Vāclava vinjetes

"Eiropas Savienības prezidējošas valsts Čehijas prezidents Vāclavs Klauss otrdien paziņoja, ka šajā nedēļas nogalē paredzētās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas būs laika izniekošana. "Baidos, ka Eiropā dzīvojošie cilvēki nejūt Eiropas vēlēšanu nozīmīgumu," paziņoja Klauss. Atbildot uz jautājumu, kas politiķiem būtu jādara, lai ieinteresētu vēlētājus EP vēlēšanās, Klauss paziņoja, ka būtu bezjēdzīgi pūlēties to mēģināt. "Es to neredzu, jo nav reālas Eiropas kopienas un viņi nav eiropieši - tie ir francūži, čehi, vācieši, poļi," sacīja Klauss. "Man Eiropas vēlēšanas nav nepieciešamas.""

LETA, 2009. gada 2. jūnijā

Stāsts varētu būt par to, kā politiskais shēmotājs, Mārgaretas Tečeres pielūdzējs un Vladimira Putina draugs Vāclavs Klauss kārtējo reizi pateicis kaut ko “šokējošu”. Katrā ziņā šāda pieeja būtu vienkārša un tradicionāla. Čehijas prezidents indīgi izsakās par vienotās Eiropas ideju un tādējādi aptumšo, pazemina, noniecina, grauj Čehijas tēlu, čehu politikas standartus, Eiropas nākotni, eiropiešu identitāti (vajadzīgo pasvītrot). Tad vēl varētu ātri iemest arhīvā vārdus “Vāclavs Klauss” un piekabināt rakstam vēsturisko fonu - Klauss savulaik teicis arī, ka Čehijas iekļaušanās Eiropas Savienībā ir “aprēķina laulības”, ka savā ziņā ES nav ne par kripatiņu labāka par Padomju Savienību, ka Čehijas prezidentūra ES ir “nenozīmīgs notikums”, globāla sasilšana ir mīts un ASV kara bāzes izveidošana Čehijā viņam atgādina padomju okupāciju. Ieskatoties arhīvā, atklāju, ka, izrādās, arī es, Prāgā dzīvojot, esmu devusi artavu Klausa aforismu iemūžināšanā, un rakstā dāsni citējusi politologus un starptautisko attiecību pārzinātājus, kuri uzskata, ka Klausa rupjība un žultainība kaitē valsts tēlam.
Taču šodien šķiet, ka “tēla graušana” ir pasekls skatījums uz Klausa retoriku - to būtu vērts aplūkot no citiem redzes leņķiem. Un tādi ir divi. Pirmkārt, rūpīgāk pavērojot Klausu ilgākā laika posmā, nav grūti nonākt pie secinājuma, ka prezidenta izteikumi ir nerediģēti un automātiski teksti masu patēriņam, kādus labprāt liek lietā arī daudzi citi Eiropas politiķi. Klausu, kačiņsku un bērziņu iedomu pasaulē vai, precīzāk, viņu iedomātā vidējā vēlētāja iedomu pasaulē visu laiku notiek cīņa - tīrie pret korumpētajiem, tradicionālie pret perversajiem, savējie pret svešajiem, dzimtene pret Briseli. Un šai cīņai ir jābūt klātesošai politiķa tekstos, lai tiem medijiem, kam sveša kritiskā domāšana, netrūktu smeķīgu citātu, ko atreferēt, bet iedomātajam vidējam vēlētājam netrūktu pārliecības, ka par viņu kāds cīnās. Vāclavs K. nav Vāclavs H. un tas, vai teiktais ir jēgpilns, pārdomāti formulēts un “dara pasauli labāku” (starp citu, Havelaprāt, tas ir vienīgais attaisnojums un mērķis darbībai politikā), viņu īpaši nenodarbina. Martins Denemarks no čehu biznesa laikraksta Hospodarske Noviny saka, ka Klauss salīdzina ASV bāzes ar padomju okupāciju ne jau tādēļ, ka viņš sirgtu ar slimīgu antiamerikānismu vai apzināti gribētu sabojāt attiecības ar Balto namu, bet gan tādēļ, ka “viņš ir Klauss”. Viņš ražo šķietami provokatīvus citātus, jo vienkārši nevar tos neražot. Atšķirībā no citiem, Klauss ir konsekvents - viņa kolēģi mēdz laiku pa laikam mainīt ļaunos tēlus, pamīšus uzbrūkot ES, ukraiņu viesstrādniekiem, seksuālajām minoritātēm vai Džordžam Sorosam, bet Klauss ir nesatricināms un publiski lamā tikai Briseli un Eiropas integrāciju.
Otrkārt, būtu vērts pievērst uzmanību tam, ka “mazas, nekompetentas valsts” (The Economist) “provokatīvā prezidenta” (The Times) verbālās vinjetes būtībā nesaskan ar viņa iedomātā vidējā vēlētāja viedokli un arī citi čehu amatvīri domā savādāk, lai gan, dažas Eiropas avīzes lasot, var rasties priekšstats, ka citu amatvīru nemaz nav un Klauss ir vienīgais politiskais līderis Prāgā. Zināma ķecerība (jo čehi galu galā ir Jana Husa mantinieki) un atturīga attieksme pret lielo institūciju lielajām idejām čehiem patiešām piemīt, taču kreisais laikraksts Pravo krietni pārspīlē, apgalvodams, ka “prezidents jūt pilsoņu sirdspukstus”. Čehi nav rūdīti eiroskeptiķi un amerikāņu karabāzu pretinieki, viņi vienkārši nemēdz kaislīgi un nekritiski pieņemt viņiem piedāvātās idejas un risinājumus. Piemēram der izgāzto ES konstitūciju aizstājušais reformu līgums, kas pazīstams ar nosaukumu Lisabonas līgums. Klauss izraisīja nervozitāti Īrijas valdības vīru vidū un, protams, piesaistīja nedalītu preses uzmanību, Dublinā ieēzdams vakariņas ar īru eiroskeptiķi Deklanu Ganleju, kurš vada niknu kampaņu pret Lisabonas līgumu. “Es teiktu, ka čehi piekrīt Īrijas pilsoņu viedoklim,” pēc vakariņām paziņoja Klauss, ar to acīmredzot domādams, ka vairākums Čehijas sabiedrības noraida līgumu, tāpat kā to pirmajā referendumā izdarīja īri. Bet patiesībā čehi nemaz nepiekrīt - viņi to rūpīgāk apdomā un neieslīgst nedz īru skepses, nedz vāciešu un franču entuziasma galējībās.
Kad Čehija janvārī pārņēma ES prezidentūru, tās parlaments vēl nebija ratificējis Lisabonas līgumu. Uz Vācijas un Francijas kaislīgajām replikām, ka Lisabonas līguma zaudēšana būtu katastrofa, čehu ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs atbildēja - mieru, tikai mieru. “Tā nebūs nekāda katastrofa, protams, ka nebūs,” viņš teica, jo ES “diezgan labi funkcionē” arī bez šādiem līgumiem. Jā, būtu grūti paskaidrot vēlētājiem, kāpēc gadiem ilgi bija jāņemas un tagad viss atkal jāsāk no gala, bet būtībā līguma caurkrišana “nebūtu pasaules gals”. Čehu parlamenta deputāti līgumu lēnām izlasīja, izdebatēja un īsi pirms prezidentūras beigām ar kārtīgu balsu vairākumu pieņēma. Klauss, starp citu, aicināja balsot pret.
Vēl viens piemērs - Krievija. Klauss ar lielu sirsnību ciemos uzņem savu labo paziņu Putinu. Bet viņa beznosacījumu mīlestībai ir maz kopīga ar citu čehu sajūtām. Čehi nav tik nikni cīnītāji par stingrāku un skaidrāk formulētu ES politiku attiecībās ar Krieviju, kā poļi un baltieši, taču arī viņi domā, ka tagadējā ES politika nav nekas vairāk par leģitimizētu impotenci. Čehija savās ES prezidentūras prioritātēs bija ierakstījusi punktu par Eiropas enerģētiskās atkarības mazināšanu no Krievijas un ciešāku saišu nodibināšanu ar “nepamatoti ignorētajiem” kaimiņiem - Ukrainu un Gruziju. Bet labie nodomi noslīka ekonomiskajā krīzē un Čehijas iekšējās politiskajās cīņās - ar Klausa svētību ES prezidentūras vidū tika nogāzta viņa partijas biedra Mireka Topolāneka vadītā valdība. Klausam droši vien nepatika Topolāneka atbalsts Gruzijai Osetijas kara laikā.
Pirms ES prezidentūras noskaņojums Čehijā atgādināja gatavošanos lielai jubilejai, uz kuru jāaicina arī mūždien ērcīgais tēvocis Vāclavs. Ģimene (lasi: valdība) cerēja, ka tēvocis saņemsies un nenoturēs žultainu runu, sabojājot pārējiem viesiem vakaru un darot ģimenei negodu kaimiņu acīs, kas jubilejas norisi vēro no saviem dārziņiem. Bet tēvocis Vāclavs nespēja turēties pretī kārdinājumam. Galu galā, cik daudz ir tādu “mazo, nekompetento” valstu līderu, par kuriem raksta pilnas lappuses portretu vienā no lielākajiem kontinenta laikrakstiem - The Times? Portrets beidzas ar vārdiem: “Ar šo čehu pie Eiropas stūres referenduma atkārtošana Īrijā nav iespējama.” Re kā, atkal jau Vāclavs Klauss grauj un noniecina. Un žurnālistiem ir, par ko rakstīt.