Tuvāk grieķiem

Cilvēkam, kas iemācās kādu reti lietotu vai pat vispār nelietotu valodu un pieņem lēmumu dzīvot dzimtenē kādā attālā Eiropas nostūrī, kur ziemas ir aukstas un pāris miljonu iedzīvotāju pikti un savrupi cīkstas ar ikdienas raizēm, ir vairākas iespējas: 1) apgūto aizmirst uzreiz; 2) apgūto aizmirst pamazām, pie izdevības sarunājoties mājās ar kaķi; 3) atrast kādu citu cilvēku, kuru piemeklējis līdzīgs liktenis, paņemt grāmatu, kas sarakstīta šajā valodā, un pierunāt šo cilvēku vienmuļās pēcpusdienas pavadīt kopā, lasot un cenšoties saprast grāmatā uzrakstīto. Divatā to labāk darīt tāpēc, ka: 1) vienatnē ļoti grūti saņemties; 2) skolā mācīja, ka divas galvas gudrākas par vienu; 3) vientulība ir smaga cilvēces slimība, un visa veida pasākumi, kas veikti tās mazināšanā, atzīstami par slavējamiem.

Šis būs stāsts par to, kā mēs ar Aiju van Hofu (viņa iepriekš bija pazīstama Kentaura lasītājiem kā Epikūra tulkotāja Aijas Miškine) pirms diviem gadiem sākām lasīt un tulkot Hipokratu.Par neapzinātajām izvēlēm un darba kārtību

Kaut esam pielikušas zināmas pūles, mums nekādi neizdodas atcerēties, kāpēc no grieķu prozas dāvanu maisa izvēlējāmies tieši mīklainos medicīniskos tekstus, kuru izdevumi turklāt nereti ir bibliogrāfisks retums. Iespējams, šīs izvēles neapzinātie motīvi varētu būt šādi: pirmkārt, Aija gadiem ilgi bija strādājusi Medicīnas vēstures muzejā Reto grāmatu fondā un pārkārtojusi plauktos šādus tādus materiālus par seno ārstēšanas mākslu. Otrkārt, pati biju lasījusi, ko Sokrata skolnieks Ksenofonts raksta par grieķu zaldātu kaitēm, un man tas patika. Piemēram, Kīra armijas kareivji bija apsaldējuši kājas un sēdēja sniegā, atsacīdamies doties tālāk. Bet tas bija gluži kā Poruka stāstā par Cibiņu — manas bērnības murgaino nakšu pastāvīgo viesi, kas ziemas spelgoņā aizmiga vissaldākajā miegā zem egles. Treškārt, mums abām (sevišķi Aijai) pakrūtē bija samilzis īgnums par to, ka Rīgas seno grieķu cienītāju pulciņš lasa galvenokārt tikai Platonu, bet par mazpazīstamu vēsturnieku — skribentu, retoru vai dakteru –– sacerējumiem vienīgi smīkņā. Un, visbeidzot, šķiet, ka pašu asinsradinieki (Aijas vecāki un mani vecvecāki) mūsu nākšanu pasaulē bija apvijuši ar cerībām, ka viena vai otra izaugsim par izslavētām praktizējošām ārstēm vai vismaz māsiņām, bet esam šīs cerības pievīlušas.

Tāpat nevaram atcerēties, kurā brīdī kolektīvā lasīšana pārvērtās par kolektīvu tulkošanu ar tālā nākotnē projicētu sapni izdot grāmatu. Liekas, ka kādā dienā uzradās nepieciešamība veiksmīgi atrastu tulkojuma variantu pierakstīt, lai nākamajā reizē tas nebūtu jāizdomā no jauna. Lietderīgo izklaidi laika gaitā esam mehanizējušas, tekstu pavairošanai atjautīgi izmantojot faksa aparātu un piemērojot Aijas holandiešu, bet mana franču datora klaviatūru latviešu burtiem. Ātri apķērāmies, ka ir pilnīgi neauglīgi kopīgi pavadīt stundas, strīdoties par loģiskāko vārdkopu sakārtojumu teikumā vai arī, kurš apstākļa vārds latviskojumā skanētu labāk — “uzreiz” vai “tūlīt”, “ātri” vai “steidzīgi”, jo parasti mums ne vienai, ne otrai nav labāku argumentu par “es tā nekad nesaku” un “tas izklausās galīgi stulbi”. Turpretī meklēt kolēģes tulkojumā pārprastus grieķu izteicienus, tautoloģismus vai vienkārši pareizi salikt komatus kvalifikācijas (un pašapziņas) celšanai ļoti nāk par labu. Liekas, ka tieši tāpēc cilvēki ar vislielākajām aizdomām skatās uz dzejoļu sacerēšanu grupā, bet ir ļoti apmierināti, ja kāda liela tulkojuma, piemēram, Bībeles, izstrādāšanai tiek nodarbināts vesels institūts.

Runājot par savstarpējo attiecību ētiku, pretējā viedokļa respektēšanu vai parastu pieklājību, konflikta situācijās pieturamies pie vienkārša likuma: kaislības strīdā drīkst sasniegt, bet nedrīkst pārkāpt kritisko robežu, aiz kuras sekas varētu kļūt nelabojamas. Kad man liekas, ka esmu pārāk necienīgi izturējusies pret biedrenes tulkoto tekstu, savam variantam pievienoju piebildi Nothing personal [1. Nekas personīgs (angļu val.) ] , viņa savukārt līdzīgos gadījumos Post Scriptum uzraksta kādu sirsnīgu teikumu par saplaukušajām pavasara puķītēm.

Hipokrats un viņa raksti

Par pašu Hipokrātu pateikšu dažas vienkāršas patiesības, kaut gan ārstu zvēresta sakarā visi par viņu jau būs dzirdējuši. “Medicīnas tēvs” dzimis Kosas salā 460. gadā p.m.ē. un tātad ir 33 gadus vecāks par Platonu. Zināms, ka viņš vadījis vienu no grieķu ārstu skolām, apceļojis Jonijas piekrastes pilsētas, nodarbodamies ar cilvēku dziedināšanu, un uzrakstījis dažus rakstus par ārstēšanas mākslu. Katrā ziņā jau savu laikabiedru acīs Hipokrats bija slavenākais un novatoriskākais grieķu ārsts, kurš izstrādājis jaunu filozofiski medicīnisku teoriju par cilvēka uzbūvi. Tas pats Platons piemin Hipokrata metodi dialogā Faidrs. No Sokrata un Faidra vārdu apmaiņas var izlobīt, ka, saskaņā ar Hipokratu, nav iespējams izzināt “ķermeņa dabu”, iepriekš neizzinot “visa dabu”. Par to, ko šajā tekstā nozīmē “viss”, dedzīgi strīdējās jau antīkajā pasaulē, un iespējamie atbilžu varianti ir vismaz četri: 1) viss dabā pastāvošais vai visums; 2) viss cilvēka ķermenis tā kopumā; 3) cilvēka dvēseles un ķermeņa vienība; 4) jebkāds izpētes priekšmets, apskatīts kopumā.

Īsi sakot, drošu ziņu par Hipokratu, tāpat kā par Homēru, ir ļoti maz, un uz leģendārajiem nostāstiem vēsturnieki skatās ar vislielāko skepsi. Ja jūs rakstītu šī ārsta biogrāfiju, ko jūs domātu par šādu stāstiņu, kas turklāt sarakstīts vismaz četrus gadsimtus pēc viņa nāves?

Hipokrats esot bijis tik slavens, ka Abdēras pilsētas iedzīvotāji viņu uzaicinājuši dziedināt savu pilsoni filozofu Dēmokritu, kurš par visu tikai smējies un kuru tie attiecīgi uzskatījuši par traku. Tā nu Hipokrats vienam draugam uzticējis savas mājas pārvaldīšanu un sievas pieskatīšanu, no otra drauga aizņēmies laivu, rizotomam [2. Burtiski — saknīšu griezējs (grieķu val.).]  Kratevam lūdzis pagādāt vajadzīgās zāles vājprāta ārstēšanai un ieradies pie skumju nomāktajiem abdēriešiem. Viņš atradis ķiķinošo Dēmokritu sēžam strauta malā zem platānas. Apkārt viņam mētājušās grāmatas un uzšķērsti dzīvnieki, jo filozofs tieši tobrīd rakstījis grāmatu par trakumu. Pēc nopietnas sarunas Hipokrats atklājis, ka Dēmokrita smiešanās nepavisam nav plānprātības izpausme, bet gan augstākā viedība, jo patiesībā filozofs smējies par cilvēku muļķību.

Jokus metot pie malas, paši sengrieķu medicīniskie traktāti vienmēr tikuši lasīti ar vislielāko nopietnību. Rietumu pasaulē tie ir vissenākie teksti, kas pretendē uz “zinātnisku” un “racionālu” fizioloģisko procesu izskaidrojumu, lai cik apnikuši un nodrāzti būtu šie apzīmējumi. Slimības cilvēkiem piemetoties nevis dievu atriebības rezultātā, bet gan tāpēc, ka strauji mainījušies gadalaiki, ka ļaudis piekopuši nepareizu uztura režīmu vai arī nelaikā un pārlieku intensīvi nodarbojušies ar vingrošanu.

Tomēr arī šī mantojuma saglabāšanai Hipokrata slava vairāk kaitējusi nekā bijusi svētīga. Proti, Aleksandrijas ārsti, kas no Grieķijas pārveda veselu medicīnas bibliotēku, visus rakstus bez izņēmuma parakstīja ar Hipokrata vārdu. Pat pieņemot, ka Hipokrats bija nepārspēts grafomāns un varēja sarakstīt vairāk nekā 60 izvērstus traktātus, materiāla saturs nekādi neļauj tos piedēvēt vienam cilvēkam. Tajos izklāstīti pretrunīgi uzskati par cilvēka uzbūvi un pareizajiem ārstēšanas paņēmieniem. Piemēram, par to pašu humorālo jeb šķidrumu teoriju, no kuras esam aizguvuši mācību par temperamentiem. Vienā traktātā teikts, ka četri šķidrumi ar pamatīpašībām — karsts, auksts, slapjš vai sauss, kuru daudzums ķermenī palielinās atkarībā no gadalaika, ir asinis, flegma, žults un ūdens. Citā vietā toties apgalvots, ka tie ir asinis, flegma, melnā žults un dzeltenā žults. Par humorālo teoriju domājot, interesanti vērot, kādā veidā seno grieķu pārliecība, ka cilvēka veselība un slimība ir atkarīgas nevis no cietajām ķermeņa daļām, bet gan tieši no šķidrumiem, kas tajā pārvietojas, pēdējos gadsimtos medicīnā atkal kļuvusi aktuāla. Modernās slimības ir tik viltīgas, ka ļaudis šobrīd galvenokārt uztraucas tieši par savu asiņu vai limfas sastāvu un visvairāk baidās, ka tik kāds viņiem neaizdod pāris lāsītes savu velnišķo izdalījumu.

Tādējādi, kaut arī izdevēji turpina grieķu medicīniskos rakstus saukt par Hipokrata darbiem, šis krājums ir dažādu ārstu skolu pētījumu apkopojums, kas tapis vairāku paaudžu laikā. Patiesību sakot, pat nadzīgie romieši vairs nezināja, kurus darbus sarakstījis pats Hipokrats. Neskaidrības tomēr netraucēja katrā izdevīgā gadījumā atsaukties uz Hipokrata autoritāti. Tā bija tik neapšaubāma un tik paliekoša, ka 1628. gadā, kad angļu fiziologs Viljams Hārvijs atklāja nu jau gandrīz pašsaprotamo asinsrites mehānismu, par kuru grieķi neko nezināja, atklājums tika apkarots Hipokrata vārdā.

Ar ko slimoja senie grieķi

Lai tulkojums būtu veiksmīgs, vispirms tulkojamais teksts jāsaprot. Pretēji šķietamajam, jāsaprot ne tikai kādi augstas pilotāžas filozofiski vai teoloģiski pārspriedumi par dvēseles sastāvdaļām, bet arī konkrēti un uzskatāmi parādību apzīmējumi.

Hipokratiskajos rakstos minēti ap 200 slimību nosaukumi, un gandrīz visi tie vairāk vai mazāk pārveidotā formā tiek lietoti mūsdienu medicīniskajā terminoloģijā. Tomēr tieši slimību nosaukumu saprašana un iztulkošana ir sarežģītākais uzdevums pat speciālistam. Gandrīz visi tie kardināli mainījuši, sašaurinājuši vai paplašinājuši savu nozīmi. Pirmoreiz lasot Aforismus, kur bieži uzskaitītas ļaudīm uzbrukušās kaites, mums ar Aiju šķita, ka nemaz nav nepieciešams mācīties grieķu valodu, lai saprastu, ko tās apzīmē. Piemēram, kopīgi izburtojam sekojošu grieķu vārdu virteni: koma, pleuritis, lepra, apopleksia, asthma, ischias, arthritis, cholera, spasmoi, dysenteria, glaukosis, [3. Šeit un turpmāk grieķu vārdi doti latīņu transkripcijā.] un nopriecājamies, cerēdamas, ka te mums nebūs nepieciešama vārdnīca. Diemžēl ātri noskaidrojas, ka ar “komu” ārsti domājuši spēcīgu miegainību, ko nekādā gadījumā nepavada apziņas zudums, jo teikts, ka slimnieks “komas” stāvoklī bija izslāpis un prasīja padzerties. Par “pleirītu” šodien sauc plaušu plēves iekaisumu, bet grieķi šo orgānu nepazina un par “pleiru” dēvēja vienkārši rumpja sānus. Tāpat ar “lepru” viņi apzīmēja dažādas labdabīgas dermatozes un nesaistīja šo kaiti ar “locekļu trūdēšanām” vai “kaunuma nopūšanām”, kuras piemin citur. Vēl ļaunāk ir ar “holeru” — kādu sērgu, kas hellēņiem izraisīja vemšanu, caureju un krampjus, taču to nevar uzskatīt par akūto infekcijas slimību, ko ierosina Vibrio comma un kas Eiropā no Indijas tika ievazāta tikai 19. gadsimtā. Un tā tālāk.

Nebaidoties mulsināt izglītoto lasītāju, angļu, vācu un franču tulkotāji terminoloģijas grūtības vienkārši apiet. Grieķu vārdus tie precīzi pārraksta savā alfabētā, labākajā gadījumā liekot tos pēdiņās, un tad izdevumam beigās pievieno garu vārdiņu indeksu. Tajā paskaidrots, ka ar “angīnu” nepavisam nav jāsaprot “angīna”, bet jebkādas izcelsmes elpošanas traucējumi, un, izlasot par “epidēmiskām” slimībām, jāzina, ka patiesībā tās ir “endēmiskās” slimības.

Daudziem šiem gaišajiem prātiem dzīves lielākā kaislība ir grieķu ārstu “kļūdu” labošana un retrospektīvās diagnozes uzstādīšana mūsdienu terminos. Piemēram, kādu aprakstītu slimību, ko grieķi, diagnozi nosakot pēc pacienta pirmsnāves delīrija murgiem vai nesakarīgās muldēšanas, sauca par “frenītu”, tekstu komentētāji, balstoties uz citām minētajām pazīmēm, atpazīst kā akūtu malārijas gadījumu ar apziņas un artikulācijas traucējumiem pēdējā stadijā.

Ar kāda tipa neirozi vai psihozi sirga Mēdeja vai Faidra, kāda tieši bija gangrēna, kas saēda Filoktētam kāju? Un kurš biogrāfs gan nealkst noskaidrot, vai Roterdamas Erasms nomira no sifilisa un Gijs de Mopasāns — no demences izraisītas paralīzes?

Tomēr pretrunīgie rezultāti, pie kuriem nonāk antīko tekstu skaidrotāji, ar laiku likuši šaubīties par pašas pieejas pamatotību. Izvēloties slavenāko piemēru, vēsturnieka Tukidīda aprakstītais Atēnu “mēris” 430. gadā p.m.ē. ticis diagnosticēts šādi: 1) bakas; 2) buboņu mēris; 3) skarlatīna; 4) masalas; 5) tīfa drudzis; 6) kāds no tīfveidīgiem drudžiem; 7) ergotisms; 8) vienlaikus vairākas slimības; 9) izzudusi infekcijas slimība, kuras noteikšana mūsdienu terminos nav iespējama. Jaunāko atklājumu gaismā pēdējais slēdziens liekas visticamākais. Slimības, it sevišķi, epidēmiskās divu gadu tūkstošu laikā ir mainījušās. Dažas ir izzudušas, citas nākušas vietā, līdzīgi kā ik pēc pāris gadiem pārveidojas gripas vīruss, hepatīti soļo uz priekšu pa alfabētu un nez no kurienes uzradušies AIDS vai leģionāru slimība. Pat ja atēnieši nomira ar mēri, šis mēris nebija līdzīgs ne Kamī aprakstītajam, ne tam, ko daži nelaimīgie saņem aploksnēs pa pastu.Tulkotāju raizes

Nolemjot hipokratiskos rakstus nevis pārrakstīt, bet gan iztulkot, jāizpilda divi uzdevumi: jārūpējas, lai vilks būtu paēdis un kaza — dzīva. “Vilks” te būtu latviešu lasītājs, bet “kaza” — senie grieķi. Kāda laime, ka mums latviešu valodā ir tādi brīnišķīgi un skaidri vārdi kā “mēnešreizes” un ka mēs varam teikt “viņam bija nemierīgs vēders”, jo šie izteicieni precīzi atbilst grieķu lietoto vārdu jēgai un ir visiem saprotami. Tāpat nav pamata “ādas” vietā teikt “epiderma” un “slimības pazīmju” vietā — “simptomi”. Plaušu tuberkulozes slimniekus, gremdējoties romantiskās atmiņās par Hamsuna Viktoriju, saucam par “dilstošajiem” un pašu slimību — par “dilšanas kaiti”. Balstoties uz grieķu vārdu etimoloģiju, esam izgudrojušas pat tādas patoloģijas, kā “kakla žņaudzējs” un “glumā caureja”. Tā kā nav izdevies satikt latviešu valodas filologu, kas varētu piedāvāt četrus skanīgus sinonīmus vārdam “ēde”, atstājam tekstā “ķērpi” un “baltās zvīņas”.

Tomēr būtu utopiski censties no tulkojuma pilnīgi izskaust svešvārdus. Vispirms, medicīnas studenti un mācītie vīri, kurus arī iekļaujam potenciālajā lektorātā, iebildīs, ka hipokratiskie raksti arī uzrakstīšanas brīdī bija specifiski un domāti profesionāliem ārstiem, tāpēc zināma sarežģītības pakāpe tekstā ir pieļaujama. Uz to atbildam, ka zinātniskās terminoloģijas lietošana vietumis varbūt padara lasāmvielu nopietnāku, bet konsekventi pie tās turēties tikpat nav iespējams, nekropļojot teksta jēgu. Kā negatīvu rakstu zinātniskošanas piemēru var minēt kādu franču 19. gadsimta paralēlo izdevumu. Tā autors vietās, kur grieķi saka “ķermeņa daļas”, tulkojumā ieviesa “orgānus” un tur, kur tie runā par “vēderā skraidošajiem vējiem” — “gāzes”. Organon, protams, ir grieķu vārds, bet pirms Aristoteļa tas netika lietots anatomiski — fizioloģiskā nozīmē. Un gaužām pamatoti. Grieķi gan pazina tādas lietas kā nieres, aknas vai liesu, bet šīs ķermeņa daļas tie nesaistīja ar noteiktu funkciju organismā. Tāpēc arī tiem nemaz nebūtu ienācis prātā tos saukt par “orgāniem”, jo organon grieķiski nozīmē “darba rīks”. Savukārt jēdziens “gāzes” medicīnas vēsturē parādījās tikai 17. gadsimtā.

No otras puses, ja neļaujam pavasara slimību uzskaitījumā lasītājam ieraudzīt “melanholiju”, bet iztulkojam to kā “melnās žults lēkmi” tikai tāpēc, ka melnā žults tai laikā vēl netika tieši saistīta ar depresiju vai splīnu, tad mums atkal liekas, ka tekstam esam nolaupījušas kādu dārgumu. Tāpat, ko darīt ar “paralizētajiem”? Piedāvāju teikt “stīvie”, bet Aija atbildēja, ka par stīviem kauliem un locītavām pukstot vai katrs otrais vecāks cilvēks, bet no paralīzes tur, protams, neesot ne vēsts.

Nopietnākais savstarpējais strīds līdz šim mums ir bijis par grieķu oura tulkojumu, jo vārds slimību aprakstos atkārtojas vismaz simt reizes. Sākumā visur to atveidojām kā “urīnu”. Man toties ļoti gribētos teikt “mīzali”, un šo nostāju pamatoju ar trim argumentiem: 1) “urīns” latviešu valodā ir pārāk medicīnisks un oficiāls termins; 2) “mīzalus” kā “urīna” latviskojumu mums piedāvā K. Rudzīša Medicīnas terminu vārdnīca, nākamajā šķirklī dāsni dodot arī iespēju “urīnpūsli” saukt par “mīzalpūsli”; 3) paliekot pie “mīzaliem”, mēs varētu tulkojumā “pieiet tuvāk grieķiem”, kas Aijai pašai tik ļoti patīk, jo “mīzalus”, atbilstoši grieķu oura, var lietot gan vienskaitlī, gan daudzskaitlī. Piemēram, “mīzals aprāvās” un “mīzali bija žultaini”. Aija turpretī izjūt pret šo vārdu mistisku nepārvaramu riebumu un manā sofistiskajā prāteļošanā pat neklausās. Vajag pārvarēt bailes no vārdiem, es viņai saku.

Vajag pārvarēt bailes arī no dīvainībām tulkotajā tekstā. Mēs taču neteiksim, ka kuņģis barību “sagremo”, ja viņi raksta, ka vēders barību “izvāra”.

Divas reizes par šādiem oriģināla uzlabojumiem no grieķiem pelnīti esam dabūjušas spērienu pa dibenu. Pirmoreiz tas bija par phlebes tulkošanu kā “asinsvadi”. It kā mēs būtu jau gana gudras, neļaudamas tekstā parādīties ne “vēnām”, ne “artērijām”, jo grieķi šo atšķirību nebija pamanījuši. Bet saukt tās visas par “asinsvadiem” izrādījās pretrunā ar viņu izpratni par “dzīslām”, kuras ķermenī pārvadā ne tikai asinis, bet arī gaisu, ūdeni un sēklas šķidrumu.

Otro reizi tikām nokauninātas par “ķermeņa galiem”. Grieķi mēdz teikt, piemēram, “ķermeņa gali bija auksti”, un mēs, gribēdamas tiem palīdzēt skaidrāk izteikties, visur tos iztulkojām kā “rokas un kājas”. Līdz brīdim, kad kādā aprakstā “ķermeņa gals” nepārprotami nozīmēja galvu.

Tā, lūk, ir ar grieķu miesas daļām un viņu slimībām.Pēcvārda vietā

Stāstam par Hipokrata lasīšanu ir viena morāle un viena zemlapas piezīme. Stāsta morāle ir tāda: “Tikai neiedomājieties, meitenes, ka esat gudrākas par senajiem grieķiem, jo jūs neesat.”

Savukārt zemlapas piezīmē ierunājas nabaga Cibiņš, kurš nosala zem egles. Viņš saka: “Ai, meitenes, jūs te uzjautrināties, bet jūs aizmirstat trīs nemainīgās esamības konstantes — Slimības, Ciešanas un Nāvi.” Un mēs viņam atbildam: “Nu ko tu, Cibiņ, kā gan mēs varētu par tām aizmirst? Bet zini, kāds bija pirmais grieķu izteiciens, ko mums lika iemācīties skolā? — Ko dievi mīl, tas mirst jauns.”