Vara un arhitektūra

"Vācu pilsētplānotāji vēl nekad nav bijuši tik aktīvi kā šodien, un Albērs Špērs ir šīs dienas panākumu stāsta paraugs. Nacisma laika vācu arhitekta dēls gatavo olimpiādes projektu Minhenei, izpelnījies Maskavas mēra uzmanību un projektē veselas pilsētas Ķīnā."

Spiegel-Online, 2007. gada 21. decembris

Ceturtdien man atsūtīja norādi uz internetā atrodamu rakstu par Spēra dēlu, kas strādā pilsētplānošanā. Es palūkojos uz tekstu un nolēmu to izlasīt kaut kad vēlāk, kad “būs vairāk laika”. Svētdienas rītā man beidzot bija brīvs brīdis, ko veltīt rakstam, taču, apsēžoties pie datora, es atklāju, ka šajās pāris dienās manā prātā izveidojusies vārdu un domu virkne - gandrīz vai nobeigta skice -, ko atliek vien uzlikt uz papīra.

Tomēr vispirms nedaudz par Spēru. Alberts Špērs (1905-1981) tiek saukts par “Trešā Reiha galveno arhitektu”, kara laikā viņš kļuva par bruņojuma un kara rūpniecības ministru (Reichsminister für Bewaffung und Munition) un bija viens no Hitlera tuvākajiem līdzgaitniekiem. Nirnbergas procesā Špēram piesprieda divdesmit gadus cietumsoda, viņš nožēloja savu pagātni un uzrakstīja vairākus autobiogrāfiskus darbus. Bez tam viņš, protams, ir daudzu grandiozu projektu un būvju autors. Spēra vārds ir pazīstams, jo viņš vairāk par jebkuru citu arhitektu iemieso varas un arhitektūras saistību, varbūt tāpēc, ka citos 20. gadsimta totalitārajos režīmos līdzās diktatora vārdam neparādās tikai kāds viens arhitekts, bet varas un arhitektūras saistība šķiet vispilnīgāk izpaužas tieši šo režīmu būvniecības praksē. Starp citu, Špēra dēlu arī sauc par Albertu, un nav nejaušībā, ka viņa darbība pilsētbūvniecībā liek atcerēties par arhitektūras un varas saistību.

Apgaismots monarhs, kas skicē savas pils fasādi, un arhitekts, kas realizē viņa ieceri, fīrers un viņa ministrs (arī Hitlers ir zīmējis arhitektūras idejas) vai hans un ceļotājs, kas apraksta hanam savā misijā redzētās pilsētas - romānā “Neredzamās pilsētas” Italo Kalvino izmanto šos divus tēlus - tatāru imperatoru Kublaihanu un venēciešu ceļotāju Marko Polo -, lai ievadītu savus fantastisko pilsētu redzējumus. Vara un tās arhitektoniska realizācija - tas ir pirmais attēls, kas man nāk prātā, domājot par varu un arhitektūru.

Cits attēls būtu saistīts ar pašu arhitektu un plānotāju pretenzijām uz cilvēku dzīves organizēšanu un pat uzlabošanu, ko nosaka zināmi ideāli. Jau viens no pirmajiem seno grieķu pilsētbūvniekiem - Hippodāms no Milētas, kuru Aristotelis piemin savā “Politikā” (1267b, 20-30) un kas ir plānojis Atēnu ostas pilsētu Pireju, ir domājis arī par ideālu pilsētu 10 000 iedzīvotājiem, kurā, kā uzzinām no skopajām Aristoteļa piezīmēm, gan iedzīvotāju, gan teritoriālā sadalījuma ziņā, gan likumu klasifikācijā valdītu trīsdalījuma princips. Pārliecība par savu projektu ideālo piemērotību cilvēkam raksturo arī 20. gadsimta modernistu Lekorbizjē, kurš savā radošajā biogrāfijā, pie 1960. gada Marseļas dzīvojamās vienības projekta skicēm un fotogrāfijām raksta paskaidrojumu, ka princips “gaiss - skaņa - gaisma - zaļā pilsēta - sports pie pašas mājas” iemiesots visās viņa dzīvojamajās būvēs.

Taču ideāli degradējas. Ironisks arhitektūras vēsturnieks teiks, ka Renesanses ideālo pilsētu utopijas, kas iemiesotas simetriskos zvaigžņveida plānos, nedaudz vēlāk - baroka laikmetā - īstenojas kā fortifikācijas būves. (Izrādās, ka ideālās formas ir lieliski piemērotas, lai no zemes sabērtubastionus, ravelīnus un vaļņus, tādējādi atvairot lielgabalu uguni, kas spēja sagraut jebkurus mūrus, kopš artilērija kļuva mobila.) Varētu piebilst, ka arī Lekorbizjē par savu labāko darbu atzinis 1931. gada Padomju pils projektu Maskavā. Arhitektūras konkursā, kas noritēja vairākās kārtās, gan uzvarēja nesamērīgais Borisa Jofana projekts, kura attēls ar milzīgo augstceltni vainagojošo Ļeņina statuju jau kļuvis hrestomātisks autoritārās arhitektūras paraugs. Tomēr, vai humānā arhitektūra, uz kuru pretendē Lekorbizjē, šeit nepārprotami neflirtē ar totalitāru režīmu? 20. gadsimta “lielo” režīmu - Musolīni, Hitlera un Staļina (mūsu Ulmanim šeit kautrīgi jāpakāpjas maliņā, lai gan arī viņam bija savi plāni, kā pārveidot Rīgas “vācu” siluetu tautiskā garā) - arhitektoniskās ambīcijas līdz galam gan neīstenojas vai arī īstenojas funkcionālās celtnēs: inženierbūvēs, koncentrācijas nometnēs un lēģeros. Simbolisko nozīmju un varas teātra īstenošanu sabiedriski nozīmīgākās celtnēs nu veic saimnieciskā ziņā efektīvākās demokrātijas. Šāds priekšstats vairs nav tik ierasts vai pašsaprotams, tomēr vara un arhitektūra, šķiet, ir saistītas visos laikos un vietās, neatkarīgi no politiskās sistēmas.

Februāra svētdienas rīts, kad lasīju par Špēra dēlu, kurš pārsteidzošā kārtā konsultējis arī Maskavas mēru Juriju Lužkovu, bija apmācies un mikls, tas nevedināja uz pastaigām. Tāpēc aizvēru acis, un tikai domās atkārtoju savus iemīļotos klejojumu maršrutus pa Rīgas ielām. Centrā, zūdot vecajām, starp piecstāvu mūra namiem iespiestajām koka mājām, vai arī vienkārši aizpildot gruntsgabalos izvietotās autostāvvietas (jau aizmirsies, kāda izskatījusies ēka, kas kādreiz šeit bijusi), notiek rosīga būvniecība. Staigājot pa Rīgu, tomēr neesmu varējis sagaidīt brīdi, kad redzētais liktu iesaukties: “Lūk, šī celtne beidzot “sēž” vēsturiskajā apbūvē!” Viens no iemesliem - kaut kas ir pielikts klāt, arhitektūras masas ir pārāk daudz. Protams, zinu, ka pasūtītājs grib iegūt pēc iespējas lielāku telpu (tā nav nekāda uzskates forma, bet nauda). Naudas vara un pilsētas varas nespēcība - man nenāk ne prātā kādu apvainot kukuļņemšanā - atteikt, nesaskaņot sliktus, vidēji sliktus vai vienkārši... (“grūti atrast vārdus”, kāds varētu piebilst) šajā vietā neiederīgus projektus. Šis bieži vien ir diezgan nomācošs attēls, kas labai arhitektūrai liek patverties grāmatās un žurnālos, kur profesionāls fotogrāfs to vienmēr pratīs pasniegt kā tērpu modeli kādā modes izdevumā.

Tomēr, kāpēc man vēl arvien patīk staigāt pa dažādām pilsētām, censties sajust to īpatnējo gaisotni, garšu jeb aromātu? Arhitektūra nepasaka neko par pasauli, bet varbūt tā parāda noteiktu dzīvesveidu daudz labāk nekā izvērsti apraksti. Tomēr tad tā nebūs pompozā, oficiālā katedrāļu un piļu - saules karaļu, padomju vai sporta piļu - arhitektūra, bet kāda ikdienišķa ielas vai pagalma apbūve. Atceros, ka Venēcijā Arsenāla vārtus rotāja iespaidīgi balta akmens lauvas, pie kuriem visi fotografējās, bet man labāk patika mazas ieliņas, kur jau pēc pāris pagriezieniem tūristus nomainīja starp ēkām izžautā veļa, un pārdomas par to, kā pastnieks orientējas šajā haotiskajā māju numerācijā, kas sniedzas tūkstošos, un kā vecāki tiek galā ar mazu bērnu pārvietošanu - gandrīz uz visiem tiltiem ir pakāpieni, ratiņus tik viegli vis nepastumsi, varbūt “bērnu gondoliņās”?

Dažkārt domāju, kāpēc es tik maz rakstu par arhitektūru (ja nu vienīgi kāds palūdz)? Laikam jau trūkst racionāla skaidrojuma mehānismiem, kas nosaka tās veidošanos katrā konkrētā vietā. Vispārīgu frāžu līmenī viss ir skaidrs - arhitektūra var sniegt vislabākās dekorācijas varas tieksmei pēc teātra; mazākā mērogā tā parāda citu varas aspektu - mūsu pakļautību... Ja vaicāsiet: “Pakļautību kam?”, atbildēšu, ka, piemēram, bērnībā man patika cietokšņi un viduslaiku pilis; manas mājas skices, kuru - kā atceros - savā iztēlē būvēju uz veciem laukakmens pamatiem upes krastā, itin labi derētu kāda gotiska šausmu romāna ilustrācijām. Bet tagad - labāk ceļoju pa “neredzamajām pilsētām”.