Savs country

Braucot pa Bauskas šoseju, mēģināju saskatīt kādas nebūt pazīmes, kas ļautu noteikt, vai citās mašīnās arī sēž festivāla apmeklētāji, taču nekādu pazīmju pagaidām nebija. Tie bija pavisam parasti Rīgas iedzīvotāji, kas, visticamāk, nedaudz ātrāk aizšmaukuši prom no saviem darbiem, devās uz “laukiem”. Lauki jau arī, protams, ir “country”.

“...es apstājos uz ceļa krustcelēm,” tikmēr mašīnā skanēja ansambļa “Austrumkrasts” dziesma “Krustceles”. “Tad ieraudzīju tālē - kāds vīrs man tuvojās, tam ādas mētelis un ģitārāāāa...,” balsi “kantrī manierē” locīja grupas solists Sandis Sproģis, taču “dzīvē” nekas tamlīdzīgs vismaz pagaidām nebija novērojams.

Krietni pāri pusceļam šosejmalā ziedēja sarkanu magoņu lauks, un beidzot man šķita, ka esmu saskatījis kādu pazīmi - pat ja tā bija krietni aiz matiem pievilkta. Amerikāņu rakstnieka Frenka Bauma bērnu romāna “Brīnumainais burvis no Oza zemes” varone Dorotija ar savu sunīti Toto un dīvainajiem sabiedrotajiem - putnu biedēkli, dzelzs malkas cirtēju un bailīgo lauvu - vienubrīd nonāk arī magoņu laukā, kas uzdzen nāvīgu miegu. Ņemot vērā to, ka Dorotiju uz burvju pasauli virpuļviesulis aiznes no pašas Amerikas vidienes, proti - Kanzasas, biju gatavs pieņemt magones kā norādi. Vēl pēc brīža Bauskā, stūrējot uz pilsdrupu un estrādes pusi, netālu no RIMI ieraudzīju pirmos īstos festivāla apmeklētājus. Tie bija divi puiši un divas meitenes. Ņemot vērā, ka viņi gāja kājām - visticamāk, visi bija turpat no Bauskas. Puiši uzcirtušies gaišos, pāri biksēm izlaistos pletkreklos, savukārt meiteņu apģērbs bija visai radikāla un gandrīz līdz nepieklājībai apgriezta minimālisma paraugs, ko papildināja kovboju zābaki. Visiem četriem bija platmalu cepures ar uzlocītām malām.

Brauciens uz Bausku bija daudzu dažādu nejaušību virtenes pēdējais posms.

Vistīrākā mūzikas vēstures un komercializācijas nejaušība ir arī paša kantrīmūzikas žanra dzimšana; par tikpat lielu, ja ne vēl lielāku un noslēpumaināku nejaušību var uzskatīt šī žanra mūzikas izplatību un diezgan lielo popularitāti Latvijā, un tāda pati nejaušība bija mana interese.

Līdzīgi kā tas ir bijis ar dudziem mūzikas stiliem un žanriem, arī apzīmējums “kantrīmūzika” (vai “country and western”) vēsturiski dzimis ne tik daudz no pašā mūzikā saklausāmām raksturīgām kopsakarībām vai mūziķu vēlmes sevi identificēt un nošķirt no citu muzikālu virzienu pārstāvjiem, bet gan no ierakstu firmu īpašnieku, producentu un menedžeru vēlmes mūziku atskaņot radiofonā, tiražēt un pārdot, tātad arī klasificēt. Tas, ko nedaudz vēlāk sāka apzīmēt ar jēdzienu “country”, saplūstot dažādiem Amerikas ieceļotāju iecienītiem mūzikas stiliem, - īru dejām un balādēm, gospeļu dziedājumiem, vācu šlāgerim, jodelēšanai, itāļu mandolīnas spēlei, blūzam, vēlāk arī džezam u.c. - piedzima 20. gadsimta sākumā. Par pirmajiem mūzikas ierakstiem, ko varētu dēvēt par kantrī, bieži vien mēdz uzskatīt 1922. gadā tapušo un tobrīd nebūt ne plašu piekrišanu guvušo vijoles spēlmaņa Aleksandra “Eka” Robertsona ierakstu “Sallie Gooden”. Tam sekoja “The Little Old Log Cabin in the Lane” Džona Kārsona izpildījumā, pirmoreiz ierakstu industrijas vēsturē miljonu tirāžā pārdotais kantrīmūzikas ieraksts - Vernona Dolharta plate “The Prisoner’s Song/The Wreck of The old 97”, un Tēvoča Deiva Makona 1924. gada ieraksts “Bile Them Cabbage Down”. Jau pavisam drīz pēc tiem Columbia Records apgādā sāka iznākt tā dēvētās hilbiliju mūzikas ierakstu sērija “Vecie labie meldiņi”. Kantrīmūzikas apzīmējumu plašāk sāka lietot 40. gados, un pamazām vien tika atmests par aizvainojošu, aizspriedumus kultivējošu un pazemojošu uzskatītais žanra apzīmējums “hillbilly” - tā, bieži vien nicīgi, dēvēja nomaļos ASV kalnu apvidos mītošos ļautiņus, no latviešu idiomu pūra te varbūt atbilstu kāds “krūmu juris” vai “pāķu pēteris”. Piedzimis, saplūstot daudziem dažādiem mūzikas stiliem un kultūru ietekmēm, kantrī par viendabīgu žanru īsti tā arī nekad nav kļuvis un laika gaitā turpinājis zaroties, šķelties un mainīties visdažādākajos virzienos, no kuriem katram ir savs nosaukums, piekritēju loks un, ja tā var sacīt, pat vieta - piemēram, pastāv arī tāds kantrīmūzikas apakšžanrs kā kravas automašīnu šoferu kantrī ar atbilstošu tematiku dziesmu tekstos. Kantrīmūzikas dažādība vieno visai radikāli atšķirīgus mūziķus, kam reizēm, šķiet, ir visai maz kopēja - piemēram, Elvisu Presliju un sākumā ar kovboju jodelēšanu atzinību guvušo rokenrola pamatlicēju Bilu Heiliju, kantrī leģendu Henku Viljamsu un gadu gaitā, iespējams, kantrīmūzikā visinteresantākās muzikālās pārmaiņas izdziedājušo Džoniju Kešu, kantrīsoulmūzikas radītāju Reju Čārlzu un tādu popkantrī leģendu kā Dollija Pārtone. Neraugot žanra ietvaros valdošo raibumu, jau kopš pašiem pirmsākumiem šī mūzika ASV guvusi ārkārtīgi lielu un varētu pat sacīt - tautas piekrišanu. Atšķirībā no citu žanru ierakstu tirdzniecības apjomiem, kantrīmūzikas komerciālie panākumi 21. gadsimta pirmajos gados ir nevis samazinājušies, bet pat auguši, un diezin vai tas ir bijis tikai tāpēc, ka šo stilu par sev īpaši mīļu publiski reiz bija atzinis arī ASV prezidents Džordžs V Bušs, sacīdams, ka esot pamatīgs kantrīmūzikas fans un tāds esot bijis visu savu mūžu.

Kantrimūzikas pirmsākumos būtiska loma ir bijusi imitācijai. Afroamerikāņu mūzikas ietekmes pie baltajiem klausītājiem un mūziķiem lielākoties nonāca nevis tieši, bet ar tā dēvētajām “melnģīmju menestrelu” izrādēm, kurās ar korķa koka pelniem noziedušies melni, baltādainie aktieri izrādīja ainiņas no, kā tolaik uzskatīja, smieklīgās “mūždien dzīvespriecīgo un vitālo” melnādaino iedzīvotāju ikdienas. Kaut gan šīs izrādes kultivēja dažādus muļķīgus un aizvainojošus aizspriedumus, caur balto mūziķu ausīm, sirdīm un rokām izgājusī “melnā mūzika” kļuva par būtisku atspēriena punktu gan kantrī, gan arī citiem 20. gadsimtā dzimušajiem popmūzikas žanriem.

Imitācija jeb, precīzāk sakot - centieni ar ģērbšanās stilu, muzicēšanas un dziedāšanas paņēmieniem un dziesmu vārdiem iemiesot iztēlotu, ideālu un, iespējams, realitātē īsti nekad neeksistējušu pasauli, gadu gaitā kļuvusi par būtisku kantrī stila sastāvdaļu. Visspēcīgāk šī iezīme, protams, varētu būt samanāma kantrī kultūrā, kas tiek kultivēta ārpus ASV - vienalga, vai tā būtu Vācija, Japāna vai Čīle, - ņemot vērā dažādos laikos dzimušos kantrī stila novirzienus un apakšžanrus, kā arī vispārējo mūzikas komercializāciju, nu jau arī ASV šī mūzika vairs nav tikai “kovboju dziesmas”, kurās patiesais zemes sāls (vai lauķi - atkarībā, no kuras puses uz to raugās) dzied par visu būtisko, īsto un mūžīgo. Arī nejaušība, kas noteica manu interesi par kantrīmūziku, bija saistīta ar laukiem. Piektdienas vakaros turp braucot, iznāk šķērsot tādas Latvijas vietas, kurās vienīgā uztveramā radiostacija ir sabiedriskā radio 2. programma. Kaut gan lielāko daļu šajā programmā spēlētā repertuāra var raksturot kā šlāgerus, tiem pa starpu reizēm mēdz ieskanēties arī nedaudz atšķirīgas melodijas, balsis un akordi. Manu pārliecību par to, ka dzirdēto varētu dēvēt par latviešu kantrī, nostiprināja tajos pašos piektdienu vakaros Latvijas televīzijā skatāmie šlāgeraptaujas raidījumi - tā kā lauku mājā nav satelītantenas, par kabeļtelevīziju nemaz nerunājot, šīs pārraides likumsakarīgi kļuvušas par tradicionālu, pieciešamu un savā ziņā pat neatņemamu piektdienas novakaru izklaidi.

Nedēļu pirms Bauskas festivāla, tieši ASV neatkarības dienā 4. jūlijā no Ventspils tika translēts šlāgeraptaujas lielais fināla pasākums. Pasākuma (un šlāgeraptaujas) vadītāji Guntis Skrastiņš un Raiva Veidenbauma bija ģērbušies nevis šlāgerstilā (ja vien šādu stilu būtu iespējams iztēloties), bet gan stilizētās kovboju drānās - visai sarežģīta piegriezuma ādas vestēs ar bārkstīm, sarkanos vai rūtotos kreklos, ar krāsainiem lakatiņiem ap kaklu un platmalu cepurēs. Starp citu, arī Latvijas šlāgeraptaujas logotipā redzams aiz melnām saulesbrillēm aizslēpies ģitārists ar kovboja hūti. Arī šlāgeraptaujas televīzijas pārraižu ievadmūzika un sākuma vizuālais noformējums - kantrīmūzikai raksturīgs skanējums un akordi, ņipri lēkājoši kovboju zābaki, platmales un lieli “amerikāņu” auto liecina nevis par vēlēšanos brāļoties ar vācisko šlāgertradīciju, bet par tiekšanos pēc kantrī. Protams, tie visi ir tikai formāli elementi, un ar pārraidēs vai brīvdabas koncertos skanošo mūziku šīm kantrī pretenzijām ir visai niecīga saistība. Tāpat kā Latvijas Radio 2. programmā, arī šajos pasākumos dominē skaņdarbi, kuros var saklausīt visu ko, - sākot ar atblāzmām no Latvijas pirmskara populārās mūzikas un beidzot ar Krievijā vēl aizvien populāro tā saukto “estrādes dziesmu”, - tikai ne kantrī. No šāgada šlāgeraptaujas fināla 12 dziesmām par piederīgām kantrī žanram varētu uzskatīt divas, varbūt divarpus - ar to saprotot ne vien ārēju piederību stilam, uz kuru norāda vienīgi mūziķu platmales, ap kaklu apliktās neiztrūkstošās bolo kaklaukliņas vai priekšnesuma krāšņumam pieaicinātas līnijdejotājas, bet arī pašu dziesmu vārdi un mūzika. Spilgtākie bija Latvijā jau par žanra klasiķiem uzskatītie ansambļi “Sestā jūdze” un “Klaidonis”, kas, kā vēlāk sarunā atzina Latvijas Kantrīmūzikas asociācijas prezidents, Latvijas Radio 2 ēterā skanošā kantrīmūzikas raidījuma vadītājs un viens no Bauskas festivāla rīkotājiem Uldis Ozoliņš, arī ir spēcīgākie šī žanra pārstāvji Latvijā. Gan piebilstot, ka vienīgais tīrais kantrī projekts no viena gala līdz otram Latvijā ir bijis grupas “Jukebox” albums “Ir sestdiena klāt”.

Līdzās vietai, kur satek Mēmele un Mūsa, tika celta telšu pilsētiņa, bet estrādē aiz Bauskas pilsdrupām, zem ziedošajām liepām pamazām ieradās festivāla apmeklētāji. Brīdī, kad iegāju pa estrādes vārtiem, uz skatuves mēģinājumu beidza kāda no grupām, iespējams, viena no tām, ko biju klausījies mašīnā, taču pagaidām biju kaut cik ielāgojis balsis un melodijas, bet ne sejas. Publikas vēl bija visai maz, estrādes solu rindas bija tukšas, rosība bija manāma vienīgi tirdzniecības būdu apkārtnē. Virs tām vējā lepni plīvoja zvaigžņoti svītrainais ASV karogs, taču šur un tur bija manāmi arī konfederātu karogi ar zvaigznēm, kas izvietotas uz sakrustotām diagonālām līnijām. Būdās un teltīs torīd vēl visai gurdeni ritēja dažādu vairāk vai mazāk ar kantrī kultūru saistītu atribūtu tirdzniecība - visplašākais bija dažādu krāsu, izmēru, materiālu un formu “kovboju cepuru” piedāvājums, taču bija pieejamas arī piestiprināšanai pie šīm pašām cepurēm noderīgas lapsu (vai varbūt kādu citu dzīvnieku) astes. Notiekošais atstāja neliela - un Latvijas apstākļiem visai specifiska - gadatirgus iespaidu. Kā uzzināju nedaudz vēlāk, par vienu no uzticamākajām visa nepieciešamā iegādes vietām rūdītākie kantrīmūzikas fani, festivāla apmeklētāji, kā arī līnijdeju entuziasti uzskata zirglietu un jāšanas piederumu veikalu “Stallis” Āgenskalnā. Uzpucēšanās pirmajos festivālos neesot bijusi tik pamanāma, taču gadu no gada, droši vien arī tirgotāju rosības dēļ, kļuvusi arvien izsmalcinātāka, man stāstīja turpat pie tirdzniecības būdām sastapta ģimene, kas ar kantrīmūziku aizrāvusies pēc ciemošanās pie radiem ASV. Pie “Staļļa” nojumes pamanīju kādu precētu pāri ar mazu bērnu ratiņos. Ģimenes galva bija aiz melnām saulesbrillēm aizslēpies ražena auguma vīrs melnā ādas mētelī līdz zemei, galvā viņam bija melna platmale, bet ejot, šķiet, ik uz soļa šķindēja pieši. Tirgotavā viņš nupat bija iegādājies pātagu, lai gan zirgus nekur tuvumā tobrīd nemanīja - tie ainavā parādījās nedaudz vēlāk un bija ne tik daudz izrīkojuma viesu transporta līdzekļi, cik par samaksu pieejama izklaide. Juris - tāds bija melnā vīra vārds, - pastāstīja, ka kantrīmūzikai esot pievērsies “caur močiem”. Viņš esot vietējais, turpat no Bauskas, un festivālu apmeklējot jau vairākus gadus. “Tā arī laika gaitā nonācu pie šī stila,” viņš stāstīja. Nē, tā neesot tikai uzpošanās par godu festivālam, viņš to visu mēdzot valkāt arī ikdienā. Uz jautājumu, kas tieši viņu piesaistījis kantrīmūzikā, Juris īsti nespēja atbildēt, vienīgi pieminēja kādreiz bērnībā skatītās kovboju filmas. Neskaidri, aptuveni un izvairīgi bija arī vairāku citu festivāla apmeklētāju mēģinājumi izskaidrot man kantrīmūzikas pievilcības noslēpumu. Ja neņem vērā austrumvācu vesternus ar Goiko Mitiču galvenajā indiāņa lomā, pārāk daudz padomju laika kovboju filmu prātā nemaz nenāk, tomēr kino kā pamudinājumu aizrauties ar kantrī minēja daudzi. Ģimenes ar gandrīz jau pieaugušiem vai vēl pavisam maziem bērniem, vientuļas pusmūža sievietes, kas braukušas uz festivālu cauri visai Latvijai, ļaudis, kas festivālu apmeklējuši kopš pašiem tā pirmsākumiem, un tādi, kam ar Bausku vasarās vien nav diezgan un kas regulāri mēdz apmeklēt kantrīmūzikas festivālus un gadatirgus Lietuvā, arī Vācijā un vēl šur tur citur - viņi visi kā viens kā galveno argumentu minēja: “Vienkārši patīk.” Apmeklētāju kļuva arvien vairāk, nemanot par tādu kā kuriozu un neiederīgu īpatni biju kļuvis es pats, un nu jau man bija jāmēģina sev atbildēt uz jautājumu, ko un kāpēc es šajā vietā daru. Atšķirībā no lielākās publikas daļas, man nebija neviena - kaut vai vispieticīgākā - kantrī stila atribūta, un šī bija viena no tām Latvijā nebūt ne biežajām reizēm, kad uz brīdi var pārņemt mulsa neizpratne par to, kādā gan pasaules malā tu esi nonācis.

Pagaidām Bauskā redzamais un dzirdamais atgādināja gaisotni, ko reiz gadījās izbaudīt kādā ASV lauku gadatirgū. Protams, pietrūka tik vērienīgu izpriecu kā karuseļi un mehāniskas laivas, kas, pilnas spiedzošiem un brēcošiem cilvēkiem, mēdz krist lejup no milzu augstuma, tāpat nebija cūku skriešanās sacensību vai veco mašīnu dauzīšanas turnīru. Taču, iespējams, kādudien šādas un līdzīgas izpriecas nonāks arī līdz Latvijai un būs baudāmas vēl vienā Ulda Ozoliņa izsapņotā pasākumā - satiekoties pāris nedēļas pēc festivāla, viņš teica, ka jau sen lolojot sapni Latvijā sarīkot kārtīgu “Americana festivālu”. Bauskā toties bija daudz dažādu citu aizraujošu lietu - cukura vates gatavošanas mašīnas jau griezās rūkdamas, piepūšamās bērnu atrakcijas bija uzpumpētas, un būdas, kurās varēja sacensties mešanā pa bundžām vārda tiešā nozīmē, jau bija

iekārtotas. Gaisotni un stilu nedaudz izbojāja vienīgi festivāla teritorijā piedāvātie ēdināšanas un dzirdināšanas pakalpojumi. Ja ar vietējo alu latviešu kantrī festivālā vēl varētu samierināties, cepinātas desas, kartupeļi un sautēti kāposti nu nekādi, pat aizvērtām acīm, nespēja sniegt to emocionālo un barības vielu lādiņu, ko jaudā nest vienīgi kārtīgs, īsta lauku vīra cepts hamburgers, sīpolu gredzeni mīklā vai taukus un neveselīga dzīvesveida nestos priekus uz visām pusēm izstarojošas grilētas ribiņas.

Redzot, cik proporcionāli liela festivāla viesu daļa uzskatījuši par vajadzīgu šim pasākumam īpaši saposties, - un runa nebūt nav tikai par platmalu cepurēm vai salīdzinoši vienkāršām bolo aukliņām, bet par patiešām labāko latviešu balto rokdarbu tradīcijās izrakstītiem kovboju krekliem, jātnieku zābakiem, jostām, bārkstīm rotātām biksēm, jakām un vestēm, nemaz nerunājot par pakavveida un visādu citādu formu ūsām - kļuva skaidrs, ka festivālam ir acīmredzama līdzība ar karnevālu. Nu jau es vairs īpaši nebrīnījos, ka mašīnās uz Bauskas šosejas iepriekš nebiju manījis atbilstoši tērptus kantrīmūzikas fanus - šķiet, lielākā daļa līdz telšu pilsētiņai atbrauca savās ikdienas drānās, bet uzposās tikai brīdi pirms paša notikuma. Galu galā šis - kaut arī savā specifiskajā noslēgtumā tiem visai radniecīgs - tomēr nebija nekāds motociklistu saiets, ko melni ģērbti braucēju spieti un motoru blarkšķi mēdz izziņot plašā apkārtnē gan labu laiku pirms, gan pēc sarīkojuma.

Iežogotajā “VIP zonā” aiz skatuves pie pavērta automašīnas bagāžnieka pārģērbās arī Uldis Ozoliņš - uzvilka kovboju kreklu, galvā uzlika platmali. “Zābakus pagaidām vēl nevilkšu,” viņš kā atvainodamies noteica. Izdarīgas meitenes blakus skatuvei novietoja divus lielus grozus ar dvieļiem, turpat līdzās dzesējās liela baļļa ar minerālūdens pudelēm - izskatījās, ka tūliņ ies karsti. Skatītāju vietas joprojām nebija pārpildītas, ar iepriekšējo gadu, kad svinēta festivāla 10 gadu jubileja, nevarot nemaz salīdzināt. Uzkāpis uz skatuves, Ozoliņš pieredzējuša veco labo laiku “runājošo” diskotēku vadītāja balsī paziņoja, ka vienpadsmitais Bauskas kantrīmūzikas festivāls ir atklāts.

Mēģinot izprast Latvijā vērojamās kantrīmūzikas popularitātes noslēpumu, .un fakts, ka Bauskas festivāls veiksmīgi noticis jau 11. reizi, liecina par zināmu popularitāti, - ar lūkošanos pašas kantrīmūzikas vēsturē vien nebūs līdzēts. Droši vien tāpat kā tango dejošanas popularitāti Somijā diezin vai varētu izskaidrot vienīgi ar tango vēsturi, vai tāda žanra kā “krievu šansons” dzimšanu būtu veltīgi mēģināt izprast, lūkojoties franču šansona virzienā, arī “latviešu kantrī” saknes visdrīzāk meklējamas ne tik daudz Amerikā spēlētajā autentiskajā kantrimūzikā, cik pašu latviešu muzikālajā dvēselē.

Atskatoties nebūt ne vētrainajā vai pārapdzīvotajā latviešu populārās mūzikas vēsturē, samanāmas dažas interesantas kopsakarības. Vienalga, vai tās būtu “Bellacord Electro” platēs ierakstītas Alfrēda Vintera un brāļu Laivinieku dziesmas, daudzus gadus pēc kārtas radio raidījuma “Mikrofons” dziesmu aptaujās uzvarējušās Raimonda Paula melodijas vai grupas “Prāta vētra” apbrīnojamie panākumi, lielāko daļu latviešu populārās mūzikas kāds anonīms autors visai trāpīgi un skarbi raksturojis šai parādībai veltītā šķirklī interneta enciklipēdijā Wikipedia: “Kopumā L[atviešu] P[opmūzika] “seko” pasaules popmūzikas tendencēm. Ar nelieliem izņēmumiem tā ir skaņu mākslas primitivizētā forma, kuras pamatā ir melodijas, kas balstītas uz vienkāršiem akordiem, dziesmu vārdos izmantots tradicionālais pantmērs ar atkārtotiem piedziedājumiem.” Noslēpuma atslēga varētu būt vārds “seko”. Vācu šlāgeri pirmskara populārajā mūzikā, enerģiski rokmūzikas akordi un liriskas balādes, ārijas no rokoperas “Jesus Christ Superstar” un negaidīti ārtroka pārsteigumi, ebreju tautasdziesmas un kantrimūzikas klasika - tas viss Latvijā ir bijis pazīstams gadu desmitiem, taču pārsvarā nevis oriģinālizpildījumā, bet tādā kā “melnģīmju menestrelu” priekšnesumā. Šķiet, latvieši vēl aizvien tā īsti nav gatavi samierināties ar faktu, ka daudzām no “Čikāgas piecīšu” dziesmām, piemēram, Krisa Kristofersona “Help Me Make it Through TheNight”, Kenija Rodžera “Lucille” un Tomasa R. Pakstona “The Marvelous Toy” un “Lemontree”, “Čikāgas piecīši” ir bijuši vienīgi vārdu autori vai latviskotāji, un līdzīga izcelsme bijusi arī Ilmāra Dzeņa repertuāram. Iespējams, nu jau ir visai grūti izprast, kā gan amatieru kolektīvam ar apšaubāmas gaumes jokiem un svešu dziesmu
adaptācijām varēja būt pa spēkam uz bezmaz vai vistautas manifestāciju sapulcināt nacionālos karogus vēzējošu publiku pilnu Dziesmusvētku estrādi. Uz to gan ir vienkārša atbilde - tāpēc, ka viņi daudzus gadus ietilpa padomju varas aizliegto parādību kategorijā un ar “Piecīšiem” saistījās gan nostalģija pēc zudušajiem “Latvijas laikiem”, gan ilgas pēc “ārzemēm”. Cilvēki, riskējot iekulties nepatikšanās, slepus klausījās viņu ierakstus tāpat kā ‘Amerikas balsi”. Politiski motīvi un nacionāls sentiments (ar to saprotot ne jau amerikānisko, bet latvisko) novērsa uzmanību no muzikālās kvalitātes. Taču uz šo brīnumu var paraudzīties arī nedaudz citādi. Iespējams, tieši “Čikāgas piecīši”, dziedādami vēl saldākās balsīs nekā amerikāņu mākslīgā un producentu radītā folka leģenda “Peter, Paul & Mary”, bija vieni no pirmajiem, kas latviešu klausītājiem radīja priekšstatus vai dzirdes traumu, kas vēlāk izauga par “latviešu kantrī”. Ņemot vērā, ka “Čikāgas piecīšu” uzvaras gājiens sākās laikā, kad pat acīmredzami viltotas “importa” džinsas šķita mazāk viltotas, ja tām uz dibena bija uzšūts mazs ASV karodziņš, bet par iecienītu Jāņu sezonas atribūtu bija kļuvušas tirgū nopērkamas mājamatnieku gatavotas kovboju cepures no krāsaina papīra, latviešu aizraušanās ar pašiem savu kantrimūziku jau vairs nešķiet nejauša sagadīšanās, bet drīzāk likumsakarība vai pat nenovēršams liktenis. Šādu versiju apstiprina arī Uldis Ozoliņš - viņa kantrī kaislība lielā mērā bija sākusies tieši ar “Čikāgas piecīšiem” un interesi par viņu dziedāto dziesmu oriģinālversijām.

Jau dažas minūtes pēc pirmo festivāla dalībnieku - ansambļa “Tequila” kāpšanas uz skatuves - sākās dejas: skatuves priekšā izvirpuļoja vispirms viens, pēc tam vēl daži apņēmīgi un ģērbšanās stilā ieturēti pāri. Pēc brīža pāriem pievienojās parādība, par kuru līdz šim biju tikai dzirdējis vai pastarpināti dzirdējis pa radio vai televīzijas pārraidēs - tieši pie skatuves kreisajā pusē sākās līnijdejas. Šķiet, līnijdeju ierosinātāji bija līnijdeju pulciņa “My Way” dalībnieki no Rīgas, ģērbušies vienādos melnos kreklos, taču jau pavisam drīz viņiem piebiedrojās arī citi šī vaļasprieka entuziasti. Tobrīd, un tāpat arī nākamajā dienā, kad notika festivāla programmā iekļautā līnijdejotāju sadejošanās pa visu asfaltēto estrādes laukumu, mani pārsteidza cilvēku skaits, kas pieprot šos samērā vienkāršos un, ja tā var teikt, vienmuļos jeb meditatīvos dejas soļus, taču atgriezies Rīgā un ielūkojies internetā, es sapratu, ka mans pārsteigums radies tikai no nezināšanas - Latvijas līnijdejotāju kluba “Jautrie zābaciņi” mājaslapā vien ir atrodami gandrīz 70 līnijdejotāju pulciņi. Daudzās Latvijas pilsētās, piemēram, Saldū tādi ir pat vairāki.

Atšķirībā no kantrīmūzikas, līnijdejošana kā izklaide un sociāls fenomens Latvijā ienāca pavisam neilgi pēc šīs kultūras parādības dzimšanas ASV. Pieņemts uzskatīt, ka līnijdejošana mūsdienās pazīstamajā formā sākusies 90. gadu sākumā, kad Kikss Brūkss un Ronijs Danns jeb duets “Brūkss & Danns” ierakstīja dziesmu “Boot Scootin’ Boogie” un Billijs Rejs Sairuss “Achy Breaky Heart”, bet īpaši pēc tam, kad dziesmai “Achy Breaky” tika uzņemts videoklips, kurā bija redzami Billija Reja fani dejojam rūpīgi iestudētas “līnijdejas”. Tomēr nebūt ne visi par šo modi tobrīd bija sajūsmā - piemēram, kantrīmūziķis Treviss Trits Sairusam tajā laikā pārmeta kantrīmūzikas pārvēršanu “pakaļu grozīšanas” sacīkstēs. Latvijā līnijdejošanas tradīciju 90. gadu nogalē ienesa Dzintra Rozīte, kas nodibināja pirmo līnijdeju klubu “Džiterbugs” un viņas vīrs, apkārt pasaulei apceļojušās jahtas “Milda” kapteinis Rolands Millers.

Vērot līnijdejas no malas ir aptuveni tikpat aizraujoši kā aerobikas priekšnesumu - deju soļi mēdz atkārtoties, mainās vienīgi ritms un soļu kombinācijas. Šķiet, interesantums un aizrautība šajā nodarbē samanāma vienīgi tad, ja pats tajā piedalās un izbauda prieku par varēšanu kustēties ritmiski un sinhroni ar pārējiem dalībniekiem. “Nevar atļauties dejas laikā domāt kaut ko citu, tā perfekti iztīra smadzenes,” paskaidroja līnijdejotāja Līga, kas, citstarp, strādā par astroloģisko konsultanti. Viņa līnijdejošanas nodarbības mēdzot apmeklēt katru nedēļu, pēc tam kad beigusi darbu un “galva pilna”. Kaut gan līnijdejas nu jau kļuvušas par patstāvīgu kantrī kultūras blakusparādību, no sarunām ar to entuziastiem bija noprotams, ka kantrīmūzikai šajā kustībā ir tikai otršķirīga loma, daudz lielāka nozīme ir iespējai ik nedēļu baudīt sabiedrisko dzīvi un laiku pa laikam iegūt jaunus draugus - jo īpaši paaudzei, “kam pāri četrdesmit”, tāpat arī cilvēkiem, kas dzīvo vietās ar ierobežotām sabiedriskās un kultūras dzīves iespējām. “Kantrī - tā nav mūzika, tas ir dzīvesstils,” man teica Kaspars no Kokneses. Gan viņa, gan viņa sievas interese par kantrīmūziku bija sākusies jau pēc aizraušanās ar līnijdejām. Abi ar nožēlu stāstīja, ka Koknesē līnijdejošanas pulciņš izjucis. “Var jau būt, ka ar autobusu varētu izbraukāt uz kādu tuvāku vietu,” sprieda sieva. “Dejas ir kolosālas.”

Vakara noslēgumā uz skatuves kāpa latviešu kantrīmūzikas supergrupa “Sestā jūdze”.

Kaut kādu tehnisku ķibeļu dēļ viņu uzstāšanās uzreiz nevarēja sākties. Grupas solists Agris Gedrovičs, gluži kā ievērodams klasiskās kantrīmūzikas tradīcijas, labu brīdi aizvadīja draudzīgās sarunās ar publiku. “Sestās jūdzes” jaunākā iecere ir kantrī stilā ierakstīt vairākas Raimonda Paula dziesmas, un šo to no šīs programmas viņi nospēlēja arī Bauskā. Kaut gan daži festivāla apmeklētāji man teica, ka, salīdzinot ar pērno gadu, publikas joprojām esot ievērojami mazāk, tagad estrāde jau bija ļaužu pilna. Klausoties “Sestās jūdzes” priekšnesumu, bija jādomā par “Latvijas kantrīmūzikas kluba” interneta lappusē lasīto: “Tomēr jautājums “Vai Latvijas mūziķi spēlē īstu kantrī” ir aktuāls vēl joprojām un ne vienā vien diskusijā dažādos interneta portālos par to ir lauzti ne mazums šķēpi. Jāsecina: cik cilvēku - tik viedokļu. Ir viedoklis, ka latviešu dziedātāji var radīt kantrī stila dziesmas un nebūt ne sliktas. Tomēr valdošais viedoklis ir tāds, ka neviens latviešu mēģinājums radīt autentisku kantrī mūziku nenovedīs pie vēlamā rezultāta, jo mēs nevaram radīt citas nācijas tautas dziesmu. Latvieši to nevar radīt, var tikai atskaņot, tieši tāpat kā kāda grupa Amerikā var savā repertuārā iekļaut latviešu “Tūdaliņ, tāgadiņ...”. Nedaudz citādi “latviešu kantrī problēmu” raksturoja Uldis Ozoliņš: “Kantrīmūzikā ritms bieži vien ir tāds, ka līnijdejotājiem tas varbūt ir pieņemams, bet kārtīgi izgriezties pie tāda ritma cilvēki neprot. It kā ir foršs gabals, bet kā pie tāda izdejot? Tad rodas visādi starpvarianti vai arī, lai grupa pelnītu iztiku, tai jāspēlē šlāgeri.” Toms Rolands no Starptautiskās kantrīmūzikas asociācijas interesi par kantrīmūziku dažādās pasaules malās raksturojis šādi - tie ir cilvēki, kurus fascinē amerikāņu kovboja tēls, pusmūža fani, kas meklē alternatīvu smagākai rokmūzikai, un jaunā paaudze, kurus pievelk popmūzikas iespaidotais skanējums, kas ir daudzu mūsdienu kantrī hitu pamatā. Viens no kantrīmūzikas popularitātes iemesliem Latvijā - līdzīgi kā tas ir ar līnijdejošanu - varētu būt ar šo mūziku saistītā, lielā mērā tradicionālās un latviešiem tīkamās vērtībās balstītā sabiedriskā dzīve. Kantrī festivālā mūzika neplēš ausis kā rokmūzikas koncertos, tur valda ģimeniska atmosfēra, ko droši vien būtu velti meklēt rokeru saietos, un neviens nepiedzeras līdz nemaņai, jo lielai daļai publikas šādas izklaides jau ir vairāk vai mazāk laimīga pagātne.

Kad devos prom no estrādes, jau tūliņ aiz pilsdrupām visas apkārtnes skaņas nomāca apdullinoši un tādā kā pret kantrīmūziku vērstā protestā dārdošs Coolio gabals “Gangsta’s Paradise”, kas nāca turpat no kafejnīcas. Taču nedaudz tālāk pilsētā vēl arvien bija dzirdamas festivāla nakts balles mūzikas skaņas un pie luksofora kantrī ritmā lēkāja divi Bauskas puišeļi.