Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rīgas Laiks: Kāpēc jūs esat Rīgas mērs? Droši vien taču varējāt izvairīties no šāda likteņa?
Nils Ušakovs: Jau uzreiz, kad partija sāka runāt un atbalstīja manu kandidatūru uz Rīgas mēra amatu, bija skaidrs, ka viegli nebūs. Izvairīties vajadzēja toreiz, nevis pēc tam. Nebija, protams, skaidrs, cik lielā mērā nebūs viegli. Varēja, protams, tagad neiet un gaidīt, kad laiki būs labāki, bet var arī notikt tā, ka nepaliks vairs ne Rīgas, ne valsts, kurā iet pozīcijā. Man ir trīsdesmit trīs gadi un gribas, lai pilsēta būtu tāda, kurā arī maniem bērniem gribētos ar prieku dzīvot. Bet politisku vai kādu citu apsvērumu dēļ, protams, varēja runāt par to, ka nevajag iet un lai iet kāds cits un tos ļaunos darbus izdara, bet jūs pēc tam atnāksiet na vsjo gotovoje. Līdz tam var arī nenodzīvot.
Tas, kas mani pa visu šo laiku pēc vēlēšanām patiešām pārsteidza, ir tikai viens cipars, un īstenībā tas nav pat cipars. Valsts ieņēmumu dienests mums nevar dot informāciju par to, cik daudz no ienākumu nodokļa tiek iekasēts no algām un cik daudz no bezdarbnieku pabalstiem. Līdz ar to mēs nevaram normāli izrēķināt - cik nu vispār to var izrēķināt - ieņēmumu prognozi. Mēs vienkārši nezinām, kad ieņēmumi no ienākumu nodokļa, kas tiek iekasēts no bezdarbnieku pabalstiem, beigsies, jo pabalstu pārtrauks maksāt. Tas mani tiešām izbrīnīja. Es nevarēju iedomāties, ka tādus datus nevar dabūt. Viss pārējais bija prognozējams un gaidāms, mēs tam gatavojāmies, gatavojām cilvēkus un rēķinājām, ko darīsim, kad ieņemsim varu Rīgas domē.
RL: Vai starp problēmām, kuras var izteikt skaitļos un procentos, un uzstādījumu, ka jums gribētos pilsētu padarīt tādu, kurā bērniem gribētos ar prieku dzīvot, tomēr nepastāv pretruna? Sakiet, vai bez iepriekš neprognozētajām budžeta grūtībām un partiju programmās ierakstītām frāzēm par to vai citu jomu sakārtošanu, jums personiski ir kāds priekšstats par to, ko pilsētā vajadzētu izdarīt un mainīt? Skaitļus un procentus jau ātri vien aizmirst, bet kas būs tas, par ko varēs teikt - tas ir izdarīts “Ušakova laikā”?
Ušakovs: Bez ikdienas darba nevar iztikt. Šis mēnesis ir bijis pilns ar ikdienas darbiem, kurus normāli būtu jādara gadiem. Runājot par to, ko man gribētos lai atceras no mana laika, man nav konkrēta plāna, lai, teiksim, būtu kaut kas līdzīgs Nacionālajai bibliotēkai, un tur virsū uzrakstīts: bija uzcelts tādā un tādā gadā. Es gribu, lai Rīga tiešām kļūtu par šī reģiona īsto un patieso galvaspilsētu. Lai mēs redzētu, ka te ir pārpildīts ar tūristiem. Piemēram, tu aizbrauc uz Amsterdamu vai aizbrauc uz Prāgu un redzi, ka nevar normāli paiet pa ielu, tur viss ir pārpildīts ar cilvēkiem. Es gribu, lai pēc pieciem vai desmit gadiem tāpat būtu arī Vecrīgā. Un nebūtu tikai grupas ar vācu pensionāriem. Es gribētu redzēt, ka biznesa centri, kas jau ir sabūvēti un kas vēl tiks būvēti, ir pārpildīti ar cilvēkiem, kas strādā un kam rokās ir čemodāni ar papīriem, un kas pārstāv visas kompānijas no Eiropas un no Krievijas. Es gribētu redzēt, ka Rīgas Brīvostā ienāk kravas no Baltkrievijas, jo mēs esam Baltkrievijai tuvākā osta, nevis Klaipēda vai Ventspils. Es gribētu redzēt procesu, dinamiku, nevis, piemēram, terminālu ar pieciem konteineriem, par kuru varētu teikt - tas ir mans nopelns.
RL: Sakiet, lūdzu, kāpēc, jūsuprāt, Rīga ir tāda, kāda tā ir šobrīd, proti - vieta, kur var strādāt un gulēt, bet tāpat vien uzturēties uz ielas vai parkā nav diez ko patīkami?
Ušakovs: Valsts kopumā un Rīga nekad nav bijušas vērstas uz cilvēkiem. Ja jūs jautājat, kāpēc Rīga nav vieta, kur, salīdzinot ar daudzām citām pilsētām Eiropā, būtu patīkami uzturēties, tas ir tāpēc, ka visiem vienmēr bijis uz cilvēkiem nospļauties. Ja jau no paša sākuma būtu domāts par cilvēkiem, protams, parks būtu jāsakārto tā, ka tajā ir patīkami uzturēties. Bet, ja visi domā, kādā veidā noshēmot naudu, kas domāta parka renovācijai, tad ir tā, kā ir.
RL: Es gan nejūtu, ka vīzija par Rīgu kā pilsētu, kas ir pilna ar ārzemju tūristiem, būtu simpātiska Rīgas iedzīvotājiem. Jau tagad, ejot cauri Vecrīgai un redzot pavisam nelielos tūristu barus, cilvēki ir diezgan neapmierināti.
Ušakovs: Tad ir jāizdara izvēle. Vai nu mēs gribam, ka pilsēta ir guļamrajons, un viss, vai arī mēs gribam piesaistīt tūristus, kas maksā restorānos, klubos un tērē naudu citās vietās. Vienīgā problēma ir tā, ka mums to britu tūristu īpatsvars ir ārkārtīgi liels. Ja mums būtu arī citi tūristi, tad tie briti, kas visu laiku tur mīž apkārt, nebūtu tik redzami.
RL: Un citi to nedarītu?
Ušakovs: Nebūsim pilnīgi politkorekti, bet tā ir viņu specializācija diemžēl. Tā ir specifiska cilvēku grupa, kurai patīk braukāt apkārt...
RL: Bija gan arī tāda versija, ka vainīgas ir lētās aviokompānijas, kas viņus atved.
Ušakovs: Nekādā gadījumā nevar vainot lētās aviokompānijas. Paldies viņiem par to, ka atveda vismaz kaut ko. Problēma bija tāda, ka netika atvesti citi. Mums vajag attīstīt infrastruktūru, mums vajag nopietni domāt par to, ka Krievijā tagad ir aizliegtas azartspēles un kazino. Nu tad atradīsim tukšu vietu Rīgā, izveidosim mini Lasvegasu, un tad lai viņi uz turieni brauc un spēlē. Ja cilvēks atbrauks, viņš iztērēs naudu, spēlējot kazino vai blekdžeku, iztērēs naudu restorānos un aizlidos atpakaļ. Tas viss dos naudu pilsētai, tas viss veidos apgrozījumu.
RL: Tas ir skaisti, ka dos naudu. Tomēr vienkāršais Rīgas iedzīvotājs par domu pilsētu pārvērst Lasvegasā Krievijas miljonāriem un visiem pārējiem diez vai būs laimīgs.
Ušakovs: Neviens jau nepiedāvā to taisīt Purvciemā kaut kur pa vidu starp skolu un bērnudārzu. Ir vietas Rīgā, kur to var taisīt un izolēt, un kas nesaskaras ne ar bērniem, ne ar jauniešiem. Tas nebūs tā - te mums ir kazino, tepat bērnudārzs, bet te - Rīgas dome. Paskatieties kartē, tas ir iespējams. Protams, būs cilvēki, kuriem tas nepatiks - morālu vai psiholoģisku, vai citu apsvērumu dēļ. Vairākumam tas patiks, jo nesīs naudu. Mēs esam atklāti. Ko mēs varam? Vai mēs varam te atvērt rūpnīcas? To mēs nevaram, jo nav darbaspēka ar tehnisku izglītību un ar darbaspēka izmaksām mēs nekad nebūsim tik lēti kā ķīnieši. Mums jāsaprot, ka mums paliek tūrisms, mums paliek izklaides, mums paliek finanses un osta. Un ja mums izdosies eventuāli izrauties no krīzes, un mēs varēsim normāli tērēt naudu no budžeta izglītībai, kas nebija darīts līdz pēdējam brīdim un nebūs darīts vēl tuvākajā laikā, jo tās naudas vispār nav, tad mēs varēsim attīstīt ne tikai augstāko izglītību, bet arī pētījumus zinātnē, tad varbūt mēs varēsim kaut ko izmantot un varbūt taisīt Rīgā kaut ko līdzīgu Nokia vai visu partiju visu laiku atkārtotajam VEF. Visas partijas - gan kreisie, gan labējie - saka: “VEF, VEF, VEF.” Bet, kamēr mēs neieguldīsim izglītībā un zinātnē, nekāds VEF mums te nebūs.
RL: Ventas Balsī ir tāda rubrika, kurā Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs stāsta gan par to, kas lemts un darīts domē, gan par novērojumiem pilsētā, teiksim, ka nedarbojas nesen atklāta strūklaka. Sakiet, vai pēc nonākšanas šajā amatā ir mainījies tas, kā jūs raugāties uz pilsētu?
Ušakovs: Es divas nedēļas neko neskatos. Sēžu šeit zakļučonnim. Visu laiku tikšanās, budžets, skolotāji - pilsētu es vispār neredzu. Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tad, kad es galu galā tikšu vaļā no kabineta, tad skatīšos ar citām acīm. Bet pirmās divas nedēļas tas ir bijis tikai budžets, mums ir jāsaprot, kādi būs ieņēmumi - es jau jums stāstīju par Valsts ieņēmumu dienestu. Tāpat nav iespējams normāli izrēķināt, cik daudz uzņēmēju maksās algas aploksnēs. Mums jāsaprot, kādā veidā mēs saglabāsim sociālo atbalstu pilsētniekiem un ko mēs darīsim ar skolām. Tu tikai sēdi, pie tevis nemitīgi kāds ik pēc pusstundas nāk, un tu risini tās lietas. Es ceru, ka pēc 2009. gada budžeta grozījumu pieņemšanas varēšu tikt ārā un ik nedēļu rakstīt par strūklakām.
RL: Vai vismaz Latvijas apstākļos tā tomēr nav ilūzija, ka ikdienas problēmas vienā brīdī beidzot izdosies atrisināt, un tad pienāks brīdis, kad varēs nodarboties ar visu svarīgo? Man radies priekšstats, ka politiskā dzīve Latvijā šādā režīmā norit jau gadiem - nemitīgi gāžas virsū problēmas, par kurām būtu bijis jādomā jau krietni iepriekš.
Ušakovs: Paralēli notiek darbi arī pie lieliem projektiem, lielām vīzijām. Bija delegācija no Maskavas, ar kuru mēs jau runājām par konkrētām lietām, piemēram, par Latvijas preču tirdzniecību Maskavas tirgos. Runājām par to, kā Ziemassvētkos atvest Maskavas tūristus. Krievijā tradicionāli ir desmit brīvas dienas, un tad ir iespēja kaut ko smuki viņiem pilsētā sarīkot, lai dabūtu viņus ar čārterreisiem šurp, lai Maskavas medijos būtu reklāmas: “Brauciet Ziemassvētkos uz Rīgu!” Tie jau ir darbi no lielās vīzijas. Es runāju ar Baltkrievijas pārstāvjiem par to, kā dabūt kravas no Klaipēdas un Ventspils uz Rīgu. Mums bija liels pasākums “Lido” ar 40 uzņēmējiem, kad mēs arī runājām par ostas attīstību. Un tieši tāpēc es nekā nespēju tikt ārā no kabineta, jo vienlaicīgi ir jārisina lietas, kas zināmā mērā ir salīdzināmas ar ugunsgrēka dzēšanu, un vienlaicīgi ir jādarbojas ar tām lietām, kas kaut kādu un, cerams, pozitīvu rezultātu atnesīs tikai pēc gadiem. Starp citu, man piezvanīja kāda radiostacija un teica - te mums ir pieci kaķēni un speciālais dienests viņus neņem. Paprasīju birojam, viņi piezvanīja uz to dienestu, un tos kaķēnus aizveda. Tagad viss kārtībā ar tiem pieciem gabaliem.
RL: Uz kurieni aizveda?
Ušakovs: Uz kaut kādu speciālu patversmi. Es nebraucu pārbaudīt, uz kurieni tieši.
RL: Atgriežoties pie delegācijas no Maskavas, sakiet, kas tagad pēkšņi ir noticis - kāpēc attiecības ar Maskavu, ar Krieviju varētu uzlaboties? Vai tāpēc, ka jūs ar viņiem varat atļauties runāt krievu valodā?
Ušakovs: Birks arī tekoši runā krieviski, tā nav nekāda problēma. Tas nav valodas jautājums. Tas zināmā mērā ir... kā to pareizāk nosaukt? Maskava un Krievija var atļauties sev izvēlēties partnerus. Kā Igors Mališkovs teica - Maskavā viņi ik dienas patērē 32 000 tonnu pārtikas. Viņiem ir vienalga, vai vest tos produktus no Latvijas vai Igaunijas, viņiem tas ir izdevīgi un viņi var izvēlēties. Taču, protams, kad viņi izdara izvēli, viņiem interesantāk ir runāt ar mums, ar “Saskaņas centru” un patreizējo Rīgas domi. Tas nav valodas jautājums, mēs vienkārši viens otru varam normāli saprast un mēs neliekam politiku priekšā. Mums nevajag nekādu labdarību vai palīdzību, mēs sakām - lūdzu, taisām normālus projektus, kas būs izdevīgi gan mums, gan jums. Ļaujiet mums strādāt, un mēs atvedīsim jums labus produktus Maskavā un par to nopelnīsim savu kapeiku. Ja viņiem ir iespēja izvēlēties, kāpēc gan viņiem būtu jāsadarbojas ar - visu cieņu - Birku, ja viņiem nesakrīt nekas, neviens skats ne uz ko.
RL: Un kas sakrīt jums?
Ušakovs: Es domāju, ka tā ir pragmatiska pieeja.
RL: Pragmatisms kā politiska platforma?
Ušakovs: Es gribu visu politiku izmantot pirmām kārtām, lai Rīgā atdzīvinātu ekonomiku. Būsim atklāti, tas, ka mana dzimtā valoda ir krievu valoda, tas, ka esmu krievs - protams, ka man ir vieglāk ar viņiem runāt. Tas ir diezgan acīmredzami. Protams, tas ir pavisam cits mērogs, un, iespējams, man kaut ko vieglāk būtu bijis darīt Dānijā, jo tur es esmu dzīvojis un mācījies. Taču to nevar salīdzināt. Fakts, ka esmu krievs un mani vecāki nāk no Krievijas, atvieglo, un tas ir jāizmanto Latvijas, Rīgas labā.
RL: Par pragmatismu bija runa arī pirms vēlēšanām. Mēs atceramies Šlesera kunga sacīto, ka, ņemot vērā grūtos apstākļus, jaunievēlētajā Rīgas domē nebūs nekādas pozīcijas un opozīcijas, bet strādās visi. Pēc vēlēšanām, kad sākās amatu dalīšana, viss notika tieši tāpat kā agrāk. Opozīcija nonāca turpat, kur Latvijas apstākļos tā bijusi vienmēr - atbīdīta malā, kur to neviens neņem par pilnu.
Ušakovs: Ir jāņem vērā divas lietas, kas notikušas jau pēc vēlēšanām. Tika grozīts budžets, un tas lielā mērā tika izdarīts uz pensionāru rēķina nākamajā dienā pēc vēlēšanām. Šo rīcību un taimingu var saprast, bet tas bija pilnīgi neētiski. Valdībai bija jābūt drosmīgai to pateikt pirms vēlēšanām. Pateikt vienu dienu pēc vēlēšanām - tas nebija pieņemami. Tas bija pāri visām iespējamajām strīpām. Un otrs - mēs piedāvājām, ka tādā vai citādā veidā būtu iespējams strādāt kopā ar opozīciju, bet, nu - visi dzirdēja, kā gāja pirmajā dienā. Neviens taču... (Nopūšas.) Priekš kam “Jaunajam laikam” un “Pilsoniskajai savienībai” vajadzēja, teiksim tā, tik brutāli kritizēt jaunizveidoto koalīciju? Mēs bijām atvērti sadarbībai. Bet, ja vēlēšanās sadarboties nav, ja pēc vēlēšanām Kalnietes kundze pasaka - nē, ar “Saskaņas centru” nekad, nu ko tad mums - piedāvāt vēlreiz, teikt, nu lūdzu, varbūt jūs tomēr varētu ar mums pasadarboties tā, lai jums nebūtu par to kauns? Ja jums ir kauns no mums, lūdzu - dariet, ko jūs gribat! Mēs bijām atvērti sadarbībai. Un sadarbība arī notiek. Neviens tilts nav sadedzināts. Man nav nekādu problēmu, teiksim, ar Jaunupa kungu izrunāties - viņš ir ļoti labs, pragmatisks un perspektīvs politiķis, mans vienaudzis.
RL: Bet vai tad arī jūs par budžeta grozījumiem un to, kādā veidā tos grasās pieņemt, nezinājāt vēl pirms vēlēšanām?
Ušakovs: Tas, protams, nebija noslēpums, ka grozīs daudz. Nebija noslēpums, ka par to paziņos pēc vēlēšanām. Tomēr mūs izbrīnīja mīnus 70 procenti strādājošiem pensionāriem. Tas izbrīnīja krietni vien vairāk, nekā tas, ko es ieraudzīju, nonācis Rīgas domē. Arī mīnus 10 procenti pensionāriem zināmā mērā bija šoks, kad mēs tos ciparus un lēmumus ieraudzījām. Jūs sakāt, ka opozīcija ir turpat, kur vienmēr. Mums koalīcijas līgumā ir ierakstīts, un tas ir ārkārtīgi pareizi, ka mēs atsevišķi neatbalstīsim opozīcijas priekšlikumus, jo ir vajadzīga savstarpēja disciplīna. Bet ja atnāks un piedāvās, kopā mēs varam atbalstīt - tā nav nekāda problēma. Vienkārši nevajag no tā taisīt šovu. Šeit nav jautājums par to, ka mēs esam 38, bet viņi ir tikai 22, bet gan par to, ka mums ir 38 talantīgi un profesionāli cilvēki, kuri varēja kandidēt uz visiem amatiem un tagad ideāli tajos strādāt visās astoņās komitejās. Jautājums nebija par vienas vai otras puses piekāpšanos, bet gan par to, ka, ja vien opozīcija būtu bijusi gatava normāli strādāt, mēs viņiem varētu dot vienu komiteju, bet pie šī visa faktoru salikuma... Mums ir pietiekami daudz cilvēku, lai praktiski uz katras komitejas priekšsēdētāja amatu izvirzītu divus kandidātus tikai no mūsu koalīcijas. Un te mums ir opozīcija, kas mūs nepamatoti čakarē, plus vēl tas, ko viņi dara valdības līmenī. Nu tad priekš kam saviem diviem labiem cilvēkiem pateikt - nu nē, tad mēs labāk šo vietu iedosim “Pilsoniskajai savienībai”.
RL : Vai jums no Šlesera nav bail?
Ušakovs: Nē. No kā nav bail, tad no Šlesera toč nav bail.
RL: Es domāju tādā nozīmē, ka viņš varbūt ir vairāk pieredzējis, spēcīgs, viltīgāks.
Ušakovs: Tas nozīmē, ka ir, no kā mācīties.
RL: Politikai jūs pievērsāties tikai pirms četriem gadiem. Kādas ir pirmās vilšanās?
Ušakovs: Es politikā atnācu no žurnālistikas. Es vadīju ziņu dienestu, kas ļoti aktīvi atspoguļoja politiku. Tāpat es biju klāt politikā caur sabiedriskām organizācijām un diezgan labi zināju, uz kurieni eju. Tāpēc nebija tā, ka es atnāktu un brīnītos, ka viss ir pavisam citādāk. Tas, ko es no paša sākuma nevarēju saprast, bija atšķirība starp to, kā strādā politiska partija un kā strādā privātkompānija. Tas ir hierarhijas jautājums. Privātkompānijā vai valsts iestādē ir tieša hierarhija, teiksim, tu esi priekšnieks, tu dod rīkojumu un cilvēki to izpilda. Politikā tev cilvēki ir jāpārliecina, jo visi to dara pārliecības dēļ. Tā ir būtiska atšķirība, un vajadzēja kādu laiku, lai to saprastu.
RL : Vai tolaik - pirms četriem gadiem - jūs jau pieļāvāt iespēju, ka varētu kļūt par Rīgas pilsētas galvu? Un vai šobrīd jūs pieļaujat iespēju, ka pēc laika varētu nonākt premjera krēslā?
Ušakovs: Nesen atcerējos, ka vienā intervijā, ko es biju sniedzis neilgi pēc tam, kad ienācu politikā, es biju teicis, ka kļūšu par pirmo krievu ministru. Par ministru neizdevās, bet par pirmo krievu izcelsmes Rīgas domes vadītāju gan esmu kļuvis.
RL: Bet iespēja tikt par premjeru?
Ušakovs:: Man ir 33 gadi un man vēl ir ambīcijas.
RL: Kurš tad ir pirmais krievu ministrs?
Ušakovs: Pagaidām nekurš.
RL: Bet bija taču labklājības ministrs Makarovs no tēvzemiešiem.
Ušakovs: Nu jā. Viss pareizi.
RL: Kā jūs esat audzināts?
Ušakovs: Kā, lūdzu?
RL: Kā jūs esat audzināts ģimenē?
Ušakovs: Es ceru, ka labi.
RL: Kāda bija jūsu ģimene?
Ušakovs: Mamma bija krievu valodas un krievu literatūras skolotāja Emīla Dārziņa skolā. Tēvs strādāja par inženieri “Alfā”, kad “Alfa” vēl bija rūpnīca.
RL: Vai viņi uzauga Krievijā?
Ušakovs: Viņi bija atbraukuši vēl bērnībā - tēvs no Ļeņingradas, viņam bija kādi padsmit gadi tajā laikā, māte no Krasnodaras apgabala, droši vien kādu piecu sešu gadu vecumā.
RL: Internetā nekur nevarēja atrast atbildi uz jautājumu, kāpēc jūs esat Nils?
Ušakovs: Tas ir vecs arī krievu vārds. Es saku - arī, jo tas ir no tiem vārdiem, kuri tiek izmantoti daudzās valodās, arī Skandināvijā. Krievu valodā tā ir vārdu grupa, kas nāk no skandināvu vārdiem - Olga, Igors, Nils. Tie ir seni krievu vārdi, bet ar skandināvu izcelsmi. Šis vārds tiešām diezgan reti tiek izmantots, bet māte vēl pirms manas piedzimšanas bija zinājusi, ka gribētu, lai es būtu Nils.
RL: Jūsu vecvecāki bija armijas cilvēki. Vai var teikt, ka jūsu ģimene atbilst tādam diezgan stereotipiskam priekšstatam par to, ko latvieši dēvē par...
Ušakovs: ...civilokupantiem?
RL: Jā.
Ušakovs: Tādā ziņā jā.
RL: Vai jūsu vecvecāki karoja šeit un pēc kara šeit palika?
Ušakovs: Nē, nē, nē. Viņi tika pārvesti uz šejieni pēc kāda laika, jau 50. gados. Viens vectēvs bija ticis līdz Berlīnei un tur kādu laiku dienējis. Otrs, man šķiet, caur Taškentu kaut kā riņķoja. Bet pēc kara tā ģeogrāfija, kur cilvēki tika izmitināti, tik ļoti mainījās, ka precīzi nezinu. Vectēvs no tēva puses atbrauca no Potsdamas, jo pēc Berlīnes viņš dienēja Potsdamā, un vectēvs no mātes puses pēc kara nonāca Krasnodarā - tur bija militāro pilotu skola, un no turienes viņš atbrauca uz šejieni un veidoja jaunu militāru pulku no tiem pilotiem.
RL: Mani interesēja, vai jūsu senču pārcelšanās uz Latviju bija viņu pašu izvēle, vai arī tas notika pret viņu gribu.
Ušakovs: Vectēviem tādas izvēles nebija. Viņi bija militārpersonas. Kur viņus norīkoja, tur viņi arī brauca. Sievas brauca kopā ar vīriem un bērni kopā ar ģimenēm.
RL: Ņemot vērā jūsu ģimenes pieredzi un to, ka savā politiskajā darbībā jūs arī izmantojat vārdu “saskaņa”, kā jūs vērtējat padomju nacionālo politiku un tās centienus radīt saskaņu daudzu tautu starpā?
Ušakovs: Nē, nu neviens nevar attaisnot deportācijas, neviens nevar attaisnot represijas. Attaisnošana nav vārds, kas ir savienojams ar Staļina režīmu. Taču ir svarīgi saprast, ka padomju karavīri, kas karoja Latvijas teritorijā, karoja pret absolūto ļaunumu, un viņiem nav nekādas saistības ar to, ka režīms pēc kara - protams, tas sākās vēl pirms kara, - atkal deportēja latviešus. Viņi godam karoja pret nacistiem, un par to viņiem gods un slava. Par tiem, kas pēc tam atbrauca izsūtīt cilvēkus uz etniskā vai sociālā pamata - nevar viņiem būt ne goda, ne slavas, nekā.
RL: Jautājums nebija tikai par Otro pasaules karu un deportācijām, bet arī par vēlāko gadu politiku, piemēram, par to, kā tika būvētas rūpnīcas, kuru strādnieki bija jāieved no citām padomju republikām.
Ušakovs: Runājot par šo, man nav pārliecības, ka tā bija pret Latviju vērsta politika. Padomju režīms bija ar globālu vērienu. Viņi varēja uzbūvēt rūpnīcu, atvest 10 000 cilvēku, bet padomju mērogos tas bija nieks. Tāds stils bija visur. Vajag rūpnīcu? Atvedīsim desmit tūkstošus! Upes pagriezīsim, lai tās tek nevis no dienvidiem uz ziemeļiem, bet no ziemeļiem uz dienvidiem. Tas bija liels globāls režīms ar globālām lietām un globālām kļūdām.
RL: Līdzīgi kā ekonomiskās problēmas, arī nacionālo attiecību problēmas mūsdienu Latvijā lielā mērā saistītas ar 80.-90. gadu mijā pieņemtiem vai nepieņemtiem lēmumiem. Kas, jūsuprāt, tolaik tika izdarīts nepareizi?
Ušakovs: Deviņdesmit pirmajā gadā, kad Latvija atguva neatkarību, tā bija ārkārtīgi grūta transformācija ne vien politiskā, bet arī ekonomiskā ziņā. Tā bija transformācija, kāda nebija pieredzēta nekur citur pasaulē - puskontinents no vienas politiskas un ekonomiskas sistēmas pagriezās pavisam pretējā virzienā. Nekur pasaulē nebija notikusi tāda mēroga privatizācija, tāda mēroga tirgus pārkārtošana, viena tirgus sabrukšana un pieeja jauniem tirgiem. Cilvēkiem diemžēl bija vieglāk dienas kārtībā ieviest nacionālo problemātiku un visu laiku runāt par to. Tad tu vari nerunāt par ekonomiku, tu vari nerunāt par sociālām problēmām, un 90. gadu sākumā sociālās problēmas bija salīdzināmas ar šodienas problēmām, ja ne pat lielākas. Īstenībā tās bija pat grūtākas.
RL: Bet nacionālais jautājums jau netika ieviests deviņdesmit otrajā vai trešajā gadā, būtisks tas bija jau astoņdesmit astotajā.
Ušakovs: Astoņdesmit septītajā un astotajā gadā tas bija dienaskārtībā pamatoti, jo runa bija par valsts neatkarības atjaunošanu. Tad tas bija pareizā vietā un pareizā laikā. Taču, kad bija atjaunota neatkarība, kad sabruka Padomju Savienība, prioritātes jau bija pavisam citas - uzbūvēt jaunu valsti, jaunu politisku sistēmu. Tas prasīja milzu pūles, un bija jābūt cilvēkiem ar ļoti plašu vīziju. Cilvēki, kas bija pie varas, nebija tam gatavi. Viņi turpināja runāt par to, kas viņiem jauši vai nejauši šķita svarīgāks, bet nerunāja par to, kas bija svarīgs patiešām. Rezultātā līdz pat mūsdienām ir šī nacionālā problemātika, kas kļuvusi par tādu apburto loku. Politiķi, runājot ar saviem vēlētājiem, to ekspluatē visos flangos - krievi nāk, krievus diskriminē, latvieti, nepadodies! Šie stereotipi iedzīvinājās arī elektorātā, un politiķi kļuva ierobežoti savā rīcības brīvībā. Klajš piemērs bija tad, kad visi aizstāvēja Loskutovu, un man jautā - kāpēc tu stāvēji kopā ar Repši? Es saku - mēs aizstāvam kopā Loskutovu, tā ir kopīga lieta. Bet viņi man prasa - kāpēc ar Repši? “Jaunajā laikā” taču ir Šadurskis, viņš tās krievu skolas taisīja ciet! Droši vien, ka Repšem arī prasīja to pašu - kāpēc tu stāvēji kopā ar Ušakovu? Šie stereotipi vēlētājiem pa šo laiku ir pilnīgi ieprogrammēti galvās. Tas palīdzēja politiķiem parazitēt no nacionālā jautājuma. Un ir vēl viens mīts, kas visu laiku tiek kultivēts - ja tu gribi latvietim izdarīt kaut ko labu, tas nozīmē, ka tev kaut kas jāatņem krievam, un otrādi - ja tu, nedod Dievs, izdarīsi kaut ko labu krievam, tas automātiski nozīmē, ka latvietim no tā kļūs sliktāk. Bet ir pilns ar situācijām, kad var izdarīt labu vieniem un vispār netraucēt otriem. Bet tas mīts vēl joprojām eksistē, un ekonomiskā krīze zināmā mērā bija nepieciešama, jo tā palīdzēja cilvēkiem saprast, ka nacionālā problemātika nav vainīga pie tā, kas notiek valstī. Ka līdz krīzei valsti noveduši visi savējie. Un, ja šie cilvēki varēja izdarīt tik daudz kļūdu ekonomikā, varbūt tas nozīmē, ka daudzas kļūdas bija izdarītas arī nacionālajā jomā. Krievija varēja un joprojām var kļūt par latviešu tuvākiem sabiedrotajiem, palīdzot attīstīt Latviju, vienīgo vietu, kur var saglabāt latviskumu, attīstīt valodu un kultūru. Krievi varēja kļūt par sabiedrotajiem. Bet kādam tas nebija izdevīgi, izdevīga bija konfrontācija.
RL: Nevarētu teikt, ka tā bija vienpusēja. Arī Krievija pie tās piestrādāja.
Ušakovs: Protams, ka nebija. Protams, visi, visi piestrādāja, un visiem tas bija izdevīgi. Es nerunāju par vienkāršiem cilvēkiem, es runāju par politiķiem. Tas bija izdevīgi, un no tā parazitēja.
RL: Jūs kļuvāt par Latvijas pilsoni pirms desmit gadiem. Tas bija politisks lēmums vai pragmatisks solis?
Ušakovs: Es biju atgriezies no Dānijas, un tas bija pirmais lēmums, ko es izdarīju - ka es braucu atpakaļ un ka es nepalikšu Dānijā...
RL: Bija tāda iespēja?
Ušakovs: Jā. Es biju mācījies Dānijā, pabeidzis visus kursus, un varēju palikt rakstīt diplomdarbu - eventuāli tur palikt. Vai braukt uz mājām, te rakstīt un tad braukt atpakaļ un aizstāvēt. Es tomēr pieņēmu lēmumu, ka braukšu uz mājām, jo Rīgā ir manas mājas, te man ir viss - vecāki, skolas biedri, draugi un dzimtā pilsēta. Es tur paskatījos uz citiem emigrantiem, uz to, kā viņi dzīvo, gan materiāli, gan morāli. Mājas ir tā vieta, kur ir jādzīvo un jāveido sava karjera. Var braukāt apkārt - tūrisma nolūkos vai mācīties -, bet vajag atgriezties tur, kur tu esi dzimis. Un kad bija izdarīts šis solis, es sapratu, ka nevajag abižoties par to, ka man automātiski nepiešķīra pilsonību - kāda problēma, iešu un nokārtošu. Problēmas nebija, pirms Dānijas es biju absolvējis Latvijas Universitāti.
RL: Par ko bija jūsu diplomdarbs?
Ušakovs: Dānijā maģistra darbs man bija par to, kā ekonomiskā integrācija un ekonomiskās telpas paplašināšanās var veicināt korupciju. Jo tiem cilvēkiem, kas nodarbojas ar korupciju, plašākā ekonomiskā telpā tas ir izdevīgāk, nekā šaurākā. Tas ir tā ļoti īsi.
RL: Kā jūs jūtat sevī divu vai varbūt vairāku kultūru ietekmi?
Ušakovs: Man ir pārliecība, ka tās nācijas, kas ir atvērtas un pārvalda vairākas valodas, ir diezgan mobilas un ar lieliem panākumiem. Piemēram, Skandināvijā - visi pārvalda divas, trīs valodas. Un ja tu dzīvo Rīgā, tas nozīmē, ka tu esi atvērts vismaz divām valodām, pēc būtības trim, jo saskarsmē ar ārzemniekiem izmanto angļu valodu, un ja tu komunicē divās valodās, starp divām kultūrām, tas padara elastīgāku un mobilāku tavu domāšanas veidu. Un es nerunāju par krievu un latviešu valodu, tikpat labi var runāt par dāņu un angļu valodu, vai holandiešu un vācu valodu. Ja mēs runājam konkrēti par krievu un latviešu - tā ir tīri laba kombinācija. Zināmā mērā lielāka kārtība no latviešu tradīcijas, plašāka pieeja no krievu tradīcijas, un ja to pareizi savieno, tad tā normāli sanāk.
RL: Vai eksistē tāda parādība kā Latvijas krievu kultūra? Un vai tai ir nākotne?
Ušakovs: Nē. Ir tāds mīts, ka krieviem, kas dzīvo Latvijā, ir savs akcents, un tad mēdz teikt, ka ir Latvijas krievu kultūra. Tas nav pareizi, es nekādā gadījumā nesauktu to par akcentu, jo atšķirība starp to, kā krievi runā Rīgā un kā Maskavā, ir mazāka par to, kā krievi runā Maskavā un Krasnodarā. Un krievu kultūra, tieši krievu, nevis Krievijas, pastāv arī Ukrainā un citās vietās, kur runā krievu valodā, un tā ir ļoti plaša. Varbūt Latvijas krieviem ir savs dialekts, sava izruna, savas pašmāju tradīcijas, kas būs atšķirīgas no tradīcijām Maskavā, bet tikpat lielas atšķirības būs arī Vladivostokā vai Urālos, visur ir atšķirības, bet valoda, kultūra un televizors vieno. Un nedomāju, ka Latvijas krieviem ir kaut kas īpašs, tāpat kā nav kaut kas īpašs Krasnodaras apgabala vai Sibīrijas iedzīvotājiem. Ir subkultūras, protams - izrunā un tradīcijās, ēdienkartē. Un tā tālāk.
RL: Runājot par ēdienkarti, jūs pieminējāt tikšanos ar Latvijas uzņēmējiem, kas notika Krasta ielas “Lido” kompleksā, bet vēl pirms tam presē parādījās ziņa, ka jūs Rīgas domē esat notiesājis maltīti, kas jums bija atnesta no Makdonalda.
Ušakovs: Nē, nē, tas ir mīts! Nekas no Makdonalda man nebija nests.
RL: Bet jautājums bija par to, kas jums garšo, vai tā ir tāda cenšanās turēties tuvāk pie tautas, vai arī jums tiešām garšo ātrās ēdināšanas ēdieni?
Ušakovs: Nē, “Lido” izvēle tomēr nebija kulināra, bet politiska, jo tas ir pašmāju komplekss. Makdonalds. Nu, reizi gadā man ir tāda vēlēšanās aiziet un paņemt dubulto čīzburgeru. Tas arī viss. No ēdieniem es neēdu cūkgaļu. Tā nav reliģiska vai kāda cita pārliecība, tā vienkārši ir izveidojies. Es varu to apēst, nav tā, ka es to neēdu principā. Kad es esmu pie tēva, protams, kur tad tu liksies bez cūkgaļas, bet parasti es to nemēdzu ēst. Mēģinu pieturēties vairāk pie veselīgas pārtikas, vairāk dārzeņus, nekā kartupeļus, bet arī bez fanātisma.
RL: Jūs pieminējāt reliģiju - vai esat ticīgs cilvēks?
Ušakovs: Es teiktu tā - es esmu ticīgs cilvēks, bet. nezinu, kā to pateikt, “ņe cerkovnij”. Protams, esmu pareizticīgs, un pareizticīgā baznīca man ir ļoti svarīga, bet es varu aiziet arī uz katoļu vai protestantu baznīcu, jo es uzskatu, ka galvenā ir ticība, nevis tas, caur kuru baznīcu tu mēģini komunicēt.
RL : Vai pieļaujat tādu iespēju, ka reliģija, ticība var iespaidot jūsu lēmumus Rīgas domē? Droši vien nav grūti uzminēt, kādēļ to jautāju, tas varētu būt saistīts ar ikgadējo vēlmi Rīgā sarīkot geju un lesbiešu gājienu. Es pieļauju, ka vicemēram varētu būt iebildumi pret to. Kāda būtu jūsu attieksme?
Ušakovs: Mana attieksme ir divējāda. No vienas puses, es uzskatu, ka cilvēkiem jābūt brīvībai dzīvot tā, kā viņi grib dzīvot. Cits jautājums, cik lielā mērā mūsu sabiedrība ir tam gatava un cik lielā mērā sabiedrībai ir jābūt tam gatavai. Līdz ar to jautājums par šāda veida pasākumiem ir jautājums par to, kam šis pasākums ir domāts - lai izprovocētu sabiedrību, parādot, ka mēs esam savādāki, ka mums ir cita attieksme pret dzīvi, citas tradīcijas, un jums tās jāņem vērā, vai parādīt to kā pozitīvu ceļu. Un mums līdz šim geju praidi bija vērsti uz provokāciju, nevis uz pozitīvismu. Protams, mums ir likums, mums ir demokrātiska valsts, mēs nevaram un nedrīkstam to ierobežot, bet tas ir atkarīgs arī no drošības apsvērumiem un sabiedrības viedokļa.
RL : Vai jums ir kāda autoritāte jebkurā pasaules pilsētā, kāds mērs, varbūt ne gluži atdarināšanas vērts, bet kas izraisa jūsos cieņu?
Ušakovs: Es pateikšu godīgi, man patīk Amsterdama. Tas, kā tur viss ir sakārtots. Es nerunāju par vietām, kas ir domātas tūristiem, bet arī par to, kas ir ārpus tūrisma zonas. Man patīk pilsētas Skandināvijā. Kopenhāgena. Tās ir pilsētas, kas man patīk. Bet kas tur ir mērs, es nemaz nezinu.
RL : Vai skandināvu pilsētas nav diezgan garlaicīgas pēc uzbūves un iekārtojuma?
Ušakovs: Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es atgriezos. Jā, ir garlaicīgas. Bet ļoti ērtas dzīvošanai.
RL: Kuras vietas Rīgā jums nepatīk? Ja jūs nebūtu mērs un gribētu pastaigāties, kur jūs nekādā gadījumā neietu?
Ušakovs: Man nepatīk Daugavgrīvas ielas rajons, kas ir uzreiz pēc Vanšu tilta.
RL: Tieši tur es tagad dzīvoju.
Ušakovs: Nē, tur pa labi, kur pussagruvušās rūpnīcas. Nu, tur ir pavisam kaut kā... it sevišķi pēc kapiem, kad brauc uz Iļģuciema pusi. Tādas ainas. Bet turpat netālu ir pareizticīgo baznīca, tur, pie Dārziņa skolas, un tas kvartāls ir pilnīgi apbrīnojams. Tur ir četras ēkas, kas izskatās tā, ka nevar saprast, kur tas ir - Rīgā vai nav Rīgā. Tur ir lieliski. Tad var pabraukāt ar riteni pa tām ielām, kur ir Slokas iela, tramvajs, Kandavas iela, kur ir lielas privātmājas vēl no Ulmaņa laikiem, tur ir lieliski, tas viss rajons pie Āgenskalna. Un pie Daugavgrīvas ielas, tur tālāk pa kreisi, kur ir kalniņš. Ja tur nesēž huligāni, tur arī ir smuki.
RL: Jūs braucat ar velosipēdu?
Ušakovs: Jā.
RL: Tagad arī?
Ušakovs: (Smejas.) Tagad es nekur nebraucu, tagad es te sēžu.
RL: Kādi citi sporta veidi?
Ušakovs: Skriešana. Nu, skolas laikā es nodarbojos ar boksu. Tagad skriešana un velosipēds.
RL: Ko Rīgai vajadzētu izdarīt, lai padarītu to par velosipēdistu pilsētu?
Ušakovs: Tīri par velosipēdistu pilsētu mēs to nepadarīsim, jo mums ir problēmas ar klimatu. Tu vari braukt, ja ir vējš, ja ir lietus, ja ir plus pieci vai mīnus viens, bet ja ir mīnus pieci, tu vairs nevari braukt. Un vēl arī lietus un vējš. Un mīnus pieci. Tas nozīmē, ka ziemā cilvēki tik un tā te nebraukās ar velosipēdiem kā Amsterdamā vai Skandināvijā, kur ir Golfa straume. Ziema ar visām tās izvirtībām neļaus mums pārveidot Rīgu par pilnvērtīgu velosipēdistu pilsētu.
RL: Runājot par autoritātēm un bijušajiem Rīgas mēriem, vai jūs saprotat Alfrēdu Rubiku? Ar viņa likteni un pārliecību.
Ušakovs: Es viņu cienu... Es viņu cienu.
RL: Par ko?
Ušakovs: Tas nebija viegli - iziet tam visam cauri, nemainot savu pārliecību, paliekot tādam, kāds viņš ir. Es priecājos, ka viņš ir dabūjis vietu Eiroparlamentā. Tīri cilvēciski, ne politiski.
RL: Kam jūs Rīgā ņemsiet naudu nost?
Ušakovs: Administratīvajam aparātam, investīciju programmām, pārbūvēm un remontiem, no tā visa nāksies ņemt nost.
RL: Un kā ar solīto Dudajeva ielas pārdēvēšanu? Vai gatves? Kas tā bija - iela vai gatve?
Ušakovs: Man šķiet, ka tā bija iela.
Pirms tam bija Kosmonautikas gatve.
RL: Nu labi, tas nav būtiski.
Ušakovs: Lūk - “nav būtiski”. Tā šobrīd ir atbilde.
RL: Vai jūs domājat, ka ar darbu Rīgas domē varēsiet ietekmēt arī visas valsts attīstību?
Ušakovs: Mēs gribam padarīt Rīgu par piemēru tam, kā var attīstīt ekonomiku, padarīt to par Latvijas ekonomikas dzinēju.
RL: Vai tas neveicinās jau tā esošo tradīciju, ka Rīga un pārējā Latvija ir kā divas atšķirīgas pasaules?
Ušakovs: Sakot, ka Rīga izvilks Latviju, es nedomāju, ka visa pārējā Latvija ir tikai Rīgas priekšpilsēta. Mums ir iespējas pareizi ekonomiski attīstīties, attīstot arī citas pilsētas. Tautas saskaņas partijai tagad ir iespēja to pierādīt Rīgā, Rēzeknē un Ludzā.
RL: Jūs intervijas sākumā diezgan noliedzoši izteicāties par iespēju Rīgā būvēt jaunas rūpnīcas un attīstīt ražošanu.
Ušakovs: Īstermiņā - jā. Īstermiņā mēs varam veidot kaut ko, kas nav īsti pilnvērtīgas rūpnīcas - piemēram, veikt finālkomplektāciju baltkrievu precēm. Padarīt Baltkrievijas preces par tādām, kas ražotas Eiropas Savienībā un ir vieglāk tirgojamas šajā tirgū. Nosacīti runājot - ja mašīnai Rīgā tiek pieskrūvēts bampers, tā tiek uzskatīta par Eiropas preci. Caur to Rīga gāja jau pirms Pirmā pasaules kara. Vācieši te atvēra tāda veida rūpnīcas, lai apietu ievedmuitu vācu precēm Krievijas impērijā. Tā bija pilnīga spoguļsituācija - vāciešiem te bija vācu komūna, ar kuru varēja viegli komunicēt vācu valodā. Un tā viņi attīstīja veselu industriju. Mums ir jāsaprot, ka ar tām algām, kas mums šobrīd te ir, mēs nespējam konkurēt pat ar baltkrievu darbaspēku, kur nu vēl ar ķīniešu. Mums vajadzīgs laiks, lai attīstītu zinātni un izglītību, kas ļautu pēc tam atvērt augstu tehnoloģiju rūpnīcas. Šobrīd mēs varam attīstīt tikai tādas shēmas, kā ar baltkrieviem, vai censties saglabāt tās nedaudzās rūpnīcas, kas vēl palikušas. Jaunas rūpnīcas mēs nepavilksim.
RL: Ko tad lai dara šobrīd, kad cilvēki masveidā zaudē darbu vai ir spiesti samierināties ar dramatiskiem algu samazinājumiem?
Ušakovs: Īstermiņā tur var palīdzēt tikai tūrisma attīstība. Pēc desmit, pēc piecpadsmit gadiem mēs varēsim jau runāt par rūpniecību. Protams, tūrisma veicināšanai ļoti svarīga ir cenu stabilitāte, politikas prognozējamība, nodokļu sistēmas stabilitāte. Taču pats galvenais ir - lai te būtu, uz ko skatīties. Viesnīcu var uzcelt pat tuksnesī ar nulles pievienotās vērtības nodokli. Tas nepalīdzēs. Mums vajag attīstīt izklaides industriju. Mini Lasvegasa - tas var palīdzēt. Paskatāmies kartē - cik cilvēku dzīvo pusotras stundas lidojuma attālumā no Rīgas? Tie ir simtiem miljonu. Tas ir potenciālais tirgus. Būsim ambiciozi - mēs varam te būvēt izklaides centrus, kas domāti bērniem. Savu Disnejlendu. Mēs atrodamies pa vidu - mēs varam šurp dabūt skandināvus, kuriem ir garlaicīgi, mēs varam dabūt cilvēkus no Krievijas un Baltkrievijas, kas brauc it kā uz Rietumiem, bet tajā pašā laikā uz vietu, kur visi saprot krieviski. Tas ir svarīgi, kad ir runa par tūrismu. Kāpēc krievi tik labprāt brauc uz Turciju? Tāpēc, ka tur viņus apkalpo krieviski!
RL: Mēs tagad publicēsim šo interviju un cilvēki to izlasīs - kas tur būtu jāierauga tam, kuram šobrīd ir piecpadsmit, astoņpadsmit gadu? Par ko viņš var kļūt šajā pilsētā? Par kazino dīleri vai viesnīcas apkalpotāju?
Ušakovs: Viņš var strādāt par kazino dīleri, būdams students - vienlaicīgi iegūstot labu izglītību. Pēc desmit gadiem viņš kā labs speciālists varēs strādāt rūpnīcā, kas ražo preces ar augstu pievienoto vērtību. Bet kā studentam - tā ir izdevīga vieta. Es pats strādāju par pārdevēju. Tas ir pilnīgi normāli.
RL: Kas ir jūsu mīļākā grāmata?
Ušakovs: Man nav mīļākās grāmatas. Es daudz grāmatu esmu izlasījis. Pašreiz es lasu par Eiropas viduslaiku vēsturi - pa valstīm, pa periodiem. Šīs grāmatas pašreiz man ir mīļākās.
RL: Kāpēc par viduslaikiem?
Ušakovs: Nezinu. Tur nav nekādas filozofijas vai ideoloģijas. Vienkārši interesanti.
RL: Un mūzika?
Ušakovs: Tas pats. Mūzika man ir iPodā. Es mūziku klausos no rītiem mašīnā, lai pamostos. Tā var būt grupa DDT un tā var būt Britnija Spīrsa. Tas ir iPods! 160 gigabaiti!