Sods kā vienošanās

“Izraēlas prezidentam Mošem Kacavam izdevies izvairīties no apsūdzībām izvarošanā, ceturtdien panākot vienošanos ar ģenerālprokuroru Menahemu Mazuzu, kuras ietvaros viņš atzīst savu vainu par dzimumnoziegumiem.”

Jeruzāleme, 28. jūnijs, LETA–AFP

Jau otro gadu kopš 2005. gada augusta Amerikas Savienotajās Valstīs un vairāk nekā pusgadu Latvijā televīzijas skatītāji aizrautīgi seko brāļiem Maiklam un Linkolnam seriālā “Izlaušanās”. Kad cietumnieku bars izbēg no Džolietas cietuma, skatītājs līdzjūtīgi bažījas, kas tālāk notiks ar seriāla varoņiem un pārējiem viņu likteņa biedriem, kas, starp citu, notiesāti par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem. Jurisprudences studenta neformālajā profesionālās ētikas rokasgrāmatā Džona Grišema romānā “Firma” Mičs Makdīrs slēdz neticamu darījumu ar Federālo izmeklēšanas biroju, ka apmaiņā par viņa sadarbību, atmaskojot Čikāgas mafijas darījumus, viņa brālis Rejs iegūtu brīvību, tā arī līdz galam nenosēžot par slepkavību piespriestos 15 gadus. Varonis panāk žilbinošu rezultātu: mafija sabiedēta, Miča bijušie kolēģi – uz apsūdzēto sola, bet sodu tā arī līdz galam neizcietušais brālis atlaists brīvībā.

Abos gadījumos mūsu simpātijas izpelnās atjautīgie varoņi, skatītāji viņiem viennozīmīgi veltī attaisnojošu spriedumu – pretstatā tiesas verdiktam. Šī, protams, nav vienīgā reize, kad tiesas un sabiedrības viedokļi diametrāli atšķiras. Populārais izteiciens, ka uzvarētājus netiesā, ir radījis pārliecību, ka sabiedrisko vērtību skalā ir izņēmumi, kad noziegumam sods var nesekot. Šāda pārliecība, protams, ir maldīga. Vismaz tiesību normu līmenī. Neviens likumdevējs neatļausies atbrīvot no soda fortūnas izraudzītu subjektu – kaut vai tāpēc vien, ka Fortūnas uzmanība mēdz būt mainīga, kā atzina Makjavelli. Mēģiniet iedomāties formulu kriminālprocesa likumā: “Kriminālatbildība netiek piemērota personām, kas savas varonības vai laba rakstura, vai ārējo dotumu dēļ ir vispārēji cienītas vai atzītas par jaukām.” Austrāliešu psihiatrs Džons Makdžordžs ir secinājis, ka sievietes izredzes tikt attaisnotai par slepkavību ir daudz lielākas nekā vīrietim. Blondīnes izredzes pieaugot par aptuveni 45 %. Nav viegli tiesāt varoņus, vēl grūtāk vadoņus. Latvijas prezidentu pie kriminālatbildības var saukt tikai tad, ja tam piekristu divas trešdaļas Saeimas deputātu. Divas trešdaļas nepieciešamas arī, lai prezidentu atlaistu. Latvijā kā parlamentārā iekārtā nekādu īpašu atlaišanas iemeslu nav jāmeklē, citās valstīs impīčmenta procedūrai (latviski visatbilstošākais termins būtu “atstādināšana”) nepieciešams noteikts likumisks pamats. Statistika ļauj noprast, ka visvairāk formālā atlaišanas procedūra pret varas pārstāvjiem izmantota ASV Kongresā. Savienoto Valstu konstitūcijas 218 gadu vēsturē atstādināšanas process noticis 62 reizes, divas no tām – pret prezidentiem. Pēdējā reizē 1999. gadā Bils Klintons atbildēja nevis par draiskulībām ar Moniku Ovālajā kabinetā, bet par melošanu tiesai un tiesvedības aizkavēšanu. Kaut arī Pārstāvju palāta lēma prezidentam nelabvēlīgi, tomēr Senāts viņu saudzēja un Klintons pilnībā nokalpoja arī otro prezidentūras posmu. Par inkriminētajiem noziegumiem Bilu Klintonu sodīja dzimtā štata bijušie kolēģi: viņu izslēdza no advokatūras. Pirmo Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu Valsts dome centās atbrīvot no amata vairākas reizes, pēc pirmā mēģinājuma 1993. gadā Jeļcins atlaida parlamentu un nosūtīja tankus uz “Balto namu” un padzina nepaklausīgos deputātus. No 1995. līdz 1999. gadam dome neveiksmīgi centās atlaist Jeļcinu vairākas reizes. Jeļcins atstāja prezidentūru pats 1999. gada pēdējā dienā, nododot amatu premjerministram, tagadējam Krievijas prezidentam. Beidzot prezidenta vietas izpildītāja lomu ar otrā Čečenijas kara uzsākšanu, Putins plūstoši pārņēma Krievijas prezidentūru. Viņa pirmais dekrēts piešķīra imunitāti Borisam Jeļcinam un viņa ģimenei arī pēc prezidentūras beigām.

Francijas prezidents Žaks Širaks šovasar bauda pirmos brīvos mēnešus, nokalpojis divus prezidenta amata termiņus, un pretēji vispārējām prognozēm, pagaidām – vismaz publiski – netiek vainots nevienā no daudzajiem korupcijas pētnieku atklātajiem pārkāpumiem. Par viņa slepeno kontu kādā Japānas bankā, kurā jau kopš Parīzes mērijas vadīšanas laikiem glabāti dažādu labvēļu ieskaitītie ziedojumi, kopumā gandrīz 50 miljonu eiro vērtībā, pagaidām nav sīkāku ziņu.

Ne mazākas skandalozas slavas apvītais Silvio Berluskoni pirms gada atstāja Itālijas premjerministra krēslu, bet, pateicoties partijas Forza Italia ievērojamajam pārsvaram parlamentā, piecus gadus pildot premjera pienākumus, viņam tā arī nenācās atbildēt uz uzmācīgo izmeklētāju nepatīkamajiem jautājumiem par apsūdzībām grāmatvedības viltojumos, nodokļu krāpšanā, korupcijā, tiesnešu un policijas kukuļošanā. Berluskoni prasmīgi izmantoja parlamentāro vairākumu, 2003. gadā pieņemot likumu, kas paredzēja kriminālprocesuālo imunitāti piecām augstākajām valsts amatpersonām, arī premjerministram. 2004. gadā Itālijas konstitucionālā tiesa šo likumu atcēla kā neatbilstošu valsts pamatlikumam. Bijušais Lietuvas prezidents Rolands Pakss ir līdz šim vienīgais impīčmentā atstādinātais valsts vadītājs Eiropā. Lietuvas Seims viņu atlaida 2004. gada 6. aprīlī par valsts noslēpumu izpaušanu. Impīčments ir tikai procesa pirmā daļa – tas nodrošina, ka noziedzies vadonis zaudē savu neaizskaramības plīvuru. Minētajiem mehānismiem gan nevajadzētu atbrīvot parlamentāriešus un prezidentu no atbildības par noziegumiem, bet tikai palēnināt taisnās tiesas gaitu. Imunitāte no atbildības nenozīmē imunitāti no soda. Šo nelielo atšķirību gan praksē bieži nepamana. Pēc atcelšanas no prezidenta amata, Rolands Pakss stājās Viļņas apgabaltiesas priekšā, lai atbildētu par valsts noslēpumu izpaušanu. Pakss bija brīdinājis senu draugu, arī aviatoru, ka drošības iestādes noklausās viņa telefona sarunas. Tiesa atzina Paksa vainu, tomēr nesodīja, jo Pakss vairs nebija amatpersona. Apgabaltiesas spriedumu atcēla Lietuvas augstākā tiesa, kas atzina Paksa nevainīgumu visās izvirzītajās apsūdzībās.

Varas vīru soda imunitātei ir dziļas saknes. Vecās Derības Otrā Samuēla grāmata stāsta, kā ķēniņš Dāvids iekāro Urijas sievu Batsebu un pārkāpj vienu no svarīgākajiem Mozus baušļiem. Vēl ļaunāk, slēpjot sava pārkāpuma sekas, Dāvids nosūta Uriju drošā nāvē kaujas laukā Amona zemē. Dāvids paliek nesodīts. Viņa sarunu ar pravieti Nātanu pēc grēka darbu atklāšanas varētu pielīdzināt mūsdienu formulai “Vienošanās par vainas atzīšanu un sodu”, kas izplatīta ne tikai Izraēlā, bet arī daudzās citās valstīs. Latvijas Kriminālprocesa likuma 38. nodaļa paredz tiesības prokuroram vienoties ar apsūdzēto, ja ir noskaidroti apstākļi un apsūdzētais piekrīt sava nodarījuma novērtējumam un sodam. Šāda vienkāršota procedūra paredzēta, lai atvieglotu tiesas darbu, lai nebūtu jāvērtē advokāta un prokurora sniegtos pretrunīgos argumentus un bezgalīgo daiļrunību procesā. Noziegumam seko tāds sods, par kādu apsūdzība un aizstāvība spējuši vienoties.