Tango pilsēta

Monserratas rajons savu nosaukumu ieguvis no 18. gadsimta 50. gados pēc katalāņu izcelsmes čakarero Huana Pedro Sjerras pieprasījuma celtās Montserratas (Montserrat) baznīcas, kas, savukārt, tā nodēvēta par godu Katalānijas aizbildnei Montserratas jaunavai. 18. gadsimta celtni mūsdienās aizstājusi 19. gadsimta baznīca un Montserratas nosaukums “kastilizācijas” rezultātā zaudējis “t” burtu, bet rajona nosaukums saglabājies. Tiesa, paši portenjo šo rajonu neoficiāli dēvē par Mikrocentru prezidenta pils pusē un par Kongreso kongresa pusē. Pats par oficiālo nosaukumu uzzināju pavisam nejauši - norādot savu adresi kādā argentīniešu interneta veikalā, izvēles sarakstā ilgi un neveiksmīgi meklēju Kongreso rajona nosaukumu, līdz beidzot noskaidroju, ka īstenībā dzīvoju Monserratā.

Lai arī kopumā Monserratas rajons ir bagāts ar sabiedriski un vēsturiski nozīmīgām celtnēm - kongress, prezidenta pils (slavenā Casa Rosada), universitāte, vairākas baznīcas - es dzīvoju rajona daļā, kurā vēstures elpa nav tik nomācoša - piecus kvartālus uz dienvidiem no Kongreso laukuma, līdz ar to arī tūristu šeit ir mazāk - gan ielās, gan neskaitāmajās kafejnīcās un restorānos, kas atrodas Entreriosas avēnijā un mazajās šķērsieliņās. Mana nedaudz snobiskā skolotāja Silvija, kura pati dzīvo turīgākās vidusšķiras rajonā Barrionorte (Ziemeļu rajons), vienmēr nedaudz rauc degunu par manu dzīvesvietas izvēli - tie taču jau ir pilsētas dienvidi, un dienvidos valda nabadzība un noziedzība, kā viens ārzemnieks var izvēlēties dzīvot šādā rajonā? Bet mēs ar otru skolotāju - Veroniku, kura pati arī dzīvo Kongreso rajonā, tikai pasmejam un regulāri apmaināmies ar informāciju par labākajām kafejnīcām un restorāniem mūsu rajonā.

Tiesa, nabadzību un 2001. gada krīzes sekas vēl aizvien var redzēt - kad dažkārt ap septiņiem vakarā dodos mājup, šķērsielās var satikt kartonero - cilvēkus, kuru nodarbošanās ir atkritumu šķirošana - kartona iepakojuma izlasīšana no pārējiem atkritumiem un nodošana makulatūrā. Darbs neizskatās patīkams un nez vai ir īpaši ienesīgs, bet viņi vismaz strādā, atšķirībā no “bomžiem”, kas sagūluši Kongreso laukumā un mazajās šķērsielās - tik slikti jau ar darbu Buenosairesā tomēr nav, ka nekādu darbu nevarētu atrast. Pēc 2001. gada krīzes Argentīnas industrija ir uzplaukusi, jo pēc peso devalvācijas attiecībā pret dolāru daudzas lietas ir lētāk ražot tepat uz vietas nekā ievest. Ķīniešu preces gan ir mazliet lētākas, bet to kvalitāte no argentīniešu ražojumiem atpaliek - kurpes un citi ādas izstrādājumi no pasaulslavenās Argentīnas govs ādas, vietējo dizaineru apģērbi - gandrīz uz katras veikalā nopērkamās lietas lepni rakstīts - “Industria Argentina”. Skolotājas pavelk uz zoba dažas mūsu skolas studentes, kuras pērk vienu vai divus kurpju pārus nedēļā, bet tomēr atzīst - sievietēm Argentīnā ir grūti pretoties skaisto un kvalitatīvo kurpju vilinājumam.

Un ne jau tikai sievietēm. Kad aizeju uz milongu, vienmēr sajūsminos, vērojot sieviešu tango kurpes, un “siekalojos”, vērojot vīriešu tango kurpes.

Tango kurpes šeit ir īsts mākslas darbs, vēl aizvien apsveru iespēju iegādāties kādu pārīti arī sev. Kaut arī tas ir tik nepraktiski - smalkas tango kurpes īsti nav velkamas pat uz tango nodarbību, tikai un vienīgi uz milongu. Lai arī jau kādu mēnesi pāris reizes nedēļā apmeklēju laikmetīgā tango kursus, dejošanai milongā vēl aizvien neesmu nobriedis, pagaidām vēl tikai eju skatīties, kā dejo citi. Esmu jau arī internetā noskatījis divas argentīniešu tango deju studijas Rīgā, negribētos iesākto pamest novārtā. Tiesa, tāda milongu dažādība kā Buenosairesā Rīgā mani droši vien negaida. Klasiskas milongas apmeklējums Buenosairesā ir vienreizēja pieredze. Pavisam tradicionālās milongās pārsvarā spēlē 20. - 50. gadu tango - no tango klasiķa Karlosa Gardela un nedaudz vēlākā tango zelta laikmeta repertuāra, nekādu Astoru Pjacollu te izdzirdēt nav iespējams, par elektrotango nemaz nerunājot. Tango klubā “Gricel”, kur valda lieliska atmosfēra, sestdienas vakarā ieradušies dejotāji pārsvarā ap gadiem 50 - 60, iemaldījušies arī trīsdesmit un četrdesmitgadnieki, visi izskatās atnākuši jau pa pāriem, tikai es viens sēžu pie galdiņa zāles malā, malkoju malbeku un vēroju dejotājus. Visi dejo tango ciešajā satvērienā un izskatās slīpējuši tango deju grīdu vismaz piecus, ja ne visus 40 gadus, nekādas akrobātikas kā ārzemniekiem paredzētajās tango izrādēs te nav, bet visi prasmīgi liek diezgan sarežģītos soļus saskanīgā rakstā. “Gricel” izskatās pēc milongas, kas varētu “nomirt” reizē ar savu auditoriju tuvāko 10 - 20 gadu laikā, jaunieši te tikpat kā nenāk. Sievietes, visas kā viena, ir nevainojami ģērbtas un visām ir īstās tango kurpes uz vismaz piecus centimetrus augsta papēža, dažām, šķiet, kurpju vērtība ievērojami pārsniedz visa pārējā apģērba kopējo vērtību. Kungi, kā jau tas Argentīnā mēdz gadīties, nav tik ļoti uzcirtušies kā dāmas, kaut arī ir daži klasiskos uzvalkos ar kaklasaitēm. Populārākās dejas - tango, milonga (par tango nedaudz ātrāka deja, tango priekštece) un tango valsis (dejo tango soļus pie lēnajam valsim līdzīgas mūzikas).

Pa ceļam uz nākamo milongu -“El Beso” (Skūpsts) - papļāpāju ar taksometra vadītāju, kurš izrādās īsts profesionālis - kaut arī stopēju taksometru uz ielas stūra kvartāla attālumā no “Gricel” un kā brauciena mērķi arī nosaucu ielu krustojumu, nevis precīzu adresi, viņš nemaldīgi secina, ka šis ir mans milongu apmeklējuma vakars, un pilnai pieredzei rekomendē apmeklēt vēl vairākas citas milongas, tai skaitā, “Suderland”, kā viņš apgalvo, pašu labāko Buenosairesas milongu, un “La Marshall” - geju milongu, kur, tāpat kā šīs dejas pirmsākumos, vīrieši dejo ar vīriešiem. Bet par visu pēc kārtas - “El Beso” izskatās nedaudz demokrātiskāka par “Gricel”, kādi 30 procenti apmeklētāju ir 30 - 40 gadus veci, ir daudz gan vīriešu, gan sieviešu, kas, sagrupējušies dažādās zāles vietās, apmainās ar izteiksmīgiem skatieniem un galvas mājieniem, lai vienotos par dejošanu pārī. Es gan stāvu nodurtu skatienu, lai, nedod Dievs, kādu netīšām neuzlūgtu uz deju un galīgi neizblamētos. Bet kopumā “El Beso” nav nekas īpašs, neiesaku - man kaut kā pietrūka deju zāles atmosfērā, pēc analoģijas varētu būt līdzīga viduvējai Latvijas lauku zaļumballei.

“Suderland” ierodos jau ap diviem naktī, bet dejošana vēl rit pilnā sparā. Milonga ir patālu no centra un ierastajām tūristu vietām - uz Višaurkisas rajonu (Villa Urquiza) ar taksometru jābrauc kādas 20 minūtes, un piedevām taksometra vadītājs pa ceļam apmaldās, par laimi, man ir līdzi autobusu transporta karte ar ideālu ielu plānu, tā ka beigās laimīgi nonāku “Suderland”. Un šī tiešām ir fantastiska milonga!

Ja neskaita interjeru - milonga iekārtojusies milzīgā skolas sporta zālē, ar basketbola groziem katrā galā, pusi zāles aizņem gari, balti klāti galdi, sakārtoti kā latviešu kāzās. Bet milongā ir dzīvais orķestris - orquesta tipica, kā to šeit mēdz dēvēt, ar vijolēm, klavierēm, bandoneoniem un kontrabasu. Orķestris spēlē dievīgi, un publika aizrautīgi dejo un pēc katras dejas aplaudē lieliskajam orķestrim. Milongā ir daudz jauniešu, ne nu gluži padsmitnieku, bet sākot no 25 gadiem gan. Visi dejo nevainojami, piedevām gandrīz ne reizi nesaskrienoties. Mūzika mainās no tango uz milongu un valsi, ir pa dažam fokstrotveidīgam gabalam un pat atsevišķi džaivi. Kā Latvijā ballītēs pie gandrīz jebkuras mūzikas tiek dejots “um-pa- pa” valsis, tā šeit visi liek tango soļus, neatkarīgi no mūzikas ritma un tempa. Ap trijiem naktī orķestris pēc neskaitāmām “pēdējām” dejām tomēr savāc mūzikas instrumentus un pazūd, bet vakars vēl nebūt nav galā - orķestri aizstāj “dīdžejs”. Vēl pēc pāris dejām visi atbrīvo zāli paraugpriekšnesumam. Pāris, kas uzstājas, pēc visa spriežot, ir slavens - visi vētraini aplaudē jau pie dejotāju pieteikšanas, un arī dejas laikā mūziku ik pa brīdim pārspēj sajūsminātā tangero pūļa aplausi - un arī šis ir īsts tango, nevis tūristiem domāti cirkus triki ar mežonīgām piruetēm un sieviešu lidināšanu pa gaisu. Pēc uzstāšanās visi vēl pieklājīgi pusstundu padejo un tad arī sāk izklīst - klasiskās milongas pēc Buenosairesas standartiem beidzas agri - jau ap četriem, atšķirībā no boličēm, kuras līdz diviem naktī ir pilnīgi tukšas, labākais ierašanās laiks ir ap trijiem, bet arī 4 - 5 naktī nekādā ziņā nav par vēlu boličei, kas parasti ilgst vismaz līdz septiņiem rītā. Šeit būtu vieta nelielai atkāpei tango vēsturē, kas ir nesaraujami saistīta ar visas Argentīnas un Buenosairesas vēsturi. Sākot jau ar pirmajiem konstitucionālajiem Argentīnas prezidentiem - Bartolomē Mitri, Domingo Sarmjento un Nikolasu Avešanedu - līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem visi Argentīnas vadītāji veicināja imigrāciju no Eiropas divu galveno iemeslu dēļ: pirmkārt, valstij tās attīstībai bija nepieciešamas darba rokas gan lauksaimniecībā, gan rūpniecībā, otrkārt,

19. gadsimta otrajā pusē gan Amerikā, gan Eiropā valdīja uzskats, ka Eiropas civilizācija un kultūra visādā ziņā ir pārākas, tādēļ imigrācija no Eiropas nešaubīgi tika uzskatīta par ceļu uz progresu. Vienā pašā Buenosairesā iedzīvotāju skaits, galvenokārt imigrācijas rezultātā, pieauga no 340 tūkstošiem 1880. gadā līdz 650 tūkstošiem 1895. gadā un 1,575 miljoniem 1914. gadā. Lielākā daļa ieceļotāju bija itāļi un spāņi, bet ieradās arī vācieši, briti, austrumeiropieši un daudzi jo daudzi citi. Lai arī imigrantiem bija solīta zeme plašajās Argentīnas pampās, reāli visa auglīgā zeme jau piederēja lielajiem zemes īpašniekiem, līdz ar to lielākā daļa ieceļotāju kļuva par algotiem strādniekiem vai nu lielajās fermās vai Buenosairesas gaļas un citu produktu pārstrādes rūpniecībā. Straujā migrācija un nekontrolētā Buenosairesas augšana izraisīja pārapdzīvotību, nabadzību un dzimumu disproporciju, kam vēlāk bija būtiska ietekme arī uz tango rašanos un tālāko attīstību.

Pastāv dažādas hipotēzes gan par vārda “tango”, gan arī par dejas izcelsmi, bet ir skaidrs, ka tango kā deja radās un attīstījās nabadzīgo kvartālos, smeļoties ietekmi arī no melno vergu dejām. Vārdam “tango” varētu būt gan afrikāņu, gan portugāļu izcelsme, bet, neatkarīgi no izcelsmes, tas Spānijas Amerikas kolonijās apzīmēja vietu, kur afrikāņu vergi un brīvie melnie pulcēās dejošanai, ar laiku sākot apzīmēt arī melno dejas kopumā.

19.  gadsimta sākumā, kā liecina nosaukums, Havannā radās habanera, kas strauji izplatījās gan Spānijā, gan arī tās teritorijās Amerikā, tai skaitā Rioplatas reģionā. Buenosairesā, citu no Eiropas importētu deju un mūzikas ietekmē, habanera pārveidojās par tiešo tango priekšteci - milongu, kuru lielākoties dejoja nabadzīgajos pilsētas imigrantu un no laukiem ieceļojušo deklasēto gaučo rajonos, milonga bieži pat tika dēvēta par “nabadzīgo ļaužu habaneru”. Kompadrito un melno vergu kontakti šai laikā nebija nekas neparasts, ir avoti, kas vēstī, ka 19. gadsimta beigās kompadrito mēdza iegriezties Monserratas rajona (mhm, blakus manai pašreizējai dzīvesvietai?) vergu deju plačos (tango), vērojot un piedaloties viņu dejās. Gūtās mācības tika pārceltas uz imigrantu rajoniem un pakāpeniski ieviestas milongās, tādējādi pārdesmit gadu laikā radot jaunu deju - tango. Ņemot vērā jaunās dejas izcelsmi un sociālo vidi, kurā tā tika dejota, Buenosairesas augstākajā sabiedrībā vairākus gadu desmitus tango tika uzskatīts par neiedomājami vulgāru deju.

Paradoksāli, ka tango izplatībā gan Buenosairesā, gan visā pasaulē būtisku lomu spēlēja spēcīgā dzimumu disproporcija Buenosairesā gadsimtu mijā un daudzie bordeļi. 20. gadsimta sākumā Buenosairesā vīriešu bija par aptuveni 100 000 vairāk nekā sieviešu, kas neizbēgami izraisīja bordeļu un tiem radniecīgu iestādījumu popularitāti. Bordeļi bija vienīgā vieta, kur satikās
visu sabiedrības slāņu vīrieši - strādnieki, kompadrito, vidusšķira un arī augstākās sabiedrības zieds. Tā kā sievietes bija deficīts resurss arī bordeļos, klientiem bieži vien nācās gaidīt rindā, savukārt klientu izklaidēšanai bordeļi mēdza nolīgt muzikantus. Tieši bordeļi bija vieta, kur daudzi augstākās sabiedrības jaunieši pirmo reizi nonāca saskarsmē ar tango.

Tā kā bordeļu uzgaidāmajās telpās sieviešu, pats par sevi saprotams, nebija, jo visas bija aizņemtas savu tiešo darba pienākumu izpildē, tad vīrieši dejoja savā starpā - sākumā tango ļoti lielā mērā bija vīriešu deja. Ar laiku tango pārceļoja no bordeļiem uz itāļu imigrantu deju zālēm, padarot šo deju nedaudz cienījamāku sabiedrības acīs, bet līdz pilnīgai atzīšanai vēl bija tāls ceļš ejams.

Ņemot vērā Argentīnas straujo ekonomisko izaugsmi 20. gadsimta sākumā, valstī bija izveidojies neliels ļoti turīgu cilvēku slānis, kuri mēdza sūtīt savus dēlus mācīties uz Eiropas universitātēm. Dēli Buenosairesā, protams, slepšus no saviem vecākiem, bija apmeklējuši “tango kursus” pilsētas bordeļos un daudzi neapšaubāmi bija izcili dejotāji, bet šīs dejas reputācijas dēļ nevarēja to dejot Argentīnas augstākajā sabiedrībā. Parīzes deju zālēs viss bija pavisam savādāk, jaunā deja bez jebkādiem aizspriedumiem tika uzņemta vispirms Parīzē, pēc tam arī Londonā un citās Eiropas metropolēs, ar laiku arī ASV. Īsi pirms Pirmā pasaules kara tango Eiropā bija kulta deja - sievietes Parīzē pat pārstāja valkāt korsetes, lai varētu dejot tango, un Vācijas imperators Vilhelms II bija spiests izdot noteikumus, kas aizliedza to darīt uniformās tērptām amatpersonām. Nesnauda arī tirgotāji - sievietēm bija iespēja iegādāties ne tikai tango kurpes, bet arī tango zeķes, tango cepures, tango kleitas un daudzus citus tango aksesuārus, kurus bija izgudrojuši atjautīgie komersanti. Pēc šādas grandiozas atzinības Eiropas un ASV metropolēs arī Argentīnas augstākā sabiedrība pamazām sāka atzīt tango - smieklīgi, ka ne kā savu, “bezgaumīgo argentīniešu tango”, ko taču dejoja trūcīgie nomaļu iedzīvotāji, bet gan kā “eleganto Parīzes tango”.

Pēc iegūtās atzinības tango pēdējo simt gadu laikā ir mainījies, attīstījies un izplatījies, un šodienas Buenosairesā var just, ka tango ir visur - gan tūrisma industrijā hipertrofētu tango priekšnesumu - vakariņu un daudz gaumīgāku ielu priekšnesumu formā, gan “augstajā” kultūrā laikmetīgu tango izrāžu un raksturīgo orķestru koncertu veidā, gan portenjo ikdienā tradicionālu un laikmetīgu milongu veidolā. Ir simtiem tango kursu, kuros māca dažādus šīs dejas novirzienus un ir visu pavadošā tirdzniecības industrija, kas pārdod tango kurpes, tango kleitas, tango mūziku, Karlosa Gardela fotogrāfijas un iespēju nofotografēties ar tango dejotāju uz La Boca Caminito ielas krāsaino māju fona. Eksistē tango tūrisms - daudzi pilsētas viesi atbrauc uz Buenosairesu ar vienu vienīgu mērķi - mācīties tango, apmeklēt milongas un aizvest mājās tango kurpēm piekrautu čemodānu.

Visā šai burzmā man ir nācies grūti sameklēt pašam savu tango, bet nu pēc piecu mēnešu dzīvošanas šai tango metropolē, man, šķiet, tas ir izdevies. Es vēl padejošu - ja ne tagad, tad citu reizi, kad atgriezīšos Buenosairesā, un ja ne šeit, tad Latvijā... Tango būtiskā atšķirība no citām klasiskajām dejām ir improvizācija - nevienai dejai un nevienam pārim nav sava iepriekš iestudēta dejas scenārija, visa deja ir dialogs starp partneriem, kur viens piedāvā katru nākamo soli un figūru un otrs to akceptē, pievienojot figūrai savus izskaistinājumus.

Un, iespējams, tieši šīs improvizācijas īpašo skumju un nenoteiktības dēļ es spāņu valodas studijām izvēlējos tieši Argentīnu un Buenosairesu.