Vikingu garā

Vienu no pirmajām saiknēm starp Īslandi un Latviju, ko glabā īslandiešu sāgas, var atrast stāstā par Egilu Skallagrimssonu. Kā vēsta sāga, 10. gadsimtā Egils ieradās Kursā. Sākumā viņš un viņa vīri tirgojās ar vietējiem iedzīvotājiem, vēlāk aiz garlaicības sāka izlaupīt kurzemnieku sētas. “Tur viņi zaga un slepkavoja cilvēkus, un ļaudis bēga” (Egila sāgas 46. nodaļa).

Pēc kāda laika Egila vīri tomēr iekļuva ķezā – kāds turīgs zemnieks viņus uzveica. Laimīgā kārtā viņiem nakts aizsegā izdevās izbēgt no gūsta, citādi nākamajā rītā viņus gaidītu nāve. Zemnieka mājā visi gulēja, un viņi, izmantojot izdevību, uz savu kuģi aiznesa vērtīgākos priekšmetus. Egils tomēr jutās nelaimīgs par tādu iznākumu un nolēma, ka viņi nevar aizlaisties šādā veidā: “Mūsu aizbraukšana ir caurcaurēm nepareiza un it ne maz nav kareivīga. Mēs esam nozaguši goda vīra īpašumu, viņam to nezinot. Mums nebūtu vajadzējis piedzīvot šādu kaunu. Mums ir jādodas atpakaļ uz māju un jādod viņam ziņa, kas atgadījies.” Tā nu viņi atgriezās, aizdedzināja māju un nogalināja ikvienu, kas centās izglābties no liesmām.

Par Egilu Skallagrimssonu klīst nostāsti, ka viņš savu pirmo slepkavību esot izdarījis septiņu gadu vecumā, kad apvainojies par cita zēna krāpšanos bumbas spēlē, bet piedzēries līdz atmiņas zudumam viņš pirmoreiz esot četru gadu vecumā. Un tieši viņš ir tas Īslandes agrīnais kolonists, kura vārdā ir bijis būtiski nosaukt sāgu.

Jautājot šodienas īslandiešiem, kā gan šāds indivīds varēja kļūt par nācijas varoni, viņi jums norādīs, ka viņš ir sacerējis dzeju. Pat skolas bērni joprojām spēj citēt dažas viņa darbu rindiņas.

Pa tūkstoš Īslandes vēstures gadiem kaut kas ir mainījies. “Jaunie īslandiešu vikingi” – tā tagad tiek apzīmēta uzņēmēju paaudze, kas noveda valsti līdz bankrota slieksnim, bet neradīja nekādu dzeju. Tā kā “jaunie vikingi” nav devuši pienesumu šīs zemes literatūrai, viņu “dziesma” ir bijusi jānodzied Īslandes prezidentam Olafuram Ragnaram Grimssonam. Viņš to arī paveica – 2005. gadā teikdams runu Londonas Walbrook klubā. Tur viņš izskaidroja, kā tik maza zeme kā Īslande ir spējusi kļūt par tik svarīgu biznesa pasaules spēlētāju. Pēc viņa domām, visa iemesls ir vikingu gars: “viņi ir bezbailīgi un agresīvi” un iemieso “atklājumu un zinātkāres tradīciju, ko ir kultivējušas viduslaiku vikingu sāgas, kas ir atkal un atkal stāstītas ikvienam īslandiešu bērnam. Tā ir tradīcija cienīt tos, kuri veic riskantus braucienus uz nezināmām zemēm, kas iedrošinās ceļot svešās sfērās, interpretējot mūsdienu biznesa riskus kā daļu no vikingu gara, aplaudējot veiksmīgiem uzņēmējiem kā vikingu tradīcijas mantiniekiem.”

Mūža beigas atkal vadīdams Īslandē pavisam miermīlīgā noskaņojumā, Egils Skallagrimssons izlēma, ka Eiropas sirojumos savāktos dārgumus vislabāk būs paslēpt purvā, lai neviens par tiem vairs nekad nepriecātos. Te nu Īslandes prezidentam pietrūka paredzēšanas spēju norādīt, ka “jaunajiem vikingiem” varētu būt līdzīgas idejas uzkrātās naudas izlietošanai.

Tātad, nespēdami sevi realizēt poēzijas pasaulē, “jaunie vikingi” vismaz ir izveidojuši veiksmīgu sāgas nobeigumu. Egila gadījumu no viņu gadījuma gan šķir tas, ka, staigājot pa Borgarnesu Īslandes dienvidrietumu krastā, joprojām varam mēģināt uziet viņa apraktās bagātības.

Pēdējos piecus gadus dzīvojot šajā valstī, tomēr ir pārsteidzoši redzēt, cik nebūtiski ekonomikas sabrukums ir iespaidojis cilvēku ikdienu. Te nav ne bezpajumtnieku, ne ubagu. Lai arī nedaudz pieaugusi noziedzība, tas nav bijis pietiekams iemesls vietējiem atmest paradumu, ieejot veikalā, mašīnu atstāt ar neaizslēgtām durvīm un iedarbinātu motoru. Tukši lielveikalu plaukti ir bijuši aplūkojami tikai avīžu fotogrāfijās. Lai arī mana Latvijā uzaugusī sieva, to ieraugot, uz brīdi pat kļuva sentimentāla, man tā joprojām ir mīkla, kā žurnālisti ieguva šo attēlu. Jebkādu “zīmju” neesamība ir tik pārsteidzoša, ka patiešām ir bijis vajadzīgs slēgt McDonald`s, lai cilvēkiem atgādinātu, cik grūti laiki ir pienākuši viņu zemei.

Īslande, kas vēl 20. gadsimta sākumā bija nabadzīgākā zeme Eiropā, pēdējo simt gadu laikā ir piedzīvojusi milzu izmaiņas. Zemnieku sabiedrība, kurā vairums cilvēku dzīvoja tradicionālajās velēnu būdiņās, kļuva bagāta, pateicoties diviem pasaules kariem un milzīgajam pieprasījumam pēc šīs zemes zivīm un gaļas.

Līdz pat 90. gadiem īslandieši bija ļoti vienlīdzīga sabiedrība ar nebūtisku atšķirību cilvēku ienākumos. 90. gadu beigās tas pēkšņi mainījās. Salu pārņēma neoliberālisms un desmitgades toni noteica jauna šķira: pēkšņi uzradušies liela mēroga spēlētāji, ļoti bagāti cilvēki. Daži no viņiem bija nopelnījuši milzīgas naudas summas brūkošajā Padomju Savienībā.

Vajadzēja pārsteidzoši maz, lai valsts, kas reiz bija lepna par savu izglītības un kultūras līmeni, pārvērstos par vietu, kur atzinību izpelnās apmātība ar biznesa studijām. Daudzi, runājot ar mani, ir izteikuši zināmu atvieglojumu, ka šie gadi, kuros dominēja doma par naudas taisīšanu, ir beigušies.

Kad sākās krīze, cilvēki pārskatīja savas vērtības: avīzes aktuālāko Āzijas fusion recepšu vietā sāka publicēt padomus, kā pagatavot savulaik iecienītās asins un aknu desas, cilvēki vairs nebrauca uz Floridu, bet atrada vecās teltis un treilerus un apceļoja savu zemi. Studentiem, kas vasarās parasti bija strādājuši, valsts noorganizēja mācības arī šajā gadalaikā, tātad viņi nenīka bezdarbībā un varēja turpināt izmantot studiju aizņēmumus.

Visiespaidīgākais no visiem pasākumiem ir bijusi Nacionālā Asambleja: 1500 īslandiešu jeb pusprocents populācijas spontāni sanāca kopā, lai apspriestu savas zemes nākotni. Godīgums, vienlīdzīgas tiesības, tiesiskums un cieņa vienam pret otru bija tās vērtības, kam, pēc Asamblejas domām, vajadzētu būt Īslandes nākotnes sabiedrības pamatā. Izskatās, ka vajadzētu notikt kam vairāk par ekonomikas krīzi, lai salauztu šīs zemes cilvēku optimismu. “Þetta reddast” – “viss atrisināsies” – ir ļoti bieži sastopams teiciens.

Tomēr pagājušā gada galvenais temats Īslandes medijos bija ekonomikas sabrukuma dēļ radušies parādi. Parādiem pat ir vārds: Icesave. Par Icesave sauca krājkontus vienā no Īslandes bankām, kas izvērsa darbību Lielbritānijā un Nēderlandē. Piedāvājot ļoti augstas procentu likmes, tai izdevās pievilināt daudz noguldītāju. Visas regulējošās sistēmas tika ignorētas, un galu galā, kad Īslandes bankas cieta neveiksmi un tika nacionalizētas, briti un holandieši vēlējās no Īslandes valsts saņemt atpakaļ savu naudu. Šim parādam sasniedzot gandrīz 40 % no Īslandes iekšzemes kopprodukta, nodokļu maksātāji būtu spiesti norēķināties par “moderno vikingu“ neapdomību. Īslandei īsti nebija izvēles: Lielbritānija un Nēderlande bez aplinkiem paziņoja, ka pretējā gadījumā tiks bloķēts Starptautiskā Valūtas fonda aizdevums un citi šīs valsts aizņēmumi.

Pēc gadu ilgām diskusijām pirms Ziemassvētkiem Īslandes parlamenta vairākums spēja pieņemt lēmumu, ka ir jāpanāk vienošanās ar Lielbritānijas un Nēderlandes varas iestādēm. Bet Valsts prezidents atteicās parakstīt šo likumprojektu. Tas pats prezidents, kas pirms dažiem gadiem dziedāja dziesmu par drosmīgajiem īslandiešu uzņēmējiem, uzstāja, ka ir jāorganizē visas nācijas referendums, kurā katram balsotājam jāizlemj, vai viņš piekrīt Icesave “darījumam” (tas nozīmētu, ka katram īslandietim no savas kabatas būs jāizvelk 12 000 latu) vai nepiekrīt, jo tā taču ir privātas bankas neveiksme.

Patiesībā šī pasākuma rīkošanai izdotā nauda varēja tikt ietaupīta – tā iznākums bija skaidrs jau iepriekš. Laikā, kad es rakstu šo vēstuli, Īslande jau ir nobalsojusi pirmajā referendumā savas valsts vēsturē. Tas bija farss, kas darīja laimīgus vienīgi ārzemju žurnālistus, kuri varēja turpināt rakstīt savus “Dāvida pret Goliātu” stāstus par Īslandi. Un balsojums nemaz nebija par to, vai Īslande maksās vai nemaksās savus parādus. Tas jau bija izlemts pagājušā gada augustā izdotajā Icesave likumā. Nelaimīgā kārtā Lielbritānija un Nēderlande nepiekrita likumā noteiktajiem ierobežojumiem – laika limitam un tiesībām vērsties ar pretenzijām starptautiskajā tiesā – tātad visām trim pusēm vajadzēja turpināt meklēt risinājumus. Iznākums bija iepriekšminētais likums, ko prezidents atteicās parakstīt. Šis atteikums noveda pie referenduma. Tā rezultāts nebija pārsteigums, un jau pēc tā kļuva skaidrs, ka briti un holandieši ir ar mieru vienoties par jaunām koncesijām, tātad būtu muļķīgi piekrist iepriekšējam darījumam. Pat valsts premjerministre bija jau iepriekš paziņojusi, ka viņa netaisās balsot.

Un tā jūs nonākat pie referenduma, pirms kura neviens neveic kampaņu par “jā” balsojumu. Un, ja kāds pats izlemj teikt “jā”, tam ir jābūt cilvēkam, kurš sirdī ir anarhists. 2599 cilvēku balsojums tiešām bija pozitīvs, un nav skaidrs, vai šis skaitlis reprezentē Bakuņina sekotājus pie Polārā loka, vai arī šiem ļaudīm tiešām līdz mielēm ir apnikusi Icesave diskusija.

Visas šīs jezgas rezultātā var krist valdība un var palielināties haoss, tomēr, kā jau cilvēki saka – gan jau viss nokārtosies. Notikušajam turklāt ir arī pozitīvi aspekti: Īslande arī nākamajā vasarā turpinās būt lēts tūrisma galamērķis. Pēc tam, kad starptautiskā kredīreitingu aģentūra Fitch Ratings ir Īslandi nolīdzinājusi līdz ar zemi, mēs zinām, ka šogad reitingi var tikai celties, nevis krist. Un, lai gan Grieķijā ir vairāk saules nekā šeit, mums tomēr pieder lielākas internacionālo mediju simpātijas.

Ja pavisam godīgi, mana ģimene ekonomikas lejupslīdi uz savas ādas ir izbaudījusi tikai pagājušā gada pavasarī, kad mēs devāmies ciemos uz Latviju. Īslandes krona bija zaudējusi vairāk nekā pusi no savas vērtības, un Rīga pēkšņi mums izrādījās ļoti dārga. Man pat radās sajūta, ka studenti, ko iepriekš biju mācījis Latvijā, ir situētāki par mani pašu.

Bet kafejnīca dzelzceļa stacijā Gauja joprojām bija savā vietā, un tur es varēju baudīt alu par 60 santīmiem un atkal justies kā bagāts rietumnieks. Man tikai vajadzēja ignorēt apstākli, ka alus bija nežēlīgi silts: lai ekonomētu naudu, kāds bija izslēdzis ledusskapi. Dzīvojot tādā vietā kā Īslande, jūs vismaz nekad nesaskarsieties ar šādu problēmu.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Puķe