Skatuve pacietīs

““Vilhelma Tella” pirmizrāde Karaliskajā operā ar atkailinātu izvarošanas ainu izpelnījās publikas “bū”. Opera publiskojusi paziņojumu, kurā atvainojusies par jebkādu aizskārumu, ko varētu būt izraisījis “Vilhelma Tella” iestudējums. [..] Taču dažus sarūgtināja publikas reakcija. Dženisa Evansa rakstīja, ka ir “šokā par šādu Karaliskās operas publikas neiecietību. [..] Mani aizskāra viņu agresija, un man bija kauns par šādu necieņu pret māksliniekiem”. Marks Valensija, kas raksta izdevumam What’s on Stage, norādījis, ka būjināšana pirmizrādēs ir “strauji pieaugoša problēma Koventgārdenā” un kas tāds citos opernamos nenotiekot. “Tā jau ir kļuvusi par ierastu lietu, ka gandrīz ikvienā jaunā iestudējumā režisors var izpelnīties izsvilpšanu tāpēc, ka kādai rūdītās publikas daļai nav pieņemams operas lasījums, kas nav gluži burtisks.”

“Karaliskās operas skatītāji izsvilpj atklātu izvarošanas ainu”, BBC, 30. jūnijā

Izlasījis šo ziņu, taču neredzējis tajā pieminēto izrādi, pavadīju kādu laiku, mēģinot atsaukt atmiņā vai atrast rakstos, kur gan Džoakīno Rosīni operas “Vilhelms Tells” iestudējumā varētu rasties vajadzība atainot “atkailinātu izvarošanas ainu”. Beigās nospriedu, ka tas, visticamāk, būs bijis brīdis, kad ar iedzimtām loka šaušanas prasmēm apdāvinātais Tella dēls pamana bālu, pie visām miesām trīcošu un ievainotu ganu Leitholdu, kurš, kā izrādās, ir nogalinājis vairākus zaldātus, aizstāvot savu meitu. Par to, kāpēc ganam bija jārīkojas tieši tā un ko īsti bija iedomājuši zaldāti, operas libreta pārstāsti parasti neko daudz nepavēsta. Tā teikt, atstāta vieta iztēlei.

Operu izrāžu apmeklētāju pārsteigšana, satraukšana un šokēšana ir neatņemams šī mākslas veida vēstures elements. Kustīgas un grozāmas skatuves, dzīvi dzīvnieki, īsta uguns, īsti šķidrumi un gandrīz īsti nokrišņi, automobiļi, kaili ķermeņi, sekss un režisoriem tik mīļā libretā aprakstīto notikumu pārcelšana uz citu vietu un laiku – tas viss tiek darīts, lai operas klausītājiem bieži vien jau no galvas zināmo “veco dziesmu” padarītu ne vien klausāmu jauna solistu sastāva dziedājumā un kāda diriģenta un orķestra interpretācijā, bet arī skatīšanās vērtu. Ar operas solistiem, kuru aktiermākslas spējas nesniedzas tālāk par park and bark (“nostājas un mauro”), vairākumam skatītāju vairs nepietiek. Taču agrāk vai vēlāk mēdz pienākt brīdis, kad viss jau it kā ir redzēts, viss jau ir bijis. Ar dziļā bedrē nosēdināta orķestra diriģēšanu, turklāt uzgriežot klausītājiem muguru, Vāgneram publiku pārsteigt varbūt vēl izdevās, bet nu jau mēs visi pie lūkošanās diriģenta pakausī un orķestra neredzēšanas esam pieraduši. Un atkal jāizdomā kaut kas jauns. Tāpēc pats fakts, ka operas iestudējumā galveno ievērību izpelnījusies, kā vēstīts, pārmērīgi gara un bezgaumīga izvarošanas aina, man nešķiet nedz pārsteidzošs, nedz pārāk interesants. Neesmu par šo tēmu veicis nekādu laikietilpīgu pētījumu, taču no tā, kas nu garāmejot, no dažādiem informācijas avotiem atmiņā aizķēries, man radies iespaids, ka izvarošana un seksuāla vardarbība patlaban ir modē. Šādā iepakojumā sekmīgi var gan izpārdot tādu pliekanību krājumu kā E. L. Džeimsas romāns “Greja piecdesmit nokrāsas”, gan kinofestivālu smalkajai publikai iemānīt Larsa fon Trīra filmu “Nimfomāne”. Kaut gan fantastikas seriālu “Troņu spēle” neskatījos, pamanīju, ka plašāk presē un sociālajos tīklos apspriestās sērijas bija tās, kurās bija izvarošanas ainas (kāds censonis pat saskaitījis, ka pavisam seriālā to bijis 50, bet Džordža R. R. Mārtina grāmatās, pēc kurām seriāls veidots, – 214). Šie un citi seksuālās vardarbības atspoguļojumi populārajā kultūrā labi noder, lai turpinātu pagājušā gadsimta 70. gados ASV sāktās kritiskās diskusijas par tā dēvēto “izvarošanas kultūru”. Otrās paaudzes feministes tā apzīmēja seksuālās vardarbības “normalizāciju”, kad noteiktā kontekstā – piemēram, ieslodzījuma vietās, augstskolu kopmītņu ciematos vai kādā sabiedrības slānī – tā tiek pieciesta, uzskatot par neatņemamu sociālās dzīves blakni vai nozīmīgu tās daļu u.tml. Par raksturīgām šīs “kultūras” iezīmēm tiek uzskatīta upuru vainošana notikušajā, kaunināšana un stigmatizēšana, mizogīnija un sieviešu objektifikācija. Spriežot pēc tā, ka vēl pavisam nesen pat Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras oficiālajos paziņojumos tika pieļauta upura vaina izvarošanā, bet virsprokurore Elita Jurkjāne pirms gada Saeimas Juridiskajai komisijai bija stāstījusi, ka “cietusī bieži vien ir vainīga, ka tiek izvarota”, priekšstats “ja sit, tātad mīl” un “izvarošanas kultūra” kā tāda nav sveša arī Latvijas teritorijā. Un visdrīzāk gara un bezgaumīga izvarošanas aina uz operas skatuves te kādu satrauktu ne tik daudz ar izvarošanas atainojumu, cik vienkārši kailu ķermeņu dēļ. Un tomēr pat operas apmeklētājs Latvijā diez vai sašutumā ar troksni pamestu zāli vai izrādes vidū sāktu svilpt vai būjināt. Lūk, šajā ziņā operās patiesi ir notikušas dramatiskas pārmaiņas.

Ārēji etiķetes ziņā turpinās arvien lielāka demokratizācija. Uz Latvijas Nacionālās operas pirmizrāžu biļetēm gan tiek dots mājiens: “Tumšs uzvalks”, taču pat tad to ievēro nebūt ne visi, un arī tie, kas uz izrādi ieradušies sporta kurpēs, džīnās, ādas vestē un rūtainā kreklā, jūtas itin omulīgi. Daudzviet pasaulē par tumšo uzvalku vairs pat neatgādina, toties programmiņās piekodina nešķaudīt un neklepot, kā arī sniedz padomus, kā šādas dzīvniecisku skaņu izdvešanas vajadzības nomākt. Mobilos tālruņus lūdz izslēgt, un, kad kāds to, protams, ir aizmirsis izdarīt, pārējie uz viņu lūkojas kā uz nepieskaramo, bet aplaudēšana starp koncerta daļām jau līdzinās publiskam purkšķim. Kad pērn Rīgā pirmoreiz viesojās Londonas simfoniskais orķestris, diriģents Daniels Hārdings ar īpaši demonstratīvām pauzēm un grimasēm pirms skaņdarbu daļām lika manīt, ka gaida, kad beigsies krēslu čīkstināšana, parketa brakšķēšana un krekšķināšana. Cilvēkam jau ir nemierīga daba – fotogrāfe Iveta Vaivode reiz bija izveidojusi veselu izstādi ar mūsu opernama publikas attēliem, kas bija uzņemti ar 40 minūšu garu ekspozīciju. Nekustīgi sēdoši un gandrīz asi šajās fotogrāfijās bija vien daži klausītāji, bet pārējie bija dīdījušies tik ļoti, ka pārvērtušies izplūdušos ķēmos.

Taču vēl 18. gadsimta beigās publikas uzvedība muzikāli teatrālu uzvedumu laikā esot vairāk līdzinājusies skatītāju izdarībām Atēnās 6. gadsimtā pirms Kristus, kad demokrāta Kleistena laikā publikas reakciju un līdzdalību izrādēs sāka uzskatīt par pilsoņa pienākumu. Ja spēlēs skatāmais un dzirdamais gāja pie sirds, to nevajadzēja slēpt, taču tāpat nebija jāvairās no nepatikas paušanas ar skaļiem svilpieniem un žestiem. Mocarta laikā mūziķiem un solistiem bija jāpiecieš ne vien aplausu vai žāvu formā izteikta tūlītēja kritika, bet arī saviesīgas sarunas skaņdarbu vai izrāžu garlaicīgākajos mirkļos, trauku šķindoņa un nepārtraukta sulaiņu rosība.

Līdzīgi kā daudzas no mūsu tagadnes pasauli veidojošajām parādībām, arī prasība kaut kā īpaši “uzvesties” izrādes vai koncerta laikā plašu izplatību guvusi vien 19. gadsimtā līdz ar operas izrāžu un koncertu pārceļošanu no privātiem saloniem uz šiem pasākumiem īpaši būvētiem opernamiem un koncertzālēm. Par nozīmīgu šo pārmaiņu virzītājspēku atkal tiek uzskatīts Vāgners, kuru publikas trokšņošana starp skaņdarba daļām bija kaitinājusi tik ļoti, ka viņš šo iespēju centās novērst jau savās partitūrās, iztikdams bez kārdinājumu pilnām pauzēm. Tomēr jāšaubās, vai visi tie, kas tagad zinīgi pavīpsnā, sarauc vienu uzaci vai neapmierināti atskatās, kad pēc koncerta pirmās daļas zālē kāds sāk plaukšķināt, ir lieli vāgneristi.

Man krietni ticamāka un simpātiskāka šķiet versija, ka lielu tiesu šīs pieklājības mums ir ieaudzinājusi skaņu ierakstu industrija. Ja vien runa nav par kādu īpašu koncertierakstu, klausoties skaņuplatē vai kompaktdiskā iemūžinātu operu vai koncertu, mēs esam pieraduši pie tā, ka mūsu muzikālajos pārdzīvojumos neiejauksies krekšķi, šķavas, krēslu čīkstoņa, būjināšana, ūjināšana vai pēkšņa plaukšķināšana. Un ar šiem “mums” es, protams, domāju ne vien profānus klausītājus, bet arī pašus mūziķus.

Taču atgriezīsimies pie sašutuma un sašutuma par sašutumu pēc “Vilhelma Tella” izrādes Londonā. Var jau būt, ka šādi es apliecinu piederību pie kādas uzskatu minoritātes, taču priekšstatā, ka teātrim ir visas tiesības uz skatuves izrādīt vismaz skatītāju daļai potenciāli netīkamas, aizskarošas vai pat traumējošas ainas, taču skatītājiem paust savu attieksmi pret tām nozīmē “necieņu pret māksliniekiem”, manuprāt, pietrūkst samērības. Jo ko tad beigu beigās mākslinieki iesāks, ja skatītāji skatīsies, bet neredzēs, klausītāji klausīsies, bet nedzirdēs un kritiķiem vispār vairs nebūs nekāda viedokļa? Būs vien jāizdomā “kaut kas vēl trakāks”, lai viņus no šādas snaudas atmodinātu.