Traumas

Es nevaru pārdzīvot un saprast, kā metro Pēterburgā varēja izbraukt zemes virspusē. Metro taču ir jābrauc pazemē.

Es zvanīju mammai, un viņa teica, ka māja deg, mazā māsiņa dūmos smok. Izrādījās, ka viens puisis ir sastrīdējies ar meiteni un apkārtnē aizdedzinājis četras mājas.

Man tādu traumu nav bijis, es esmu tikai traumējis citus.

Es skolas laikā ļoti patiku vienai meitenei, bet viņa man ne sevišķi. Viņa visādi gribēja man izpatikt, stāstīja visiem, ka mums būs bērniņš.

Man bērnībā ļoti patika mopēds. Vienreiz viens zēns aizbrauca garām ar mopēdu. Man mopēda nebija.

Es esmu daudz traumēts, un man grūti izvēlēties vienu traumu. Nesen viena bija, kad televīzijā ziņoja, ka viens policists dzērumā nobraucis jaunieti un viņam par to nekas nebija.

Bērnībā bērnudārzā mums bija pusdienas laiks. Audzinātāja pateica, ka pagalmā atbraucis busiņš, un mums visiem jāiet ārā. Izrādījās, ka tas ir zobārstu busiņš. Un zobārstei bija tik melnas rokas, ka es to nevaru aizmirst.

Mums arī skolā bija jāiet pie zobārsta. Zobārste bija resna, nikna sieviete, visiem no viņas bija šausmīgas bailes, likās, ka viņa uzgulsies virsū un izraus visus zobus.

Man devītajā klasē nositās divi klasesbiedri ar mašīnu. Kopš tā laika man šausmīgi bail no ātras braukšanas, un es vienmēr saku šoferim, ka kāpšu ārā, ja viņš ātri brauc.

Man 31. oktobrī apzaga dzīvokli. Atnāku mājās, jāraksta referāts, skatos, kur ir dators, bet datora nav. Zvanu draugam, bet viņš neko nezina. Tas bija šausmīgi - saprast, ka nozagtas arī manas mīļākās krellītes.

Kad es mācījos 10. klasē, bija skolēnu dziesmu svētki. Gājām uz noslēguma koncertu, biju ģērbusies tautas tērpā, es esmu liela patriote, bet garām gāja divi puišeļi un teica - re kur čigāniete.

Skolā sporta nometnes laikā man viens džeks stāstīja, ka viņš divus gadus sēdējis cietumā, es to nakti negulēju.

Kad man bija pieci gadi, vecāki pārcēlās dzīvot uz laukiem. Man tas bija milzīgs pārsteigums, ka apkārt nav kaimiņu. Es mācījos dzīvot viena pati bez draugiem. Es spēlējos.

Mana trauma arī bija bērnībā. Dzīvojām ar brāli laukos un mums bija liels suns. Vienu vakaru brālis gāja staigāt laukā un ar lukturīti iespīdināja sunim acīs, viņš brāli šausmīgi sakoda galvā. Es biju ļoti vīlusies sunī un vairs nekad viņam nepiegāju.

Arī manā pilsētā iereibis policists notrieca sešus gadus vecu meitenīti un viņam nekas par to nebija. Bet šī trauma jau ir izstāstīta, tāpēc pastāstīšu citu. Bērnībā man bija mīļa krūzīte, no kuras dzēru pienu, bet māsa to sasita. Kopš tā laika es vairs pienu nedzeru.

Man bērnībā mamma lika nopļaut zāli ar elektrisko pļāvēju, un es šausmīgi dabūju pa pirkstiem, es visa raustījos pie elektrības vada un kliedzu, lai kāds izslēdz strāvu. Es ļoti negribēju nomirt. Izrādījās, māsa iepriekšējā reizē bija pārpļāvusi vadu.

Man bērnībā mamma bija skolotāja. Es mācījos krievu skolā, un man mamma bija jāsauc vārdā un tēva vārdā. Es to nevarēju izdarīt un tāpēc ar mammu skolā nerunāju.

Mana draudzene bija pie stūres, kad mašīna cieta avāriju un bojā gāja divi cilvēki. Draudzene slimnīcā mēģināja izdarīt pašnāvību. Es tās divas meitenes labi pazinu.

Bērnībā, kad man bija kādi seši gadi, mēs ar vecākiem atbraucām uz Rīgu. Veikalā es noklīdu un pēkšņi attapos, ka esmu viena, tās bija milzīgas bailes.

Mums ar Sanitu būs viena trauma uz divām. Draudzene tikko bija nolikusi tiesības un 18 gadu vecumā nosita divus cilvēkus. Viņa bija augstpapēžu kurpēs un bremžu vietā nospieda gāzi. Es domāju - kas būtu, ja tas būtu noticis ar mani.

Mums bija ļoti draudzīga klase, bet viens klasesbiedrs saslima ar šizofrēniju. Viņš varēja pēkšņi atnākt uz skolu, nodzinis matus un tamlīdzīgi. Es biju pirmā, kas to pamanīja, izstudēju visas diagnozes internetā. Skolas psiholoģe teica, ka viss ir kārtībā, bet viņš izlaiduma naktī nepārtraukti ēda, tā arī ir šizofrēnijas pazīme.

Mani līdz Kandavai aizveda mašīna, bet atpakaļ bija jābrauc ar autobusu. Šoferis dusmīgi uzbļāva - vai tu pirmo reizi brauc, bet es tiešām braucu pirmo reizi.

Man bija kādi pieci gadi, kad vecaistēvs ziemā pie veikala ar draugiem dzēra šņabi. Es viņam teicu - vectētiņ, iesim mājās, bet viņš neklausīja. Tad es viens gāju kādus trīs kilometrus caur mežu, bet mājā netiku, jo durvis bija aizslēgtas. Bija jau tumšs. Vecaistēvs panāca mani, nometās sniegā četrāpus un sāka rūkt kā lācis.

Man bija bailes no tumsas, jo vecāki man pateica, ka man zem gultas ir vilki. Es vairs nevarēju gulēt.

Es biju lauku bērns un domāju, ka Rīgā vilciens brauc pa māju jumtiem, augšā un lejā pa baznīcu torņiem. Man bija liela vilšanās, kad iebraucu Rīgā un redzēju, ka vilciens iet taisni pa zemi.

Man lauku nebija, un kad brīvdienās visi bērni brauca uz laukiem, man arī ļoti gribējās.

Manas pirmās bēres bija sešu gadu vecumā, kad nomira mazā māsiņa. Bet priecīgāka trauma bija, kad vecāki manu mīļāko lelli par sodu bija noslēpuši uz skapjaugšas. Es divas nedēļas staigāju apkārt skapim, kamēr dabūju to atpakaļ.

Man bija tā, ka man ļoti garšoja gurķi bērnībā, bet mamma teica, ka nevar nopirkt gurķus, jo tie ir ļoti dārgi. Es samierinājos un baidījos mammai vairs prasīt.

Viena no traumām ir saistīta ar burkāniem. Es gaidīju jauno burkānu ražu, pie mājas aiz kūts bija dārziņš, un es katru dienu gāju pie dobes un rāvu ārā burkānus, skatījos cik lieli izauguši, ja bija mazi - stūmu zemē atpakaļ. Mamma atnāca un skatījās, kas noticis ar burkānu dobi, un man par sodu lika visus izraustītos burkānus apēst. Es sēdēju uz lieveņa, ēdu burkānus un raudāju.

Mums Ziepniekkalnā bija tāds mazdārziņš, tur auga tulpes, visas bija sarkanas, bet viena bija dzeltena. Atnāca māsa un dzeltenajai tulpei norāva visas ziedlapiņas.

Manējā trauma ir bonierēšana skolā. Līdz devītajai klasei mums ik pēc trīs mēnešiem vajadzēja bonierēt trešo stāvu. Klase tika sadalīta divās daļās, vēstures skolotāja bija atbildīga par bonierēšanu. Vienīgais prieks no visas bonierēšanas bija tas, ka mēs pie skolotāju istabas varējām tā kārtīgi sabonierēt.

Atnāca salavecis, man jau tā balss likās ļoti pazīstama un gredzens pirkstā. Tas bija kā vecmammai.

Man pašlaik ir vienpadsmit traumas. Spēcīgākā ir tā, ka man līdz trīspadsmit gadu vecumam trolejbusā teica - meitenīt, padod taloniņu. Es izskatījos ļoti meitenīgs. Agrīnā trauma bija ķirzaciņa, ko es vienmēr nēsāju līdzi, vienreiz tā iekrita sausajā tualetē. Pēc trīs gadiem es to atradu zem ābeles. Nesen es mācījos vēsturniekos, kursā bija viens čalis ar kustību traucējumiem, vienreiz pasniedzēja uzprasīja - slims esi? Kopš tā laika es vairs vēsturniekos nemācos.

Sarkanās bietes, es uz tām nevaru paskatīties. Skolā jau tā nebija ko ēst un es apēdu sarkanās bietes, pēc tam bija jāvemj. Un vēl mammas draudzene nosmērēja galdautu ar sarkanajām bietēm. Nu, es nevaru.

Es no meitenēm biju labākā peldētāja, bet vienīgā lieta, ko es nevarēju izdarīt - izkāpt no baseina.

Sākumā man bija tikai viena trauma, bet pēc tam es atcerējos vēl dažas. Bērnudārzā es sakāvos ar vienu puiku, vārdā Ziedonis. Audzinātāja bija atvedusi savu draugu, lai paliek pa nakti, visi bērni pie viņa gāja, bet man viņš nepatika, un es sakāvos ar Ziedoni, kurš gribēja mani pie viņa aizvilkt.

Es mācījos lauku skolā, un mums bija talkas. Lietus līst, un mums tādiem bērniem bija jālasa kartupeļi. Es to nevarēju pārdzīvot.

Ceturtajā klasē bija jāmācās peldēt un mūs veda uz baseinu. Treneris pienāk klāt un saka - ievelc elpu. Es ievelku un viņš, bāc - pagrūž man galvu zem ūdens un tur. Es dušā tagad varu ieiet, bet man ir bailes mazgāt matus. Man nepatīk, ja ausīs un degunā ieiet ūdens.

Skolas laikā bija atmiņu klades. Kādā otrajā klasē es gribēju uzzīmēt tautumeitu, bet nesanāca. Seja bija nesmuka un es tai priekšā uzzīmēju matus. Meitene pasūdzējās skolotājai, un viņa man ierakstīja piezīmi, ka esmu saķēpājusi atmiņu kladi.

Bērnudārzā tā spieda ēst, bietes, kotletes, pirmo. Un tiem, kuri visu apēda, vēl deva saldo.

Secinājumi

Viena daļa traumu rodas, kad kaut kas nesanāk. Ja ir kaut kas dārgs un nav sasniedzams. Ja mani netaisnīgi soda. Apdraud. Vai arī mēs nesaņemam rīcību, uz kuru esam cerējuši. Un parādās pieaugušo vara - nu ko nozīmē - saķēpāt kladi. Es jau varēju to lapu izplēst, bet es to pārzīmēju. Un kāds izdomā likumu, kuru man nepaskaidro. Vai kāds kaut ko tur pie sevis un neizrunā. Traumas mēs atceramies no savas pieredzes. Mēs sākam apzināties sevi caur traumu. Tas notiek kādu piecu, sešu gadu vecumā. Traumas ir arī ārstējošas, jo es pēc tā gadījuma burkānus vairs nerāvu. Lielākā daļa traumu ir pēkšņas. Tās maina dzīvi. Mēs tās arvien atceramies. Traumas sākas ar vārdu “man”, mēs mazāk spējam aktualizēt traumas, kuras nodarām citiem. Bet tie, kuri nodara traumas, jau to neapzinās. Un tas ir noticis ar katru paaudzi, un mēs to turpinām. Traumas ir paliekošas, tās ir dzīvotspējīgas, kā man tās bietes. Par laimi, šīs nav lielās vēsturiskās traumas, kuras būtu satricinājušas visu sabiedrību. Varbūt ir labi, ka ir tādas traumas, jo kā gan citādi mēs zinātu, kas ir labs un slikts. Tam vajadzīga trauma, nevis brīvība. Tātad trauma ir svarīgāka nekā brīvība. Bet, ja nav brīvības, tas rada lielas traumas. Iznāk, ka pasaule sastāv no brīvības un traumas.

Traumas un secinājumus piedzīvoja LU socioloģijas studenti Ilze Aleksandrova, Rūta Anģēna, Dace Auermane, Darja Artemjeva, Kristaps Brūveris, Sandra Dudareva, Zane Eglīte, Nauris Grass, Valda Grīnberga, Irina Jemeļjanova, Jekaterina Kalēja, Sabīne Kamša, Nataļja Kovaļova, Elīna Kozule, Gundega Krakopa, Anete Krieva, Danija Labāne, Laura Lauziniece, Kristīne Liepiņa-Ozola, Kristīne Lūse, Anete Miltiņa, Karīna Piese, Reinis Pļaviņš, Juļa Ponomarjova, Agnese Priedniece, Renāte Rimša, Daina Siliņa, Indra Strautiņa, Mārtiņš Tntegode, Kaspars Vīgulis.