāju gan par redzēšanu, gan par montāžu, gan par to, kas notiek attēla pēcapstrādē, gan par to, kas notiek cilvēka prātā, atmiņu procesā. Fascinējoši bija skatīties acīs tiem ukraiņiem, kuri tik nekaunīgi lūkojas no cita laika. Tajā vecumā nozīmīgs bija arī heroizētais mākslinieka tēls, kurš bezbailīgs un pārliecināts liecas ārā no vilciena, kāpj uz augstām, nedrošām stalažām, kurš ir drosmīgs. Bet pats mākslinieks ir bez sejas, gandrīz nežēlīgs, viņu interesē sagūstīt un pakļaut realitāti, viņš ir visur un novēro aukstasinīgi. Protams, mani fascinē arī mākslas objektu atdzīvošanās. Es runāju par kameru, kura sāka pati kustēties kā tāds mehānisks kukainis.