Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jautājums, kā lasīt un izprast Bībeles tekstu, pastāvējis vismaz kopš tā brīža 4. vai 3. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad tika apstiprināts pirmais kanons — piecas Mozus grāmatas. Daži mūsdienu lasītāji, kā zviedru dramaturģe Eva Mūberga, kuras eseja publicēta tālākajās žurnāla lappusēs, domā, ka tad, ja Bībele uzskatāma par mūsu sabiedrības vērtību pirmavotu, vietā jautājums par to, kādas vērtības tā pauž un vai tās jāturpina popularizēt jaunos, mūsdienīgotos Bībeles izdevumos.
Taču vai Mūbergas lasījums neierobežo teksta daudzslāņainību? — viņai pārjautā Uldis Bērziņš un Juris Cālītis, kuri, kopā ar citiem veidojot jauno Bībeles tulkojumu latviešu valodā, cenšas vārdus atsvabināt no jebkādas ideoloģiskas nastas, atstājot to uz nākamo lasītāju sirdsapziņas.
L.
Ietekmīgi spēki nepārprotami vēlas, lai mēs lasītu Veco derību. Ir bijuši nepieciešami 67 miljoni mūsu nodokļu kronu un divdesmit septiņi gadi, lai to pārtulkotu mūsdienīgā zviedru valodā. Mārketings ir visnotaļ laikmetīgs un spēcīgi izpaužas visos medijos. Premjerministrs grāmatu svinīgi pasniedz parlamenta spīkeram, uzsverot, ka tas ir “mūsu vērtību pamats”. Vai viņš tiešām to būtu izlasījis? Un ar kādu mērķi tas viss notiek?
Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, es ar zināmu piespiešanos grāmatu izlasīju. Šajā rakstā es neapspriedīšu tulkojumu, bet grāmatas saturu. Runa būs tikai par Veco derību (turpmāk VD), kas aizņem 1200 no Bībeles 1500 lappusēm.
Lasot VD, kļūst gluži saprotams, kāpēc Jēzus no Nācaretes pulcināja ap sevi lielus barus sieviešu un vergu. Viņiem vienkārši nekā cita nebija — katrā ziņā ilgi nebija bijis — jo VD pirmām un galvenām kārtām adresēta vīriešiem. Tas ir līgums starp izraēļiem un Jahvi, To Kungu. Apmaiņā pret pilnīgu uzticību un paklausību viņš tiem piedāvā kara veiksmi, zemi un auglību. Kā zināms, viss sākas ar to, ka Ieva tiek radīta no Ādama ribas, lai viņam nebūtu tik garlaicīgi. Tad viņa tiek vainota visās pasaules nebūšanās un ciešanās, jo ēdusi no Atzīšanas koka. Pamati ir ielikti. Neraugoties uz to, ka viņa cieš radību mokas, VD neatlaidīgi apgalvo, ka bērnus dzemdina vīrieši. Tiek piesaukts neiedomājami liels skaits jaunpiedzimušo, un vārdā nosauktie visi nez kāpēc ir puikas.
Ābrahāmam jāiemācās paklausīt, tāpēc nepieciešams, lai viņš kā dedzināmo upuri ziedotu pats savu vienīgo dēlu. Ābrahāms varbūt gribētu pret to sacelties, taču tad viņš tiktu ar šo nepakļāvību konfrontēts. Viņš izšķiras par upuri. Kungs tagad zina, ka ar Ābrahāma paklausību var rēķināties.
Kungam nepieciešami apgraizīti vīrieši, apgraizīšana ir piederības zīme: “Neapgraizītais no vīriešu kārtas, kam miesas priekšāda nav apgraizīta, tā dzīvība ir izdzēsta no viņa tautas.” Attiecībā uz priekšādiņu Kungs ir ļoti stingrs. Lai dāvātu savai izredzētajai tautai uzvaru, viņam nez kāpēc nepieciešams tūkstošiem priekšādiņu. Kānaānieši gan nav bijuši nekādi ienaidnieki, taču Kungs apsolījis viņu zemi Izraēļa bērniem un pa ceļam palīdz tiem samalt miltos neskaitāmas ciltis un dzimtas līdz pēdējam vīram.
Izraēļa bērni, apņēmības pilni, izpilda visas viņa prasības. Tie kauj, “kamēr neviens nepaliek pāri, kas būtu palicis sveiks vai arī kas būtu izglābies”, tie “neatstāj akmeni uz akmens.” Karavadonis Jozua pārvērš zemi drupās, viņa vīri slepkavo līdz rītausmai, ķēniņu pakar kokā, vēlāk līķi nosviež pilsētas vārtu priekšā un tam virsū sakrauj akmeņu kaudzi, tad uzceļ altāri un pateicas Tam Kungam. Tiem, kuri bēg no Izraēļa bērniem, Kungs met virsū krusas graudus akmens lielumā, “tā ka tie nomira.”
Pieci sakautas cilts ķēniņi tiek turēti sagūstīti alā, kurā tie paslēpušies no vajātājiem. Tad Jozua liek viņus atvest un aicina sava karaspēka virsniekus: “Nāciet šurp un lieciet savas kājas uz šo ķēniņu skaustiem!” Acīmredzot virsnieki vilcinās ar pavēles izpildīšanu, jo Jozua viņus iedrošina: “Nebīstieties un neesiet apmulsuši, bet esiet stipri un droši, jo tāpat Tas Kungs darīs visiem jūsu ienaidniekiem, pret kuriem jūs karojat.” Pēc tam Jozua liek ķēniņus nogalināt un pakārt pie pieciem kokiem.
Galvenais Kungam tomēr nav paklausība vai nežēlība kaujā. Pats svarīgākais, lai viņš būtu Vienīgais. Greizsirdība ir viņa visiezīmīgākā īpašība. Ja padomājam tikai par to, cik dievu un dieviešu viņam nācies iznīcināt, iekams izdevies kļūt par šo Vienīgo, kļūst pašsaprotami, ka šīs pozīcijas bez aktīvas greizsirdības nav noturamas. Jau norādot Mozum baušļus, viņš ir nepiekāpīgs — nekādus citus dievus nebūs atzīt: “Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst.”
Kad kāda tauta iekarota, jautājums par to, vai tai atļaut turpināt pielūgt vecos dievus, vairs nepastāv. Pat ja citam dievam vīru lūkotu pievērst brālis, māsa, sieva vai kāds cits tuvinieks, Piektajā Mozus grāmatā Kungs skaidri un gaiši aicina netērēt lieki laiku, bet gan atņemt tādam dzīvību: “Nedod viņam vaļas un neklausi viņam, un tavas acis lai žēlodamas nekavējas pie viņa, un tu netaupi viņu un arī viņu nenoslēp, bet tev viņu būs bez žēlastības nokaut; tava roka lai ir pirmā, kas viņu nonāvē, un pēc tam visas tautas rokas, ar akmeņiem tādu būs nomētāt, un lai tas mirst, jo viņš jums ir licis novērsties no Tā Kunga, tava Dieva.” Greizsirdība ir arī galvenais iemesls viņa aizliegumam biedroties ar citiem. Izraēļa vīri nedrīkst kopoties ar iekaroto zemju sievietēm, tie nedrīkst arī savas meitas dot šo zemju vīriem par sievām vai ņemt saviem dēliem sievas no viņu meitām, “ka viņu meitas, netikli kalpodamas saviem dieviem, nepamudina arī tavus dēlus kalpot viņu dieviem.” Ar iekarotajiem Izraēļa ciltij jārīkojas tā: ”Izpostiet viņu altārus, viņu elku zīmes nolauziet, nocērtiet viņu elku kokus, bet viņu elku tēlus sadedziniet ugunīs.”
Hronists Ezra atceras, ka savulaik izraēlieši nav bijuši noskaņoti pietiekami rasistiski, lai Kungam būtu patīkami. Viņi ir mīlējuši citu tautu sievietes. Mūsu vaina ir liela, saka Ezra: “Kad es šo lietu dzirdēju, es saplēsu savas drēbes un savu apmetni un plūcu matus no savas galvas un bārdas un sēdēju iztrūcies”. Kungs ir piedraudējis, ka katra pilsēta, kurā vīri ņēmuši sev par sievām svešinieces, agri vai vēlu tiks nopostīta. Šīs pilsētas uzskaitītas garā sarakstā. Visas svešās sievietes kopā ar bērniem tiks no tām padzītas. Nehemija, kurš vēlāk uzcēla Jeruzalemi, vēlas, lai Kungs ievēro, ka viņš pielicis krietnas pūles etniskās tīrīšanas laukā, nepiemirstot arī bērnus, kas runājuši svešās izloksnēs.
Atceroties, ka šī grāmata dēvēta par gudrības avotu, lasītājs gaida, kurā brīdī tās lappusēs paspīdēs kāds nieciņš dvēseles dāsnuma vai līdzcietības. Taču Kungs ir ne vien pilnīgi neiejūtīgs, viņš ir arī mazisks un melīgs. Reiz viņš, piemēram, iekārdina izraēliešus ar bonbongu — t.i., vajāt un aplaupīt kādas jau novārdzinātas cilts piederīgos tāpēc, ka kāds no tiem ēdis medu, ko viņš ir aizliedzis. Tad izrādās, ka šis kāds bijis viens no lielajiem karakungiem, tāpēc cilts tiek apžēlota un viss it kā aizmirsts.
Citreiz viņš sakūda minēto cilti sacelties pret izraēliešiem, lai nepieļautu to iebrukumu. Šoreiz izraēlieši burtiski izpilda Kunga draudus, ko viņš savulaik izteicis Mozum, un iznīcina cilts piederīgos, “neatstājot pāri nevienas dzīvas dvēseles.”
Pirms jebkura sevišķi svarīga un grūta sirošanas pasākuma Kungs ķeras pie dažādiem trikiem, lai radikāli samazinātu karotspējīgo vīru skaitu, jo citādi viņiem varētu ienākt prātā, ka uzvara atkarīga no viņu pašu spēkiem, nevis visā pilnībā no Kunga.
Biju cerējusi, ka Dievs VD gaitā attīstās — galu galā šai darbā atspoguļoti daudzi gadsimti līdz pat pirmās tūkstošgades sākumam, turklāt to rakstījuši dažādi autori. Bet nekā. Kanoniskajās grāmatās no pirmās līdz pēdējai lappusei viņš nolād, ienīst, atriebjas, soda un sola zeltu un zaļas pļavas tikai tiem, kuri paklausa viņam un viņu slavē.
Viņš uzsūta postošu sausumu, ja kāds nav pienācīgi kopis viņa templi, tā vietā uzlabojot pats savu mājokli. Viņš liek nelaimei piemeklēt tādu, kurš vācis kurināmo sabatā vai ēdis gaļu ar visām asinīm. Viņš uzsūta sausumu visiem, kas nedodas uz Jeruzalemi viņu pielūgt. “Jo raugi, diena nāks un tā degs kā uguns. Tad visi, kas bijuši garā lepni un visi, kas nepareizi darījuši, kļūs kā salmi. Jūs bradāsiet pa ļaunajiem, tie kļūs par pīšļiem zem jūsu kājām.”
Valodnieks un psiholoģijas vēsturnieks Džūlians Džeinss raksturojis VD dieva valodu un rīcību kā tipisku psihopātiskam slepkavam.
Briesmeklības, ko Kungs pats paudis ar Mozus vai kāda cita pravieša muti, pakāpeniski kļūst pašsaprotamas, jo Kungam tās ir tīkamas. Bābele, iznīcībai lemtā pilsēta, Psalmos tiek uzrunāta šādi: “Svētīgs tas, kas sagrābs tavus mazos bērnus un viņus satrieks pret klintīm!”
Mēs esam raduši uzskatīt monoteismu par soli uz augšu cilvēces attīstībā, taču es sāku par to šaubīties. Pa daļai naida un varmācības dēļ, ko tas vēsturiski izraisījis, pa daļai pēc vēlreizējas VD izlasīšanas. VD ir kristālskaidra liecība, ka monoteisms cēlies no vīrišķi infantilas greizsirdības, iedomības un neirotiskas nepieciešamības kontrolēt pasauli. Galu galā tieši reliģijas ir tās, kas iztēlojas ideju par visa iekšējo un ārējo vienību un tāpēc uzskata par pašsaprotamu, ka šī ideja izpaužas un atklājas dažādās formās.
Dievi ir cilvēces iekšējā satura projekcija, un vienmēr tie atspoguļo cilvēcisko pieredzi. Kungs ir daudzu tirānisko ciltstēvu fotorobots no laikiem, kad radās patriarhāts un visiem spēkiem bija jācīnās pret valdošo sievišķo dievību kultūru. Tāpēc arī šī galējā agresija, terors, lielummānija un patoloģiskā greizsirdība.
Nav sagadīšanās, ka tieši tajās vietās, kur mātišķās dievības bija visstiprākās un valdījušas visilgāk, šodien sieviešu apspiestība atrodama vissmagākajās formās. Kolīzijas starp abām sistēmām un pasaules uzskatiem tur bija visagresīvākās (piemēram, Eiropas dienvidaustrumos, Balkānos, Mazāzijā un Tuvajos Austrumos). Līdzīga situācija ir arī Ķīnā un Indijā, kur iepriekš valdošo dieviešu kultūru apspieda iebrucēji, kas pielūdza patriarhālos kara dievus, un kur sekoja sieviešu apspiešana.
Tas Kungs tātad ir tikai viens no daudziem kara dieviem, kas piedalījies vēstures lielākajā pavērsienā. Kopš tā laika pagājis vairāk nekā tūkstoš gadu. Taču tā kā VD tiek atkārtoti iespiesta un tā iekļauta trīs lielajās reliģijās — jūdaismā, kristietībā un islāmā — Kunga pirksts ir arī parādībās, kas pastāv vēl šobaltdien.
Atila, Hitlers, Staļins, Idi Amins, Sadams Huseins, Miloševičs un citi līdzīgi puiši ir bijuši viņa skolnieki. Nacists, kas lieto mūsdienīgu valodu — vai tas būtu tēls, kādu gribētu veidot jaunais tulkojums? Lai viņš runātu vārdus, kas šodien skanētu tikpat ietekmīgi kā cilvēces rītausmā? Nacists, starp citu, viņš iznāk pēc vismaz septiņiem kritērijiem:
1. Viņš pieprasa rasismu. 2. Viņš pieprasa etnisko tīrīšanu. 3. Viņš pieprasa ideoloģisku fanātismu. 4. Viņš pretojas miera sarunām. 5. Viņš dziļi nicina sievietes un pirmām kārtām uzlūko tās kā vairošanās orgānus. 6. Viņš pielūdz vardarbību un fizisku spēku. 7. Viņam ir paklausīga tauta, kurai tas piešķīris misiju padzīt vai pakļaut visas citas tautas, kas stāv ceļā viņa augstībai.
Šis portrets nav ļaunprātīgs ar nolūku. To apstiprina simtiem citātu un tas izriet no visa dvēseliskā un psiholoģiskā klimata, kas valda VD. Ilgu laiku bija neiespējami runāt par dziļo iekšējo saistību, kāda pastāv starp nacismu un VD dievu. Ievērojamais ebreju rakstnieks Džordžs Steiners mēģinājis izprovocēt šādu atklātību, taču viņam tas tā arī nav izdevies.
Mūsu pašu Gustavs Frēdings[1]1, kura izglītība bija daudz plašāka, nekā pieņemts uzskatīt, uzrakstījis spēcīgu dzejoli Kungs kāpj pār Horazanu, kas 1896. gadā tika publicēts tai pašā krājumā, kur Rīta sapnis un kalpoja par vienu no ieganstiem dzejnieka vajāšanai. Šai dzejolī ir runa par To Kungu, kurš pats radījis ļaunumu, ko viņš vēlāk soda, kurš pats ir to ļauno despotu radītājs, kurus viņš vēlāk iznīcina.
Pēdējos gados bieža parādība pie mums ir t.s. “rēķinu kārtošana” — piemēram, ar kādreizējiem nacistu pakalpiņiem un komunistu simpatizētājiem. Labākajā gadījumā tas ļauj mums gūt dziļāku priekštatu par procesiem, kas piesaista cilvēku totalitārām sistēmām. Kad mums notiks šāda kaut cik apmierinoša rēķinu kārtošana ar VD un tās dievu? Vai tā varētu notikt baznīcas iekšienē? Es nebūt neprasu, lai tiktu sadalīta vaina. Es vienkārši gribētu, lai tiek nokārtoti rēķini ar vainošanas un sodīšanas pirmavotu.
Vadmotīvs šī drūmā dokumenta tulkošanai mūsdienu zviedru valodā bijis sekojošais: “Vecā varianta valoda nesniedzas līdz mūsu dienām.” Tātad šāds dokuments būtu jāizplata arī mūsdienās.
Manuprāt, šīs vēlmes pamatā ir trīs ticami izskaidrojumi. 1. VD joprojām tiek uzskatīta par svētajiem rakstiem, kas piešķir zināmai rīcībai dievišķu sankciju. 2. VD pazīšana ir nepieciešama mūsu izglītībai un saiknei ar “mūsu saknēm”. 3. VD ir svarīgs vēsturisks dokuments, kas rāda, cik drausmīga bijusi trīs pasaules reliģiju — jūdaisma, kristietības un islāma pagātne. Ar jauna tulkojuma palīdzību iespējams izklīdināt jebkuru svētuma auru, kas apvijusi šo “grāmatu grāmatu” un atklāt to kā vainas un šaušalu žņaugus, kas tik ilgi kavējuši mūsu garīgo attīstību.
Šis trešais motīvs man šķiet vissakarīgākais un cienījamākais, taču vienlaikus arī vismazāk ticamais. Pie tā es vēl atgriezīšos.
Kas attiecas uz fundamentālistiem, kas uzskata VD par Dieva vārdu, varu tikai cerēt, ka viņi nekad nav kārtīgi izlasījuši šo tekstu vai ka viņiem ir zināmas grūtības uztvert, kas tur rakstīts. Lai kā tas arī būtu, mēs visi varam būt bezgala pateicīgi, ka vairums no viņiem atturas rīkoties saskaņā ar Kunga gribu.
Kultūras ļaužu aprindās izplatīts galvenokārt otrs motīvs, ko vēl vairāk izceļ atsevišķu tekstu neapstrīdamās literārās kvalitātes — pietiekamas, lai tiem parādītos jauni tulkojumi. Taču tad jau varēja izvēlēties tikai atsevišķas daļas, piemēram, Pirmo Mozus grāmatu, Rutes grāmatu, Sakāmvārdus, Kalna sprediķi, Zālamana Augsto dziesmu un varbūt vēl dažus — pāri paliktu sliktākie un garākie gabali. Taču tas būtu apšaubāmi, jo kultūrvēsturē šie teksti iegājuši tieši ar savu īpatnējo, vecmodīgo izteiksmi.
Paturēt to, ko gribas, un atmest pārējo būtu pilnīgā saskaņā ar tradīciju. Kad VD beidzot tika sastādīta 400 gadus pirms Kristus, tajā bija jau izdarīta virkne redakcionālu labojumu ar mērķi apslēpt senās, iekarotās kultūras pēdas. Kad 367. gadā tika pilnībā apstiprināta Jaunā derība, tika noraidīti tie evaņģēliji, kuri nešķita piemēroti un kuri tika atkal uzieti tikai pirms neilga laika. VD vienlaikus tika pieņemta kā daļa no kristiešu svētajiem rakstiem. Par galīgo redakciju atbildēja baznīctēvs Hieronīms, kurš uzskatīja, ka “sievietei piestāv bailes. Vergam un sievietei pieklājas drebēt.” Vēlāk šādus VD viedokļus pārņēma arī islāms.
Zālamana Augstā dziesma vienmēr bijusi ievērojama ar to, ka tā ir pilnīgi atšķirīga no pārējā satura. Nez no kurienes piepeši parādās divi brīvi, savstarpējās attiecībās vienlīdzīgi cilvēki, kas viens otru mīl seksuāli, bez jebkādas vainas apziņas un ar dziļu pielūgsmi. Augstās dziesmas sarakstīšanas laiks joprojām nav zināms, taču visas psiholoģiskās pazīmes liecina, ka tās izcelsme meklējama agrīnākajā, dzīvībai labvēlīgākajā kultūrā.
Neierobežotā iecietība pret VD neiecietības dievu parasti tiek pamatota ar diviem galvenajiem argumentiem:
Šos divus argumentus grūti savienot. Ja VD ir tik ļoti saistīta ar laiku, tad tā nevar vienlaikus būt pārlaicīga un vispārināma; vēl jo mazāk tā varētu būt drošs morāles ceļvedis mūsdienās. Bez tam katrs no šiem abiem argumentiem pats par sevi ir bezgala šaubīgs.
Protams, “pasaule tolaik tāda bija”, taču Jahve un viņa pakalpiņi bija ilgi pūlējušies, lai to tādu padarītu.
Daudzajos gadu tūkstošos pastāvējušas attīstītākas kultūras un cilvēkam nesalīdzināmi draudzīgāki dzīvesveidi. Kāds reiz nosauca VD par dieviešu kultūras nāves grāmatu. Var arī, kā to darīja Anita Goldmane[2]2 kādā nesenā radioprogrammā, raudzīties uz VD kā “patriarhāta pirmo kareivīgo manifestu.” Par šo tēmu ir milzums dokumentu un pētījumu, kuri brīvi pieejami arī Zviedrijā.
Viens no cilvēkiem, kas tos labi pārzina, ir Birgita Onsella, kura ar melnu humoru apraksta “vājprātīgos dievus un aizmirstās dievietes” (galna gudar och glömda gudinnor). Savā jaunākajā grāmatā Izģērbtais dievs viņa apraksta savus pētījumus, kuru mērķis bijis uzsākt dialogu ar baznīcas vīriem. Smieklīgs un aizkustinošs ir Onsellas aprakstītais process, kas novedis viņu pie grupas Tealogerna izveides — šī grupa pēta dieviešu vēsturi un kultūru.
Tas, iespējams, nekad nebūtu noticis, ja tad, kad pirms deviņiem gadiem Onsella un dažas citas sievietes mēģināja panākt, lai Bībeles komisija uzrakstītu īsu ievadu VD, kurā sieviešu klātbūtnes trūkums vai monumentāli nicinošā attieksme pret sievietēm tiktu izskaidrota kā vēsturiska parādība. Es teiktu, ļoti pieticīga prasība. Nebija nekādas runas par to, ka kaut kas būtu jāsvītro vai jāizsaka kāds nosodījums.
Piedzīvojumi baznīcas biezajos mūros noveda pie tā, ka radās Kustība, kuras programmā bija divi punkti: prasība pēc skaidrojoša priekšvārda VD, kā arī Testamenta 2000 izveide — tie būtu teksti no dažādu kultūru svētajiem rakstiem, kuru mērķis ir veicināt būtisko to, kas apvieno: glābt zemi, nākotni, cilvēci — Testaments būtu jauna kopības grāmata, kas balstītos globālajā mīlestības bauslī.
Kustība nesastapa dzirdīgas ausis. Gluži pretēji, pret to ar nicinājumu izturējās pat oficiālās kultūras aprindas. Stingru nostāju ieņēma piecpadsmit feministiski noskaņotas teoloģes. Onsella tika apsūdzēta nepamatotās ambīcijās un vēlmē sacerēt jaunus svētos rakstus, t.i., dibināt jaunu reliģiju. Trijos gadījumos viņas ieteiktajam priekšvārdam atbalstu izteica parlamenta deputātes, taču bez panākumiem.
Tagad šim priekšlikumam vairs nav nozīmes, savukārt Tealogerna kļuvis par Kustības tribīni. Ar savu priekšlikumu Onsella nāca klajā, pēc pašas vārdiem, ar mērķi “novērst bezdievību nākotnē,” tāpēc, manuprāt, bija liela muļķība no baznīcas puses neizmantot izdevību, lai sāktu distancēties no VD. Tagad, kad baznīca cenšas pašattīrīties, tas būtu bijis ļoti prātīgi, ņemot vērā arī to, ka tā aizvien vairāk piesaista mācītājas sievietes — šis pavērsiens ir padarījis sprediķu toņkārtu humānāku.
Agrāk, klausoties dievkalpojumus pa radio, nereti nācās dzirdēt, kādi mēs visi esam grēcinieki, cik vainīgi un bezvērtīgi Dieva priekšā. Akcents tika likts uz to, ka mēs nedrīkstam iedomāties, ka varam jelko paveikt bez Dieva palīdzības — tieši to neatlaidīgi pauž VD. Aizvien pieaugošais sieviešu skaits baznīcā nozīmē, ka vairāk uzmanības tiek pievērsts Jaunajai derībai, mazāk — VD: tieši ar to baznīca glābj pati sevi.
Starp citu, man tomēr jāatzīst, ka tieši lasot VD, nostiprinās atziņa par cilvēku spējām mainīties. Protams, VD notikumiem līdzīgas parādības nav retums arī šodien, taču pasaulē ir milzīgs skaits cilvēku, kuri ar tām vairs negrib samierināties.
Jaunais tulkojums tapis arī tādēļ, lai mēs “nezaudētu saikni ar savas kultūras saknēm”. Paanalizēsim šo motīvu, lai noskaidrotu, vai tiešām tās ir saknes, uz kurām mēs gribam turpināt augt.
Jaunajā tulkojumā bija iespējams skaidri parādīt, uz kā balstās VD un kādi motīvi un paņēmieni tur tiek lietoti. Ar vecmodīgās valodas palīdzību tas viss ieguvis kultūras patinu, kas neļauj rakstīto uztvert nepastarpināti. VD atspoguļotās masu slepkavības iegūst cēlumu, kāds nepiemīt citām slepkavībām. Šīm kundziskajām, autoritārajām uzrunām piemīt kaut kas tāds, kas, tās dzirdot, daudziem liek gandrīz automātiski ieliekties ceļos.
Pats par sevi saprotams, ka gan jūdaisms, gan kristietība savā attīstībā sen atkāpušies no monstrozā VD dieva. Taču vajadzētu ievērot konsekvenci un, gluži tāpat kā apspriežot nacismu un komunismu, nepiesaukt to kā “mūsu vērtību pamatu”. Vajadzētu uzsvērt, ka lielā daļā VD atspoguļota cilvēciskuma katastrofa un psihisks un vēsturisks strupceļš, ko laiks pārvarēt.
Polemika arheologu vidū par to, kas no VD atspoguļotajiem sižetiem balstās patiesos notikumos, nekādā ziņā neattiecas uz šo jautājumu. Runa ir par tekstuālo Dievu, kuru Zviedrijas valsts baznīca visus šos gadus aicinājusi klausīt un pielūgt.
Gluži tāpat kā visi vēlākie totalitārismi, VD balstās uz pagātnes mistifikāciju un slepenām zināšanām; savukārt tie, kuri uzzina slēpto patiesību, tiek iznīcināti. Šie pūliņi bijuši veiksmīgi, jo liela daļa pasaules ir ticējusi un joprojām tic, ka cilvēka daba ir tāda, kādu to rāda VD, un ka tā ir “mūžīga”.
Patiesībā teksti, kas iekļauti VD, tapuši pirms pāris tūkstošiem gadu, periodā, kad iepriekšējā kultūra tika sakauta un iznīcināta, līdz vienīgais, kas palika pāri, bija daudzie savstarpēji līdzīgie mīti un kāds daudzums fascinējošu fragmentu, kurus arheologi atraduši un rekonstruējuši tikai mūsu gadsimtā.
Neraugoties uz tekstu vairākkārtējo tīrīšanu, VD saglabājušies daži piemēri, kas liecina, kā notikusi iznīcināšana. Kādā vietā dieviešu tēli tiek saukti par ašērām, pēc lielās rietumsemītu mīlas un auglības dievietes Ašēras jeb Aštartes. Starp citu, šī dieviete tika pravietojusi, ka visi viņas piekritēji tiks nogalināti. “Neviens nepaliks pāri” — kā jau parasti. Statujas tiek nogāztas un vieta, kur tās stāvējušas, pildās ar cilvēku kauliem.
Kāda feniķiešu ķēniņa meita, vārdā Izebele, būdama izraēļu ķēniņa sieva, gribēja atjaunot izraēļiem dieviešu reliģiju. Kāds cits ķēniņš, vārdā Jehus, pavēlēja viņu samīdīt zirgiem. Tas Kungs runāja ar savu kalpu Eliju un viņam sacīja: “Jezreēlas tīrumā suņi ēdīs Izebeles miesas. Un Izebeles līķis paliks kā mēsli uz tīruma Jezreēlas laukos, tā ka neviens nevarēs teikt: tā ir Izebele”.
Kas attiecas uz Pirmo Mozus grāmatu, radīšanas stāstu, ir gluži nepārprotami, ka tā ir vistīrākā propaganda. Tas ir uzvarētājtautas priesteru mēģinājums izskaidrot, kāpēc viss kļuvis sliktāk, kāpēc sievietei jāuzņemas vaina, un iestāstīt, ka viņas vēlme pēc tuvības ir vissmagākais grēks. Čūska, tāpat kā ābols, bijusi dievietes simbols, taču tagad tā tiek uz mūžiem nolādēta. Vēlāk pat dievietes ragi kļuva par Sātana atribūtu.
Dievietes kultūru iznīcināšana bija tik radikāla un pamatīga, ka tā atstājusi iespaidu pat līdz mūsu dienām. Zināšanas par šīm kultūrām ir ļoti grūti izplatīt. Daudzi uzskata, ka tas viss nav nekas vairāk par izplūdušu feministisku vēlmju domāšanu un ka nav nekādas vajadzības pievērst uzmanību iezīmīgajiem dokumentiem, kas parādījušies pēdējos gadu desmitos.
Savā plašākā sabiedrībā ignorētajā grāmatā Sapnis par varu. Cilvēces cīņas pret dzīvību vēsture, Bjerns un Helena Manjēri sniedz vēsturisku pārskatu par cilvēces iekšējo attīstību. Pamatojoties uz plašiem materiāliem, viņi rūpīgi analizē dažādo sistēmu psiholoģiskās konsekvences. Viens no secinājumiem ir, ka agrīnās matriarhālās sabiedrības (svarīgi ievērot, ka nekad nav eksistējis matriarhāts, proti, apgriezts patriarhāts) bijušas vistuvākās patiesi sociālai dzīvei. Kari un vardarbība sakņojas patriarhātā un tā saucamajā civilizācijā.
Nav runa par to, ka sievietes būtu “labākas” par pretējo dzimumu. Vīrieši bija puse no iedzīvotājiem arī garajā, mierīgajā dieviešu laikmetā. Runa ir par to, ka dažādas sistēmas rada dažādus mentalitātes un sabiedriskās kārtības paveidus. Dabas dieviete, dieviete māte bija devīga, barojoša, dziedējoša dievība, kas iekļāva arī mirušos cikliskajās gadalaiku maiņās. Ticība šādai dievībai caurstrāvoja itin visu, kā secinājuši arheologi no nesenajiem pētījumiem apbedījumu vietās Krētā un Anatolijā. Tā ļāva ar lielu paļāvību uztvert dzīvi un citus cilvēkus un brīvi atraisīt savu garīgo enerģiju. Ik dienas mēs esam liecinieki tai šausminošajai ķēdes reakcijai, kāda sekojusi liktenīgajam pavērsienam pirms piectūkstoš gadiem.
Ticība visuspēcīgam, visuredzīgam dievam, kas prasa pilnīgu paklausību un soda un nolād katru nepaklausību, kam zināmas arī aizliegtas domas un jūtas, radīja mentalitāti, kam raksturīga vainas sajūta, aizdomīgums un pašnicināšana. Tā savukārt tika projicēta uz visiem zināmiem grēkāžiem un noveda pie to vajāšanas. Turklāt šis dievs ne tikai leģitimēja karu, viņš pastāvīgi kūdīja uz jaunu karu.
Balstoties uz VD, daudzās paaudzēs tika pārmantots priekšstats, ka karš, ko izcīnīja izraēlieši, bija taisnīgs, lai neteiktu, svēts. Un svētais karš tika iekļauts to repertuārā, kuri pieņēma — vai pieņem — kādu no trim reliģijām, kur VD kalpo kā svēts pirmavots. Katrs tur sev var rast gan leģitimizāciju, gan inspirāciju.
Vēsturi vienmēr raksta uzvarētāji. Tomēr tagad daudzi vēsturnieki par izejas punktu pieņem zaudētāju perspektīvu.
Kas attiecas uz liela mēroga kara noziegumiem, šodien mēs mēģinām izzināt satriecošo patiesību par tiem, izprast to sagādātās ciešanas un skatīt visu to gaismā. Šodien mēs saucam pie atbildības ne tikai pašus noziedzniekus, bet arī propagandistus, mēs stāvam vājāko pusē un lūkojam saskatīt patiesību aiz retorikas dūmakas.
Uz VD tas nez kāpēc neattiecas. Tas ir “neatvietojams teksts” un “java gadsimtu starpā”.
Taču ne jau tā mēs zaudējam saikni ar savām saknēm — ne jau vienmēr mums saikne ar VD bijusi cieša. Gluži pretēji — VD jau sen kavējusi mūs atgūt kontaktu ar šīm saknēm.
Pašlaik modē ir priekšstats, ka cilvēce savā attīstībā izmanto tikai dažus procentus savas sugas vēstures. Patriarhātam vienmēr bijis izdevīgi, lai mēs ticam, ka psiholoģiskā struktūra, ko tas radījis, ir cilvēka īstenā daba un ka tā ir mūžīga un nemainīga. Taču cilvēka daba nepavisam nav nedz mūžīga, nedz nemainīga. Papildus savai bioloģiski nosacītajai dabai mēs esam vēl arī ārkārtīgi trausli un viegli ietekmējami.
Cilvēku lielā mērā vada viņa priekšstati par īstenību un tas, ko viņš no šīs īstenības gaida. Viņš var viegli sapīties dažādos destruktīvos domāšanas un rīcības modeļos. Patriarhāts radījis emocionālu plaisu starp vīrieti un sievieti, un šai plaisai bijušas tālejošas sekas. Ekskluzīva pievēršanās vienīgajam visvarenajam dievam izraisījusi arī atsvešinātību no paša jūtām un vajadzībām. Tikai jānoskaidro, kāda ir Dieva griba un pirmām kārtām jāpilda tā. Dzīvajam un radošajam garam pāri klājas depresijas līķauts. Cilvēks ir vientuļš, viņš ir nošķirts arī no dabas, jo viņš vienīgais izraudzīts par Dieva atspulgu.
Vienlaikus patriarhālais modelis ir arī cēlonis daudzajām vēlākajām cīņām ar baznīcu un reliģijām — ieskaitot dabzinātņu revolūciju. Tad cilvēks vairs nebija Dieva attēls, viņš ieņēma Dieva vietu. Viņš pārņēma Kunga lomu kā dabas īpašnieks un valdnieks.
Lasot VD, nākas sadurties ar vairākām mīklām. Vai pēdējo simt gadu laikā vispār kāds ir kārtīgi izlasījis VD? Ja tā, tad kā gan klusējot var ar to visu samierināties? Kā kristieši var samierināties ar to, ka Kungs gan runā, gan rīkojas tiešā pretrunā ar to, uz ko aicina Jēzus no Nācaretes? Vai viņi vienkārši nav iedrošinājušies pīkstēt, vai arī pieņēmuši, ka Dievam taisnība, ja jau viņš skaitās bezgalīgi labs? Vai viņi redzējuši šo dievu kā cilvēcisku kļūdu, bet nav uzdrīkstējušies dalīties šai atziņā ar citiem? Vai baznīcas iekšienē notikusi manis pieminētā rēķinu kārtošana, bet baznīckungiem tā nav šķitusi vairākuma ausīm piemērota? Vai arī baznīca uzskata, ka Kungs sākotnēji gan bijis vīrieša izgudrojums, bet kādā noteiktā brīdī kļuvis dievišķs? Ja tā, tad kad īsti tas notika?
Es nezinu nevienu līdzīga apjoma darbu, kur sievietes klātbūtne būtu tik reta parādība kā tas ir VD. Vīrietim ar Kungu notiek dialogs, kamēr sievietes līdzība ar lopu izsecināma tikai no kādiem desmit paziņojumiem, bet sievietes kā personības ir vēl lielāks retums. Pats Kungs ir visnotaļ laikmetīgs vīrietis, tikai par sievietēm viņam nav nekādas intereses.
Neviens no mums pat nevar īsti apjaust visas sekas, ko izraisījusi sievietes paverdzināšana. Bērnos tika ieaudzināta verga-kunga mentalitāte. Mīlestība sievietei kļuva par varas spēli, jo nereti bija viņas vienīgais stratēģiskais ierocis, kas nereti smagi trāpīja arī vīrieti. Tas, kam būtu jābūt patiesa prieka avotam, bezgalīgam skaitam sieviešu bijis — un ir — saindēts un piesārņots.
Vīrietim, savukārt, piešķirta cietumsarga nožēlojamā loma. Bailes un nicinājums, kas ir mīlestības ienaidnieki, parādās tūkstoš veidos. Seksualitāte, kas bija atklāta un dzīvīga, kļuvusi par grēku. Kad beidzot sākās seksuālā atbrīvošanās, vairums sieviešu sāka atdarināt priviliģētā vīrieša uzvedības modeļus. Emocionālā atsvabināšanās no šiem modeļiem sākusies tikai pavisam nesen.
“Bailes izdobj dvēseli” — tā ir liela patiesība. Bailes ir varbūt pats ļaunākais, ko mums iedēstījusi VD. Bailes gluži vienkārši bija dominējošās jūtas Augstā Dieva priekšā, kā debesīs, tā arī virs zemes. Protams, pēdējā laikā tās mazinājušās, taču tās turpina mūsos dzīvot veidos, kurus mēs pat lāgā neapzināmies. Mūsdienās bieži sastopamā sevis cildināšana ir viena šo baiļu pazīme. Tam, kurš nebaidās, nav vajadzības lielīties.
Ko mums nesīs emocionālā atbrīvošanās, varam tikai nojaust. Taču tā nenesīs augļus, ja cilvēka tēls, kādu to rāda mūsu kultūra, neatbildīs mūsu dabai. Ja jaunais VD tulkojums novedīs pie patiesas rēķinu nokārtošanas ar šo tā saucamo kultūras mantojumu, Bībeles komisijas garais un rūpīgais darbs būs bijis auglīgs.
No zviedru valodas tulkojusi Ieva Lešinska
Raksta oriģināls žurnālā Ordfront (1-2/2000)
[1] Gustavs Frēdings – zviedru dzejnieks (1860 – 1911). Latviski izdota Knuta Skujenieka sastādītā un atdzejotā izlase Ģitāra un ermoņika
[2] Anita Goldmane – zviedru publiciste