Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
"Par kādām idejām iestāties. Kādreiz, būdams kompartijas spicē, es aģitēju par sociālismu. Pēc neatkarības atjaunošanas - aģitēju par kapitālismu, tādām kā Latvijas ceļa liberālām idejām. Sociālisms sevi izsmēla jau pasen, bet kapitālisms, tādā veidā kā vakardien, arī ir "izsmēlies". Visā pasaulē valsts regulējošā loma būs lielāka, un to bikli min pat vadošo kapitālisma zemju līderi. Tāpat var visādi runāt par "politiskiem režīmiem" Ķīnā un Baltkrievijā..."
Anatolijs Gorbunovs, Latvijas Avīze, 2009. gada 8. oktobrī
Skolas laikā mums bija iecienīts joks par žirafi, kura savā garā kakla dēļ par zaķīša iepriekšējā dienā stāstītajām anekdotēm smejas naktīs. Šī folklora gribot negribot nāk prātā, kad pavērojam Latvijas publiskās dienaskārtības nobīdi no pārējās pasaules. Par kapitālisma beigām pasaulē tika ļoti daudz runāts aptuveni pirms gada. Tad bruka finanšu un kapitāla tirgi, un viens otrs ļaunatminīgs sociālists demonstratīvi sita pa vāku Marksa “Kapitālam”: “Mēs taču teicām, ka tā būs!” Turpretī pašlaik jau ir skaidrs, ka kapitālisms ir izdzīvojis un turpina attīstīties. Tiesa, tas ir diezgan pamatīgi cietis. Tādēļ vismaz kādu laiku pasaules vadošās kapitālistiskās valstis neattīstīsies tik strauji - pagājušā laika parādu nasta ir pārlieku smaga. Tās nav īpaši labas ziņas nedz patēriņa izaugsmei, nedz arī inovācijām. Vienlaikus tas, kas pašlaik nodarbina Rietumu politekonomisko domu, ir ne tik daudz kapitālisma “izsmelšanās”, cik kapitāla pieejamības problēma: tā varētu nebūt iepriekšējā perioda līmenī vismaz kādus 10 gadus. Vienlaikus Gorbunova kungs pamatoti pievērš uzmanību valsts lomai tautsaimniecībā. Patiesi, pēdējā gada laikā valsts dažādās formās ir ienākusi daudzās kapitālisma svētvietās: bankās, finanšu tirgos, autoindustrijā. Pastāv pamatotas bažas, vai valsts tur negribēs pārlieku aizkavēties un diktēt savus noteikumus. Vienlaikus, runājot par “kapitālisma izsmelšanos”, būtu jāņem vērā vairākas lietas. Vispirms, par spīti neoliberālajai “tirgus teoloģijai”, neviena kapitālistiska iekārta nevar pastāvēt bez valsts, kura nodrošina līgumu ievērošanu, monetāro un kredītrežīmu, infrastruktūru un tamlīdzīgi. Valsts ir vitāli nepieciešama kapitālisma veiksmīgai funkcionēšanai dažādos veidos, turklāt, jo sarežģītāka ir sabiedrības ekonomiskā uzbūve, jo sarežģītākas funkcijas nākas uzņemties valstij. Turpretī, ja Gorbunova kungs min Ķīnu un Baltkrieviju kā alternatīvas Rietumu modelim, tad šeit, piedošanu, nav runa par kaut kādu valsts “regulējošo lomu”, bet gan par valsts īpašumu uz ražošanas līdzekļiem, un tas jau ir pavisam cits stāsts. Šādu alternatīvu nopietna apsvēršana ir mazliet biedējoša. Ķīna gan ļoti strauji attīstās, taču šodien jau 60 % tās IKP tiek radīts ārpus publiskā sektora, turklāt šī proporcija pieaug, nevis samazinās. Baltkrievijas “ekonomiskais modelis” turpretī ir iespējams, vienīgi pateicoties pašizolācijai no pārējās pasaules. Ļaudīm šodienas Latvijā varbūt tīri labi patīk Baltkrievijas salīdzinoši lielā sociālā vienlīdzība; taču diez vai ilgtermiņa izaugsmi ir iespējams balstīt no Krievijas “pa lēto” ietirgotos energoresursos. Arī baltkrievi savu ekonomiku daudzmaz dabūs uz kājām, vienīgi piesaistot ārzemju investīcijas, un tās diez ko neskries pie batjkas “tirgus sociālisma”, renacionalizācijām un visiem pārējiem Baltkrievijas jaukumiem. Nerunāsim nemaz par politiskajām īpatnībām: abas Gorbunova pieminētās valstis nekad nav nopietni mēģinājušas demokratizēties. Tādēļ to vadība drīzāk iemieso pagātnes paliekas, nevis kādu nākotnes alternatīvu citām valstīm. Arī Latvijā pavisam noteikti ir iespējams savs Čavess, Putins vai Berluskoni. Šādu autoritāru populistu, kas nodrošina sev atbalstu ar manipulējamiem medijiem un tādējādi saglabā minimālu demokrātijas ilūziju, pie mums ir pat vairāk, nekā iespējams - to parādīšanās ir pat visai ticama. Taču diez vai pie mums ir iespējams savs Lukašenko vai savs Hu Dziņtao - tie tomēr ir radikāli atšķirīgi līderi, iepriekšējās, Aukstā kara ēras zombiji, kas pārpratuma dēļ vēl ir aizķērušies zemes virsū.
Tas, kas ekspolitiķa citātā liekas krietni pievilcīgāks, ir viņa vaļsirdīgā attieksme pret savu politisko karjeru un ideoloģisko pārliecību. Lai gan bijušo sociālisma aģitatoru no partijas vai komjaunatnes aprindām mūsu politiskajā elitē nav mazums, jūs reti kad dzirdēsiet no viņiem šādus vārdus. Būdams ārpus politikas, Gorbunovs var arī neizlikties, ka visu padomju laiku dziļi sirdī bija tīrs latvju nacionālists un slēpts 18. novembra ideālu aizstāvis. Cilvēkam dzīves laikā ir raksturīgi mainīt savus politiskos uzskatus, un tas pats par sevi nav nekas slikts. Sliktāk ir nemitīgi liekuļot, ka arī sprediķodams par komunisma uzvarām un partijas vadošo lomu, tu patiesībā savā dvēselē dungoji “Dievs, svētī Latviju” un “Daugav’s abas malas”. Atšķirībā no vairākuma savu padomju laiku padoto no pašreizējām “aprindām”, Gorbunovs var atļauties nestāstīt sev un citiem, ka pie visa toreiz bija vainīga briesmīgā “sistēma” un “okupanti”, bet mēs paši, kaut arī taisījām karjeru kompartijā un gāzām apkārt Kalpaka pieminekļus, dziļi sevī bijām šķīsti latvju tautas dēli un dzimuši demokrāti.
Visbeidzot, ekspolitiķis distancējas no savas otrās partijas, proti, Latvijas ceļa: ne velti viņš runā par “tādām kā” liberālām idejām šajā partijā. Tas tikai lieku reizi apliecina, ka liberālisms un ideoloģisks atbalsts tirgus kapitālismam šai partijai bija ne vairāk kā dūmu aizsegs pareizo resursu novirzīšanai pareizajās kabatās. Ne jau kāda vēlme liberalizēt tautsaimniecību vai atbalstīt privātīpašumu un konkurenci vadīja šo Latvijas demokrātijas “pirmdzimto grēku”, šo sākotnējo vēlēšanu apvienību, kura vienā mirklī pēkšņi atskārta, ka ar “liberālismu” uz lūpām var nokāst vairāk. Tādēļ vainot “kapitālismu” Latvijas šodienas neveiksmēs ir mazliet ačgārni, teiksim to tā. Latvijā nekāds “kapitālisma gals” nevar iestāties tādēļ, ka, lai kaut kas beigtos, tam vispirms ir jāsākas. Pie mums radās sistēma, kuras ietvaros brīva konkurence tika aizstāta ar politisku protekciju; ilgtermiņa attīstības apsvērumi tika konsekventi izstumti no politikas īstermiņa spekulatīvu interešu vārdā. Publisku resursu vērienīga izsaimniekošana kļuva par visienesīgāko biznesu. Mūsu lielie bagātnieki taču visbiežāk nav nekādi “kapitālisti” stingrā nozīmē - ja kapitālisma jēdziens ietver biznesa risku un ilgtermiņa peļņas stratēģiju, nevis vienkārši politisku aizmuguri un gatavību “uzmest” jebkuru. Spriešana par visādām globālām norisēm, sistēmas krīzēm un “kapitālisma galu” gan ir godpilna nodarbe jebkuram inteliģentam pensionāram. Taču Latvijai šodien vajag vairāk, nevis mazāk normāla, eiropeiska un civilizēta kapitālisma.