Viena parasta diena

“Pašlaik ir janvāris, mēneša vidus, dienas vidus, un te ir Ņūhempšīras vidus. Es sēžu savā zilajā atzveltnes krēslā un skatos laukā pa logu. Man ir astoņdesmit trīs gadi, ejot es maz­liet streipuļoju, ar mašīnu vairs nebraucu, es skatos laukā pa logu,” sākas Donalda Hola atbruņojošais stāstiņš Ņujorkerī. Sev par kaunu jāsaka, es slikti pazīstu amerikāņu dzeju, taču Ņūhempšīra man ir Roberta Frosta vieta, bet “Pa logu” likās Frosta dzejoļu turpinājums. (Diemžēl Frosta proza ir pavisam citāda.) Kad mēs gatavojāmies braukt pie 2006. gada ASV dzejnieka–laureāta (lai ko tas arī nozīmētu), lai viņu intervētu, es lasīju viņa memuāros: “Es piedzimu 1928. gadā. Kā Mikimauss; tajā gadā nomira Tomass Hārdijs, un es uzreiz ieelpoju Lielās depresijas gaisu. Nekas nenotika.” Es nodomāju, ka Hola mūžs līdz šim man atbilda tieši šim “nekas nenotika”; vēl es izlasīju satriecoši atklātās atmiņas par viņa sievas, arī dzejnieces, Džeinas Kenjonas nāvi, taču Hols joprojām man saistījās tikai ar veco vīru, kurš lauku mājā raugās pa logu. Man ārkārtīgi sagribējās ieraudzīt, ko īsti viņš pa to redz: kā “patiesībā” izskatās ainava, kas vecā vīra skatienā mainās līdz ar gadalaikiem. Lieki teikt, ka, lai arī skats, ko ieraudzīju, piebraucis pie viņa balti krāsotās mājas kalna nogāzē, izrādījās jauks, apstiprinājās tas, ko es jau klusībā zināju: ainava ir vecs cilvēks. Kā raksta Donalds Hols: “Lai cik vērīgi mēs būtu, lai kā mēs iedomātos, ka zinām, kas notiks, vecums ir un paliek nezināma, neparedzama galaktika. Tā ir sveša vieta, un veci cilvēki ir atsevišķa dzīvības forma.”

U.T.

Rīgas Laiks: Vai Annārborā jūs satikāties arī ar Brodski?

Donalds Hols: Kad es pirmo reizi redzēju Brodski lasām savus dzejoļus, viņš bija lielisks, jaudīgs. Bet tad es izlasīju pirmos viņa atdzejojumus angliski un jutos kā idiots. Viņu bija atdzejojis viens anglis, un tur bija atskaņas un viss pārējais, bet tā angļa valoda bija briesmīga. Tas bija tik mulsinoši! Jo, kad Brodskis lasīja, viņš bija brīnišķīgs...

RL: Jūs varējāt saprast viņa angļu valodu?

Hols: Nē, viņš lasīja krieviski. Bet es viņu lasīju tulkojumos, briesmīgos tulkojumos! Es biju pusdienās kopā ar viņu un to laulāto pāri, kas viņu atveda uz šejieni, un es atceros viņu sakām: “Jevtušenko ir sūds! Vozņesenskis ir sūds!” Angliski, bet ļoti skaļā balsī. Bet tā pa īstam man neiznāca viņu iepazīt. Drīz vien viņš pārcēlās uz Ņujorku.

RL: Bet viņš strādāja tajā pašā Mičiganas Universitātē, kur jūs, vai ne?

Hols: Jā, apmēram gadu. Tad viņš aizbrauca uz Ņujorku... Un viņš bija smēķētājs. Sava negarā mūža beigās viņš teica: “Nomirt var, kā gribas uzsmēķēt,” vai kaut kā līdzīgi... Paldies jums par žurnāliem!

RL: Uz šī numura vāka ir Brodskis, starp citu.

Hols: Ko, tiešām? Un viņš tur smēķē, ha-ha!

RL: Kāpēc jūs smēķējat?

Hols: Kāpēc? Pieradums. Kāpēc jūs smēķējat?

RL: Man tas patīk.

Hols: Man arī patīk, protams.

RL: Kāpēc amerikāņi nesmēķē?

Hols: Veselība – veselības propaganda. Viņi visi baidās nomirt. Un turklāt smēķēšana viņiem liekas pretīga. Es eju pa ielu ar cigareti, un sveši cilvēki demonstratīvi viebjas.

RL: Čehijas veselības aizsardzības ministrs nesen teica, ka brīvība ir svarīgāka par veselību. Čehija ir pēdējais smēķētāju bastions Eiropā.

Hols: Es biju Prāgā pirms desmit gadiem, un es brīvi smēķēju visur – savā viesnīcas numurā, visur...

RL: Vai brīvība ir svarīgāka par veselību?

Hols: Man noteikti. Bet man jau ir tuvu pie 85 gadiem, es par to daudz vairs neuztraucos. Zināt, es īpaši neaizstāvu smēķēšanu, bet es to apliecinu valstī, kuru ir pārņēmis kaut kāds pretsmēķēšanas fanātisms. Man ir draudzene, kas arī smēķē, – viņa man mazgā traukus un uzkopj māju. Mēs smēķējam cigaretes un runājam par nāvi.

RL: Vai jūs joprojām rakstāt?

Hols: Es rakstu katru dienu, bet es rakstu prozu. Daudzus gadus es rakstīju dzeju, bet dzeja ir beigusies, iedvesma dzejai ir aizgājusi. Tad es pārslēdzos uz prozu, un... “Pa logu”[1. Donalda Hola eseja “Pa logu” lasāma šeit.]  bija pirmais teksts, kas man parādīja, ko es gribu darīt. Un to es katru dienu arī daru.

RL: Vai šī ir tā vieta, kur jūs parasti sēžat?

Hols: Jā, no šejienes es varu redzēt putnus un šķūni. Man patīk skatīties uz šķūni... Kad jūs piebraucāt, es tieši taisījos uzsmēķēt. Hei, ja gribat smēķēt, atnesiet pelnutrauku.

RL: Grāmatā par Henriju Mūru “Liela tēlnieka dzīve un daiļrade”[2. Henry Moore. The Life and Work of a Great Sculptor, Harper & Row, 1966.] ir epizode, kur jūs viņam sakāt: “Mūra kungs, jūs esat pietiekami vecs, lai zinātu dzīves noslēpumu. Vai jūs varētu mums pateikt, kāds ir dzīves noslēpums?” Kāda būtu jūsu paša atbilde uz šo jautājumu?

Hols: Dzīves noslēpums ir tāds, ka cilvēkam ir vajadzīgs mērķis, kuram viņš pakļauj savu dzīvi un kuram viņš nododas ar visu sirdi un dvēseli. Šim mērķim ir jābūt tik augstam – un tas ir ārkārtīgi svarīgi –, ka to piepildīt praktiski nav iespējams. Viņš runāja par to, ka grib pārspēt Donatello un Mikelandželo, un katru rītu viņš modās ar šo vēlmi un katru vakaru gāja gulēt, teikdams: “Šodien vēl ne, vēl es to neesmu sasniedzis.” Tur, uz tā galdiņa, ir Henrija Mūra skulptūra. Viņš man to uzdāvināja. Es uzrakstīju par viņu rakstu žurnālam The New Yorker un pēc tam vēlreiz aizbraucu pie viņa, un uzdevu to jautājumu. Tas ir tāds panaivs jautājums – par dzīves noslēpumu –, bet Mūrs bija ļoti tiešs vīrs, kā jau jorkšīrietis, viņš to nemaz neuztvēra ironiski.

RL: Bet tā bija Mūra atbilde. Kāda būtu jūsu atbilde?

Hols: Man tā šķiet brīnišķīga atbilde! Rakstīšana ir piepildījusi manu dzīvi. Mana dzīve ir bijusi... Es sāku rakstīt divpadsmit gadu vecumā. Četrpadsmit gados es nolēmu, ka gribu to darīt visu savu dzīvi. Un tas arī ir noticis! Es joprojām rakstu. Es sāku ar dzeju, lai gan vienmēr esmu rakstījis arī prozu. Un dzejai svarīga ir iedvesma, kad vārdi paši nāk, un tev patīk, kā tie skan, kā tie garšo, bet... tu vēl nezini, ko šie vārdi nozīmē. Un šie pirmie vārdi, kas tev atnāk, bieži vien arī ir labākās dzejoļa rindas. Ar mani tas notika ik pa pāris mēnešiem – kad pēkšņi sāka nākt dzejoļi, un tad es ar tiem strādāju. Bet nu tas ir beidzies. Varbūt tam ir kāds sakars ar seksu. Uz vecumu samazinās testosterona līmenis – iespējams, ka tas ir cēlonis iedvesmas zudumam. Bet es joprojām rakstu prozu un daru to ar milzīgu prieku. Man nepatīk strādāt pie pirmā uzmetuma, bet man patīk pārstrādāšana, teksta slīpēšana. Lielu daļu rakstīšanas man aizņem darbs pie teksta ritma un struktūras. Pirmais impulss rakstīšanai nāk no tā, ka man ir kaut kas, ko teikt, bet, kad sāku rakstīt, gribas no šī sava sakāmā izveidot kaut ko skaistu.

RL: Jūs kopā ar Svenu Birkertu esat uzrakstījis grāmatu par labu rakstīšanu.

Hols: Jā, to sauc “Rakstīt labi”[3. Writing Well, Longman, 1973.].

RL: Vai tas vispār ir iespējams – iemācīt citiem vai iemācīties pašam labi rakstīt?

Hols: Var iemācīt, ko un kā nevajag darīt. Var iemācīt par metaforām, salīdzinājumiem, gramatiku, visu ko tādu. To grāmatu mēs uzrakstījām pirms gadiem 40, tā ka esmu no tās attālinājies, bet vispār esmu tai ļoti pateicīgs, jo tā ļāva man pamest darbu universitātē, pārcelties uz šejieni un nodarboties tikai ar rakstīšanu. Nu jau būs kādi 38 gadi, kopš es nedaru neko citu. Tagad ar rakstīšanu vien vairs nevaru nopelnīt iztiku, bet šo to es nopelnu. Dzejnieki pie mums var piepelnīties ar dzejas lasījumiem. Pirmdien es nopelnīju 5000 dolāru par piedalīšanos vienā dzejas lasījumā, bet... tas man izsūca visus spēkus. Kādreiz tā nebija, bet tagad ir.

RL: Starp citu, ko jūs domājat par Filipa Rota paziņojumu, ka viņš vairs nerakstīs?

Hols: Es biju apmēram tādā pašā vecumā, kad pārtraucu rakstīt dzeju, kas man ir pats galvenais dzīvē. Es viņu satiku… Redzat tur to fotogrāfiju? Obama mums pasniedza zelta medaļas. (Smejas.)

RL: Kad tas notika?

Hols: 2011. gadā. Filips Rots arī tur bija. Viņš paskatījās uz mani un teica: “Neesmu tevi redzējis piecdesmit gadus.” Un es teicu: “Gandrīz sešdesmit.” Es biju ratiņkrēslā, un viņš teica: “Kā sviežas?” Es teicu: “Arvien vēl rakstu.” Un viņš teica: “Kas cits atliek?” Viņš acīmredzot juta, ka viņa darbi kļūst vājāki, un nolēma izbeigt. Tas pats notika ar mani, tikai attiecībā uz dzeju.

RL: Bet jūs teicāt, ka pēc Džeinas[4. Džeina Kenjona (Jane Kenyon, 1947–1995), amerikāņu dzejniece, ar kuru Donalds Hols apprecējās 1972. gadā.] nāves dzeja bija vienīgais veids, kā jums turpināt dzīvot.

Hols: Jā, tā bija. Bet es palieku vecs, ātri piekūstu… Tur neko nevar darīt. Es to saku bez gaušanās vai sevis žēlošanas – vienkārši vairs nevaru. Palieku vecs! Kādreiz es rakstīju pa desmit stundām dienā – ne vienmēr, bet bieži. Tagad es varu parakstīt tikai stundu dienā. Un paldies Dievam, ka varu vēl pastrādāt stundu!

RL: Cik ilgā laikā jūs uzrakstījāt eseju “Pa logu”?

Hols: Es sāku to rakstīt 2010. gada janvārī un augustā vēl joprojām kaut ko tur laboju. Tas stāstiņš par muzeja uzraugu, kurš runā ar mani tā, it kā runātu ar bērnu, – tas bija tik svarīgs! Tas notika 2011. gada maijā, kad es biju aizbraucis uz tikšanos ar Obamu Vašingtonā. Labam dzejolim vai esejai ir nepieciešama kaut kāda pretkustība. Tā eseja lielākoties aprakstīja tīru prieku – prieku, ko sniedz skatīšanās pa logu, un tai bija vajadzīga kaut kāda kustība pretējā virzienā. Man likās smieklīgi, kā tas uzraugs noliecās pie manis un teica: “Nu, vai mums bija gardas pusdieniņas?” Tā, protams, ir vecuma otra puse. Un, kad es šo epizodi uzrakstīju, eseja ieguva nobeigtību, viss nostājās savās vietās. Bet pēdējā lieta, ko es ierakstīju, bija... Es skatījos laukā pa logu un ieraudzīju tītarmātīti ar trīs cālīšiem kāpjam augšā pa nogāzi, un es ierakstīju esejā arī to... Bija liels prieks to visu aprakstīt!

RL: Es nesen biju slimnīcā. Jums droši vien ir pazīstama sajūta, kad ārsti vispirms atņem tavu personību, pēc tam tavu seksualitāti un tad skatās uz tevi kā uz pliku ārstēšanas objektu, kuram nav nekāda sakara ar tevi. Vai jūs jūtaties kā atnācējs no citas galaktikas šādā nozīmē?

Hols: Hmm… Es labi apzinos savas vecuma dīvainības, bet vecums pienāk tik nesteidzīgi, ka savas identitātes apziņu es vēl neesmu pazaudējis. Es sēžu krēslā, kurā sēžu jau kopš 1975. gada. Es varu aiziet uz vannas istabu, varu pagatavot sev ēdienu, bet lielākoties mana dzīve tagad paiet, sēžot divos krēslos. Tie kaut kādā veidā simbolizē manas dzīves sašaurināšanos. Šajā mājā ir otrais stāvs – tur es vairs neeju – un ir pagrabstāvs, kur arī es vairs neeju... Bet tas notiek pamazām! Es joprojām esmu tā pati persona, es vēl neesmu izkūkojis prātu. Nedomāju arī, ka tas varētu notikt – mana māte nodzīvoja līdz deviņdesmit gadiem un saglabāja gaišu prātu. Neviens nezina, cik viņam atvēlēts dzīvot, bet par Alcheimeru es neuztraucos. Daži mani vecie draugi dzejnieki cīnās ar Alcheimeru. It īpaši divi, kuri periodiski te aiziet savā dīvainajā pasaulē, te atgriežas. Ar mani tas vēl nenotiek. Viens no viņiem man decembrī piezvanīja. Es prasīju, kā viņam iet, un viņš teica: “Dažreiz es nezinu, kas esmu un kur atrodos. Bet pēc kāda laika es atgriežos. Iespējams, ka kādu dienu vairs neatgriezīšos.”

RL: Vai vecumā ir arī kas skaists?

Hols: O… Es domāju, ka esejā “Pa logu” es runāju par sava veida skaistumu, kas piemīt sēdēšanai pie loga un vērošanas priekam, nejūtot vajadzību ar to kaut ko iesākt. Bet kādreiz... Pirms 35 gadiem mājā nebija centrālapkures, tāpēc ziemas rītos es sanesu malku, iekūru krāsni un sēdos pie galda strādāt. Tad es atkal ienesu malku un atkal sēdos pie galda strādāt. Un man tas patika! Bet tagad es sēžu un skatos laukā pa logu, un arī tas man patīk. Tā ir liela laime – ka tu vēl vari tā sēdēt un skatīties. (Smejas.) Ja es visu laiku domātu tikai par to, cik viss ir slikti, tad tāda dzīve būtu izmisums. Tā droši vien ir temperamenta lieta. Protams, nevar piespiest sevi ar prieku pieņemt dzīves sašaurinājumu, bet, ja to nepieņem, tad dzīve pārvēršas par izmisumu. Kad strādāju desmit divpadsmit stundas dienā, es sev iegalvoju, ka daru to Džeinas dēļ. Džeina bija 19 gadus jaunāka par mani, un mēs zinājām, ka viņai nāksies pavadīt ilgus gadus atraitnes kārtā, un es gribēju viņai atstāt pietiekami daudz naudas, lai viņai nebūtu jāpelna iztika mokošos darbos – lai viņa varētu nedarīt neko citu, tikai dzejot. Es katru dienu rakstīju žurnāliem. Bet, lai arī es sev teicu, ka daru to Džeinas dēļ – un tas arī nebija melots –, es to darīju arī tāpēc, ka man tas patika. Man bija gan brīvība darīt to, kas man patīk, gan arī pārliecība par darāmā nepieciešamību. Divus gadus pirms Džeinas nāves man būtu vajadzējis nomirt. Man atklāja resnās zarnas vēzi, metastāzes pārgāja uz aknām, un man izņēma pusi aknas. Ķirurgs man teica: “No jūsu vecuma pacientiem, kuriem ir šī slimība, 30% nodzīvo ilgāk par pieciem gadiem.” Man bija 65 gadi. Džeina mani masēja, viņa centās dabūt to vēzi prom, taču mēs zinājām, ka man drīz jāmirst. Un vienu dienu Džeina man saka: “Šķiet, ka man kaut kas pieķēries.” Viņa to pateica tā, it kā runātu par iesnām, bet tā bija leikēmija. Un pēc 15 mēnešiem viņa nomira. Viņa nomira manā vietā. Tas ir tik savādi! Man tā joprojām liekas likteņa ironija. Man bija jāmirst, viņai bija jādzīvo. Es tik daudz esmu rakstījis par viņas nāvi... Man šķiet, ka piecus gadus pēc viņas aiziešanas es nerakstīju ne par ko citu. Es rakstīju par viņu dzejoļus un arī prozu, bet krājums “Bez”[5. Without, Mariner Books, 1998.], domāju, ir labākais, ko dzejā esmu radījis. Kad viņa nomira, es ienīdu to naudu, ko biju viņai krājis. Man bija divi bērni, abi precējušies, pieci mazbērni, un beigās es to naudu izdalīju viņiem.

RL: Jūs teicāt, ka pēc Džeinas nāves uzrakstījāt savus labākos dzejoļus. Es vienmēr esmu brīnījies, kā dzejnieks spēj novērtēt savus dzejoļus.

Hols: Viņš nespēj! Īstenībā jau tu nezini, vai tavi dzejoļi ir labi vai nav, bet tāpat turpini rakstīt. Es vienmēr rakstīju dzejoļus agri no rīta, jo tad esmu labākajā formā. Džeinai pagāja ilgāks laiks, lai pamostos. Un dažu rītu es iznācu no savas istabas un viņai teicu: “Es esmu ģēnijs!” Bet citu rītu es iznācu un teicu: “Es esmu pilnīgs sūds!” Viņa tikai smējās. Viņa zināja, kāpēc es jūtos tā vai citādi. Bet skaidri zināt, vai tas, ko tu raksti, ir kaut kas labs, nevar – nav tādas zināšanas. Kad es intervēju Eliotu[6. Runa ir par Donalda Hola interviju ar dzejnieku T. S. Eliotu, kas publicēta The Paris Review 1959. gada pavasara–vasaras numurā (nr. 21).], es viņam jautāju: “Vai jūs pats zināt, ka esat labs dzejnieks?” Un viņš teica: “Ak dies, nē! Neviens labs dzejnieks nezina, vai viņš ir labs.” (Smejas.) Intervijā tas skan stīvāk, jo, pārlasot gatavo interviju, viņš to gribēja izmainīt, bet man bija liels prieks, ka viņš to pateica.

RL: Jūsu saruna ar Eliotu man likās diezgan stīva – pretēji intervijai ar Ezru Paundu[7. Hola intervija ar dzejnieku Ezru Paundu publicēta tā paša žurnāla 1962. gada vasaras–rudens numurā (nr. 28).].

Hols: Eliots runāja gatavām frāzēm. Jūs zināt, ka Anglijā parlamentārieši runā visnotaļ pareizi un gudri, bet visas viņu runas izklausās vienādas. Viņi runā labā valodā un par lietu, bet runā stīvi! Eliots bija amerikānis, bet viņš iemācījās runāt kā anglis. Intervējot Paundu, es viņam uzdevu jautājumu, un viņš deva pusi no atbildes, bet otru pusi – divas dienas vēlāk. Eliotam intervijas atšifrējumā nekas daudz nebija jāmaina – viss bija tik pareizi.

RL: Ja pašam savu dzeju novērtēt ir grūti, vai otra dzeju novērtēt ir vieglāk?

Hols: Man tā vienmēr ir šķitis, bet jaunībā es biju daudz stingrāks savos uzskatos un pārliecinātāks. Kad man bija 25 gadi, es zināju, kurš ir labs un kurš slikts, bet tagad vairs neesmu tik drošs. Visi dzejnieki, kurus pazīstu, uz vecumu kļūst svārstīgāki spriedumos. Man šķiet, ka savos darbos es tīri labi māku atšķirt labāku no sliktāka – tu nosvītro kādu rindu, ieraksti tās vietā citu, un tā ir labāka. Bet vai viss dzejolis ir tik labs, kā es vēlos... droši es to nevaru pateikt. Jaunībā es domāju – ja mani drukā, tas nozīmē, ka esmu labs; ja man piešķir godalgu, tātad esmu labs. Bet tam visam nav nekādas nozīmes. Katra medaļa – un tā ir universāla lieta – ir gumijas medaļa. Vai tā būtu zelta medaļa, ko man pasniedza Obama, vai Pulicers, vai Nobels – tās visas ir no gumijas tādā nozīmē, ka tās neko nenozīmē. Nobela prēmija nenozīmē, ka tu esi dižs dzejnieks. Šeimuss Hīnijs ir brīnišķīgs dzejnieks, bet Nobelu dabūja arī Pērla Baka. Un Džons Steinbeks, lai arī labāks par Pērlu Baku, nav tik labs, lai viņam dotu Nobelu, bet viņš to dabūja.

RL: Vai drīkstu jums pajautāt par Robertu Frostu? Viņa dzejoļos ir daudz koku, un, ja nemaldos, Roberts Frosts baidījās no kokiem, vismaz Brodskis kaut ko tādu rakstīja. Koks viņam bija atsevišķa reāla būtne – tikpat stipra kā pats vai pat stiprāka, un iznāk divas realitātes – sava un koka. Vai arī jūs baidāties no kokiem? Vai jūs vispār no kaut kā baidāties?

Hols: Vai es baidos? (Domā.) Nē, tādas bailes es nejūtu. Es sev saku, ka nebaidos no nāves, bet, ja kāds bieži apgalvo kaut ko vienu, tad visdrīzāk viņš jūt tieši pretējo. Mans tēvs nomira neilgi pēc savas 52. dzimšanas dienas, mana sieva nomira 47 gadu vecumā, bet es vēl turos. Es redzēju viņu mirstam, un es redzēju savu vecomammu mirstam. Esmu turējis cilvēkiem rokas un jutis, kā tās kļūst aukstas. Nāve, citu cilvēku nāve, man ir kaut kas tuvs, un tas, protams, liek man izturēties līdzīgi arī pret savu nāvi. Es neesmu manījis sevī kaut kādas bailes no dabas, bet es domāju, vai tikai Frosts neattiecināja uz koku savas alkas pēc – un vienlaikus arī bailes no – aizmirstības. Es nezinu. Jūs liekat man par to domāt! (Smejas.)

RL: Jūsu sakopotajā literāro anekdošu krājumā [8. The Oxford Book of American Literary Anec­dotes. Oxford University Press, 1981.] gandrīz visas anekdotes par Frostu ir par viņa skaudīgumu.

Hols:Tas ir tik bērnišķīgi! Viens no viņa skaudīguma iemesliem bija tas, ka viņam tik ilgi... Frostam jau bija tuvu pie četrdesmit, kad viņš beidzot tika atzīts kā dzejnieks. Jūs droši vien zināt, ka viņš sūtīja dzejoļus žurnālam The Atlantic un viņi tos atraidīja. Viņš aizbrauca uz Angliju, izdeva divus dzejoļu krājumus... Ezra Paunds viņam palīdzēja kļūt slavenam šeit. Tad TheAtlantic lūdza viņam atsūtīt kādus darbus, viņš tiem aizsūtīja tos pašus kādreiz atraidītos dzejoļus, un viņi nodrukāja tos visus! Mēs ar Frostu reiz staigājām pa Mičiganas Universitātes gaiteni – viņš tur bija mācījies, kad es vēl nebiju piedzimis. Un es viņam teicu: “Zini, Rob, es šeit strādāju par pasniedzēju.” Un viņš teica: “Mani gan viņiem neizdevās pierunāt.” (Smejas.) Viņš mēdza atkārtot: “Kalna virsotnē vieta ir tikai vienam.” Viņam skauda, ka Eliots ir kalna virsotnē! Es negribu teikt, ka Eliots bija labāks par Frostu, bet “kalna virsotni” veidoja raksti, atzinība, balvas – piemēram, Nobela prēmija… Jūs zināt, kāpēc Frosts nekad netika izvirzīts Nobela prēmijai? Tāpēc, ka viņš tika uztverts kā reģionāls dzejnieks. Bet viņš bija universāls dzejnieks, viņš nebija reģionāls – viņš tikai lietoja Jaunangliju. Viņš bija ārprātīgi gudrs, bet arī godkārīgs. Kad man bija sešpadsmit gadu, es reiz ar viņu un vēl dažiem cilvēkiem spēlēju softbolu. Viņš pat mainīja spēles noteikumus, lai tikai viņa komanda uzvarētu! Viņam vienmēr bija jāuzvar.

RL: Jūs teicāt, ka Frosts lietoja Jaunangliju. Kāpēc jūs pats dzīvojat laukos, nevis, teiksim, Ņujorkā?

Hols: Bērnībā es dzīvoju Konektikutā, Ņūheivenas priekšpilsētā. Tur bija tādas sešistabu mājas rindā cita aiz citas. Tajās dzīvoja cilvēki ar apmēram vienādiem ienākumiem, viņi brauca ar vienādām mašīnām – visiem viss vienāds… Bet katru vasaru es braucu uz šejieni, šī bija mana vecvectēva un mātes vecāku māja.

RL: Tātad tā celta kaut kad 19. gadsimta vidū?

Hols: Mans vecvectēvs ir dzimis 1826. gadā, bet šo māju viņš nopirka 1865. gadā. Viņš nodzīvoja ilgu mūžu un nomira 1914. gadā, labu laiku pirms manas piedzimšanas. Bet vasarās es dzīvoju šeit pie vecātēva un vecāsmammas. Dažu mēnesi viņi nopelnīja tikai kādus piecus dolārus, bet viņi turēja cūku, rudenī to nokāva, gaļu sakāra šķūnī un ziemā grieza no gaļas gabaliem un ēda. Viņiem bija milzīgs sakņu dārzs, un vecāmamma lika visu burkās – viņai bija varbūt kādas piecsimt burkas ar konservētām pupām, kukurūzu un zirņiem… Vecāmamma un vecaistēvs strādāja pa desmit divpadsmit stundām dienā. Māja bija vecāsmammas valstība, viss pārējais bija vecātēva valstība. Bet viņi bija vienlīdzīgi! Jo katram bija sava valstība, kurā viņi bija galvenie. Viņi nekad neuzskatīja sevi par nabadzīgiem – te vienkārši nevaldīja naudas ekonomika. Vecvectēva laikā fermas bija plaukstošas, viņam, šķiet, bija divi zirgi un vērši, bet vēlāk, vēl pirms 1929. gada lielās depresijas, Amerikas lauksaimniecībā sākās depresija, un fermeri palēnām kļuva nabadzīgāki. Viņiem nebija ne konta bankā, ne naudas, bet viņiem bija zeme, un tā šeit tika uzskatīta par vislielāko vērtību. O, un, runājot par pārtiku… Saldumu viņi dabūja no bišu medus un kļavu sulas, un vienu gadu vecaistēvs kopā ar vecvectēvu savārīja 500 galonu kļavu sīrupa un pārdeva to par dolāru galonā. Viņi nopelnīja piecsimt dolāru. Un ko fermeris dara ar tādu naudu? Viņš nopērk 100 akru zemes!

RL: Tomēr kāpēc jūs dzīvojat šeit?

Hols: Es mīlu šo vietu, kur piedzimusi mana vecāmāte un kur tajā pašā istabā piedzimusi arī mana māte. Un man patika vākt sienu kopā ar vecotēvu. Viņam bija ar zirgu velkama pļaujmašīna, bet pļavas malas vajadzēja appļaut ar izkapti. Tur, tajos kalnos bija ganības, un viņš turēja kādas septiņas vai astoņas holšteinietes. Viņš tās slauca divas reizes dienā. Holšteinietes dod daudz piena, bet tas nav trekns. Mans pēdējais brālēns, kurš te saimniekoja, nevarēja sev atrast nevienu algādzi, un viņš visas savas govis pārdeva izsolē. Viņam bija piecpadsmit holšteinietes, šķirnes lopi ar visiem papīriem, bet viņš tās pārdeva. Japāņi nopirka visas.

Mans vecaistēvs bija liels stāstnieks. Viņš zināja no galvas dzejoļus, sliktus dzejoļus, bet viņš man tos skaitīja priekšā un stāstīja visādus stāstus. Viņam bija milzīgs stāstu krājums, un te, laukos, bija dzīva stāstīšanas tradīcija. Konektikutā cilvēki klausījās radio, rīkoja pludmales ballītes un tādā garā, bet šeit cilvēki stāstīja cits citam stāstus. Dažreiz tie bija izdomāti stāsti vai kāda anekdote, bet biežāk tie bija stāsti par kādu vietējo vīru, kurš te dzīvojis un darījis šo vai to. Bieži vien bija jāsmejas, dažreiz arī jāraud vai jāskumst, bet man ļoti patika klausīties šos stāstus.

Vecotēvu es mīlēju vairāk par visiem pasaulē, izņemot Džeinu, un tāpēc es mīlēju arī šo vietu – šo māju, fermu, šķūni, visu. Kad man bija četrpadsmit gadu, es sapņoju dzīvot kā vientuļnieks kalna galā, rakstīt dzejoļus, ķert slazdos lapsas, ūdeles… Es domāju, ka dzīvošu šeit un rakstīšu dzejoļus, bet iztiku pelnīšu, pa laikam uzrakstot kādu romānu. (Smejas.) Bet tad es sapratu, ka nekad šeit nedzīvošu. Man ir daži dzejoļi par to, ka es nekad nespēšu te dzīvot. Es par to biju pilnīgi pārliecināts. Bet tad es atvedu uz šejieni Džeinu – viņa ir no Mičiganas –, un viņa iemīlējās šajā vietā! Beigās mēs ar viņu pārcēlāmies šurp un sākām te dzīvot. Es mazliet baidījos, kas no tā sanāks, bet viņa nebaidījās ne no kā. Sākumā mēs domājām, ka padzīvosim te vienu gadu, bet jau pēc mēneša Džeina teica, ka labāk pieķēdēsies sakņu pagrabā nekā brauks atpakaļ. Man patika tā doma! Es tobrīd jau iztiku tikai no rakstīšanas, bet, kad nestrādā algotu darbu, kur ņemt naudu pārtikai? Pēc diviem trim gadiem es pārstāju raizēties, jo kaut kāda nauda vienmēr ienāca, un es strādāju no rīta līdz vakaram.

RL: Kāds ir jūs brīnišķīgās laulības ar Džeinu noslēpums?

Hols: Kad mēs pirmoreiz satikāmies, viņai bija 22 gadi un man bija 41. Viņa rakstīja dzejoļus – viens otrs no tiem bija ļoti labs, un tie kļuva arvien labāki. Viņa dzīvoja kopā ar kādu čali, un es dzirdēju, ka viņi šķiroties, bet man viņa ļoti patika, tāpēc uzaicināju viņu vakariņās. Tie bija 60. gadi, un toreiz, ja uzaicināja meiteni vakariņās, tas nozīmēja, ka viņa palika arī uz brokastīm. Sākumā tas atkārtojās ik pa divām nedēļām, tad reizi nedēļā, tad ik pārdienu… Mēs arvien vairāk pieķērāmies viens otram. Bet nospriedām, ka precēties neprecēsimies, jo pārāk ilgs laiks viņai būtu jāpavada atraitnēs – tomēr 19 gadu starpība. Paldies Dievam, ka apprecējāmies! Kad iznāca viņas pirmā dzejoļu grāmata, man iznāca piektā. Tā mēs te dzīvojām, un viņas dzeja kļuva tikai arvien labāka. No kādu 25 gadu vecuma līdz nāvei viņas dzīve gāja pa augšupejošu trajektoriju gan dzejas izcilības, gan publikas atzinības ziņā. Un jocīga lieta – kad mēs apprecējāmies, viņa nebija nekāda skaistule. Viņai bija skaists ķermenis, bet viņa nēsāja īsi apcirptus taisnus matus un brilles ar biezām lēcām. Un viņai bija brīnišķīgi kauli – deguns, vaigu kauli… Bet pamazām viņa kļuva skaistāka un skaistāka, un skaistāka. Viņa ataudzēja garus matus un pārgāja uz kontaktlēcām, viņas seja un kauli ieguva pavisam citu izskatu. 45 gadu vecumā viņa bija patiešām skaista, daudz skaistāka nekā 35 vai 25 gados. It kā viņas dzejoļu augošā izcilība būtu ļāvusi arī viņai kļūt skaistai. Esat redzējis viņu fotogrāfijā? Viņas progress palīdzēja arī man. Sākumā es it kā vadīju viņu, biju viņas skolotājs, bet beigās viņa aizgāja man garām un vilka mani sev līdzi. 1978. gadā, trīs gadus pēc mūsu pārcelšanās uz šejieni, man iznāca grāmata. Gandrīz visi, kas runā par maniem darbiem, domā, ka mana daiļrade sākas ar šo grāmatu, lai arī es biju rakstījis un publicējies jau daudzus gadus pirms tam. Un es domāju, ka varbūt tā arī ir. Viņas klātbūtne un dzejiskā nopietnība iespaidoja arī mani. Un viņai šeit ārkārtīgi patika! Tā mums bija vēl viena kopīga lieta.

RL: Vai jūs varētu aprakstīt savu dienu? Kā jūs to pavadāt?

Hols: Nu, tagad manas dienas ir pavisam citādas nekā kādreiz, jo es ātri nogurstu. Man vienkārši pietrūkst spēka. Kādreiz tā nebija. (Smejas.) Bet es jums aprakstīšu vienu parastu dienu toreiz. Es parasti cēlos piecos no rīta, iekurināju krāsni, un drīz vien istabā bija silti. Tad es devos laukā pēc avīzes un, kad atgriezos, vārīju kafiju sev un Džeinai. Viņai ar pamošanos gāja lēnāk. Viņa parasti gāja izvest suni, lai pamostos un būtu gatava darbam. Stundu vai divas es pastrādāju ar dzejoļiem, bet tad sāku just, ka vai nu zaudēju asumu, vai pārāk “uzvelkos”, un tas traucētu darbam. Tad es pārslēdzos uz kādu bērnu grāmatu vai īso stāstu, vai rakstu žurnālam… Dienas laikā es parasti strādāju pie kādiem četriem vai pieciem projektiem. Es, teiksim, apstājos kaut kur septītajā lappusē, nākamajā dienā uzrakstīju astoto lappusi un atkal noliku to malā. Daudzi rakstnieki spēj strādāt tikai ar kaut ko vienu, bet man patika vienlaikus darīt vairākas lietas. Tad es gāju pie Džeinas, mēs iekodām kādu sendviču un gājām gultā nosnausties uz divdesmit minūtēm, katru dienu. Zvēru, ka tās bija tieši divdesmit minūtes! Un pēc tam mēs kniebāmies. Mēs pamodāmies pēc 20 minūtēm un metāmies viens otram virsū. Tāda bija mūsu diena. Kad man jau bija kādi 65 gadi, mēs to darījām katru otro dienu. Viņa pamodās no rīta un teica: “Šodien ir kniebiena diena!” Viņa bija ļoti garīga būtne, bet arī ļo-oti seksīga. Pēcpusdienā mēs atkal gājām katrs pie saviem darbiem, un pēc tam es bieži kādu stundu lasīju viņai priekšā. Viņai patika klausīties, man patika lasīt. Mēs lasījām dzeju – Miltonu, Vērdsvertu –, mēs lasījām Bībeli, bet visvairāk mēs laikam lasījām Henriju Džeimsu. Džeimss ir ļoti labs lasīšanai balsī! Tad mēs atkal atgriezāmies pie saviem darbiem – apmēram no četriem līdz sešiem –, un tad viņa taisīja vakariņas. Mēs iededzām sveces, viņa ienesa istabā vakariņas – tas bija jauki. Gatavojot viņa bieži izdzēra glāzi vīna; es pa to laiku parasti sēdēju šeit un dzēru alu. Viņa gāja gulēt agrāk par mani, deviņos vakarā, un no rīta cēlās vēlāk un dzēra kafiju ap sešiem. Bet es līdz vienpadsmitiem gulēju viņai blakus un lasīju. Tāda bija mūsu diena. Tagad es no rīta pieceļos un jau jūtos noguris… Man ir draudzene, viņai ir 57 gadi. Viņa nāk pie manis divas trīs dienas, divas trīs naktis nedēļā. Mēs esam pazīstami gadus desmit… Kad nomira Džeina, es sākumā nespēju pat iedomāties, ka varētu dzīvot ar kādu kopā. Bet man bija vajadzīga sieviete – man vienmēr tās ir bijušas! Beigās es vairs nevarēju izturēt ne mirkli ilgāk. Un es priecājos, ka esam kopā jau desmit gadus, tas ir patiešām jauki. Tagad mēs kopā darām visu, izņemot mīlēšanos, bet mēs esam darījuši arī to, man par to ir atmiņas.

RL: Jūs teicāt, ka nāve jums ir kaut kas tuvs. Ko tas nozīmē?

Hols: Man nav sāpju – kājas man nekustas kā nākas, bet sāpju man nav. Es varu mazliet pastrādāt katru dienu. Faktiski jau visvairāk cietīs Linda, mana draudzene, un tas mani sāpina. Kad mēs pirmoreiz bijām kopā… Mēs bijām Anglijā, un pēc mīlēšanās viņa teica: “Es tevi pazaudēšu.” Ar to viņa nedomāja, ka mēs pašķirsimies. Un pēc gada vai diviem es viņai prasīju: “Ko tu darīsi, kad es nomiršu?” Viņa teica: “Es divus gadus sēdēšu tavā krēslā.” Viņai dzīvē nebija tā paveicies kā man ar Džeinu – laimīga laulība ir retums. Mēs ar Džeinu nodzīvojām kopā 23 gadus, no tiem 20 gadus šajā mājā.

RL: Vai jums ir kāda nojausma, kāpēc laimīga laulība ir retums?

Hols: Es nezinu. Bet es to redzu visapkārt. Starp draugiem es nezinu nevienu, kuram būtu bijusi tikpat laimīga laulība kā man ar Džeinu… Daudzi turpina dzīvot kopā, bet nesarunājas viens ar otru – viņi it kā dzīvo kopā, bet īstenībā ir katrs par sevi. Mūs ar Džeinu vienoja dzeja, un mums bija kopīga vēl viena lieta – kā dzejnieki mēs, protams, bijām konkurenti, bet mēs bijām pietiekami saprātīgi, lai neļautu tam… Ja kādam no mums uznāca īgnums vai dusmas, mēs zinājām, ka tas drīz pāries. Dažās ģimenēs vīrs ar sievu kašķējas katru dienu, bet mēs saplūcāmies labi ja reizi gadā. Mēs sūtījām savus dzejoļus žurnālam, un dažreiz atbildes pienāca vienā un tajā pašā dienā, un vienam no mums dzejoļi bija pieņemti, bet otram ne, un tad atraidītais, protams, nejutās tikpat labi kā otrs. Bet es ar lielu prieku noraudzījos, kā pie viņas pamazām atnāca panākumi, vispārēja atzinība, balvas. Un arī viņa priecājās par maniem panākumiem. Mūsu konkurence neizpaudās tādā veidā, ka mēs sāktu apskaust viens otru, bet… O, man ir viens stāsts! Mūsu kopdzīves pašā sākumā daži draugi ieteica mums rīkot kopīgus dzejas lasījumus, un publika, protams, pazina mani, bet nepazina Džeinu. Un tas viņai lika justies nelāgi. Viņa teica: “Mēs nevaram vairs lasīt kopā.” Es arī piekritu. Kad viņa jau bija kļuvusi pazīstama, mēs joprojām lasījām atsevišķi – es vienu vakaru, viņa otru. Un tad vienu dienu starp lasījumiem bija jautājumu sesija, kad klausītāji varēja nākt un uzdot dzejniekiem jautājumus, un viņa saņēma trīsreiz vairāk jautājumu nekā es! Tad viņa teica: “Man liekas, ka mēs varam atsākt lasīšanu kopā.” Tā mēs arī darījām. Bet, protams, viens no mums lasīja pirmais, bet otrais pēc tam. Un tas, kurš lasa otrais, ir it kā svarīgākais no abiem. Tad mēs nolēmām, ka mainīsimies vietām – vienu reizi es būšu pirmais, otru reizi viņa. Atceros, ka vienreiz mēs lasījām savus dzejoļus Indijā, pēc tam lidojām mājās, un mums uzreiz bija jāpiedalās citā lasījumā. Mēs abi bijām pārguruši, tomēr atcerējāmies, kurš iepriekšējā dienā bija lasījis pirmais, bet kurš otrais. (Smejas.) Šī konkurence mūs kaut kādā ziņā vienoja, nevis šķīra.

RL: Es pazīstu kādu sievieti, kura ļoti grib rakstīt – stāstus, rakstus… Bet ģimenei vajadzīga nauda, tāpēc viņa tikai tulko, tulko un tulko. Vai jums būtu viņai ko teikt?

Hols: Vienu sīku lietu es viņai varētu pateikt. Pirms sāku dzīvot šeit, es daudzus gadus strādāju par pasniedzēju universitātē. Nodarbības nebija visu dienu, bet tāpat vajadzēja tām gatavoties, labot studentu darbus... Mani mocīja sajūta, ka nevaru atvēlēt rakstīšanai tik daudz laika, cik gribu. Kaut kādā mērā es problēmu atrisināju ar agru celšanos. Pēc dabas esmu cīrulis, rīta cilvēks. Ceļoties piecos vai sešos no rīta, varēju veltīt pāris stundas rakstīšanai, un es iemācījos atslēgt prātu no pasniedzēja darba. Kad divas stundas biju pastrādājis, ap septiņiem astoņiem atkal sāka gāzties virsū universitāte ar saviem darbiem, bet uz divām stundām es to biju spējis izslēgt no apziņas, tā mani netraucēja. Šīs divas stundas dienā noturēja mani pie sajēgas, un es daudz ko uzrakstīju. Man ir draugi dzejnieki, kuri nav rīta cilvēki un kuri savus labākos dzejoļus uzrakstījuši laikā starp pusnakti un diviem rītā. Ja cilvēkam ir iespēja atvēlēt noteiktu diennakts laiku tam, ko viņš vēlas darīt, – katru dienu, septiņas dienas nedēļā – un pārējo dienas daļu veltīt savam peļņas darbam… Es nezinu, vai viņa to var.

RL: Kurš gadalaiks jums ir vistuvākais?

Hols: Mīļākais gadalaiks man ir rudens, kad kļavas kļūst sārtas. Esat redzējis? Tas ir neprātīgi skaisti. Kād­reiz man patika arī ziema, bet tagad mazāk. Man patika aukstums, patika tīrīt sniegu ar lāpstu… Bija tāda nošķirtības sajūta. Man patīk nošķirtība! Man patīk vientulība. Dzejniece Marianna Mūra pretnostata vientulību vienatnei, un ir bijuši periodi, kad arī es esmu juties vientuļš. Bet, kad šeit ir Linda un kad man ir sieviete, ko apskaut, un tā tālāk… Lielākoties viņas gan šeit nav – viņa strādā skolā, viņai ir sava māja un bērni. Es lielākoties dzīvoju viens, un man tas patīk. Ziemā šo vientulību varēja izbaudīt vairāk, ciemiņi te iegriezās retāk, un man tas patika. Bet rudens man vienmēr ir bijis mīļāks. Un vasaras karstumā te ir daudz labāk nekā Bostonā vai Ņujorkā. Bet pavasaris Ņūhempšīrā ir nepatīkams, turklāt nepievilcīgs. Sniegs kļūst netīrs. Bet tas ir īss – kādreiz to mēdza saukt par viena mēneša gadalaiku…

Manu pirmo prozas grāmatu – es to uzrakstīju pirms piecdesmit gadiem – sauc „Pārāk īsa virkne, lai tiktu saglabāta” (“String too Short to Be Saved”), un tā bija par vasaru fermā – par manu vecotēvu un vecomāti, un par siena vākšanu. Pirmā nodaļa bija par teļu ķeršanu. Te bija divas teles, abas dzīvoja savvaļā, un mēs ar vecotēvu dzinām viņām pēdas. Pēc tam es rakstīju esejas par šo un to… Viena no esejām bija “Melleņu lasīšana” – par to, kā mēs kāpām kalnā pēc mellenēm. Pašā kalna galā bija akmens radzes ar plaisām, un plaisās auga melleņu mētras. Neviens tās nelasīja, bija pārāk grūti līdz tām tikt. Mēs ar vecotēvu kāpām tur augšā ar milzīgiem spaiņiem – tādiem, kas augšā ir šaurāki un apakšā platāki. Mēs visu dienu lasījām mellenes, pārnesām mājās, un tad vecāmāte tās savārīja un salika burkās. Bet, kad rakstīju šo eseju, es biju Anglijā, es to rakstīju no attāluma. Un pēkšņi ne no šā, ne no tā es ierakstīju stāstā, lūk, šādu epizodi. Kad bijām nokāpuši no kalna, vecaistēvs man teica: “Es gribu tev kaut ko parādīt.” Mēs bijām nonākuši līdzenā vietā, un es paskatījos uz zemi un ieraudzīju vecas dzelzceļa sliedes. Mēs gājām pa sliedēm uz priekšu un tālāk mežā atradām lokomotīvi ar ogļu vagonu, norūsējušu no vienas vietas. Bet es to pagrābu no zila gaisa! Citādi grāmatā viss bija patiesība, tikai šī viena vieta. Šo nodaļu nodrukāja The New Yorker. Es tolaik dzīvoju Mičiganā un vienu dienu biju atbraucis apciemot vecomammu, kura nodzīvoja līdz 97 gadiem. Tepat netālu ceļa malā bija benzīntanks, un es tur piestāju uzpildīt degvielu. Un benzīntanka apkalpotājs man prasa: “Bet kurā vietā īsti atrodas tas sasodītais vilciens?” Izrādījās, ka cilvēki to bija meklējuši un ka divi čaļi no Denveras pat bija apgalvojuši, ka zinot, kur tas ir, un ka varot to citiem parādīt – tikai ne šodien. Tas man ļoti patika! (Smejas.)

RL mājaslapā lasāma Donalda Hola eseja Augškambaris.