Vēsturiska trauma

Mēs visi esam “arī cietušie”. Ne tādā nozīmē, ka mēs visi (vai mūsu vecāki un vecvecāki) esam totalitārās valsts tiešie upuri, bet tādā, ka glabājam sevī šos totalitāros objektus .. Mēs visi esam cēlušies no vienas ģimenes un glabājam skapjos vienus un tos pašus skeletus. Viena no kultūras funkcijām ir traumas apstrāde. Šis process, kas mūsu valstī aizsākās 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, šķiet, ir apstājies. Gribu vēlreiz iebilst apgalvojumam, ka mēs tikai esam sākuši strādāt ar šo traumu. Nē, nesākam! Šobrīd sabiedrībā acīmredzami virsroku ņem aizsardzības mehānismi.

Timofejeva, M. N. Pagātnes (Staļina režīma) traumas Krievijas pacientu klīniskajā materiālā, Psyjournal.ru, 2010. gada 4. numurā

Deviņdesmito gadu sākumā uz Latvijas Universitāti sāka diezgan regulāri braukt Rietumu pasniedzēji – lai dalītos savās zināšanās un pie reizes paskatītos uz mums. Filozofijas studentiem tolaik bija iespēja noklausīties jauna, acīmredzami daudzsološa amerikāņu profesora kursu. Neatceros ne viņa vārdu, ne kursa nosaukumu, bet atceros, ka bijām mazliet vīlušies, jo kursā bija diezgan maz filozofijas, bet daudz par ASV politisko ideju evolūciju (kursa saturs droši vien nebija nejaušība). Toties kurss tika lasīts angliski (manuprāt, pirmais, ko dzirdēju angļu valodā), un pasniedzējs izmantoja veselu klāstu viltīgo Rietumvalstu pasniedzēju triku – bija draudzīgs, gatavs komunicēt ārpus nodarbībām, aizveda visu grupu uz krogu. Tas bija eksotiski. Tomēr visvairāk man palikusi prātā epizode no vienas viņa nodarbības. Mums bija uzdots lasīt kaut kādu, teiksim, 18. gadsimta sprediķi, kurā viens vai otrs brīvības cīnītājs bija paudis savu pārliecību. Nevienam no mums nebija īsti ko par šo tekstu teikt, un auditorija izskatījās diezgan garlaikota. Tad pasniedzējs nolēma atmosfēru atdzīvināt – viņš uzlēca uz galda un skaļā balsī būtībā nokliedza sprediķi (nu, kā jau tas baznīcās parasti notiek). Fascinējoši bija tas, ka studentu sejās nepakustējās ne vaibsts. Man ir aizdomas, ka amerikānis cerēja, ka auditorija reaģēs daudz aktīvāk, skaidrs arī, ka visi patiešām bija pārsteigti, tomēr neviens neuzskatīja par piedienīgu šo reakciju izrādīt.

Mēdz runāt par tautas mentalitāti, bet jāsaka: man šis jēdziens izsenis šķitis visai problemātisks. Es neteiktu, ka spriedumi par tautas mentalitāti ir bezjēdzīgi, bet aiz tiem slēpjas vispārinājumi, kurus nevar uzskatīt par drošiem. Proti, sakot, ka latviešu mentalitāte atšķiras no amerikāņu vai krievu mentalitātes, mēs labākajā gadījumā atsaucamies uz konkrētu pieredzi, sliktākajā – uz nekritiski pārņemtiem stereotipiem. Priekšstati par mentalitāti ir tāda kā prognoze par to, ko var gaidīt, sastopoties ar citas tautas vai reģiona cilvēku. Manā pieredzē nav gadījuma, kad kādu priekšstatu par tautas mentalitāti varētu attiecināt uz visiem šīs tautas pārstāvjiem. Tāpat man nav zināms neviens mūsdienu pētījums, kurā šāda mentalitāte būtu konstatēta. Tomēr es piekrītu, ka katrā sabiedrībā ir nerakstītas normas, kuras nosaka, kas ir pieņemams un kas nav, kā paust pārsteigumu, dusmas vai prieku, bet kā nav vēlams to darīt, kā uzvesties draugu pulkā, darbā un viesībās, bet kāda uzvedība šādās situācijās ir ekstraordināra. Piemēram, Olga Hazana rakstā “Kāpēc dažas kultūras neatzīst smaidīšanu” (The Atlantic, 2016. gada 27. maijā) atsaucas uz poļu psihologa Kubas Krisa pētījumu, saskaņā ar kuru Vācijā, Šveicē, Ķīnā smaidīšanu uzskata par inteliģenta cilvēka pazīmi, bet Japānas, Indijas, Krievijas iedzīvotāju priekšstatos smaidīšana drīzāk liecina par intelekta trūkumu. Tāpat ir kultūras, kurās smaidīšanu uzskata par godīguma pazīmi, bet citās – drīzāk otrādi. Atbilstoši var mēģināt uzminēt, kurās sabiedrībās ir vairāk pieņemts smaidīt, bet kurās nav.

Savā ziņā nekas neliedz nerakstītās normas saukt par “mentalitāti” vai “dvēseli”, tomēr šādai tautas psiholoģizēšanai ir savi riski. Šķiet, ka tie, kuri atsaucas uz “tautu mentalitāti”, dažkārt sliecas domāt, ka tautai raksturīgās īpašības ir zināmā mērā dabiskas un neizbēgamas. Latvieši esot skaudīgi, un citādi nevarot būt – ar to vienkārši esot jāsamierinās, kā jāsamierinās ar gravitāciju. Šādam uzskatam es tiešām neredzu pamata.

Sarežģītāks jautājums ir, kāpēc vienā sabiedrībā smaidīšana kļūst par gudrības, bet citā – par muļķības pazīmi. Kāpēc vienā sabiedrībā cilvēki uzticas cits citam, bet citā uzticēšanās tiek uzskatīta par naivuma izpausmi? Kāpēc vieni krāj naudu, bet citi bagātību uzskata par netikumu? Skaidrs, ka uz šiem jautājumiem nav vienas īsas atbildes, tomēr, visticamāk, mūsdienu uzvedības normas atspoguļo arī vēsturisko pieredzi. Grūti noliegt, ka pagātne atstāj pēdas. Un zināma līdzība sabiedrības attieksmē pret valsti un korupciju, pret feminismu un multikulturālismu, darbu un mācību procesu ir vismaz pamats, lai uzdotu jautājumu: cik lielā mērā pagātne ietekmē tā saucamo “postpadomju telpu”.     

Tomēr situācijās, kad jārunā par sabiedrību kopumā, es drīzāk nostājos socioloģijas un antropoloģijas, nevis psiholoģijas pusē. Piemēram, ko nozīmē runāt par kopīgo traumu? Traumas termins šajā gadījumā droši vien apzīmē kaut kādu (nepatīkamu) pagātnes pieredzi, kas cilvēkā ir atstājusi pēdas. Un tādā ziņā tautai, manuprāt, var būt traumas. Tomēr, nosaucot kaut ko par traumu, komplektā nāk vesela virkne pieņēmumu. Piemēram, pagātnes trauma nav gluži tas pats, kas gripa vai aizsērējis ūdens krāns. Tā ir kā Voldemorta lāsta atstāta rēta – to var “apstrādāt”, bet no tās nevar tikt vaļā, tā ir klāt kā ēna pat līksmības brīžos. Mēs jūtam līdzi traumētajam un apbrīnojam, kā viņš vai viņa spēj ar šo traumu sadzīvot, nevis gaidām, ka tā kādreiz tiks dziedēta. Rezultātā pagātne kļūst par vieglu attaisnojumu jebkurām neizdarībām, ar kurām neesam tikuši galā: “Man taču ir trauma. Paskatieties uz manu pieri! Jūs jau zināt – Voldemorts…” Seko šķietami apslāpēta nopūta.

Otrkārt, sabiedrības dziedēšana visdrīzāk gan atšķiras no indivīda dziedēšanas. Indivīda gadījumā pagātnes traumas apzināšanās, konfrontēšanās ar pagātni, aizsardzības mehānismu apiešana var būt terapeitiska. Bet ko nozīmē, ka sabiedrība apzinās savu pagātnes traumu? Kāpēc lai šī apzināšanās kaut ko dziedētu? Piemēram, tas, ka franči sāk atklātāk runāt par viņu tautiešu līdzdalību Višī un nacistu okupācijas laika procesos, ir taisnīgi un noderīgi, lai izvairītos no mītiem un pārākuma ilūzijas, bet es neticu, ka frančiem ir īpaša Višī trauma, ko viņi mantojuši no vecākiem un tagad dziedē, atceroties Otro pasaules karu. Skaidrs, ka franči pēc kara daudz ko noklusēja, un droši vien toreizējā paaudze būtu dzīvojusi citādi, ja par neseno pagātni būtu runājuši atklāti. Skaidrs, ka par pagātni ir jārunā. Un skaidrs, ka tas pats ir sakāms arī par postpadomju sabiedrībām. Tomēr mūsdienu frančiem, kas nepiedzīvoja karu, vai Latvijas cilvēkiem, kas dzimuši neatkarības laikā, ir jātiek galā ar sekām, nevis vēsturiskajiem cēloņiem, un sabiedrības gadījumā, manuprāt, vienu var paveikt bez otra.