Slepkavu laiks

I Vēstures beigas

Teātris Bataclan ir viena no Parīzes senākajām koncertzālēm. Kopš tā atklāšanas 1865. gadā, Otrās impērijas laikā, šis Žaka Ofenbaha 1855. gada operetes vārdā nosauktais teātris Voltēra bulvārī ir kalpojis par izklaides vietu vairāk vai mazāk bez pārtraukuma. Pēc panīkuma 20. gadsimta 60. un 70. gados tas 1983. gadā tika atklāts no jauna, lai Parīzes koncertainavā dotu vietu postpankam un rokam. Teātrim izsenis bijusi eklektiskas kultūriestādes slava – šķiet, atbilstoši tā nosaukumam, kas ir skanīgu kakofoniju apzīmējošs onomatopoētisms.

Ofenbaha operete “Ba-ta-clan” ir austrumnieciska komēdija par Ķīnas imperatoru, kura padotie ir šķietami sazvērējušies gāzt viņu no troņa. Taču izrādās, ka pats imperators un visi sazvērnieki ir franču aristokrāti, kurus māc izmisīga nostalģija pēc viņu līksmās jaunības laika Parīzes. Tā ir viegla satīra par Napoleonu III un viņa nelaimīgajiem galminiekiem. Taču vienlaikus operete ļauj ieraudzīt kādu Francijā izplatītu fantāziju: ka kultūru atšķirības ir drīzāk kā tautas tērpi un ka aiz šīm smieklīgajām, eksotiskajām drānām visi grib būt franči – vai vismaz nodoties dzīves baudīšanai tā, kā to iedomājas franči. Kad, kā jau katras komēdijas beigās, lietas nostājas savās vietās, visi vienojas kopīgā dziesmā. Visas kultūratšķirības izgaist neatvairāmajās Francijas Republikas kora gavilēs.

Pēdējos gados Bataclan daudzējādā ziņā ir iemiesojis mūsdienu Francijā pastāvošo spriedzi. Tā uzticība atvērtam dialogam ar laikmetīgo kultūru to bieži nostādījusi Francijai neērtās identitātes politikas krustugunīs – ar tās brīžiem sakāpināto, brīžiem sekularizēto reliģisko orientāciju, ar hēdonisko populāro mūziku un jaunatnes kultūru. 2008. un 2009. gadā, kad spriedze ap Izraēlas iebrukumiem Gazas joslā sasniedza augstāko punktu, Bataclan bijušie īpašnieki ebreji saņēma draudus par līdzekļu vākšanu Izraēlas atbalstam. Taču 2015. gada maijā, dažus mēnešus pēc apšaudes žurnāla Charlie Hebdo redakcijā, kas atradās tikai dažus kvartālus uz dienvidiem no koncertzāles, Bataclan rīkoja arī pasākumu “Kas ir Malkolms X?” par godu Malkolma dzimšanas dienai, kurā uzstājās musulmaņu reperi. Pasākumā notika arī Sorbonnas Āfrikas studentu asociācijas organizēta konference, kurā studenti aicināja izdot jaunu Malkolma X autobiogrāfijas metienu Francijā, kur tā jau sen vairs nav atrodama grāmatnīcās.

Šī spriedze un sarežģītība rada berzi, taču tā ir arī lielas kultūras vitalitātes un potenciāla avots, un nepieciešamība novērst pretrunu pāraugšanu ļaunprātīgā rūgtumā balstās trauslajā, bet vajadzīgajā sabiedriskās dzīves apmaiņā, ko nodrošina – dažkārt pārsteidzošā kārtā – tādas vietas kā Bataclan. Kultūru veido nevis lietas, vietas vai preces, bet gan cilvēku attiecības ar šīm lietām un vietām, un caur tām – citam ar citu. Tas ir trauslais un vēlamais labums, un tieši to tik strauji grauj teroristu uzbrukumi.

Tas ir redzams ziņu medijos, kad tie automātiski ķeras pie kvantificēšanas un retoriskām klišejām. Cik daudzi, kādas tautības, cik veci, cik jauni? Viņi meklē oficiālus paziņojumus un atkārto aizskarošas reakcijas uz notikušo. Mums pastāvīgi stāsta, ka noticis uzbrukums mūsu vērtībām, taču mēs nemainīsim savu dzīvesveidu. Šādi apgalvojumi vienmēr izklausās banāli un virspusīgi, jo tas, kas mums sāp, galvenokārt atrodas ievainojuma vietas perifērijā – tas nav izsakāms nogalināto skaitļos, lai cik drūmi tie būtu. Upuru ģimenēm mirušie nozīmē absolūtas beigas. Mums, pārējiem, tie ir rēgi, kas vēsta par jaunu netveramu ievainojumu vilni, par kopīgu zaudējumu, par brūci, kas plešas arvien plašāka; tajā pašā laikā drūp savstarpējā uzticēšanās, deformējas sociālā uztvere, bet būtiski svarīgas atmiņas un nianses izzūd trokšņa un niknuma jūrā.

Kā pēc komandas mēs truli sākam apliecināt, ka kaut kam piederam: mēs izkaram karogus, kuri vēl vakardien mums, iespējams, šķita vulgāri un banāli. Pagājušā gada novembrī Facebook izplatījās tendence apklāt savu lietotāja profilu ar Francijas trikoloru, aizsedzot seju ar solidaritātes plīvuru. Atstāti bez reālas atriebības iespējām, mēs samierināmies ar to, ko valsts vēl spēj mums dot, – to, ko parasti izsmejam, ignorējam vai uzskatām par pašsaprotamu, mūsu ciešo vēlmi šaubu un briesmu brīžos no jauna uzklausīt mītu par saviem pirmsākumiem, identitāti un likteni.

Es atgriezos Parīzē pagājušajā decembrī, aptuveni mēnesi pēc uzbrukumiem, lai apciemotu ģimeni un draugus. Parīzē esmu uzaudzis; mani vecāki ir žurnālisti, kas darba dēļ pārcēlās uz Franciju, kad man bija astoņi gadi. Kopš tā laika es dzīvoju abās Atlantijas okeāna pusēs. Kad man jautā, kur es jūtos kā mājās, man patīk citēt Žozefīni Beikeri, kura dziedāja par divām mīlestībām: J’ai deux amours, mon pays et Paris.[1. Man ir divas mīlestības: mana zeme un Parīze (franču val.).] 13. novembra vakarā es biju Ņūdžersijā, Prinstonas Universitātē, kur strādāju. Mēs ar draudzeni, kas dzīvo Parīzē, bet bija atbraukusi mani apciemot, grasījāmies kāpt vilcienā uz Ņujorku, kad saņēmu īsziņu no tēva – lielajiem burtiem rakstītu brīdinājumu, kas atgādināja slīdošo lenti ziņu kanālā, kuru viņš tobrīd droši vien skatījās: “LIELS TERORA AKTS. STADE DE FRANCE. OLANDS EVAKUĒTS. UZBRUKUMI 10. & 11.” Pēdējie skaitļi man iebelza ātri un smagi: tie apzīmēja rajonus pilsētas austrumos, kur dzīvo daudzi mani draugi un kur mēs bieži izklaidējamies. Es galvā veicu aprēķinus. Bija piektdiena; sešu stundu laika starpība nozīmētu, ka tur ir aptuveni desmit vakarā. Es zaudēšu draugus, es nodomāju.

Tad, kā jau visi, es savā interneta pārlūkā atvēru vairākus logus: Francijas televīziju, ASV ziņu kanālus un Francijas radio, kas bieži vien ir uzticamākais un operatīvākais ziņu avots šādos gadījumos. Facebook, Skype un e-pasts. Katra minūte bez atbildes bija nepanesama. Ziņas, ko saņēmu, ļāva atviegloti uzelpot, bet arī satrauca. Cilvēki slēpjas pagrabos, guļ ar seju pret zemi starp automašīnām. Es iedomājos par saviem paziņām, kuri piedzīvo to pašu, ko es. Mana kolēģe franču valodas katedrā. Izrādījās, ka viņa pazina vairākus cilvēkus, kas tajā vakarā atradās Bataclan teātrī, – viņa pat bija ieteikusi savam līgavainim turp doties, bet viņš pēdējā brīdī bija pārdomājis. Viņš bija savā dzīvoklī. Viņš gribēja palīdzēt draugiem, taču pamest māju vairs nebija iespējams. Ielās bija armija.

Ziņas sāka pienākt arī manai draudzenei. Mazo, krāsaino teksta burbulīšu kļuva aizvien vairāk. Kāda no viņas draudzenēm bija izgājusi iedzert restorāna terasē. Viņa bija sašauta mugurā – droši vien brīdī, kad viņa pagriezās, lai bēgtu. Viņai bija nepieciešama operācija. Meitene, ar kuru kopā viņa sēdēja terasē un kura bija iebraukusi Parīzē uz nedēļas nogali, bija mirusi.

Dažu stundu laikā es biju sazinājies ar visiem – man bija paveicies. Taču daudz netrūka. Mana draudzene Šarlote bija stāvējusi turpat uz ielas, kad ložu krusa ietriecās mūsu iecienītā lētā nūdeļu restorāna Petit Cambodge sienās.