Un kāpēc gan lai Albēru Kamī nebūtu novākusi KGB?

“Franču rakstnieka un filozofa Albēra Kamī nāve, iespējams, nebija nejauša – kā vēsta itāļu laikraksts Corriere della Sera, ir pamats domāt, ka Kamī kļuva par Padomju Savienības Valsts drošības komitejas (VDK) organizētas slepkavības upuri. Albērs Kamī gāja bojā autokatastrofā 1960. gada 4. janvārī 46 gadu vecumā.”

LETA, 8. augusts

Albēra Kamī nāve 1960. gadā Francijai, visai literatūras un filozofijas pasaulei bija traģēdija. Tā nāca visiem negaidīti, tikai divus gadus pēc triumfa, kad Kamī piešķīra Nobela prēmiju literatūrā. Arī viņa filozofa sniegums tobrīd bija pašā daudzsološākajā zenītā.

Tieši tāpēc tagad, pusgadsimtu vēlāk, medijos tik pamanāmi jaunu atbalsi gūst kādreiz jau ieskanējusies teorija jeb versija – Kamī bojāeja autokatastrofā nav bijusi nejaušība, bet gan KGBaģentu roku darbs.

Par šādu loģisku īsti līdz galam nekad neatbildēta jautājuma atmodināšanu sabiedrības apziņā ir jāpateicas literāri un politiski vērīgajam itāļu intelektuālim, dzejniekam Džovanni Katelli. Tieši viņš aicina pievērst pienācīgu uzmanību kādam it kā necilam faktam. Katelli ir “tikai” pamanījis, ka no čehu disidenta, dzejnieka un tulkotāja Jana Zabranas Itālijā izdotās dienasgrāmatas “Visa dzīve” tulkojuma pazudusi kāda neliela, bet nebūt ne maznozīmīga pasāža. Čehu izdevumā šis izteiksmīgais sižets ir saglabāts. Tajā vēstīts par (acīmredzot, PSRS apmeklējuma laikā 60. gados) bijušu Jana Zabranas tikšanos ar kādu vārdā nenosauktu informantu, padomju specdienestiem un augstākajiem varas ešeloniem tuvu piekļuvušu “vīrieti, kurš ļoti daudz zināja un kuram bija ļoti informatīvi avoti”. Noslēpumainais vīrietis X tad arī izstāstījis Zabranam par KGB iesaistes veidu Albēra Kamī nogalināšanā. Zināmas personas, arī no literātu aprindām, uzreiz, protams, saceļ pret neseno Džovanni Katelli publikāciju laikrakstā Corriere della Sera skaļus, bet aizkustinoši niekkalbīgus iebildumus. “Kamī gadījuma” izkritums tulkojumā, rau, principā esot “maznozīmīgs”, varbūt tā bijusi tikai “tehniska kļūme”, sagadīšanās, “uzmanības paslīdējums” un tamlīdzīgi. Tā teikt, “Visa dzīve” bez tā visa var arī iztikt... Kaut gan katram ir elementāri skaidrs, ka viss bez daļas nav viss. Un var rasties jautājums par cenzūru. Bet, turpinot iespējamā nozieguma sižetu, – Jans Zabrana savā autobiogrāfijā atstāsta “vīra X” pausto: Albēra Kamī “novākšanas” akcijā KGB aģenti manipulējuši ar kādu īpašu ierīci, kas iedarbojusies, sabojājot riepu Kamī drauga un izdevēja Mišela Galimāra vadītajai automašīnai, kad tā sasniedza noteiktu, lielu, viņiem liktenīgu ātrumu. Manuprāt, interesantākais, bet arī neviennozīmīgākais Zabranas atstāstītajā ir viņa nez kādēļ nemazām neapšaubītais “informētā vīra” apgalvojums, ka “pavēli deva pats personīgi [Dmitrijs Trofimovičs] Šepilovs – kā reakciju uz [..] rakstu 1957. gada martā”. Šajā rakstā Albērs Kamī tieši padomju ārminim Šepilovam uzvēla īpašu nozieguma vainu par “Ungārijas asinspirti” – par Maskavas lēmumu nosūtīt padomju karaspēku Ungārijas tautas antikomunistiskās sacelšanās apspiešanai. Te nu vēl gribu papildus precizēt, piebilst, paskaidrot un arī iebilst.

Šis D. T. Šepilovs (1905–1995), protams, savā laikā bija ietekmīga persona, Pravdas galvenais redaktors (1946–1947, 1952–1956), viņš īpaši strauji kāpa pa karjeras kāpnēm pēc Staļina nāves, tapa par PSKP CK sekretāru un CK Sekretariāta (tobrīd nesaukta par Politbiroju) kandidātu. Viņš bija PSRS ārlietu ministrs no 1955. gada jūnija līdz 1957. gada februārim. 1957. gada jūnijā kopā ar t.s. Molotova, Kaganoviča, Maļenkova “antipartejisko grupu” uzstājās pret PSKP līderi Ņikitu Hruščovu, cenšoties to gāzt partijas CK plēnumā.

Pēc mēģinājuma neveiksmes Šepilovs spēji krita politiskā nežēlastībā, tika izsūtīts “uz stalli”, – uz Kirgīziju par Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktoru. Par tālāko viņa dzīves gaitu maz zināms, izņemot anekdoti par “cilvēku ar visgarāko uzvārdu Padomju Savienībā”. (Jo gadiem ilgi oficiāli visur tika tūkstoškārt atkārtots – antipartejiskā grupa “... un Šepilovs, kas tiem pieslējies”.) 1960. gadā viņam atņēma arī PSRS ZA korespondētājlocekļa nosaukumu. Toties togad Šepilovs tika atsaukts atpakaļ no kirgīzu stepēm uz Maskavu un līdz 1982. gadam strādāja Ministru padomes Galvenās arhīvu pārvaldes zinātniskās izdevniecības nodaļā.

Ņemot vērā Šepilova stāvo kritienu lejā uz visai zemu garnitūru padomju sistēmā, ir tiešām neiespējami iedomāties, ka viņš “personīgi” būtu varējis dot kādu pavēli, rīkojumu, – pie tam viņam nepakļautajai KGB, lai izveidotu un nosūtītu “slepkavotāju komandu” atriebības diversijas veikšanai pret prominento “ļaunrakstītāju” Albēru Kamī. Kad, kādā veidā, un no kurienes? No sava “staļļa”? Šādi īpaša rakstura lēmumi varēja tikt pieņemti tikai augstākajā Hrušcova “kolektīvās vadības” lokā. Citādi domāt nu būtu pilnīgākā hipošīzija. Dmitrijs Šepilovs, gan būdams PSKP oficiālā “orgāna”, laikraksta Pravda redaktors, gan tad, kad kļuva par vienu no galvenajiem Hruščova slepenā antistaļiniskā referāta 20. partijas kongresam veidotājiem, gan arī Ungārijas traģēdijas laikā, līdz pat 1957. gada sākumam, protams, strādāja stiprā saiknē ar KGB un tās vadītāju Ivanu Serovu. Bet padomju sistēmā viņš pat savos labākajos laikos tomēr vienmēr palika tikai augsta līmeņa izpildītāja, nevis pavēļu devēja statusā. Kamī bojāejas laiks slepeno dienestu sfērā bija vispirms jau Hrušcovam padevīgā (un no 1957. gada vasaras Šepilovu kā “pieslējušos” īpaši neieredzošā) Ivana Serova varas un speciālo ārzemju akciju laiks.

Tātad, saprātīgi vērtējot, varam atmest iespēju, ka (vēl) būdams ārlietu ministrs, t.i., laikā līdz 1957. gada februārim, Šepilovs patiešām ir devis pavēli nonāvēt Kamī, kurš gāja bojā trīs gadus vēlāk, autokatastrofā 1960. gadā. Galu galā Janu Zabranu dīvainā kārtā apgaismojušais “vīrs X” varēja būt mērķtiecīgs vai neapzināts dezinformētājs, vai arī brīdinātājs čehu inteliģencei sargāties, vai paša Zabranas iebaidītājs – ar Maskavas KGB grūti pamanāmo, bet ļaunos darbos izveicīgo “garo roku”. Itāļu dzejniekam Katelli savos atklājumos laikrakstam Corriere della Sera no sirds liekas, ka padomju specdienestiem (Šepilova figūru izslēgsim!) kā tādiem bija pietiekama motivācija fiziski likvidēt Kamī. Jo Rietumu intelektuāļi faktiski viņu bija atzinuši par īpašu, nesalīdzināmi dziļu izteikti skaidras, godīgas un patiesas politiskās valodas, politisko vērtējumu paudēju. 1951. gadā viņš publiski pasludināja, ka nepiekrīt Žanam Polam Sartram, paziņodams, ka nekad kā cilvēks un intelektuālis, nekādos reālos apstākļos nespēs ignorēt padomju sistēmas totalitāro būtību, padomju Gulagus. Pēc Ungārijas notikumiem, pēc Borisa Pasternaka un viņa “Doktora Živago” stingras aizstāvēšanas, pēc Nobela balvas saņemšanas un planetāra politiskā skaļuma balss iegūšanas Albērs Kamī padomju politiskā režīma acīs bija sevi pierakstījis “bīstami nevaldāmajiem”. Patiešām, Kremļa iedarbības līdzekļi pret tā laika asākajās aktualitātēs dzīvojošo “absurdo antikomunistu” Albēru Kamī, vienu no pašiem prominentākajiem un nesamierināmākajiem padomju režīma kritiķiem, neapturami un Maskavai pazemojošā veidā izsīka...

Atgādināšu, ka 1957. un 1959. gadā “liberalizējušies” padomju specdienesti “plānveidīgi fiziski likvidēja” divus savus politiskos pretiniekus, Ukrainas emigrācijas līderus Rietumeiropā – attiecīgi ideologu Ļevu Rebetu un Ukrainas Nacionālistu organizācijas (OUN) vadītāju Stepanu Banderu. Baltijā pazīstama VFR ministra noslepkavošanas mēģinājums gan izgāzās. Tomēr izdevušās operācijas pārliecināja (Aleksandru) Šeļepinu (KGB šefu 1958–1961 – B.D.) un Hruščovu, ka “atsevišķu personu noslepkavošanām arī turpmāk ir jāpaliek nepieciešamam elementam KGB darbībā aizrobežā ”.

Šodien, informācijas un maksimālas skaidrības meklējumu laikmetā loģisks un likumsakarīgs ir (paliek) jautājums: un kāpēc gan lai Albēru Kamī 1960. gadā nebūtu nogalinājusi KGB? Pagaidām neapšaubāmai atbildei uz šo jautājumu visi gali meklējami slēgtos specdienestu arhīvos un varbūt vēl pāris lieciniekos. Ja ne vispār jau ūdenī...