Trakā sieva bēniņos

Agrā jaunībā, no Dominikas aizbraukusi uz Angliju un izlasījusi “Džemu Eiru", Džīna Rīsa uzskatīja, ka Šarlotei Brontē nav bijusi taisnība. Rīsu neaizkustināja nabaga meitenes Džeinas Eiras liktenis, bet gan stāsts par Rietumindijas kolonijā apprecēto un uz Angliju aizvesto trako sievu.

Bēniņos ieslodzītā trakā jau pavisam drīz pēc “Džeinas Eiras” iznākšanas 1847. gadā kļuva par ierosmi dažādām interpretācijām un variācijām citu autoru darbos. Viens no pirmajiem bija Vilkijs Kolinss ar romānu “Sieviete baltā” (1859), tad - Amerikas agrīnā feminisma klasiķe Šārlote Pērkinsa Gilmana ar stāstu “Dzeltenās tapetes” (1892). Atskaņas no “Džeinas Eiras” var samanīt pat Dostojevska Marijas Timofejevnas Ļebjadkinas liktenī romānā “Velni” (1872). 20. gadsimtā tapusi virkne mēģinājumu izstāstīt, kas ar Džeinu Eiru, misteru Ročesteru un viņa trako sievu noticis pirms vai pēc Šārlotes Brontē romānā aprakstītajiem notikumiem, taču šie teksti nav spējuši kļūt par kaut ko vairāk kā vien daļu no tirgus diktētas modes darināt arvien jaunus turpinājumus populāriem literatūras klasikas darbiem. Prusts par Raskinu rakstīja, ka viņa dzīvi veidojuši apziņas notikumi un par nozīmīgiem datumiem kļuvuši tie, kuros viņam izdevies pietuvoties svaigai izteiksmes formai. Angļu rakstnieces Džīnas Rīsas dzīves gājumā un viņas romāna “Plašā Sargasu jūra” tapšanā pusgadsimtu turpināja atspoguļoties priekšstats, ka rakstnieka vai jebkuras citas jomas mākslinieka patieso biogrāfiju veido viņa darbs, un tas arī ir vienīgais, kas nebeidzas un nezaudē nozīmi līdz ar autora nāvi, lai ko ar to mūsdienās saprastu.

Trakās sievas stāsts “Džeinā Eirā” sākas ar mistera Ročestera “lielo kļūdu”, kas pārvērta par elli visu viņa turpmāko dzīvi. Kļūda bija angļu muižnieka aprēķina laulības ar Jamaikas kreolieti Bertu Meisoni, kas drīz pēc kāzām izrādījās vājprātīga; viņas vājprātu Šarlote Brontē un Ročesters izskaidroja ar sliktu iedzimtību: “viņa arī nāk no vājprāta apsēstas ģimenes, kur ir idioti un plānprāši trijās paaudzēs. Viņas māte, kreoliete, bija gan vājprātīga, gan dzērāja [..]. Kā paklausīgs bērns Berta abējādā ziņā bija iedzimusi savā mātē.” No elles atgriezies Eiropā un Anglijā, misters Ročesters trako sievu paslēpa bēniņos, istabā, par kuru drīkstēja zināt tikai kalpone Greisa Pūla, taču viņa viltus vecpuiša mieru iztraucēja meitas Adeles skološanai nolīgtās guvernantes Džeinas Eiras ierašanās. Vēl pēc kāda laika viņa “kļūdai” tomēr bija arī juridiskas sekas - Džeina Eira nevarēja kļūt par viņa sievu, jo viena sieva viņam jau bija.

“Kādu nakti mani atmodināja viņas griezīgie kliedzieni (kopš ārsti viņu atzina par ārprātīgu, viņu, protams, vajadzēja turēt ieslēgtu); bija svelmaini karsta Rietumindijas nakts. Tādas naktis parasti tajos platuma grādos mēdz būt pirms orkāniem; nespēdams aizmigt, es piecēlos un atvēru logu. Gaiss likās sēra tvaiku piesātināts - nevienas svaigas pūsmiņas. Istabā ielidoja moskīti un piepildīja to ar savu vienmuļo sīkšanu; jūra, kuras šalkas varēju sadzirdēt, bija bangaina kā pirms zemestrīces, melni mākoņi joņoja tai pāri. Mēness iegrima viļņos kā liela, nokveldēta lode, tas it kā uzmeta pēdējo, asinīm pieplūdušo skatienu pasaulei, kas drebēja negaisa gaidās. Šis noskaņojums un šī ainava mani fiziski nomāca, turklāt ausīs man visu laiku skanēja lāsti, kurus izkliedza ārprātīgā. Viņa reizēm pievienoja lāstiem arī manu vārdu, bez tam ar tādu velnišķīgu naidu un tādiem epitetiem, ka pat neviena ielasmeita neņemtu mutē šādus teicienus. Mūs šķīra divas istabas, bet Rietumindijā sienas ļoti plānas, tās nespēja apslāpēt šīs vilkates kaucienus. “Šāda dzīve,” es sev beidzot teicu, “ir īsta elle! Šis gaiss, šīs skaņas plūst no pekles bezdibeņiem! Man ir tiesības atbrīvoties no tā visa, jo es to spēju.[..]” Tā kā es nebiju psihiski slims, šī ārkārtējā un drausmīgā izmisuma lēkme, kas bija izraisījusi vēlēšanos izdarīt pašnāvību, tūlīt izzuda. Svaigs jūras vējš, kas pūta no Eiropas, pa atvērto logu ielauzās manā istabā, sacēlās vētra, lietus lija straumēm, pērkons ducināja un zibeņi zibeņoja, gaiss kļuva tīrs [..]. Es jutu savas cerības atdzimstam un atskārtu, ka atjaunošanās ir iespējama. Stāvēdams zem ziedošajiem zariem sava dārza galā, skatījos uz jūru, kas bija zilāka nekā debess. Tur bija Eiropa, tur atvērās gaišas tāles.” Trakās sievas kliedzieni mistera Ročestera atmiņās bija kļuvuši par daļu no kaitīgu izgarojumu piesūcinātās Rietumindijas ainavas un turpināja viņam to atgādināt arī Anglijā.

Šarlotes Brontē romānu var lasīt kā klasisku pelnrušķītes stāstu par nepelnītām ciešanām, traumējošu netaisnību un zelta sirdi, kas spēj piedot visus pāridarījumus un beigās nenovēršami saņem atalgojumu. “Džeinai Eirai” vēl aizvien piestāv mūsdienās diezgan riskantais apzīmējums “meiteņu” vai “sieviešu literatūra” - un ne jau tikai tāpēc, ka uz to norāda, piemēram, nabaga bērna sapņi par “princešu” kleitām, vērojot sliktās tantes Rīdas meitas Elīzu un Džordžiānu ar mākslīgi sacirtotiem matiem: katru dienu pirms došanās lejā uz viesistabu abas mātes meitas tiek sapostas plānās muslīna kleitās ar sarkanām lentēm ap vidukli; bārenei Džeinai Eirai, protams, nekas tāds nepienākas. Par “sieviešu literatūru” to mērķtiecīgi padarījušas daudzās literatūras un dažādu starpdisciplināru pētījumu autores, kas Šarlotes Brontē biogrāfijā un Džeinas Eiras stāstā meklējot emancipācijas pazīmes, bet trakās sievas liktenī - vispārinātus sievietes bēdīgā stāvokļa pierādījumus, “Džeinu Eiru” nu jau neatgriezeniski iepinušas feminisma diskursā. Līdzīgi padomju laikā tika rakstīts, ka “Šarlote Brontē dedzīgi aizstāv sievietes līdztiesību ģimenē un darbā. [..] Arī Džeinas atzīšanās mīlestībā ir drosmīga deklarācija par līdztiesību.”

Par romānā ieslēptām deklarācijām var strīdēties, taču vistiešākais apliecinājums literatūras spējai pastāvēt pāri dzimumu atšķirībām vai līdztiesības ideoloģijas nostādnēm ir fakts, ka trīs māsas Brontē sākumā savus darbus uzskatīja par prātīgāku publicēt ar nekatras dzimtes pseidonīmiem. Lēmums grāmatas parakstīt ar Bella vārdu - Šarlote bija Karers Bells vai Karera Bella, Emīlija bija Eliss Bells vai Elisa Bella, Anna - Aktons Bells vai Aktona Bella, - nebūt nebija saistīts ar pieņēmumu, ka nepazīstams vīriešu vai nenoteiktas dzimtes autora vārds izdevējiem varētu patikt labāk, nekā iepriekš nedzirdētu dāmu vārdi. Šarlote vēlāk rakstīja, ka šādus pseidonīmus viņas pieņēmušas, piētiskā pieticībā cerot izvairīties no mazās lauku sabiedrības uzmanības un cerot, ka noslēpumā tīta autorība varētu veicināt objektīvāku viņu darbu vērtējumu. Pēc kopīga dzejoļu krājuma publicēšanas māsas ķērās pie romānu rakstīšanas, taču atšķirībā no abām māsām Šarlotei pirmajā reizē neveicās, un arī pseidonīms nelīdzēja. Emīlijas “Kalnu aukas” un Annas ‘Agnese Greja” tika izdotas, bet Šarlotes “Skolotāju” visi izdevēji, kam tas tika piesūtīts, atzina par pārāk dokumentālu, pārāk piesātinātu ar reālās dzīves faktiem. Rakstot “Džemu Eiru”,

Šarlote šos pārmetumus acīmredzot bija paturējusi prātā, un tāpēc jaunajā romānā iekļuva viss, kā dēļ vieni lasītāji to tik ļoti iemīļojuši, bet citiem šī grāmata krīt uz nerviem - līdz sīrupa konsistencei sakāpināts melodramatisms, ar ko, nezaudējot pašcieņu, nespēj tikt galā neviens romāna ekranizētājs; Bairona karikatūrai līdzīgais misters Ročesters; no gotiskās literatūras patapināta vēlme tumšās telpās sabiedēt ar šaušalīgiem smiekliem bēniņos; un tam visam klāt pašas autores “ciešanas, kas viņu padarīja par to, kas viņa bija”.

2004. gada decembrī laikrakstā The Guardian parādījās ziņa: “Džeinas Eiras bēniņu noslēpums ir atminēts. 13 satrūdējuši pakāpieni, kurus klāja putekļi un zirnekļu tīkli, ved pažobelē, kur, kā uzskata, bijis ieslodzīts 18. gadsimtā dzīvojušais Ročestera kundzes prototips.” Avīzē tika minēts, ka atklājums 16. gadsimtā celtajā Nortonkonjēras skvaira nama jeb muižiņas īpašniekiem nācis kā Dieva dāvana, jo šādu īpašumu uzturēšana mūsdienās nebūt nav lētāka kā Ročestera laikos. Ja tolaik, saskaņā ar valdošo modi, viens no risinājumiem varēja būt turīgas Rietumindijas sievas pūrs, tagad tie ir pagalam niecīgie ienākumi, ko ienes tūristi. 20 gadus Nortonkonjēra bija avārijas stāvoklī esošo vēsturisko celtņu sarakstā, 1986. gadā sākās gausi galvenās ēkas remontdarbi. Uzlaužot bēniņu grīdu, tika atklātas slepenas kāpnes, nama saimniekos nostiprinot pārliecību, ka tieši Nortonkonjēra ir ne vien “Džeinas Eiras” Tornfīldas nama, bet lielā mērā arī visa romāna iedvesmas avots. Šarlote Brontē bija viesojusies Nortonkonjērā 1839. gadā un tad arī, visticamāk, dzirdējusi nostāstu par īpašumā pirms gadiem sešdesmit nobēdzinātu trako, kaut gan tiek pieļauta arī iespēja, ka nelaimīgā bijusi vai nu epileptiķe, vai gaidījusi ārlaulības bērnu.

Lielākā apdzīvotā vieta Nortonkonjēras tuvumā ir Riponas pilsētiņa, un netālu no tās šovasar arī apmetos, tomēr namam vistuvāk ir Vātas ciems, kuram gar vienu malu stiepjas vīteņos ieaudzis īpašuma akmens žogs. Lai nokļūtu pie vārtiem, pa šauriem lauku ceļiem, kas brīžiem ienira tumšās un nemitīgā lietus piemērcētās alejās, brīžiem līkumoja pa laukiem, kur ganījās aitu un govju ganāmpulki un lietus mēteļu pasargāti šķirnes zirgi, jānobrauc kādas piecas jūdzes. Pa ceļiem lēni pārvietojās traktori ar piekabēm, oda pēc kūtsmēsliem, brauktuvei ik pa laikam pārskrēja truši, irbes un fazāni. Šķiet, šajā ainavā vēl arvien vispiemērotākais pārvietošanās veids varētu būt zirgu pajūgos vai pat - īsti Ročestera garā - zirga mugurā ar uzticīgi nopakaļ skrienošu suni Pilotu. Pēc jaunas plastmasas, ādas un gumijas smaržojošs vācu automobilis te bija krietni vien neiederīgāks par mūsdienās nežēlastībā kritušajām lapsu medībām - atgādinājumi par tām manāmi visai bieži. No pelēkiem akmeņiem mūrētajā un akmeņu dakstiņiem apjumtajā viesnīcā nespēja iekļūt mobilā tālruņa signāli, toties cauru nakti bija dzirdami pūču kliedzieni un pie trim numura sienām bija trīs akvareļi, kuros attēlotas no dzinējsuņiem bēgošas lapsas; turpat netālu atradās krodziņš “Dzinējsuņi un zaķi”.

Rasināja smalks, jebko piesūcinošs lietus, tomēr izstaigāju visu Nortonkonjēras teritoriju. Vienā pusē aplokā ganījās aitas, otrā bija plaša pļava ar retiem ozoliem un govju ganāmpulku tālumā. “Māja bija trīsstāvu, ne visai liela, toties iespaidīga - nevis augstmaņa pils, bet džentlmeņa mītne,” Džeina Eira novērtēja pirmajā rītā pēc ierašanās Tornfīldā. “Pelēkā akmens fasāde skaidri izcēlās pret parka kokiem, kas bija pilni ar kovārņu ligzdām, kuru ķērcošie iemītnieki laidelējās visapkārt. Tie lidoja pāri mauram un parkam un nometās pļavā, ko no parka šķīra sabrucis žogs. [..] Tālumā slējās kalni, ne tik stāvi kā Lovudā, arī ne tik klinšaini, tie neatgādināja barjeru, kas atdala šo īpašumu no ārpasaules; tomēr tie bija rāmi un vientuļi.”

Todien kalnus pelēkajā dūmakā tā arī neredzēju. Apgāju apkārt ēkai, logi no iekšpuses bija aizdarīti ar baltiem slēģiem. Līdzās gludi pļautiem mauriņiem bija nātrēm aizaugušas puķu dobes, uz celiņiem kuploja raspodiņu čemuri, garajā zālē varēja samanīt nošķiebtus skulptūru postamentus; vienīgais krāsainais akcents šajā krēslaini pelēkzaļajā ainavā bija debeszilā un baltā krāsā izkrāsots kapelas tornītis ar pulksteni. Tā pakājē bija mazs, izļodzīts un tukšs ziemas dārzs ar nomelnējušiem logu stikliem.

Tornfīldas aprakstu no “Džeinas Eiras” nākamajā dienā man no galvas citēja 68 gadus vecā nama īpašnieka sera Džeimsa Greiema kundze. “Džeina Eira te ieradās kā tūriste. Jūs saprotat...,” viņa zīmīgi uz mani paskatījās. “Ne jau tā kā mūsdienās, piemēram, tūristu autobusos. Tie bija cilvēki, kas varēja to atļauties, viņi brauca karietēs.” Iepriekšējā dienā slēgtie iežogotā dārza vārti bija vaļā, dārzā darbojās divi dārznieki. Viens mazgāja oranžērijas logus, otrs ar ķerru veda zemi, viņam paklausīgi sekoja liels brūns, slapjajā zālē izmircis putnu suns, kuru domās nodēvēju par Pilotu. Lielākā daļa puķu, - peonijas, rozes, lupīnas un kurpītes, - bija apziedējušas un smagi lieca piemirkušus, jau brūnēt sākušus ziedus, smaržoja pēc “slavenās Jorkšīras lavandas” un trūdiem; turpat līdzās auga garšaugi, artišoki un pārdošanai paredzēti dēsti. Pats sers Džeimss, sirms, stīvi kalsns un sevī iedziļinājies vīrs, pasveicinājis mani ar tik tikko jaušamu lūpu kustību, posās uz prombraukšanu. “Vai tev pie šīm biksēm nav kādas piemērotākas krāsas kurpes?” kundze viņam aizrādīja. Viņš, tāpat kā kundze, bija apāvies galošās. Greiemu ģimene Nortonkonjēru iegādājās 1624. gadā, taču sers Džeimss neapkurināmajā 40 istabu īpašumā atgriezās tikai pirms gadiem divdesmit. “Viņš te ir piedzimis, viņš te vēlas arī nomirt,” paskaidroja kundze, izbijusi muzeja kuratore, maza un apaļīga dāma mīkstās flaneļa drānās. Nē, trakās sievas istabu viņi man tomēr nevarēšot parādīt, viņi to nerādot nevienam. Remonts vai “izrakumi”, kā tos nodēvēja dārznieks, turpināšoties vēl vismaz gadu, varbūt pat divus. Iespējams, pēc tam Nortonkonjēra no kādreiz apdzīvota nama ar pilošu jumtu pārvērtīsies par tikpat garlaicīgu un varbūt vienīgi japāņu tūristiem pievilcīgu objektu kā pārējās “Brontē vietas”: Sarkanais nams Gomerseilā, Oukvelas nams Bērstallā (abas vietas, gan ar citiem nosaukumiem figurē romānā “Šērlija”) un, protams, visi Brontē pieturas punkti “Brontē novada” centrā Havortā - Brontē mācītājmājas muzejs, Brontē dibinātā skoliņa un baznīca, kurā kalpojis Šarlotes, Annas un Emmas tēvs Patriks Brontē un apglabāti teju visi Brontē dzimtas ļaudis, Brontē soliņi un takas, Brontē vārdā nosaukta konditoreja, Brontē austuve (apģērbu un citu daiļamata mākslas darbu veikals) un nekustamo īpašumu mākleru kantoris, grāmatu antikvariāti, kuros nopērkamas dažādos laikos izdotas slaveno māsu grāmatas, un daudz kas cits. Japāņu tūristi šeit nebūt nav nejauša klišeja - uz Brontē vietām, īpaši uz Havortu, viņi dodoties tādās kā svētceļnieku grupās, jo Emīlijas Brontē “Kalnu aukas” neizprotamā kārtā Japānā esot īpašā cieņā (tā gan nebūt nav vienīgā ar “Kalnu aukām” saistītā dīvainība, jo, piemēram, Harolds Blūms raksta, ka nekādi nav saprotams, kā no Emīlijas dzīves pieredzes - dzīvojot lauku mācītājmājā - varējis tapt šāds nešpetna sadisma un atriebības piesūcināts darbs, kas brīžiem pat rosina apšaubīt, vai viņa ir Šarlotes un Annas māsa). Rūpējoties par japāņu tūristiem, Havortas baznīcā izlikti paskaidrojoši uzraksti arī japāņu valodā. Visus šos muzejus vieno rakstnieku muzejiem visā pasaulē raksturīgās vainas - nemākulīgi centieni uzburt “laikmeta sajūtu”, neieinteresēta vēlme iekārtot kādu stūrīti tādu, kāds tas bija “tolaik”, pie mēbelēm piestiprinātas asprātīgas zīmītes “Neaiztiec mani” un durvīm priekšā aizvilktas dekoratīvi sapītas auklas, lai tikai kāds no apmeklētājiem nejauši nepieskaras vēsturiskā kostīmā satērptam mūmijai līdzīgam manekenam, papjēmašē augļiem vāzē, matu cirtai vitrīnā vai uz putekļiem klāta galdiņa rakstnieka ieradumiem atbilstošā leņķī sastingušai spalvai.

“Redziet, tur tas ovālais logs,” Greiema kundze man rādīja vienu no bēniņu stāva lodziņiem. “Tā ir viņas istaba, tomēr logs, visticamāk, ticis izveidots jau vēlāk.” Blakus viņas norādītajam bija vēl viens logs, ar baltu krāsu uzkrāsots uz fasādes. Angļu avīzēm sers Džeimss bija stāstījis, ka runas par trako sievu atminoties kopš bērnības, un klaudzināšana pa sienu koka apšuvumu, zem kura, kā šķitis, apslēptas slepenas ejas, esot bijusi sena aizraušanās. Viens šāds tukšums bijis arī līdzās tā sauktajai Pāvu istabai, kas, kā uzskata, bijusi Ročestera istabas prototips. Tur arī zem dēļiem bijušas apslēptas durvis uz sienā iebūvētajām kāpnēm, kas “ir tik platas, ka pa tām vienlaikus var kāpt tikai viens cilvēks [..]. Tās bija apslēptas sienas biezumā, un no ārpuses nevarēja pat nojaust, ka tur kaut kas ir. Durvīm lejā būtu bijis jābūt redzamām, katrā ziņā Šarlotes Brontē laikā noteikti, taču vēlāk kāpņu laukumiņa sienas tika apšūtas ar koka paneļiem, - mūsuprāt, tas noticis 19. gadsimta 80. gados.”

“Man nepatīk tur uzturēties. Man nepatīk visas tās spoku lietas,” teica Greiema kundze. ‘Arī mājā es labāk jūtos kā apmeklētāja, nevis iemītniece.”

“Bet jūs taču tur dzīvojat?” es nesapratu.

“Es dzīvoju tikai tajā galā,” viņa norādīja uz divstāvu piebūvi, ko dārznieks man bija raksturojis kā “modernu ēku”.

“Tā rakstniece, kas sarakstīja “Plašo Sargasu jūru”...,” Greiema kundze neatcerējās vārdu. “...Rīsa.”

“Jā, Rīsa, viņa ļoti trāpīgi uzķēra visas tās feminisma un melno cilvēku tiesību lietas,” Greiema kundze sacīja. “Un, protams, viņas rakstītajam nekad nebūtu bijis tāda svara, ja nebūtu “Džeinas Eiras”.” “Taču savu romānu Rīsa sāka rakstīt tikai sešdesmit gadu vecumā, nebūdama droša, vai maz pagūs to pabeigt,” es teicu.

“Šādi stāsti vienmēr ir aizkustinoši.”

Brīdi noņēmušies ar nama signalizāciju un vienreiz to iedarbinājuši, Greiemi savā mazajā sitroenā bija prom; es viņu pagalmā, kuru no visām pusēm sargāja plāksnītes ar uzrakstu “Privātīpašums”, biju palicis viens. Apgāju apkārt mājai un no parādes durvīm atskatījos uz kādreiz galvenajiem vārtiem, no kuriem saglabājušies tikai stabi ar akmens bumbām galos, un nu jau diezgan aizaugušo ceļu. “Pēc apmēram desmit minūtēm kučieris nokāpa no bukas un atvēra vārtus; mēs iebraucām un tie aizcirtās. Tagad lēnām braucām pa aleju un drīz sasniedzām māju. Vienā logā caur aizkariem vīdēja gaisma, pārējie bija tumši. Ekipāža apstājās pie parādes durvīm.”

“Gaisma varēja spīdēt tikai no šī loga,” iepriekš man teica Greiema kundze un norādīja uz neliela erkera logu, kas vienīgais ir pavērsts pret vārtiem. Ja neņem vērā bibliotēkas logu. Bibliotēku Greiemi gribot “iekārtot tieši tādu kā Ročestera laikā.”

 „Džeinu Eiru” Džīna Rīsa pirmoreiz izlasīja sešpadsmit gadu vecumā, drīz pēc aizbraukšanas no Dominikas un ierašanās Anglijā 1907. gadā. Ļoti iespējams, kā tā bija pirmā reize, kad viņa izjuta satraukumu par neīstumu pieredzes faktu un rakstītā vai priekšstatītā attiecībās. Tas turpināja viņu nodarbināt visu mūžu un caurauž viņas versiju par mistera Ročestera bēniņos ieslodzīto trako sievu romānā “Plašā Sargasu jūra”. Tā piemēram, melnādainā kalpone Kristofīne romānā samulsina Ročesteru, apšaubīdama Anglijas eksistenci. Ročesteram šāds jautājums šķiet aplams, jo viņš ir pārliecināts, ka Kristofīne par Anglijas eksistenci zina. Taču viņa iebilst, ka nevar zināt, jo “to vella vietu nav redzējusi”. Tas samulsina Ročesteru vēl vairāk, un viņš vaicā, vai Kristofīne tiešām netic, ka ir tāda vieta. “Es neteicu, ka neticu. Es teicu, ka nezinu,” atbild Kristofīne.

Izstāstīt bēniņos ieslodzītās sievas stāstu Rīsa bija gatavojusies visu mūžu. Taču 1939. gadā pēc romāna “Labrīt, pusnakts” iznākšanas viņa pārstāja rakstīt un “pazuda”. Kādreizējie lasītāji viņu aizmirsa, vairums uzskatīja par mirušu, līdz 1955. gadā Zelma Vasdiaza no radio BBC antikvariātā uzgāja “Labrīt, pusnakts” eksemplāru un iecerēja veidot romāna radio iestudējumu. Izdevumā Radio Times tika nodrukāts sludinājums, ka tiek meklēta jebkāda informāciju par rakstnieci. Uz sludinājumu atsaucās Rīsa pati. Pēc tam, kad pārsteidzošā ziņa tika publicēta, ar viņu sāka sarakstīties turpmākais viņas darbu redaktors, “Rīsas jaunatklājējs”, tagad arī rakstnieces mantojuma glabātājs rakstnieks Frānsiss Vindems. Negaidītā uzmanība iedvesmoja, un, kaut gan Rīsa baiļojās, ka slimības un nāve nodomu varētu izjaukt, sešdesmit gadu vecumā viņa beidzot sāka rakstīt romānu, kam bija lemts kļūt par pašu nozīmīgāko viņas darbu.

Savā testamentā Džīna Rīsa ierakstīja, ka pēc viņas nāves neviens nedrīkst rakstīt viņas biogrāfiju, ja vien viņa pati autoram vēl dzīves laikā nav devusi šādu atļauju. Vindems uzskata, ka šāds pēcnāves aizliegums - jo atļauju Rīsa tā arī nevienam nedeva - izskaidrojams nevis ar rakstnieces vēlmi pasargāt savu privāto dzīvi, bet gan ar viņas bailēm no varbūtējo autoru pieļautajām kļūdām un aplamām interpretācijām. “Tas, kas viņu satrauca - un šis satraukums vairojās līdz ar gadiem - bija neīstums, ko viņa saskatīja grāmatās, kas rakstītas par cilvēkiem un vietām, ko viņa pazinusi, vai laikiem, kurus viņa atcerējās,” Vindems rakstīja Rīsas vēstuļu izdevuma priekšvārdā. Līdz šim apjomīgākais Rīsas biogrāfijas izklāsts ir viņas pašas autobiogrāfija “Lūdzu, pasmaidi,” ko rakstniece iesāka pašā mūža nogalē un tā arī nepabeidza.

Ella Gvenodolaina Rīsa Viljamsa piedzima angļu Rietumindijas kolonijā Dominikā, visticamāk, 1890. gadā, lai gan pati reizēm minējusi, ka četrus gadus vēlāk. Tolaik viņas uzvārdu rakstīja Rees; kad viņa pievērsās rakstniecībai, Rīsa izmēģināja vairākus pseidonīmus, līdz beidzot palika pie Džīnas Rīsas (Rhys). Viņas tēvs bija nesen Dominikā ieceļojis velsiešu izcelsmes ārsts, mātes ģimene Lokhārti uz salas dzīvoja jau vairākās paaudzēs. Rīsa un viņas vecāki bija baltie kreoli jeb, kā romānā “Plašā Sargasu jūra” reizēm nicinoši tos mēdz dēvēt salas melnādainie iedzīvotāji - “baltie prusaki”: ne nēģeri, ne angļi, ļaudis, kuri paši nesaprot, kas īsti ir. 1844. gadā no 377 433 salas iedzīvotājiem baltādaino bija četri procenti, bet Rīsas piedzimšanas brīdī tas bija vairs tikai viens procents.

Dominika (līdzīgā nosaukuma dēļ salu bieži mēdz jaukt ar Dominikanas republiku, kas ir cita valsts uz citas salas) ir viena no tā sauktajām Vējpuses salām - tā dēvē Mazo Antiļu arhipelāga ziemeļaustrumu salas. Pie Vējpuses salām pieder Martinika, Sentlūsija, Sentvinsenta, Grenadīnu salas, Grenada un Dominika. Martinika šajā salu grupā ir vienīgā bijusī franču kolonija; turp, tāpat kā uz pārējām franču Karību salām vēl aizvien ar Air France lidmašīnām var aizlidot par iekšzemes reisu cenām un norēķināties eiro, mašīnām ir Francijas numuri, kalnos un piekrastē sablīvēto viesnīcu un vasarnīcu mājiņu drošā iepriekšparedzamība atgādina Vidusjūras piekrastes garlaicību.

Bijušo angļu koloniju, tagad tā saukto “Sadraudzības salu” vēstures  juceklīgais raibums un trauksmainā politiskā dzīve šādam mieram ir pilnīgs pretstats. 1493. gada 3. novembrī, svētdienas rītausmā uz viena no 17 Kristofora Kolumba otrās ekspedīcijas kuģiem novērotājs pie pamales ieraudzīja zemi. Antiļu salas Kolumbs jau bija pamanījis iepriekšējā ekspedīcijā un kļūdaini nodēvējis par Rietumindiju. Cietzeme, kam kuģi tuvojās tagad, bija viena no šīm salām, ko vietējie iedzīvotāji dēvēja par Wai’tukubili jeb “Slaids ir viņas augums (mūsdienās Kubili ir Dominikā populārākās alus šķirnes nosaukums). Kolumbs salai deva Dominikas jeb Svētdienas vārdu; apbraukusi ap salas ziemeļu galu un neatradusi piemērotu vietu, kur piestāt, ekspedīcija no kalnainās, bieziem tropu mežiem noaugušās salas ar akmeņainajiem krastiem devās prom. Jau vēlāk, atgriezies Spānijā, un stāstīdams par savu ceļojumu karalim Ferdinandam un karalienei Izabellai, Dominiku Kolumbs esot raksturojis, uz galda nometot saburzītu papīru. Līdzīgi nevērīga un neieinteresēta bijusi kolonizatoru attieksme arī turpmākajos gadsimtos un savā ziņā tāda tā ir vēl arvien - džungļainajā vulkāniskas izcelsmes salā, kur nav tikpat kā nevienas pludmales, vismaz pagaidām vēl nav nedz milzīgu viesnīcu, nedz lidostas ar naktīs apgaismotu un lielajām pasažieru lidmašīnām derīgu skrejceļu. Vairums “organizēto” tūristu ierodas dienās, kad galvaspilsētas Rozo ostā piestāj kāds lielais kruīzu kuģis - tad pa salas līkumotajiem, šaurajiem un dubļu nogruvumu apdraudētajiem ceļiem, pakavējoties pie visiem ūdenskritumiem, mēdz braukāt mazi ekskursiju autobusi ar gaišās drānās tērptiem vecīšiem. Vēl Dominikā var nokļūt vai nu ar prāmi no kādas blakus salas, vai, piemēram, no Martinikas lidojot izļodzītā vietējās Karību aviokompānijas lidmašīniņā, kā to pagājušā gada nogalē darījām mēs.

Martinikas lidostas izlidošanas zāle ne ar ko neatšķiras no kuras katras nelielas Eiropas lidostas interjera. Ilgu laiku - arī vel tad, kad jau pienācis uz biļetēm norādītais izlidošanas laiks - plašajā telpā bijām vienīgie gaidītāji. Pēc tam, kad bija nolaidusies un žigli atkal pacēlusies DHL kurjerpasta lidmašīna, arī lidlauks palika tukšs. Gandrīz stundu pēc noteiktā laika nolaidās un lidostas priekšā iegrozījās maza sarkani balta divmotoru lidmašīna ar nokūpējušu asti. Bez mums tajā iekāpa divas melnādainas kundzes. Pilotu kabīnes durvis visu lidojuma laiku bija vaļā un bija redzams pie apdilušā un vietām ar izolācijas lentu notītā mēraparātu paneļa piekārts ar roku zīmētu karšu un augstumu tabulu žūksnis, bet tam līdzās vienīgais jaunais un modernais priekšmets - globālās navigācijas ierīce. Viens no pilotiem pabāza savu neskūto vaigu kabīnes durvīs un norunāja parasto tekstu par piesprādzēšanos un glābšanas vestēm. Uz krēslu atzveltnēm bija rakstīts, ka vestes atrodas sēdekļu aizmugures kabatiņās, šis uzraksts bija pārsvītrots un ar roku pierakstīts, ka tās tomēr jāmeklē zem sēdekļiem. Pārlidojuši pāri Dominikai, mēs vispirms nosēdāmies Sentlūsijas salā.

“Sentlūsija, Sentlūsija, kurš vēl uz Sentlūsiju?” pilots drošības pēc pārprasīja. Izkāpa abas kundzes un lidmašīnā, kas tagad devās uz Dominikas Keinfīldas jeb Cukurniedru plantācijas lidlauku, mēs palikām vienīgie pasažieri.

Pirmos spāņu kolonizatorus atbaidīja no biezokņiem šautas saindētas bultas, un drīz vien ieceļotājiem no Eiropas bija zināms, ka no salas piekrastē avarējušiem kuģiem zibenīgā ātrumā nozūd itin viss, sākot ar naglām, un beidzot ar ļaudīm. 17. gadsimta sākumā spāņu vietā nāca angļi un francūži, taču atšķirībā no pārējām salām, kas tika sadalītas abu valstu starpā, Dominika vienubrīd piederēja abām, bet 1748. gadā pat tika pasludināta par neitrālu teritoriju. Salas nenoteiktais statuss un mežonīgā vide to padarīja par vilinošu pieturvietu un patvērumu gan jūras pirātiem (tas droši vien bez piemērotām ainavām bijis vēl viens iemesls, kāpēc tieši Dominikā filmētas divas no filmas “Karību jūras pirāti” daļām), gan no citām salām aizbēgušiem vergiem un līdz pat mūsdienām - pēdējiem Karību salu pamatiedzīvotājiem, kas vēl arvien mīt “karību teritorijās” salas ziemeļos. Dominikas neitralitāte gan nebija mūžīga, un 1763. gadā tā dēvētā septiņu gadu kara un Parīzes miera līguma rezultātā Karību salas no jauna tika sadalītas, un briti valdīja salā līdz pat 1978. gadam, kad 3. novembrī tika pasludināta Dominikas neatkarība. Svinīgajā pasākumā, kas bija pieskaņots 485 gadu jubilejai, kopš Kolumbs vienaldzīgi pabrauca salai garām, Lielbritāniju pārstāvēja karalienes māsa princese Margarita, un pirmoreiz tika svinīgi pacelts karogs, kurā uz “tropu meža zaļuma fona mirdz varavīksnes krāsas”, bet to veidotā krusta centrā ir zaļš papagailis. Šīs pārmaiņas gan nenozīmēja, ka nenoteiktības un juku laiki salā beigušies. Premjerministra Patrika Džona izsludinātais “jaunais sociālisms” iezīmēja šaubīgu darījumu, korupcijas un no ārzemēm iebraukušu konsultantu rosības sākumu. Viens no spožākajiem neatkarīgās Dominikas saimnieciski politiskās darbības piemēriem ir uzņēmuma Caribbean Southern Inc. vēsture. Nepilnu gadu pēc neatkarības pasludināšanas Dominikas valdība vienojās ar šī uzņēmuma prezidentu Donu Pīrsonu par brīvās ekonomiskās zonas izveidi. Ar taisnu līniju salas ziemeļos nodalītā 116 kvadrātkilometru lielā teritorijā - tā ir aptuveni piektā daļa no visas salas - tiktu ierīkots lidlauks, viesnīcas, naftas pārstrādes uzņēmums un osta. Pīrsona uzņēmumam tiktu piešķirtas gandrīz neierobežotas pilnvaras kontrolēt ekonomiskajā zonā notiekošo, arī iebraucēju un izbraucēju kustību. Valdība ar Pīrsonu jau bija noslēgusi vienošanos, ka šo teritoriju viņa uzņēmumam izīrēs uz 99 gadiem par 100 ASV dolāriem gadā. Kad šie plāni nāca gaismā, valdība projektu bija spiesta pārtraukt. Starp citu, 100 ASV dolāri bija arī summa, kādu pirms dažiem gadiem ik mēnesi par elektrības rēķinu bijis jāmaksā mūsu viesnīcas īpašniekam - laikā, kad vēl nekādas viesnīcas nebija un nolūkotajā džungļu stūrītī viņš kopā ar suni dzīvoja tādā kā zemnīcā, kur bija viena spuldzīte un mazs ledusskapis. Elektroapgāde, tāpat kā daudzas citas nozares, Dominikā ir valdības monopols, un tas nozīmē, ka, piemēram, vēl pavisam nesen šajā salā, kur retums nav nedz viesuļvētras, nedz zemestrīces, strāvas ģeneratorus varēja iegādāties tikai melnajā tirgū.

Džīna Rīsa. Iespējams, Parīzē, 20-30.gadi. (Foto no grāmatas Smile Please)

Džīna Rīsa piedzima Masakrē, nelielā zvejnieku ciemā uz ziemeļiem no Rozo. Ciems atrodas pie Lakruā upītes ietekas; gar tās krastu, cauri cilvēka augumā sakuplojušas un saulē tvanošas citronzāles audzēm kalnu taka aizvijas uz vietu, kur Rīsas tēvs bija uzbūvējis vasaras mājiņu un nosaucis par Amāliju. Ciema nosaukums (Massacre - slaktiņš) ir atsauce uz 1674. gadā notikušu 60 vai pat 70 karību ļaužu noslepkavošanu. Starp viņiem bijis arī Tomass “Indiānis” Vorners, kas, kā uzskata, bijis Rietumindijas kolonista un Sentkitsas salas gubernatora sera Tomasa Vornera ārlaulības dēls. “Indiāni” Vorneru un viņa sabiedrotos nogalināja viņa pusbrālis, Tomasa Vornera likumīgais dēls Filips. “Indiānis” Vorners, gluži māsu Brontē romānu varoņu garā, pēc tēva nāves bija pārcietis dažādas pārestības no pamātes, tāpēc aizgāja no mājām pie savas karību mātes un kļuva par karību indiāņu vadoni.

“Kaut gan mans tēvs mazajā Dominikas salā Rietumindijā bija nodzīvojis tikai dažus gadus, viņam pietika optimisma iegādāties vairākus īpašumus kalnos [..],” Rīsa rakstīja nepabeigtajā autobiogrāfijā. “Optimisms tas bija tāpēc, ka būdams ārsts, viņš lielāko daļu laika pavadīja vai nu pilsētā vai kādā citā salas apvidū, un neviens no viņa pirkumiem nespēja sevi atpelnīt.” Līdzīgs optimisms ieceļotājus mēdz pārņemt vēl arvien, un mēs pa laikam sastapām eiropiešus, kas, spītējot salas ekonomiskās sistēmas īpatnībām, Dominiku izraudzījušies par vietu, kur beidzot ir labi.

Tomēr misters Ročesters romānā “Plašā Sargasu jūra”, jādams uz “medusmēneša māju” prāto, ka Dominikā “visa ir par daudz. Pārāk daudz zilā, pārāk daudz sarkanā, pārāk daudz zaļā. Puķes pārāk sarkanas, kalni pārāk augsti, nogāzes pārāk tuvu.” Dažādās krāsās ziedošo tropisko augu blīvums un zaļums, ko vairākas reizes dienā laista pāri kalniem no Atlantijas okeāna arvien kāpjošie un Karību jūras pusē jau pavisam tukšie lietus mākoņi, ir pirmais, ko pamana iebraucot, un pēdējais, kas paliek atmiņā, kad pēc aizbraukšanas no salas citi iespaidi un notikumi jau sākuši izplūst un aizmirsties. Amālijas jeb “medusmēneša mājas” Lakruā upītes ielejā vairs nav. Pamestas vietas un lietas - kaut vai ceļmalā atstātas vecas automašīnas - ātri vien saplūst ar tropisko lietus mežu. Arī viesuļvētras “Deivids” nopostītās viesu nama dzīvojamās mājiņas droši vien jau sen būtu kļuvušas par kompostu, ja vien pirms kāda laika tur nebūtu apmeties amerikāņu pāris Rons un Džīna, kas kopā Deividu, iekopuši gandrīz pašpietiekamu ekoloģisku viesnīcas saimniecību ar kazām, siltumnīcu augiem, kas necieš tropisko mitrumu, un džungļu vidū pārsteidzoši izsmalcinātu virtuvi. Nedaudz zemāk ielejā mazā mājiņā pavisam nesen apmeties kāds angļu vīrs, kas nolēmis Dominikā pavadīt vecumdienas. Vēl tālāk aiz meža, tuvāk kādreizējai Amālijas vietai ir Džuliana māja - Džulians ir vietējais zemnieks, lai gan šķiet nedaudz dīvaini saimniekošanu mūža meža vidū uz stāvām nogāzēm dēvēt par zemniecību. Arī viņš tur kazas, kas te ir galvenie mājlopi, audzē banānus, ķirbjus un nagliņkokus, kas pēc laimu ēras beigām, kas pienāca līdz ar mākslīgās citronskābes ieguves izgudrošanu, salā ir viena no komerciāli veiksmīgākajām kultūrām - no nagliņkoku lapām iegūst ēterisko eļļu.

Līdz mūsdienām, brīnumainā kārtā pārciešot lielo viesuļvētru, saglabājusies tikai viena ar Džīnas Rīsas biogrāfiju saistīta ēka - divstāvu koka nams galvaspilsētas Rozo centrā uz Neatkarības un Korķa ielu stūra, kur, kā liecina izkārtne, vēl pavisam nesen bijis “Venas viesu nams”. Zem viesu nama nosaukuma rakstīts: “Šajā mājā dzīvojusi ievērojamā Dominikā dzimusī rakstniece Džīna Rīsa.” No ēkas lobījās krāsa, vietām arī dēļi. Rozo nav liela pilsēta, ielas nospraustas taisnos leņķos, gar to malām ierīkotas vismaz pusmetru dziļas neapsegtas lietus ūdeņu notekas. No viena Rozo gala līdz otram var aiziet pusstundā. Vēl mazāk laika vajadzīgs, lai no “Rīsas mājas” pa arvien šaurākām ieliņām gar arvien mazākām koka būdiņām, kurās katrā ir vai nu šūšanas, vai kurpnieku vai kāda cita darbnīca, nokļūtu līdz vecajiem anglikāņu kapiem, kur līdzās garā zālē un vīteņos ieaugušām kolonistu kapu kopiņām, pa kurām kašājas vistas, ir Rīsas tēva doktora Rīsa Viljamsa kaps ar akmenī kaltu ķeltu krustu. Piemineklis kādreiz, iespējams, 1930. gada viesuļvētrā, esot bijis apgāzts, bet par Rīsas darbu izdevējas Diānas Athilas līdzekļiem atjaunots.

Kaut gan oficiāli Lielbritānija vergu darba izmantošanu pārtrauca 1807. gadā, tā turpinājās vismaz līdz 1833. gadam, kad to Lielbritānijā un visās kolonijās aizliedza parlamentā pieņemtais Emancipācijas likums. Vēl līdz pat 1838. gadam bijušos vergus kolonijās piespieda pakļauties tā dēvētajai vienošanās sistēmai, kas noteica, ka kādreizējiem vergu īpašniekiem par katru vergu, ņemot vērā, ka tie ir īpašums, pienākas kompensācija. Arī Džīnas Rīsas mātes vecāku ģimenei Lokhārtiem bija piederējis ievērojams daudzums vergu, taču kompensācijas viņi tā arī nekad nesagaidīja un viņu plantācijas Ženēvas fermā kopš tā laika panīka. Par Ženēvu fermu nosauca 1760. gadā ieceļojusi Šveices hugenotu ģimene, no viņiem fermu bija nopircis Rīsas mātes vectēvs. Pēdējās Ženēvas ēkas - gan dzīvojamās mājas, gan vecā kokosšķiedru matraču rūpnīca, - tika nodedzinātas 1974. gadā, un drīz pēc tam īpašums tika sadalīts. Ženēva bija viena no divām lielākajām fermām Dominikā, jo kaut cik līdzenu lauksaimniecībā izmantojumu zemju uz salas ir ārkārtīgi maz.

“Mana māte bija dzimusi Lokhārta, 18. gadsimta beigās no Skotijas ieceļojušā Džeimsa Gibsona Lokhārta mazmeita,” Rīsa rakstīja autobiogrāfijā. “Viņš nomira vēl pirms Emancipācijas likuma pieņemšanas, un tā kā viņš bija vergu īpašnieks, Lokhārti arī vēl manā laikā nebija diez ko labi ieredzēti. Un tas vēl būtu maigi teikts. Tas bija mana mātes tēva laikā, kaut kad 19. gadsimta 30. gados, kad pēc Emancipācijas likuma pieņemšanas atbrīvotie nēģeri nodedzināja veco fermas ēku. Viņš acīmredzot bija maigas dabas cilvēks, kam šādas lietas nepavisam negāja pie sirds, un viņš nomira pavisam jauns, tomēr vēl pieredzēja jauno ēku, to, kuru atceros arī es. [..] Vai vecais Džeimss Gibsons Lokhārts patiešām bija bijis tik ļauns, kā par viņu runāja, un kas īsti bija noticis, man nekad nestāstīja un es nekad netiku vaicājusi.”

Ženēvas ieleja Dominikā. "Tur, kur bija bijis nams, tagad bija tukša vieta. Ženēvas nams ir ticis nodedzināts divas vai varbūt pat trīs reizes. Es skatījos uz tukšo vietu un mēģināju atcerēties māju, dārzu, sausseržus, jasmīnu krūmus un slaidos paparžu kokus. Bet tur nekā nebija, nekā. Nekā, ko teikt. Pat pamata akmeņu vairs nebija."

Džīna Rīsa, "Lūdzu, pasmaidi" ( Foto: Pauls Bankovskis)

“Vienīgo reizi, kad pēc daudziem gadiem atgriezos Dominikā (tas notika 1936. gadā - PB.), man teica, ka lai apmeklētu Ženēvu, man būs vajadzīgs gids. Doma, ka man Ženēvā varētu būt vajadzīgs gids, likās smieklīga. Tomēr gids bija, mēs žigli aizbraucām turp ar mašīnu un šķita, ka viņš jau iepriekš zina, kurp mani jāved. Tur, kur bija bijis nams, bija tukša vieta. Ženēvas nams ir ticis nodedzināts divas vai varbūt pat trīs reizes. Es skatījos uz tukšo vietu un mēģināju atcerēties māju, dārzu, sausseržus, jasmīnu krūmus un slaidos paparžu kokus. Bet tur nekā nebija, nekā. Nekā, ko redzēt. Nekā, ko teikt. Pat pamata akmeņu vairs nebija.

Mēs aizgājām līdz upei, es pieliecos, pasmēlu ūdeni un padzēros. Biju ļoti izslāpusi un, iespējams, mani bija pārņēmusi kāda neskaidra, māņticīga iedoma, ka ja es no upes padzeršos, tas man palīdzēs atgriezties. Gids satvēra mani aiz rokas un teica:

“To gan nedzeriet. Upe ir ļoti netīra. To dzerot, var saslimt.”

Gan Rīsas atmiņas, gan romānu “Plašā Sargasu jūra” caurvij kalpones Kristofīnes neticīgajai ietiepībai vai pat spītībai radniecīga nostalģija, neatlaidīgi savā prātā cenšoties atgriezties vietās, kas turpina pastāvēt vienīgi tāpēc, ka tās reiz ir redzētas un tajās kādreiz ir būts, taču izvairoties no šādos centienos bieži sastopamas pliekanas sentimentalitātes un sevis žēlošanas. Viss viens, vai viņa Anglijā raksta par Dominikas vecmāmiņu, kurai uz pleca sēdējis zaļš papagailis, kas, meitenei ienākot, allaž nolēcis zemē un knābis viņai kājās, vai par sajūtu, kāda bijusi basām pēdām tūliņ pēc tropiskā lietus, pretēji vecāku aizliegumam, - jo bijis jāuzmanās no smilšumušām, - iebrienot garajā zālē, Rīsas proza saglabā valodas dzidrumu, kas savā atsvešinātajā skaidrībā atgādina vai nu brīdi pēc negaisa, vai nākamo rītu pēc tam, kad izdzerts pārāk daudz ruma punša. Šis, līdzās gandrīz nejaušajai nonākšanai Rīsas dzimtajās vietās Dominikā, bija vēl viens iemesls, kāpēc sāku interesēties par viņas dzīves stāstu. Būdams pēc dabas nostalģisks un lielu tiesu laika kavēdamies vietās, kuru vairs nav, - vienalga, vai tā būtu nodegusī bērnības māja un izzudušais dārzs Līgatnē, vai tukšais laukums, kur kādreiz bija mana pirmā skola Siguldā, - es arī “Plašajā Sargasu jūrā” un Rīsas nepabeigtajā autobiogrāfijā meklēju sava veida uzmundrinājumu un ceļa norādes pats saviem klejojumiem.

“Mūsu pavāre Bona Vista namā bija obia sieva vārdā Anna Tjūita,” Rīsa rakstīja atmiņu grāmatā. Obia, kā rakstīja Rīsa, “ir vieglāks vūdū paveids, ko neviens īsti par pilnu neņēma jau tolaik.” Obia sieva ir šīs slepenās mākslas piekopēja, kas par to no klientiem ņem maksu. Obia sievas vai vīri varot pieburt laimi vai nelaimi, slimību, veselību vai pat nāvi. Līdzīgi kā citās reliģiski mistiskajās un buršanas praksēs - palo, vūdū, hudū u.tml. - arī obia tradīcijā no Centrālāfrikas un Rietumāfrikas ievesto vergu reliģiskie priekšstati un dziedniecības metodes saplūdušas ar vietējo iedzīvotāju zinībām un pat ar kristietības elementiem. “Obia dzērieni vai upuri darbojas tā,” rakstīja Rīsa, “pats dievs ieiet tajā, kas to dzēris. Pēc tam viņš (vai viņa) zaudē samaņu, atlabst, un no tā, kas noticis, atceras ļoti maz (vismaz tā viņi stāsta).” Vēl tur bija auklīte Meta, “kas iedvesa šausmas uz visu mūžu. Viņa tur bija, kopš es vispār kaut ko atminos: maza auguma un dūšīga, ļoti melna un, kā man likās, vienmēr sliktā omā. Es nekad netiku redzējusi Metu smaidām. Vienmēr šķita, ka viņu nomāc kaut kādas šaušalīgas un nepiedodamas pārestības. Kad es vēl biju tik maza, ka pati īsti nestaigāju, es atminos viņas roku, kad viņa mani vilka pa Botānisko dārzu, kur mums katru pēcpusdienu bija jāiet staigāt. Viņa gāja tik ātri, ka man bija jāskrien, un gandrīz vienmēr, uz mani neskatīdamās, viņa kaut ko murmināja, visticamāk, lāstus. [..] Tā bija Meta, kas vienā laidā runāja par zombijiem, vampīriem un vilkačiem. Viņa ir vienīgais cilvēks, ko Rietumindijā esmu dzirdējusi runājam par vilkačiem. Vampīri vienmēr ir sievietes, viņa stāstīja. Viņas nāk naktīs un sūc tavas asinis. Pa dienu viņas izskatās kā pavisam parastas sievietes, taču viņas var pazīt pēc sarkanām acīm. Zombiji ir melnas bezveida būtnes. Viņi var iekļūt pat caur aizslēgtām durvīm, un tad tu dzirdi, kā tie tuvojas tavai gultai. Tu viņus nevari redzēt, tikai jūti viņu spalvainās rokas uz kakla.”

Par obia vaicāju mūsu viesnīcas īpašnieku znotam Deividam, kas grabošā Toyota džipā reizēm mūs vadāja pa šaurajiem kalnu ceļiem. Deivids bija stiegrains gara auguma vīrs ar bārdu, allaž rūpīgi cepurē sabāztiem drediem un domīgi skumju, tādu kā tālumā vērstu skatienu.

“Nē, nē, es tam gan neticu,” viņš pasmaidīja. “Bet ir arī tādi, kas obia cilvēkiem tic. Vēl nesen tika arestēts viens vīrs, pie kura atrada sarakstu ar vārdiem, galvaskausus, dzīvnieku ragus un vēl visu ko. Divi no saraksta jau bija miruši, un skaidrs, ka bija jāmirst arī pārējiem.”

“Viņš tos noindēja?”

“Noindēja? Nē, cilvēk. Viņiem te (Deivids piesita pie krūtīm - PB.) iemājoja kaut kāds gars vai kas.” “Bet pats tu tam netici?”

“Nē, nē, es nē. Bet narkotiku tirgotāji no Haiti, viņi gan algojot sev obia cilvēkus, lai tie viņus pasargā no policijas un gādā veiksmi. Viens policists, kas Rozo strādāja narkotiku apkarošanas nodaļā, stāstīja, ka reiz ostā ienācis kuģis ar Haiti tirgoņiem paredzētu heroīnu Policisti to zinājuši un gribējuši kravu pārtvert, bet pie laivas viņus pārņēmis tāds nespēks, ka viņi nav spējuši tajā pat iekāpt.”

Frānsiss Vindems raksta, ka Rīsu visu mūžu vajājušas divas vainas. Viena bijusi iedzimts fizisks vājums, kas bieži viņu padarījis atkarīgu no citiem cilvēkiem, šāds stāvoklis bijis pretrunā ar Rīsas lepno un individuālistisko dabu, un līdz ar to tas atstājis arī nomācošu iespaidu uz viņas dvēseli. Otra vaina, sava veida “garīga slimība”, saasinājusies aptuveni tajā pašā laikā, kad Rīsu atstājis pirmais un par viņu ievērojami vecākais mīļākais - kopš tā laika Rīsai visu mūžu piemitusi slimīga nepiederības un neiederības sajūta. Bez šaubām, šādam skaidrojumam piemīt nepieciešamais romantisma iekrāsojums, un rakstnieces biogrāfiju līdz ar to glīti var salīdzināt gan ar “trakās” sievas likteni “Plašajā Sargasu jūrā” un “Džeinā Eirā”, gan pat ar Šarlotes Brontē dzīvesstāstu - vai nu lietainā Jorkšīras laika, vai kādas iedzimtas vainas dēļ arī Brontē visai bieži piemeklēja mokošs nespēks, kuru bieži papildināja zobu sāpes. Vindems, šķiet, izliekas nemanām, ka tas, ko viņš nodēvē par “garīgu slimību”, patiesībā bija sācies vēl agrāk - līdz ar Rīsas aizbraukšanu no Dominikas, un slimība, kuras vēsturi viņa sāk rakstīt līdz ar pirmajiem mēģinājumiem rakstniecībā, ir nostalģija pēc zaudētās paradīzes. Sākumā, drīz pēc ierašanās Anglijā, tai vēl ir komiska nokrāsa - piemēram, Rīsa atceras, ka regulāri dzīvoklī no ūdenssildītāja esot iztecinājusi visu karsto ūdeni, cenšoties sasildīties, un bijusi neizpratnē, kad viņai paskaidrots, ka karstais ūdens var arī beigties. Taču pamazām dzīve Eiropā samežģījās tiktāl, ka nostalģija, iespējams, kļuva par pēdējo patvērumu. Ieradusies Anglijā, Rīsa 1907. gadā sāka mācīties Pērsa meiteņu skolā Kembridžā, taču jau pēc gada mācības pameta un iestājās Drāmas akadēmijā, kas tolaik vēl nebija “Karaliskā”. Togad Dominikā nomira viņas tēvs, Rīsa atteicās atgriezties dzimtenē, pameta arī šo skolu un ar pseidonīmu Vivjena Greja kļuva par koristi ceļojošā trupā, kas izrādīja mūziklu “Mūsu Miss Gibsa”. Tad nāca nelaimīgais koristes mīlas stāsts ar vīrieti, kas pēc astoņpadsmit mēnešiem viņu pameta, kādu laiku izmaksājot pabalstu. Vēloties atbrīvoties no šādas atkarības, viņa aizbrauca uz Nīderlandi un apprecēja holandiešu un franču izcelsmes šansonjē un žurnālistu Žanu Lenglē, kuru tikai pavisam īsu brīdi pirms tam bija satikusi Londonā. Nokaudamies ar naudas trūkumu, abi pārcēlās uz Parīzi. Tur Rīsa pievērsās divām kaislībām, kam palika uzticīga visu mūžu - rakstniecībai un alkoholismam. Viņas agrīnie stāsti un pirmie romāni ir, iespējams, iespaidīgākie 20. gadsimta sākumā tapušie dzerošām sievietēm veltītie teksti. Tomēr arī šī tēma, tāpat viņas 20.-30. gadu darbi kopumā mūsdienās interesētu tikai pavisam nelielu modernisma literatūras margināliju pētnieku pulciņu, ja nebūtu notikusi Rīsas brīnumainā atgriešanās.

1920. gadā Parīzē piedzima Rīsas un Lenglē dēls Viljamss. “Manu dēlu aizveda uz slimnīcu, kad viņš bija tikai trīs nedēļas vecs,” Rīsa vēlāk rakstīja atmiņās. “Šķiet, tas notika tovakar, kad mums ar Žanu bija strīds, kas uz beigām izvērtās pavisam nelāgs. Es par varītēm gribēju, ka Viljamss tiek kristīts. Man patiesi tas likās ārkārtīgi svarīgi. Žans bija ateists. Viņš paziņoja, ka negrasās atbalstīt tādus pekstiņus. Es vēl arvien biju vārga un strīda karstumā sāku raudāt. Žans tūliņ izskrēja nopirkt šampanieti, lai mani nomierinātu, un atgriezās ar divām pudelēm un kādu pazīstamu meiteni. Kad pirmā pudele bija cauri, savus kreņķus jau biju aizmirsusi. Mēs smējāmies. Nākamajā rītā no slimnīcas pienāca ziņa, ka mans dēls ir miris. Viņi pateica precīzu nāves laiku. Viņš mira vai jau bija miris tajā laikā, kad mēs dzērām šampanieti.” Pēc diviem gadiem viņiem piedzima meita Mērivonna. Vēl pēc gada Lenglē Parīzē tika apcietināts par Francijas un Austrijas imigrācijas likumu pārkāpšanu - viņi atgriezās no Vīnes, kur Lenglē bija strādājis par japāņu pulkveža Miaki sekretāru Sabiedroto militārās kontroles komisijā. Pēc Pirmā pasaules kara beigām izveidotā komisija uzraudzīja Versaļas miera līguma noteikumu ievērošanu. Kamēr Lenglē bija cietumā, angļu laikraksta The Times Parīzes korespondenta Džordža Adama kundze, izlasījusi dažus Rīsas rakstu mēģinājumus, viņu iepazīstināja ar Parīzē iznākušā žurnāla the transatlantic review redaktoru angļu rakstnieku Fordu Medoksu Fordu un viņa sievu Stellu Bovenu. Forda pazīstamāko darbu - romānu “Labais kareivis” - kāds viņa draugs bija raksturojis kā labāko angļu valodā sarakstīto franču grāmatu. Rīsa nonāca sabiedrībā, par kuru vēlāk rakstīja: “Parīze, par kuru rakstīja visi šie cilvēki - Henrijs Millers, pat Hemingvejs u.c. - nepavisam nebija Parīze - tā bija vai nu ‘Amerika Parīzē”, vai ‘Anglija Parīzē”. Īstajai Parīzei ar visu šo varzu bija maz kopīga [..] Visi šie tā sauktie mākslinieki, kas pakāpušies uz saviem dolāriem un mārciņām un sacenšas savā samaitātībā [..]. Un kad viņi atgriežas savās zemēs, tā vienmēr ir Parīze, kam viņi uzveļ visu, ko sastrādājuši.”

Fords bija jaunās literatūras entuziasts, gadsimta sākumā nodibinājis žurnālu The English Review, kurā tika publicēta Deivida Herberta Lorensa literārā debija, kā arī Tomasa Hārdija, Henrija Džeimsa, Viljama Batlera Jeitsa, Džozefa Konrada un daudzu citu darbi. Vēlāk izveidotajam un Parīzes Latīņu kvartāla angļu vidē izdotajam the transatlantic review tāpat kā Forda Parīzes laika draugiem - Džeimsam Džoisam, Ernestam Hemingvejam, Ezram Paundam un drīz arī Džīnai Rīsai - bija liela nozīme ne vien modernisma, bet visas 20. gadsimta literatūras gaitā.

Forda mudināta, Rīsa uzrakstīja pirmo stāstu “Vjenna”, kas ar pseidonīmu Džīna Rīsa tika nodrukāts viņa žurnālā. Savukārt Stellas mudināta, Rīsa kļuva par Forda mīļāko - šīs attiecības kļuva par Rīsas romāna “Kvartets” iedvesmas avotu. Pēc četriem gadiem Džonatana Keipa apgādā iznāca Rīsas pirmā grāmata “Kreisais krasts un citi stāsti”. Ievadu tai bija rakstījis Fords. Publicēt nākamo darbu “Pozas” (ASV grāmata izdota ar nosaukumu “Kvartets”, kas Rīsai paticis labāk) Keipa izdevniecība atteicās, jo uzskatīja, ka grāmata varētu aizskart Forda Medoksa Forda godu un cieņu. Faktu un izdomas jaukšana ir kaut kas, no kā Rīsa nav bijusi pasargāta arī pēc nāves - vienā no viņai veltītajiem nekrologiem bija minēts, ka viņas pirmais vīrs Lenglē ticis apcietināts par zādzību, lai gan par zādzību cietumā nonāk grāmatas “Kvartets” varones vīrs.

Pēc “Labrīt, pusnakts” iznākšanas un šķiršanās no Lenglē Rīsa apprecējās vēlreiz un kopā ar vīru Maksu Heimeru apmetās mazā Devonšīras ciemā. Tā bija vieta, kas, kā Rīsa rakstīja 1964. gadā, “gandrīz piebeidza Maksu un, ja vien nebūšu piesardzīga, piebeigs arī mani, jo nelaime ir tā, ka neviens pat nespētu noticēt, cik vientulīga un sarežģīta ir dzīve šeit. Nav pat kārtīgas autobusu satiksmes un takšiem iziet milzu nauda. Līdz ar to nav arī lēti.” Vietējie “tumšie ļautiņi,” kā rakstīja Vindems, “viņu uzskatīja par raganu.”

Šarlote Brontē mistera Ročestera sievas Bertas Antuanetes Meisonas vājprātu izskaidroja ne vien ar sliktu iedzimtību un alkoholismu, bet arī ar dziņām, kādas acīmredzot nenovēršami piesavinās no Eiropas “tumšajās zemēs” ieceļojušu kolonistu pēcteči: “Berta Meisona, īsta savas izvirtušās mātes meita, lika man izciest visas tās pretīgās un pazemojošās mocības, kādām pakļauts vīrietis, kas saistīts ar netikli negausīgu sievieti. [..] Likums un sabiedrība uzskatīja šo sievieti par manu sievu, un es nekādi nevarēju atbrīvoties no viņas likumīgā ceļā, kaut gan ārsti tagad atklāja, ka mana sieva ir ārprātīga un tās izlaidīgās pārmērības, kādām viņa ļāvās, paātrinājušas viņas gara slimības attīstību, kuras iedīgļi viņā slēpās.”

“Protams, Šarlote Brontē rada pati savu pasauli,” rakstīja Rīsa. “Un, protams, viņai izdodas lasītāju pārliecināt, un tas nabaga kreolu vājprātīgās tēlu padara tikai vēl atbaidošāku. [..] Manuprāt, Šarlotei ir bijis kaut kāds “klikšķis” uz Rietumindiju - tādā nozīmē, ka tā ir kaut kāda draudīga vieta - arī grāmatā “Vileta” viņa savu varoni, kaut kādu profesoru, noslīcina pa ceļam uz vēl vienu svešādu vietu - Gvadelupu. [.. ] Māsas Brontē, protams, bija ģeniālas [..]. Tāpēc, lasot “Džeinu Eiru”, tā tevi aizrauj, neraugoties ne uz ko. Tomēr mani, lasot to jau vēlāk un bieži pārlasot, satrieca “no papīra izgrieztais” vājprātīgās tēls, pilnīgi aplamās kreolu ainas, bet visam pāri - mistera Ročestera nežēlības patiesie mērogi. Viņš, galu galā, bija ļoti turīgs cilvēks un bija daudz dažādu humānāku veidu, kā tikt vaļā no negribētas sievas (vai kā to paslēpt) - par vienu šādu patiesu gadījumu esmu dzirdējusi, un tur vīrs rīkojās pavisam citādi.”

Tomēr Brontē “klikšķis uz Rietumindiju” nebija tikai mūždien mitrumā un dzestrumā mītošas mācītājmeitas fantāzija - līdzīgi kā stāstam par trako bēniņos, arī braucienam uz kādu no kolonijām precēt iepriekš nesastaptu sievu bija vēsturisks pamats. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, vēl pirms verdzības atcelšanas, šādi abpusēji izdevīgi darījumi starp materiālās grūtībās nonākušām Anglijas ģimenēm un Rietumindijas plantāciju īpašnieku dzimtām nebija retums, un nav brīnums, ka arī Brontē laikā par šo modi bija zināms.

Savu dzimteni arī Rīsa pati raksturoja kā “tumšu” - gan nedaudz citā nozīmē: “Es labi atceros, kā svešinieki par Dominiku mēdza teikt, ka tā ir “teatrāla”, “noslēpumaina” un tamlīdzīgi. Bet tāda ir tumšādainā Dominika.” Pati būdama “baltais prusaks”, Rīsa labāk - kaut vai rotaļājoties ar melnādaino kalpotāju bērniem - bija iepazinusi salas tumšo pusi, viņai tā nešķita draudīga, drīzāk vilinoša, un jo ilgāku laiku viņa no salas bija prom, jo spēcīgāka kļuva pārliecība, ka nekā īstāka par šo vilinājumu viņas dzīvē nav bijis.

“Plašā Sargasu jūra” izvērtās ne tik daudz par mistera Ročestera sievas reabilitācijas, cik par zudušā laika rekonstrukcijas projektu, vēl pēdējo reizi, jau jūtot nāves tuvumu, vēloties pakavēties laikos un ainavās, kuru krāsa un smarža vēl arvien bija nesalīdzināmi spēcīgāka, nekā tagadnes dzestrā pelēcība. Rīsa apņēmās uzrakstīt “Džeinas Eiras” “turpinājumu pagātnē” - grāmatu, kurā būtu izstāstīta Brontē romānā aprakstīto notikumu priekšvēsture. Viņas romānā bija trīs daļas - pirmajā stāstītāja ir mistera Ročestera nākamā sieva, un tas ir vēstījums par laiku pirms Ročestera ierašanās Rietumindijā; otrā daļa ir paša mistera Ročestera stāstītais par precībām un medusmēnesi; trešā nodaļa atkal ir Ročestera sievas vēstījums laikā, kad viņa jau ir ieslodzīta Tornfīldas nama bēniņos. Džeinas Eiras tēlam Rīsas romānā nebija jāparādās.

Lai gan ir grūti iztēloties, kāds varētu būt “Plašās Sargasu jūras” lasījums, ja pirms tam nebūtu lasīta “Džeina Eira”, būtu pārāk vienkārši un netaisnīgi apvainot Rīsu mēģinājumā piesavināties kādu drusku no Šarlotei Brontē pienākošās slavas. Gandrīz piecdesmit gados, kas bija pagājuši, kopš Rīsa Brontē romānu lasīja pirmoreiz, stāsts par trako sievu jau bija kļuvis par viņas stāstu. Vēstulēs Frānsisam Vindemam un Diānai Athilai viņa mēdza detalizēti atskaitīties par lēno un mokošo romāna tapšanas gaitu, ko caurauda bailes, ka var nepietikt laika. Labošana, manuskripta nodaļu sūtīšana redaktoram un nebeidzama īsināšana turpinājās desmit gadus. “Mani nebeidz vajāt doma, ka viņi kā pabeigtu darbu izdos vienīgi manas grāmatas skeletu,” Rīsa bažījās. “Es zinu, reizēm var šķist muļķīgi noņemties ar pāris rindiņām vai vārdiem, taču es nekad neesmu spējusi tikt vaļā no vēlmes pēc skaidrības un pēc gluda un stingra pamata apakš visām emocijām un trokšņa.” Savā stāstā Rīsa nolēma izvairīties no Ročestera saukšanas vārdā - tādējādi vēl vairāk atgrūžoties no Brontē romāna. “[Ročesters] ir ass un brutāls cilvēks [..], kas apprecējis svešādu būtni. Tas noticis daļēji tāpēc, ka tā izrīkojis viņa tēvs, daļēji tāpēc, ka viņš pārcieš smagu tropu drudzi, daļēji, protams, arī apaļās summiņas dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka meitene viņā ir iedegusi ziņkāri - viņš jau pa pusei ir iemīlējies.” Tomēr Ročesters, nonācis svešādā vidē, ir vājš un nevarīgs, nesaprotamo viņš pat nemēģina izprast; viņš labprātāk tic baumām, aizdomām un nojausmām, nevis tam, ko viņam saka Antuanete (Rīsa savu varoni sauc otrajā vārdā - Brontē viņa ir Berta Antuanete Meisona), un maz pamazām pats sev sagatavo elli, kurā “šis gaiss, šīs skaņas plūst no pekles bezdibeņiem”. Tam, ka Antuanete, būdama “romantiķe, iespējams, nedaudz histēriska”, lūdz palīdzību kalponei un obia praktizētājai Kristofīnei, un pierunā viņu pagatavot Ročesteram mīlas dzērienu, drizāk ir simboliska nozīme - Rīsa manuskriptā ir svītrojusi detalizētus tā iedarbības un Ročestera nelabuma aprakstus - dzēriens uz balto cilvēku iedarbojas pretēji cerētajam un Ročesters Antuaneti sāk nicināt un ienīst.

Šarlote Brontē Bertas Antuanetes slimību uzlūkoja kā kaut ko dotu, līdz ar to neizbēgamu un tikpat nenovēršamu kā viņas izcelsme no svešas zemes. “Neesmu lasījusi pieklājīga garuma romānu par slimu vai neparastu prātu, vai kāda prātu vispār. Taču tas ir vienīgais, kam ir kāda jēga un ar ko ir tik grūti tikt galā, neieslīgstot garlaicībā,” Rīsa rakstīja Vindemam. Rīsas Antuanetes trakums ir dažādu apstākļu un notikumu sakritības rezultāts, gandrīz nemanāma pāreja no viena stāvokļa citā, kur daudz lielāka nozīme, nekā Ročestera vājumam vai Antuanetes varbūtējai sliktai iedzimtībai, izrādās pašas Antuanetes nespējai samierināties un dzīvot ārpus ierastās vides, ar to saprotot gan fizisku aizbraukšanu, gan dzīvi kopā ar cilvēku, kam sveša viņas mazā salas pasaule. Gan Ročestera progresējošā nežēlība, gan Antuanetes ārprāts Rīsas versijā iemanto maģisku nokrāsu, ar to saprotot nevis atbilstību priekšstatiem par tā saukto “maģisko reālismu” literatūrā, bet gan līdzību ar, piemēram, daudzās tradicionālās kultūrās pazīstamo praksi sodīt, izraidot no kopienas - labi zinot, ka izraidītais drīz vien sāks sirguļot un ies bojā.

Kad Rīsa jau gadus piecus bija strādājusi pie romāna, viņu apciemoja Zelma Vasdiaza, tā pati persona, kuras raidījums BBC radio bija palīdzējis Rīsu “atklāt no jauna.” Iespējams, Rīsa kārtējo reizi cieta no Vindema aprakstītā mūžīgā vājuma vai varbūt jau bija iedzērusi - “Nekas, izņemot viskiju, man nepalīdz,” viņa sūdzējās Athilai. Rīsa parakstīja līgumu, kurā bija noteikts, ka puse no autoratlīdzības par jebkuru viņas darbu, - arī par vēl nepabeigto romānu, - jebkādu izmantošanu (pārraidēs radio, ekranizācijās u.tml.) pienāksies Zelmai. Pēc kāda laika, kad par to uzzināja Rīsas meita Mērivonna, draugi un paziņas, arī Rīsa pati aptvēra darījuma patiesos apmērus. Pagāja daudzi gadi un tikai pēc ilgiem juristu pūliņiem izdevās piespiest Zelmu samierināties ar 33 procentiem. Šādi sarežģījumi nenāca par labu rakstīšanai. Vēl pēc gada, ierodoties Londonā, Rīsu piemeklēja sirdslēkme, viņa nonāca slimnīcā. Romānu viņa pabeidza pēc diviem gadiem 1966. gada pavasarī. Ilgi domājusi par nosaukumu, viņa palika pie “Plašās Sargasu jūras.” Sargasu jūru pirmoreiz 1492. gadā aprakstījis Kolumbs - tas ir pasaulē lielākais “jūras tuksnesis”, kurā apkārtējās okeāna straumes un valdošie vēji sadzen no krasta, arī no Rietumindijas salām, atrautas brīvi peldošas brūnaļģes jeb sargasus ar visām tajās mītošajām radībām. Kopš seniem laikiem Sargasu jūras stāvošie ūdeņi iedvesmojuši stāstus par nomaldījušamies kuģiem, kas iestrēguši zālēs un vairs nav manīti.

Pēc romāna iznākšanas Rīsas dzīves apstākļi kļuva ciešamāki vismaz naudas ziņā, lai gan vēstulē Diānai Athilai viņa vēl vienmēr sūdzējās, ka salst. Sāka nākt arī oficiālas atzinības - Rīsa tika uzņemta Karaliskajā Literatūras biedrībā un 88 gadu vecumā kļuva par Britu impērijas ordeņa virsnieci. Ella Gvendolīna Heimere jeb Džīna Rīsa nomira 1979. gada 14. maijā veco ļaužu mītnē Ekseterā. Neilgi pirms nāves viņa bija rakstījusi, ka labprāt būtu bijusi nedaudz mazāk laimīga, toties drusku talantīgāka.

„Vai zini, kas ar tevi notiks, ja tu lasīsi tik daudz? Tev izkritīs acis un raudzīsies uz tevi no lappuses,” bērnībā Rīsai bija teikusi aukle Meta.

“Ja man izkritīs acis, es vairs neredzēšu,” bija iebildusi Rīsa.

“Tās izkritīs laukā, un paliks tikai tie melnie punkti, ar kuriem tu skaties.”

Romāns “Plašā Sargasu jūra” ir maza, ap 100 lappušu bieza grāmatiņa. Tās lapas, tropu mitruma piesūcinātas, ir sakrokojušās, grāmata šķiet uzbriedusi, un šo iespaidu vēl vairāk pastiprina starp lappusēm saliktas lapas, ziedi un zāles stiebri. Tur ir sagumzīts citronzāles kumšķītis, paparde, kuru vietējie iedzīvotāji dēvē par tetovējuma papardi, jo tās dzeltenās sporas atstāj krāsojošu nospiedumu, tur ir vēl kaut kādas mazas un trauslas puķītes, kam vairs neatceros nosaukumu un arī dziedniecisku nozīmi, un tur ir jau sabrūnējis un pa atsevišķām ziedlapiņām sadrupis ilangilanga zieds. Kopā ar ilangilanga smaržu svaigs jūras vējš, kas tāpat kā Ročestera laikā pūta no Eiropas, pa atvērto logu atkal ielauzās istabā, sacēlās vētra, lietus lija straumēm, glāzē bija ruma punšs, pērkons ducināja un zibeņi zibeņoja, uz melno džungļu fona laidelējās spīguļojošas vaboles; gaiss kļuva tīrs. Naktī debesis bija skaidras, taču visi zvaigznāji šajā puslodē rādījās nepazīstami un ačgārni.

“Kad mēs nonāksim Anglijā...,” romānā “Plašā Sargasu jūra” prātoja trakā Antuanete.

“Muļķe, mēs jau esam Anglijā,” viņai teica Ročestera kalpone Greisa Pūla.

“Es neticu,” teica Ročestera sieva. “Un nekad tam neticēšu.”