Urlas

Visos laikos ir bijuši iemīļoti vārdiņi, ar kuriem sabiedrības lielākā un veselīgākā daļa apsaukājusi minoritāros, neveiksmīgos, nesmukos un dumos. Bieži šim nolūkam ir izmantoti medicīniski termini, taču īpaši grūti izskaidrojamu popularitāti parasti iegūst vārdi, kuru izcelšanās pašiem lietotājiem kļuvusi par mīklu. Viens no pēdējā laikā saskarsmē ienāku­šajiem nievājošajiem apzīmējumiem ir “urla” — cilvēks, kura eksistence runātājā izraisa vāji slēptu riebumu, nožēlu un nedaudz arī bailes. Aptaujājot pašus runātājus, var konstatēt, ka šīs imaginārās sociālās grupas tēls ir spilgtāks par konkrētajā lietojumā aizskarto personu, nereti konkrēts adresāts vispār netiek izcelts un ar “urlām” tiek domāti “visi viņi”:

1. Jaunieši ar inteliģences neskartām sejām.
2. Urlas ir tas ļaunākais, kas var būt!!!!

It īpaši urlas necieš savādāk domājošos — t.i., visus, kas nav urlas. Urlas viens otram arī pārskaita ribas

un veido deguna reljefu, izretina zobus un tamlīdzīgi. Vienvārdsakot, idiņi.

Atceroties pagājušā gadsimta impēriskās dzimtenes leksikā ceļojošos līdzīga lietojuma lamuvārdus, jāpiemin “čurkas” (tumšādaini un mazizglītoti Vidusāzijas republiku, retāk — Aizkaukāza izcelsmes cilvēki, kuru klātbūtne apgrūtina runātāja dzīvi), “čmo” (cilvēks, kurš nodrošina savu eksistenci, veikdams viszemākās kategorijas darbus vai pazemojošus uzdevumus), “pāķi” (ārpus runātāja areāla, parasti, laukos dzīvojoši aprobežoti cilvēki). Arī fonētiski šajā vārdā izpaužas bailes un riebums pret svešo, saistība ar zemes un ūdens elementiem. Ņemot vērā, ka zemapziņā jebkura lamuvārda simboliskā nozīme tiek reducēta uz vīrišķo (augstākstāvošo) vai sievišķo (pakļaujamo) dzimumorgānu piesaukšanu, šajā gadījumā nepārprotami jūtams runātāja vīrišķais pārākums pār konkrētāka apzīmējuma necienīgo un bezformīgo “urlu”.