Vai jūs aizkustināja Amerikāņu skaistums?

Drīzāk jā

Kaspars Vanags, kulturologs

Amerikāņu skaistuma un Cīņas kluba ideja būtībā ir viena un tā pati: proti, kas notiek ar cilvēku, kurš ir ļoti nopietni noticējis tā saucamajam “amerikāņu sapnim” un ir kļuvis par patērētājsabiedrības upuri. Viņš ir sapratis, ka pasaule šā vai tā iet uz grunti un pieņem 90. gados tik populāro meinstrīma lietu — viņš kļūst par lūzeru — apzināti atsakās no situētības, no imidža, kas viņam agrāk ir licies aizraujošs.

Amerikāņu skaistumu nevar interpretēt kā šedevru, jo jebkura laba amerikāņu filma vienmēr atgriežas pie jautājuma par mazo cilvēku, kuram ir iepotēta ilūzija, ka viņš dzīvē ir kaut ko sasniedzis. Es šo filmu uztveru kā vieglu adaptāciju tiem, kas nesaprot Cīņas klubu. Jo Fight Club it kā pasaka, ka tas, ka tu iedomājies būt panākumiem bagāts džeks, un tajā brīdī, kad tu saproti, ka tas vairs nesniedz gandarījumu, tad vairs nav atpakaļceļa — tu esi paņēmis tos kredītus, tev ir māja, sieva, ar kuru vairs nav seksa, bet ar kuru tu nešķiries, un kāpēc tas notiek. Tieši tādēļ, ka tu nevari aiziet no darba, ja tu pirms tam nedabū kompensāciju. Tikai pēc tam tu vari justies absolūti brīvi, strādājot Makdonalda SMILE versijā.

Man liekas, filmas autori runā par situāciju, kad mēs esam noticējuši brand mārketinga pamatprincipiem, ka jebkurš produkts ar to savu pievienoto vērtību it kā garantē laimi — vienalga, vai tā būtu automašīna, vai dīvāns par nezcik tūkstošiem, vai tā būtu mašīna, mēs noticam tai butaforijai, kuru paši būvējam.

Kā tas attiecas uz mani? Vistiešākajā veidā! Mēs dzīvojam globālā sistēmā, mēs vairs nevaram dalīt — Latvija, Eiropa — te, Indija, Āfrika, Latīņamerika — tur. Mēs visi esam globālās patērētājsabiedrības locekļi. Tādi, kādi mēs te šobrīd esam — mēs ne sūda neatšķiramies no vidusmēra amerikāņa vai angļa vai vidusmēra indie­ša. Un tas, kas mūs vieno, ir tas, kas tai filmai ir tipiski un uz ko ir bāzēti tās panākumi. Kādēļ šī filma aizkustina, ir tas, par ko šobrīd runā Jānis Pāvils II. Viņš saka, ka raksturīgākā mūsu laika cilvēka īpašība ir radikālās šaubas: lai ko viņš darītu un lai kā dzīvotu, viņš visu laiku šaubās, vai tas ir pareizi. Nav nekādas pārliecības. Tādēļ jau publikai ir milzīga sajūsma par Amerikāņu skaistumu, ka jebkurā momentā, tev pašam ne­gaidot, var nostrādāt šīs te šaubas. Tu tam notici un aizej pa pieskari. Tas cilvēks filmā nav izņēmums, jo šobrīd visi šaubās — par to, vai ir jēga tam, ko dari, vai ir jēga tavai dzīvei, vai ir jēga rakstīt tam biz­nesa žurnālam, kam raksta galvenais varonis, vai ir jēga iesmērēt otram cilvēkam māju, bet māja īstenībā nemaz nav tā, par kuru to pārdod…

Nē

Arnis Altens, garāmgājējs

Es gan nedomāju, ka režisora mērķis būtu bijis aizkustināt.

Mani šī filma atstāja stipri vienaldzīgu, jo, manuprāt, ir diezgan pabanāla. Tā tēma, ko es esmu dzirdējis žvadzinām filmas sakarā, un proti: ka filma pamazām pārvēršoties traģēdijā… Tādā gadījumā traģēdijas jēdziens ir pilnīgi devalvējies, jo kur filmā ir traģēdija? Cilvēks pamazām pārvēršas par noteiktu ieradumu, stereotipu, materiālās labklājības vergu — tādā nozīmē filma nevarētu būt traģēdija, jo šis moments ir izspēlēts pašā sākumā. Arī fināls nevarētu būt traģēdija, jo beigās varonis taču it kā atbrīvojas no šīs pasaules.

Drīzāk jau Amerikāņu skaistums sākas kā viegla paņirgāšanās un farss, tur parādās pat komēdijas elementi. Vai tas, ka viens, piedodiet, pediņš nav atradis veidu, kā tikt ar sevi galā un nošauj kādu — tur ir tā traģēdija?

Nedomāju, ka Naumanis Dienā viens pats tā apgalvo, jo tas noteikti ir nācis no kādiem solīdiem preses izdevumiem, un tas viedoklis tiek pastāvīgi reproducēts. Man pat liekas, ka šī ir viena no tām filmām, kurā parādās Latvijā dominējošās kinokritikas sastingums — ja pirms gadiem, kad tas pats Naumanis vai Rietuma tikai sāka ievingrināt roku šādā te rakstīšanā, tad tur bija tāds… svaigs piegājiens. Bet tagad — vai nu cilvēki ir pārstrādājušies vai filmas pārskatījušies, taču viņi nespēj paskatīties uz materiālu svaigi. Rietuma, piemēram, saka, ka tā ir labākā filma, kas ir taisīta pēdējos gados… Un nav nevienas balss, kas pretendētu uz objektivitāti.

Protams, tas viss ir “uztaisīts“ atraktīvi, profesionalitātes trūkumu tur nevar pārmest, un “āķīši” tur ir sakabināti pietiekami daudz, lai uz tiem uzķertos daudzi. Taču ar profesionalitāti ir par maz, lai filma būtu spoža.

Es pat nevaru teikt, ka man būtu svešas filmā parādītās problēmas — jebkurš, nodzīvojis kādu strēķīti, ir saskāries ar kaut ko līdzīgu. Bet tas pārdzīvojums, kāds šajā filmā uzspēlēts ap šīm problēmām — tāds pārdzīvojums gan man ir svešs. Tā ir banalitāte, kas kaitina. Es pat varētu teikt vairāk — tā ir nopietna problēmu banalizācija, un ja man jautātu, par ko ir šī filma, tad es teiktu, ka par totālu iztēles nabadzību. Arī par to, ka varbūt var atbrīvoties no sabiedrībā pieņemtās kārtības, izdarot revolucionārus pagriezienus, kļūstot par pārdevēju ēstuvē, bet ir lieta, ko izdarīt nevar — atgūt iztēli. Un ja tāda ir šīs filmas nozīme, tad tur tiešām ir traģisms.