Ivars Ījabs

Trokšņotāji

“Vasarā ir viens liels pluss, jo man nav jāpērk dihlofoss: mušas klausās pa radio par politiku un mirst nost no garlaicības, tāda pati garlaicība ir arī ziemā,” smejas Gundars Bērziņš, ekspolitiķis un eksministrs. “Politikai taču jābūt radošam procesam, un, ja politika ir garlaicīga, tad radošā procesa nav,” viņš piebilst.

NRA, 1. aprīlī

Tā vien liekas, ka Gundars Bērziņš vadās no principa: ja manis tur nav, tad tur vispār nav vērts būt. Radošums ir tikai tur, kur to ievieš mans klātesošais skatiens; ārpus tā viss ir garlaicīgs haoss. Šāda attieksme politikas veterānam ir tikai cilvēciska. Pavērosim paši, cik bieži mēs domājam līdzīgi: mūsu iespējamās klātbūtnes robežas ir arī jēgpilnas aktivitātes robežas. Tādēļ neuzskatīsim Bērziņa teikto tikai par vīzdegunību – jo vairāk tādēļ, ka viņš tiešām šo to saprot no Latvijas politikas. Tas, vai tā ir kļuvusi tieši “garlaicīga”, atkarīgs no perspektīvas; taču šis tas laikā kopš Bērziņa aiziešanas no politikas tiešām ir mainījies.

Intonācija, kādā Bērziņš runā šajā apoloģētiskajā intervijā, atgādina vecu bocmani, kurš stāsta par savu dienestu uz slavena, nopelniem bagāta, taču šodien jau lūžņos sagriezta kuģa. Šis kuģis, protams, ir Tautas partija, kura nogāja no skatuves 2010. gadā. Lai ko par šo partiju arī domātu, dzīve bez tās tiešām ir citāda. TP spēlēja ļoti rupji, tomēr ļoti mērķtiecīgi. Tās kodolu veidoja lielie zemnieki, nopietni pašvaldību cilvēki un valsts pārvaldes tehnokrāti, kuri savu priekšstatu robežās skaidri zināja, ko grib. Visā, ko viņi darīja, tie nekad neaizmirsa paši sevi. Tomēr tur tika prasīta arī stingra disciplīna un sajēga, turklāt partija arī gatavoja un trenēja cilvēkus darbam politikā. Protams, TP īstenoja virkni nozīmīgu un grūtu reformu; taču tieši tas arī radīja viņiem pašnāvniecisko pārliecību, ka partijai ir pa spēkam jebkura afēra. Šajā ziņā politika patiešām bija interesantāka TP laikos. Tā bija ne tikai nekaunīgāka, bet arī saturīgāka – kaut arī konkrētais saturs reizēm bija morāli visai apšaubāms.

Un tad pienāca ekonomiskā krīze, krusta karš pret oligarhiem, starptautiskie aizdevēji, iekšējā devalvācija un, atvainojiet par izteicienu, “veiksmes stāsts”. Valdības, kas šajā posmā veidojās, bija krietni brīvākas no dažādiem interešu konfliktiem. Tomēr vienlaikus tās bija “reģentu valdības”, kuras it kā valdīja kāda cita vietā. Tam ir divi iemesli. Vispirms, Latvijas valdības iespēju koridors būtiski sašaurinājās – gan hroniska un sistēmiska naudas trūkuma, gan pieaugošas ārējas uzraudzības dēļ. “Jaunajos laikos” vairs nav iespējams nopietni domāt nedz par novadu reformas turpināšanu, nedz par specdienestu uzraudzību – tās ir politiski grūtas lietas, kuras varēja būt politiskajā dienaskārtībā pirms desmit gadiem, bet ne šodien. Otrkārt, Vienotības vadītās valdības raksturoja pavisam cits darba stils: šai partijai vairāk rūpēja sabiedriskās domas konsenss nekā konsenss partijas iekšienē. Turklāt arī socioloģiskais profils bija cits. Te vairs nebija Gundara Bērziņa tipa raupjo piensaimnieku, bet gan briļļaina pilsētas inteliģence ar izteiktu sieviešu īpatsvaru, kurai dikti patika šausmināties par Ata Slaktera angļu valodu. Pie varas nākot Vienotībai, valdībā mainījās ne tik daudz ideoloģija, cik personāži – un tas izšķīra daudz ko. Jaunās valdības vairāk uzmanības veltīja tam, lai pielabinātos “pareizajiem” medijiem un taisītu publiskas razborkas ar koalīcijas partneriem, mazāk tam, lai panāktu konkrētu rezultātu.

Un te nu mēs nonākam pie dihlofosa. Protams, politika šodien nav kļuvusi mazāk skaļa. Gluži pretēji, īsti un sagudroti skandāli mums birst ik dienas kā no pārpilnības raga. Taču tie lielākoties mūs dara vienīgi grūtsirdīgus. Arī paši to dalībnieki atstāj nodzīta cirka zirga iespaidu, kurš, jau gadiem izpildot vienu un to pašu deju, it kā saka skatītājam: “Nu, jūs jau saprotat. Es pats jau neko, man tā vienkārši ir jādejo.” Vētrainās diskusijas lielākoties notiek vai nu par jautājumiem, kur īsti nav ko lemt, vai par jautājumiem, kur jau iepriekš zināms, ka neviens neko neizlems. Pie pirmās kategorijas pieder bēgļu jautājums, visi kaut cik pieskaitāmie sarunas dalībnieki patiesībā saprot: ņemot vērā mūsu ārējās drošības problēmas, mēs diez vai jebkad spēsim parādīt Eiropai to vidējo pirkstu, par kuru tiek tik daudz sapņots. Pie otrās savukārt pieder dīkās runas par vērienīgām reformām nodokļos, vēlēšanu sistēmā, veselībā vai augstākajā izglītībā, kur visi iesaistītie apzinās: līdzko lieta sāks drusku smaržot pēc petrolejas un Latvijas Avīze vai žurnāls Ir par gaidāmo reformu nopublicēs kādu kritisku rakstu, nekas netraucēs kādam no “partneriem” noraut stopkrānu – protams, tikai sabiedrības interešu vārdā. Galvenais pārmaiņu katalizators joprojām atrodas ārpusē – NATO ar diviem procentiem, OECD ar valsts uzņēmumu pārvaldību un korupcijas apkarošanu, ES ar zinātnes konkurētspēju u.tml. Savukārt pašmāju diskusija nekādas pārmaiņas ģenerēt nespēj. Tādēļ arī publiskā politika kļūst arvien skaļāka, bet garlaicīgāka.

Politikai kā publiskai izrādei pievērstā uzmanība dažādās valstīs ir atšķirīga. Politologs Filips Šmiters savulaik teicis, ka stabilās demokrātijās politikai neizbēgami jākļūst garlaicīgai, jo visi principiālie jautājumi tajās ir jau atrisināti. Tam var piekrist arī tādēļ, ka stabilās demokrātijās politiķi visbiežāk ir kļuvuši tik politkorekti nolaizīti, ka viņu publiskajās izpausmēs velti meklēt kaut ko oriģinālu un asprātīgu. Tādēļ nav brīnums, ka publiskā politika var būt aizraujošāka tieši autoritārās valstīs, kā Krievija, vai jaunās, haosa un konfliktu pārņemtās demokrātijās, kā Ukraina. Savukārt Latvijā mēs pašlaik vērojam kādu citviet jau pazīstamu procesu, proti, politiskās “diskusijas” pieaugošu atkabināšanos no reālā politikas satura. Recepte ir vienkārša: ir jārada troksnis, kas apslēptu reālu pārmaiņu neesamību, pat to neiespējamību. Tādēļ mutīgais Gundars Bērziņš var tīri labi kalpot par iepriekšējās, vecās ēras iemiesojumu. Jauno ēru turpretī iemieso Artuss Kaimiņš.

Raksts no Maijs 2016 žurnāla