Ūdens kapi

Irāka lūgusi Vāciju, Šveici un Austriju neatbalstīt Turcijas plānus būvēt pretrunīgi vērtēto aizsprostu uz Tigras upes, paužot bažas, ka tas pasliktinās jau ta kritisko ūdensapgādes situāciju valstī.

LETA - Reuters, Bagdāde, 2009. gada 5. jūlijā

Ilisu dambi uz Tigras upes plāno celt netālu no vietas, kur satiekas Turcijas, Sīrijas un Irākas robežas. Tigra ir daļa no Divupes (Tigras un Eifratas) baseina, vietas, kur, iespējams, radusies modernā civilizācija. Te atrodas arī Hasankeifa - viena no vecākajām cilvēku apmetnēm ne tikai tagadējā Turcijas teritorijā, bet visā pasaulē. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka cilvēki šeit dzīvojuši jau pirms 12 000 gadu. Te bijušas mājas asīriešiem, grieķiem, romiešiem, bizantiešiem, arābiem, turkiem un visbeidzot kurdiem. Pilsētiņu grezno 16. gadsimtā celtā mošeja un daži eleganti mauzoleji, tās apkārtnē uzieti vairāki simti arheoloģijas pieminekļu. Ceļā uz Austrumiem šeit vairākas dienas uzturējies Marko Polo. Saglabājušās pat 1116. gadā celtā tilta, pa kuru viņš šķērsoja Tigru, drupas.
Ja celtniecību neizdosies apstādināt, 135 metrus augstais dambis būs pilnībā gatavs 2013. gadā. Applūdīs ap 400 kilometrus gara Tigras upes ielejas daļa, bet Hasankeifā līmenis celsies par 50 metriem - pietiekami, lai visa pilsētiņa pazustu zem ūdens. Dažas kurdu organizācijas apgalvo, ka vietējo iedzīvotāju piespiedu pārvietošana esot salīdzināma ar “genocīdu” un “etniskajām tīrīšanām”, turklāt dambja saražotā enerģija paredzēta pirmām kārtām turku apdzīvotajai industrializētajai valsts rietumu daļai. Pateicoties vietējās sabiedrības un starptautisko organizāciju spiedienam, pirms sešiem gadiem britu investori atteicās no dalības dambja projektā. Tomēr 2004. gadā Vācijas, Šveices un Austrijas būvfirmu konsorcijs piekrita finansēt apjomīgo projektu un jau paspēja izbūvēt nepieciešamos pievedceļus. Celtniecība gan tika apturēta 2008. gada decembrī - uz pusgadu, lai šajā laikā dotu varas iestādēm iespēju izpildīt dažas Pasaules Bankas izvirzītās ekoloģiskās un kultūrvides aizsardzības prasības. Turcijas valdība patiešām ir apsolījusi veikt apkārtnes arheoloģisko izpēti, bet dažus ievērojamākos arhitektūras pieminekļus pārcelt uz īpaši izveidotu “kultūras parku” un pat piešķīrusi šim mērķim finansējumu 30 miljonu eiro apmērā. Taču Stambulas Tehniskās universitātes arhitektūras profesors Zeineps Ahunbejs kādā intervijā ir teicis: “Nav iespējams vienlaikus pārvietot un saglabāt Hasankeifu”. Manuprāt, šādi “saglabāti” pieminekļi tomēr ir zaudējuši vismaz daļu no savas vērtības, vismaz no psiholoģiskās noteikti. Ēģiptē es tā arī nekad neesmu aizbraucis apskatīt sazāģēto, pārcelto un atkal salipināto Ramzesa II celto templi Abu Simbelā Nasera ezera krastā.
Bet Ilisu projektam piemīt arī ģeopolitiskā dimensija. Jaunais dambis ļautu centrālajai valdībai Ankarā ne tikai nostiprināt savu klātbūtni šajā separātiskajā Turcijas daļā, bet arī - un tas šajā projektā laikam ir ļoti svarīgi - kontrolēt ūdens resursus Irākas ziemeļos, kur pēc Sadama valdības krišanas izveidojās kaut kas līdzīgs kurdu kontrolētai pseidovalstij ar centriem Mosulā un Kirkūkā. Tieši no šejienes nāk vislielākā palīdzība Turcijas teritorijā karojošajiem kurdu partizāniem (bet varbūt teroristiem?), tieši šeit savu ceļu uz satelītuztvērējiem sāk desmit kurdu televīzijas kanālu signāli, kas uzverami visā Tuvo Austrumu reģionā. Turcijas Kurdistānā satelīta šķīvis šodien grezno pat visnabadzīgākās mājeles jumtu. Pilsētās, kur ap 90 % iedzīvotāju ir kurdi, šajā valodā (kas no turku valodas ir tikpat tāla kā latviešu) joprojām nav neviena uzraksta. Tiesa, vismaz par kurdu dziesmu atskaņošanu kafejnīcā kriminālatbildība vairs nedraud. Nenoliedzami, no iecerētā projekta Turcijai būs saimnieciskie ieguvumi - jaunas darba vietas, prognozējami ūdens resursi izkaltušajai Austrumanatolijas stepei un elektroenerģija. Pēc formāliem fizikāli ķīmiskiem kritērijiem tā ir vistīrākā, visatjaunojamākā enerģija - un vienlaikus ar vispostošāko ietekmi uz pašas upes ekosistēmu un apkārtējo kultūrvidi.
Tikai, nonākot tādās vietās kā Hasankeifa, var saprast, kāda cena tiek maksāta par šādu “attīstību”. Es apmeklēju Hasankeifu 2008. gada augustā, kad apceļoju kurdu apdzīvoto Turcijas austrumu daļu. Man šī pilsētiņa ir viena no neparastākajām vietām uz pasaules, viena no tām, kur gribētos atgriezties - ja vien būs uz kurieni. Tigras upe šeit ir tikai nedaudz lielāka par Ventu Kuldīgā un vietumis tek cauri vairākus desmitus metru dziļam klinšu kanjonam. Tās krastos ganās pīles un zosis, bet vakaros gani no palieņu pļavām dzen mājās aitu un kazu ganāmpulkus; pastorālā idille var pazust jau pēc dažiem gadiem.
Esmu redzējis applūdināto baznīcu smailes Volgā un Nasera ezera ūdenskrātuves mirušos krastus Ēģiptē, kur būs vajadzīgi gadu tūkstoši, lai tuksnešainajā krastā izveidotos kaut kas līdzīgs augsnes kārtiņai. Man arī pieder vairākas vecas pastkartes ar iekopētiem parakstiem “Daugava pie Kokneses”. Tajās no dažādiem rakursiem attēlotas Kokneses pilsdrupas augstajā upes krastā. Pastkartēs redzamā upe ir dzīva, bet šodien tumšie Daugavas ūdeņi pie Kokneses šķiet miruši, ja nu vienīgi spējat iztēloties, ka kaut kur četrdesmit metru dziļumā savas ūsas kustina milzu sami. Esmu sastapis cilvēkus, kuri ir redzējuši Staburagu - kopš Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzpludināšanas jau pagājis gandrīz pusgadsimts, bet raudošā klints viņu atmiņās ar katru gadu kļūst aizvien augstāka un skaistāka - varbūt tieši šo “izaugsmi” vajadzētu uzskatīt par mierinājumu?
Paradoksāli - jo vairāk vide “sakārtota” un “attīstīta” (un tātad “skaisti” noasfaltēta, nobruģēta un aizdambēta), jo lielāka varbūtība izcelties īstiem, neprognozētiem plūdiem, kā tas nu jau gandrīz katru gadu notiek Viduseiropā. Bet, ja dabiskiem paliem un plūdiem piemīt mežonīga dzīvība, tad appludinātā teritorija izstaro kaut ko līdzīgu kapsētas mieram. Šis ūdens ir kapsētu kapsēta, jo savā dzelmē slēpj varbūt simtiem kapulauku. Tas ir arī kā svaigi aizbērts kaps, pilns ar atmiņām un nepelnītu zaudējumu sajūtām. Daudzas nūbiešu ģimenes Ēģiptē glabā savu zudušo māju fotogrāfijas “tur un pirms tam” - Nīlas ielejā pirms Asuānas dambja uzcelšanas. Ja cilvēka nāve ir neizbēgama un tātad ir dabiska lieta, tad aizdambējuma varēja arī nebūt.
Jau pirms vairākiem gadu desmitiem futurologi izteica prognozes, ka nākotnes karu mērķis būs naftas lauku un saldūdens resursu iekarošana. Visā pasaulē paredzama jaunu dambju celtniecība, lai noturētu un neatdotu šo dārgumu kaimiņam. Dambju būve uz Nīlas upes Sudānā un Etiopijā var izsaukt katastrofālu ūdens trūkumu pārapdzīvotajā Nīlas ielejā Ēģiptē, izraisīt badu un pat padarīt upi nederīgu kuģošanai.
Savulaik Daugavpils HES celtniecību izjauca PSRS sabrukums un toreizējā ekonomiskā krīze. Zīmīgi, ka runas par tās būvniecības atsākšanu atjaunojās “treknajos gados”. Tagad gan tās atkal ir pieklusušas un gaida “labākus laikus” - ja līdz tam baltkrievi jau nebūs pārvērtuši mūsu “enerģētikas likteņupi” par sīku tērcīti.