Varonis.com

“39 gadus vecais inkasācijas transporta firmas autovadītājs Tonijs Musulins ir kļuvis par interneta sensāciju, kad viņa vadītā automašīna tika atrasta pamesta Lionā un 49 naudas iepakojumi bija pazuduši. [..] Tonijs Musulins, kas strādāja inkasācijas kompānijā Loomis, kļuvis populārs internetā, un viņam ir veltītas vairākas interneta vietnes Facebook lapas, kurās jaunais Francijas “varonis” tiek slavēts. Kādā interneta lapā Tonijs Musulins tiek dēvēts par 2009. gada labāko autovadītāju, bet inkasācijas transporta apzagšana – par gadsimta laupīšanu. Interneta lietotāji ir izveidojuši arī lapu ar nosaukumu “Toniju Musulinu par prezidentu”. Bet interneta vietnes “Tonija Musulina fanu klubs” dalībnieki apgalvo, ka viņš ir varonis, jo laupīšanā nav lietojis ieročus un vardarbību.”

LETA–AFP, 2009. gada 9. novembrī

Elizabete Anskomba, britu filozofe un daudzu Ludviga Vitgenšteina pēc nāves izdoto tekstu redaktore, 1958. gadā publicēja ietekmīgu rakstu “Mūsdienu morāles filozofija”. Viena no tēzēm šajā rakstā bija tāda, ka mūsdienu ētika ir diezgan nesakarīga, jo tajā sastiķēti jēdzieni (labais, pienākums, tikums, taisnīgums), kas nākuši no dažādu laikmetu morāles un filozofijas tradīcijām. Bieži vien sākotnējais konteksts, kurā šiem vārdiem bija jēga, ir zudis, bet vārdi ir palikuši, tie ir kā kauliņi no dažādiem pužļiem – ja mēs patiešām mēģinātu tos savienot vienā bildē, mums nāktos konstatēt, ka tas nav iespējams. Cita lieta, ka mēs (gan praktiķi, gan teorētiķi) gribam panākt vismaz virspusēju, šķietamu saskaņu un cenšamies, piemēram, pārliecināt sevi, ka arī urbanizētas un individuālistiskas sabiedrības loceklim ir vērts zināt tautasdziesmas vai ka mūsdienu cilvēka izpratne par pārpasaulīgo nemaz tik ļoti neatšķiras no pārliecībām, kas bija, teiksim, ebrejiem vai indiešiem pirms diviem tūkstošiem gadu. Šādu centienu dabisks rezultāts ir nozīmju maiņa. Varonība ir apjūsmota kopš senatnes, bet skaidrs, ka vārda “varonis” izpratne mūsdienu Rietumu sabiedrībā nevar būt tāda pati kā Homēra eposu sacerēšanas vai viduslaiku bruņinieku laikā. Piemēram, slava un apkārtējo cieņa mūsdienās varētu būt varonības blakusprodukts, bet tiekšanos pēc slavas un cieņas mēs drīzāk uzlūkojam ar aizdomām. Ja kāds kareivis pirms braukšanas uz Afganistānu paziņotu, ka vēlas nogalināt tik daudz ienaidnieku, ka viņam piešķir ordeni un viņa vārds uz mūžiem paliek Afganistānas karu vēsturē, mēs diez vai viņu apbrīnotu. Bet šķiet, ka senatnes varoņiem tā bija gluži normāla attieksme. Mēs drīzāk esam gatavi saukt par varoni parastu cilvēku, kas kritiskā situācijā izdara kaut ko sev netipisku, nekā tādu, kas, gluži kā Supermens, speciāli uzmeklē situācijas, kurās var izrādīt varonību – teiksim, no darba brīvajā laikā traucas uz ugunsgrēku vietām, lai pārliecinātos, vai nav kāds jāglābj. Pat supervaroņi ar savu amatierisko glābēja darbu drīkst nodarboties tikai tad, kad mainījuši identitāti, pārējā laikā viņi ir kautrīgi un pieticīgi.

Viena Rietumu sabiedrībām raksturīga tendence, kas ļauj labāk saprast varonības izpratnes izmaiņas, manuprāt, ir profesionalizācija. Uguns apdraudētie cilvēki ir jāglābj nevis varoņiem, bet profesionāļiem – ugunsdzēsējiem. Protams, arī profesionāls ugunsdzēsējs/ugunsdzēsēja, kareivis/kareive, ārsts/ārste var būt varonis/varone, tomēr tas, ka ir nepieciešama varonība, jau pats par sevi norāda, ka sistēmā kaut kur ir bijis nobrukums, ir notikusi kļūda. Nepieciešamība aicināt cilvēkus uz varonību drīzāk ir pazīme, ka profesionāļi (policisti, darba drošības inspektori) nav sava uzdevuma augstumos vai sistēmā (peldvietu patrulēšanā, citos glābšanas dienestos) ir nepilnības. Ja viss notiek profesionāli, tad liekiem riskiem nevajadzētu būt un nevienam nevajag demonstrēt varonību. Un, jo vairāk arī šīs profesijas kļūst par pareiza menedžmenta un tehniskās varēšanas lietu, jo mazāk no tās pārstāvjiem tiek prasīta varonība. Pat vēl vairāk – šobrīd ārsts, kas riskē ar savu vai pacienta dzīvību pacienta labā, var tikt sodīts, jo ir rīkojies neprofesionāli. Protams, runa ir par utopiju, jo nekas neliecina, ka iespējams tāds menedžments vai tehnoloģijas, kas varētu paredzēt un tikt galā ar jebkuru situāciju. Tomēr šī utopija, manuprāt, ir būtisks atskaites punkts Rietumu sabiedrības skatījumā uz varonību. Tādā pašā veidā nav vajadzīga labdarība, ja ir pareizi organizēta sociālo garantiju sistēma, nav vajadzīga uzticēšanās tirdzniecības partneriem, ja tiesu sistēma darbojas ātri un efektīvi, tev nevajag redzēt preci, pirms to pērc, ja ir precīza sertificēšanas sistēma un dokumenti tiek noformēti pareizi. Skaidrs, ka tās ir specifiskas attiecības cilvēku starpā, proti, mazinās nozīme cilvēku personiskajām īpašībām un personiskajām attiecībām. Un skaidrs, ka tam visam ir ēnas puse (gadījumos, kad sistēma nenostrādā, cilvēks nokļūst riskantā situācijā, jo nav vairs, uz ko paļauties, un nav šaubu, ka reālajā pasaulē šāda veida sistēmas nenostrādā visai bieži, turklāt daudzi droši vien teiktu, ka tīri psiholoģiski šādas attiecības var izrādīties nomācošas kaut vai bezpersoniskuma dēļ). Tomēr gribu uzsvērt, ka arī ieguvumi no tā visa ir. Un nav jau tā, ka cilvēki par šiem ieguvumiem nezinātu. Drīzāk kārtējo reizi ir runa par ne pārāk saskaņotu uzskatu kopumu – izsmejam ES noteikumus par gurķu klasifikāciju, bet produktus veikalā atlasām ļoti rūpīgi, nevaram ciest birokrātiskus noteikumus, bet iztēlojamies vīzijas, kurās restorānu pavāri klientus inficē ar hepatītu, gribam “personisku pieeju”, bet arī visus labumus, ko dod bezpersoniskā.

Arī varonībai mūsu kultūrā ir atvēlēta neviennozīmīga loma. Protams, ir cilvēki, kas reāli atsakās no daudzām patīkamām lietām vai riskē ar savu dzīvību citu cilvēku labā, un viņu godināšana atspoguļo vēlmi uzturēt spēkā to cilvēku attiecību veidu, kurā ir nozīme līdzjūtībai, personiskai izvēlei, rakstura īpašībām – drosmei un gļēvumam. Tomēr lielākoties varoņa izpratne tiek pārformulēta tā, lai šis varonis iederētos sabiedrībā bez varonības (“darba varonis”), vai arī tam tiek ierādīta nepieradināta, bet ne īpaši bīstama margināļa loma. Gadījums ar Toniju Musulinu ir tam apliecinājums. Nav jau tā, ka mēs vēlētos, kaut vairāk inkasatoru pievāktu naudu, ko viņi pārvadā, jo galu galā tas varētu kaitēt visiem. Tomēr viens veikls indivīds, kas apved ap stūri uzņēmumu, kurā strādā, savas valsts policiju, Interpolu, var kļūt par varoni un izpelnīties (nenopietnu) sajūsmu, kā tas ir noticis šajā gadījumā. Droši vien nozīme ir gan tam, ka vienas inkasācijas mašīnas apzagšana neskar jūsmotājus personīgi, gan arī tam, ka publiku fascinē situācijas, kad kādam vienpatim izdodas ilgi noturēties liela pārspēka priekšā. Šādi varoņi nav gluži jauna parādība, Latvijas gadījumā klasisks piemērs ir 20. gadu laupītājs Ansis Kaupēns.

Te nav runa ne par nostalģiju, ne ilgām. Nostalģijas nav tāpēc, ka varonis dumpinieks ir samērā moderna parādība, kas netiek jaukta ar varoņa izpratni teiksmās un pasakās. Ilgu nav tāpēc, ka šie varoņi lielākoties netiek uztverti kā paraugi, kurus burtiski atdarināt, un ārpus kino vai literatūras viņiem ir diezgan maza nozīme, arī Musulina gadījums ir drīzāk izņēmums, un nav pamata gaidīt, ka citi varētu mēģināt kādu ideālu vārdā šī cilvēka veikumu atkārtot.

Varētu domāt, ka jūsma par Musulinu ir patapināta no kinofilmām, kas mudžēt mudž no šādiem vientulīgiem varoņiem (Džeisons Borns utml.), kas nolēmuši pārspēt sistēmu (izlūkdienestu, armiju, negodīgu tiesu). Tomēr man ticamāka šķiet versija, ka nevis kino rada paraugu varoņiem vai varoņu apjūsmotājiem, bet marginālie “sliktie puiši” un kino “dumpinieki” ir vienas izcelsmes, lai gan šo tēlu nozīmi, protams, grūti interpretēt. Es teiktu, ka viena varoņu iezīme ir tā, ka tie uzskatāmā, pat pārspīlētā veidā iemieso apziņu, ka pastāv robeža, līdz kurai mums nav problēmu pakļauties kādiem ārējiem noteikumiem, ir robeža, līdz kurai mēs to varam darīt kompromisa, sadzīvošanas vai izdevīguma vārdā, un ir kaut kāda robeža, pēc kuras pārkāpšanas cilvēks atsakās spēlēt pēc noteikumiem. Ikdienā šī trešā robeža nemaz tik bieži netiek sasniegta, bet apziņa, ka tāda ir, savā ziņā noskaņo optimistiski, jo tas nozīmē, ka mēs neesam tikai skrūvītes kādā mehānismā, un, kad uzzinām, ka kāds vairs nav izturējis, mēs jūtam viņam līdzi, bet vienlaicīgi arī uzgavilējam – malacis, nozaga darbā pāris miljonus eiro un aizlaidās!

Popkultūra ir sarežģīta parādība. Kā savā laikā atzina Mišels de Serto, ir kļūdaini iedomāties, ka masu produkcijas patērētāji nav radoši, ir pasīvi un produktu ražotāji var ar viņiem brīvi manipulēt. Protams, seriāli par Supermenu, Betmenu vai kādu citu triko tērptu varoni (kas apakšbikses velk virs biksēm, kā saka komiķis Džerijs Sainfelds) ir komerciāli un manipulējoši, tomēr skatītāji bieži vien tajos atrod ne tikai izklaidi, bet arī kaut ko, kas sabalsojas ar viņiem būtisko, un nav pamata to noniecināt.

Grūtāk raksturot, ar ko sabalsojas, piemēram, Tele2 reklāma par supervaroņiem. Rīga šajā reklāmā ir neīsta, varoņi neīsti (jo īstie ir autortiesību aizsargāti), viņu neparastās spējas galu galā izrādās atkarīgas no kaut kāda noliktavas uzrauga labvēlības. Reklāmas varoņi iemieso pavisam citu sapni nekā Musulins – sapni par totālas manipulācijas iespēju. Saturam nav nozīmes, nav nozīmes, vai tam, ko tev saka, ir jēga, – galvenais ir piesaistīt tavu uzmanību, likt atcerēties, ietekmēt rīcību. Bija interesanti vērot televīzijā, kā reklāmas aģentūras pārstāvis skaidroja žurnālistiem, ka “meteora” kampaņa ir veids, kā likt cilvēkiem domāt par kaut ko pozitīvu, radīt pozitīvas emocijas vai ko tamlīdzīgu. Šis cilvēks runāja klišejās, bet, pēc visa spriežot, viņš patiešām arī domāja klišejās un droši vien “breinstormingos” ar saviem kolēģiem apmainījās ar banālībām par cilvēkiem, kas ir no krīzes noguruši, un kā tagad viņi šos cilvēkus glābs ar pāris uzmanības piesaistīšanas trikiem.

Tas, ka reklāmisti mēdz iedomāties, ka tas, ko viņi rada, pielīdzināms mākslai, ir amizanti, bet cilvēcīgi. Tas, ka mūsu reklāmisti sāk domāt, ka viņu rokās ir Latvijas cilvēku labsajūta, pašcieņa un gandrīz vai Latvijas liktenis (bez viņiem Latvija nespēs piesaistīt pasaules uzmanību), ir slikta zīme. Vai tas būtu apliecinājums, ka reklāmas gadījumā cilvēku pretmanipulāciju aizsardzība nestrādā? Vai kāds mēģina demokrātiju aizvietot ar reklāmas supervaroņu varu? Šādi varoņi, manuprāt, Latvijas sabiedrībai var izmaksāt par dārgu.