Vadoņa atgriešanās

Kārlis Ulmanis, izgājis plašu loku pa vēstures līkločiem - Latvijas okupāciju, trimdu PSRS, apcietinājumu un nāvi cietumā, nu 2009. gada septembrī ir atgriezies Latvijā, Rīgā, Nacionālajā teātrī. Vai arī tomēr tas, kurš ir atgriezies ar libretista Kaspara Dimitera, komponista Zigmara Liepiņa, teātra direktora Ojāra Rubeņa un režisora Edmunda Freiberga palīdzību, ir nevis mūžīgo mieru radušais Kārlis Ulmanis, bet gan viņa neapbedītais vadoņa rēgs? Jautājums par to, kurš tad īsti ir atgriezies, bet varbūt ticis atsaukts no pagātnes - biogrāfiski sarežģītais un neviennozīmīgi vērtējamais Kārlis Ulmanis vai mērķtiecīgi konstruētais vadonis, ir būtisks, lai saprastu, kāda nozīme ir bijušas vai iedomātas pagātnes rekonstrukcijai - skandālu un pretrunu apvītajai “muzikālajai drāmai” “Vadonis”. Tiem, kuri “Vadoni” nav redzējuši vai, iespējams, nevēlas to redzēt, paskaidrošu, ka šī “drāma” ir iecerēta kā Kārļa Ulmaņa dzīvesgājuma apcere no viņa bērnības līdz 1934. gada 15. maijam. Ulmaņa režīma laiks, tam sekojošā okupācija iztrūkst; par valsts traģēdiju atgādina vien trimdā PSRS esošais Ulmaņa tēls, kurš savu dzīvi vēro atskatoties. Par spīti “Vadoņa” veidotāju pasludinātajai vēlmei atklāt “cilvēcisko Ulmani”, piemēram, piespēlējot galvenajam varonim vēsturiski nepierādāmu mīļoto sievieti Mariju-Vizbulīti, uzvedums, kam dots nosaukums “Vadonis”, būtībā nevar izvairīties no vadonības ēnas. Izrādes veidotāji pilnīgi apzināti vedina domāt par latviešiem un vadoni ne vien pagātnē, bet, kas būtiskāk, par latviešiem un vadoni šodien, pašreklāmā retoriski jautājot: “Kurš varētu būt nākamais?” Nākamais!?

Jautājums par nākamo vadoni, gan pašā izrādē atklāti netiek uzdots, bet tas, šķiet, ir bijis viens no galvenajiem autoru darbības motīviem. Libretists Kaspars Dimiters jau ilgāku laiku neslēpj savas simpātijas pret vadoni Ulmani un vadonību kā tādu, savā blogā regulāri rakstot par Ulmani, dēvējot viņu par “vienīgo Latvijas saimnieku” un ilgojoties pēc demokrātijas beigām, bet Zigmars Liepiņš intervijās pieminējis ideju par tautas vēlētu prezidentu. Ilgas pēc pašreizējās demokrātijas beigām Dimiters ir arī izteicis libretā - klišejiski apdziedot Saeimu kā “muļķu simtu”, “simt carus”, bet sociāldemokrātus - kā komunistu aģentus. Vēsturiskais Ulmanis vai nu autorus nav interesējis, vai arī viņi nav pratuši tam pietuvoties.

Atbilde uz jautājumu, kurš Ulmanis atsaukts no pagātnes, ir: protams, labais vadonis! Pretrunu pilnā Kārļa Ulmaņa “Vadonī” nav, un to var labi saprast, jo tas Ulmanis, kura vadītā Zemnieku savienība 20. gados saņēma naudu no Padomju Krievijas, tas, kurš iznīcināja demokrātiju, ieslodzīja politiskos oponentus, nepretojās okupācijai vai pēc tās ziedoja komunistu organizācijām un lūdza okupācijas varai pensiju, ir lielākais ienaidnieks viszinošajam “saimniekam” un “vadonim”, tam, kurš atkal uznāk uz Nacionālā teātra skatuves.

Pretruna starp Ulmani - kompromitējamu politiķi, diktatoru un labo vadoni, kurš iegūlis nācijas vēsturiskajā apziņā, ir acīmredzama. Lai gāztu Kārli Ulmani no vadonības postamenta, viņš nav jāatmasko, vienkārši ir jāvēlas pamanīt un atzīt, ka viņa režīms bija nacionāli-latvisks, bet represīvs pret citādi domājošiem, indivīda brīvību ierobežojošs un ar saviem sabiedrības un ekonomikas pārveides plāniem līdzīgs citiem, brīvību daudz vairāk ierobežojošiem režīmiem. Jā, Ulmanis nebija “fašists”, viņš nesimpatizēja nacismam - par tādu viņu gribēja padarīt padomju ideologi, bet, veicot apvērsumu un radot sava režīma ideoloģiju, Ulmanis sašķēla Latviju savējos un svešajos, izslēdza no tās baltvāciešus, kreisos un visu citu veidu opozicionārus.

“Vadonī” ir tikai “pareizais Ulmanis” - vadonis, kuram vienīgā morālā dilemma ir, vai nu veikt, vai neveikt apvērsumu. Iespējams, ar Kaspara Dimitera muti runā tas Ulmanis, kurš kā varonis dziļi iegūlis nācijas vēsturiskajā atmiņā un kurš nekur nav pazudis, bet vienmēr bijis klāt arī laikos, kad naidīga totalitāra ideoloģija centās viņu no atmiņas izravēt.

Pārcilvēks - vadonis Ulmanis, kurš, libretista vārdiem, “radījis šo valsti” un bez kura “tās nebij un nebūs”, nav mīts - bet ir paša vadoņa režīma radīta konstrukcija, kuru Kaspars Dimiters vien aizņēmies lietošanai. Šī pagātnes konstrukcija ir gluži vai iedzīta nācijas atmiņā, un to no turienes ir grūti izdzēst par spīti vēsturnieku un intelektuāļu kritiskajiem viedokļiem vairāku gadu desmitu garumā. Latviešu vēsturiskā apziņa ir palikusi 1940. gada pirmsokupācijas vasarā, kamēr ap mums 70 gadu laikā ļoti daudz kas ir mainījies - kritušas totalitārās sistēmas, izzuduši diktatori un Eiropas nācijas ir kritiski izvērtējušas savu ne mazāk sarežģīto vēsturi.

Latviešiem skaidrībā ar Ulmaņa režīmu neļauj tikt sajūta, ka Ulmanis taču bija savējais, cīnītājs par latviešu interesēm, nevis ienaidnieks vai svešais, jo latviešu vēstures uztverē ļaunums ir svešo ievazāts, bet “patiesi latvieši” kā Ulmanis taču nevar kļūdīties un rīkoties pretī tautas interesēm. Ulmaņa režīma kritiska izvērtēšana varētu šķist bīstama, jo tā grautu arī “upuru” vēstures koncepciju, kurā latvieši nekad nav vainīgie, vien cietēji citu tautu, varu un režīmu rīcības dēļ. Katra kritiska pieeja vadoņa laikmetam var tikt uztverta kā uzbrukums latvietībai un nacionālas valsts idejai, jo vadonis taču ir bijis valsts un tautas “atjaunotājs”. Ulmanim atņemot vadonības plīvuru, viņa kļūdas un morāli apšaubāmā sadarbība var likt justies neērti visai nācijai. Vadonības ideāli latviešu sabiedrībā ir saglabājušies arī tādēļ, ka Ulmaņa režīmam sekoja trīs okupācijas, kuru nestais posts lika pašiem glorificēt savu pagātni.

Ulmaņa personības konstrukcija, kas būvēta pēc 15. maija apvērsuma, kalpo labi vēl šodien un noder arī “Vadoņa” iestudējumam. Vadoņa, vai kā viņu dēvēja režīma propagandisti: “labā ģēnija”, “lielā ģenerāļa”,“vienotā [nacionālā] organisma vadības centra” publiskā tēla izveide bija plānveidīgs process, kurā būtiska loma bija latviešu nacionāli domājošajai inteliģencei, kas atbalstīja apvērsumu. Pazīstami žurnālisti, rakstnieki un kultūras darbinieki, piemēram, Leonīds Breikšs, Aleksandrs Grīns, Ernests Brastiņš, Edvarts Virza u.c. savās publikācijās presē rūpīgi kopa vadonības druvu. Protams, var vaicāt, cik vadoņa slavināšana bija brīvprātīga un vai visos gadījumos vadoņa un režīma slavināšana pauda slavinātāju personīgos uzskatus, tomēr tā bija sadarbība ar vadonības ideoloģiju. Edvarts Virza, kura “Straumēni” un Kārļa Ulmaņa biogrāfija esot iedvesmojuši Kasparu Dimiteru “Vadoņa” libretam, ir spilgts inteliģences un režīma sadarbības piemērs. Virza, iespējams, tēvzemes mīlestībā spēris soli par tālu, brīžiem visai bezgaumīgi slavinot Ulmani biogrāfijā, kuru var uzskatīt par odu dievišķam vadonim. Virzam Ulmanis bija izredzētais - “ģēnijs” /‘nacionāls stratēgs un taktiķis”, “Latvijas tagadnes un nākotnes gudrs konstruktors”, “lielo darbu darītājs” un “seno latviešu dvēseļu kalējs”. Virza tēlo Ulmani kā visspējīgāko politisko līderi pasaulē: “Mēs varam šķirstīti kādas vēstures cik gribam, nekur mēs neatradīsim, ka kaut kur 5 gados būtu tik daudz izdarīts, kā to izdarījis Prezidents 15. maija Latvijā.” Uz Nacionālā teātra skatuves šodien kāpj tieši Virzas izsapņotais vadonis un viņa tēlu ir pārņēmis arī Kaspars Dimiters, kurš pilnībā kopē Virzu, libretu noslēdzot ar 1934. gada 15. maiju, notikumu, ar kuru Virza beidz Ulmaņa biogrāfiju.

Vadoņa slavināšana nevar laupīt Virzam latviešu dzejas un literatūras klasiķa godu, bet kas viņu mudināja kļūt par daļu no bezgaumīgās propagandas? Latvijā līdz šim par kolaborāciju ir tikusi uztverta tikai sadarbība ar okupācijas režīmiem, bet vai par kolaborāciju nevar uzskatīt arī līdzdarbību kaut nacionāla, bet autoritāra režīma ideoloģijas veidošanā? Attiecībās ar jebkuru varu pastāv robeža, kura intelektuālim nebūtu jāpārkāpj - tā ir pašcieņas robeža, kuru pārkāpjot, persona pazemo gan sevi, gan arī savu radīto. Socioloģe Ieva Zaķe savā pētījumā par nedemokrātiskām idejām latviešu inteliģences vidū kopš Pirmās atmodas līdz 20. gadsimta nogalei atzīst, ka arī pēc Ulmaņa režīma un valsts bojāejas vairākums latviešu intelektuāļu trimdā neuzskatīja Ulmaņa autoritāro režīmu par kļūdu. Vadonības idejai inteliģences vidū gan 30. gadu Latvijā, gan vēlāk trimdā pastāvēja opozīcija, bet tā nav spējusi pilnībā dekonstruēt ideju par autoritāru režīmu kā leģitīmu un latviešiem pieņemamu pārvaldes formu.

Arī šodienas Latvijā vadonības ideja ir dzīva un ar to atklātākās vai slēptākās formās rotaļājas ne vien Kaspars Dimiters vai Zigmars Liepiņš, bet arī ietekmīgi ļaudis: advokāts Andris Grūtups un telekompānijas LNT vadītājs Andrejs Ēķis. Tas varētu liecināt, ka daļa no tā dēvētās nācijas politiski ekonomiskās elites vēl joprojām ir gatava sadarbībai ar autoritārisma un vadonības ideoloģiju, kas jau sevi ir diskreditējusi. “Vadoņa” iestudējums labi iekļaujas plašākā politiskā kampaņā, kuras mērķis ir panākt konstitucionālās sistēmas maiņu, un tāpēc “Vadoni” vajadzētu uztvert drīzāk kā politisku manifestu, nevis kā māksliniecisku mēģinājumu izprast sarežģīto Ulmani.

Kas notiks ar vadoņu rēgu, kurš laiku pa laikam atgriežas? Līdz šim, atklātas, publiskas un izvērtējošas diskusijas par Ulmani kā autoritāru līderi un viņa režīmu Latvijas sabiedrībā nav bijis. Vēsturnieki, protams, pazīst pretrunīgo Ulmani un sen ir dekonstruējuši viņu arī kā vadoni, bet tas nav līdzējis nācijai tikt skaidrībā ar savu pagātni. Latviešu problēma ir nevēlēšanās atzīt, ka pagātnē iluzoras nācijas vienotības vārdā kāds arī ir kļūdījies. Apkārt staigājošais vadoņa rēgs būtu jāapbedī, bet tas nenotiks drīz - tikmēr vadoni un vadonību slavinošais “Vadonis” būs uz Nacionālā teātra skatuves.