Viņi mīl mieru, klusumu un kārtīgi apstrādātu zemi

“Viena glezna viņu nodarbināja īpaši. Tā bija aizsākusies kā vējā slīdoša lapa, un tā kļuva par koku; un koks auga, plešot neskaitāmus zarus un dzenot visfantastiskākās saknes. Savādi putni iekārtojās pazarēs, un arī tiem vajadzēja veltīt uzmanību. Tad visapkārt kokam, cauri lapām un zariem sāka atklāties kāda zeme – plaši lauki, aiz kuriem uz mirkli tālumā varēja ieraudzīt mežus un sniegiem klātus kalnus”, raksta Džons Ronalds Rūels Tolkīns stāstā “Nigla lapa”. Šis gleznotājs Nigls, kurš no vienas lapas centās radīt veselu ainavu, ir pats Tolkīns – visu mūžu viņš veltīja kādas maģiskas pasaules atklāšanai. Viņš to sauca par savu “leģendāriju”. Var uzskatīt, ka mana pirmā sastapšanās ar šo pasauli bija samērā novēlota – es pirmo reizi izlasīju “Hobitu” jau pieaugušā vecumā. Taču grāmatas iedarbība bija tik spēcīga, lai nekavējoties šo pazīšanos turpinātu. Tā bija nojausma, ka zem pasakas sižeta slēpjas daudz dziļāks, varētu teikt, “zinātnisks” stāsts par kādu senzudušu civilizāciju, jeb, kā to pēc “Hobita” publicēšanas raksturoja Oksfordas Pembruka koledžas – kurā Tolkīns tobrīd strādāja – hronisti annālēs par 1937./38. mācību gadu: “Tas patiesi nav akadēmisks savā dabā, bet tāds, ko, iespējams, tikai akadēmiķis būtu varējis uzrakstīt...” Pēc tam es izlasīju “Gredzenu pavēlnieku”, un šīs nojausmas nemaldīgums apstiprinājās – tas bija kaut kas daudz lielāks par vienkāršu fikciju un personiski tuvāks par turpat vai jebko, ko mākslā piedāvāja 20. gadsimts. Un varbūt tieši skaidri sajūtamā smeldze par zudušā laika skaistumu bija tas, kas “Gredzenu pavēlnieku” padarīja par manu grāmatu. Dabiski, ka šī izpratnes tuvība laika gaitā radīja interesi par cilvēku “viņpus grāmatai”. Tāpēc, lai cik vienkārši tas neizklausītos, domāt par Tolkīnu man nozīmē domāt par iespēju iztēloties ideālu dzīvi.

Bārenis
Džons Ronalds Rūels Tolkīns piedzima 1892. gadā Dienvidāfrikā, kur viņa tēvs Artūrs Tolkīns bija devies pelnīt naudu vietējā bankā. Divus gadus vēlāk piedzima viņa brālis Hilarijs. Āfrikas klimats nelabvēlīgi ietekmēja abu mazo zēnu veselību, turklāt nebija pa prātam viņu mātei, tāpēc drīz vien Meibla Tolkīna nolēma atgriezties Anglijā. Artūram bija jāpievienojas ģimenei pēc pusgada, taču reimatiskā drudža komplikācijas viņu pieveica ātrāk. Četru gadu vecumā jaunais Ronalds zaudēja tēvu.
Meibla bija apmetusies pie savas ģimenes Birmingemā, taču pēc vīra nāves viņa atstātie līdzekļi, lai arī nelieli, tomēr ļāva noīrēt nelielu kotedžu Sērhoulas ciemā pie Birmingemas, kas tolaik vēl bija īsti lauki. Četri idilliskie gadi, ko ģimene pavadīja laukos, Tolkīnam vēlāk nozīmēja skaistākās bērnības atmiņas, un Sērhoula ar tās iedzīvotājiem viņa radītajā Viduszemē atdzima kā Šīra un to apdzīvojošie hobiti. Jau toreiz savas bērnības ainavā viņš sajuta dabas mežonības gaistošo saistību ar tālu un mītisku pagātni. Gadu desmitus vēlāk viņš stāstīja: “Sērhoula bija savā ziņā zaudētā paradīze. Tur bija vecas dzirnavas, kas patiesībā nemaz nemala graudus, tur bija divi dzirnavnieki, liels dīķis ar gulbjiem, smilšu kaste, brīnišķīga grava ar puķēm, dažas veclaicīgas mājas un mazliet tālāk – upīte ar vēl vienām dzirnavām. Es biju laimīgs dzīvot šajā vietā, lai gan vienmēr zināju, ka tas viss pazudīs. Un tas pazuda. Manu hobitu ideja izauga no ciemata iedzīvotājiem un bērniem. Viņi mani diez ko labi neieredzēja, jo māte mani bija iztaisījusi par smukulīti – es staigāju apkārt gariem matiem un Mazā lorda Fontleroja kostīmā.”

Šī “anahroniskā” 19. gadsimta beigu Vidusanglijas lauku buržuāzijas iekļaušana hobitu izskatā elfu, rūķu un pūķu pasaulē bija cieši saistīta ar Tolkīna nedrošības sajūtu, ka “tas viss ir lemts pazušanai”. Tādējādi vieta, kuru viņš atminējās kā vislaimīgāko, kļuva par “leģendārija” galveno motivāciju. Bija svarīgi saglabāt kaut ko briesmu un ļaunuma neskartu, mazu stūrīti idilles.
Kad Meibla sāka abus zēnus skolot, viņa ātri pamanīja vecākā dēla talantu uz valodām un savu zināšanu līmenī iemācīja viņam latīņu, vācu un franču valodas pamatus. 1900. gadā viņš nolika eksāmenu un iestājās Karaļa Edvarda skolā Birmingemā. Līdz ar to ģimenei nācās pamest Sērhoulu un apmesties Birmingemā. Otrs būtiskākais pavērsiens Tolkīnu ģimenē bija Meiblas pakāpeniski briedusī apņemšanās pāriet katolicismā. Viņas ģimene, kura kopš senseniem laikiem bija pārliecināti anglikāņi un ienīda Romas baznīcu, uz to reaģēja nepielūdzami – atņemot ģimenei finansiālo atbalstu un nolemjot viņus trūkuma pilnai dzīvei. Taču tas neiedragāja Meiblas pārliecību, un ar lielu aizrautību viņa nodevās dēlu “iesvētīšanai” katolicismā. Turklāt uzticamu sabiedroto viņa atrada Birmingemas Katoļu oratorijas priesterī Frānsisā Ksavjerā Morganā. Kad smagie dzīves apstākļi un pārmērīgā slodze bija noveduši Meiblu līdz diabētam, tēvs Frānsiss piedāvāja ģimenei pavadīt vasaru oratorijas lauku īpašumā. Priesteris viņus bieži apciemoja, un Tolkīns pieļāva, ka vēlāk viņa atkarība no pīpes bija cieši saistīta ar šo vasaru un tēvu Frānsisu: “Oratorijas nama verandā viņš smēķēja lielu ķirškoka pīpi, kas likās ļoti pārsteidzoši, jo nekur citur viņš nekad nepīpēja”. Tā bija pēdējā vasara kopā ar māti. Dēliem nemanot, Meiblas stāvoklis pasliktinājās, un novembrī pēc sešām dienām komā viņa nomira. Par abu zēnu aizbildni kļuva tēvs Frānsiss.
Deviņus gadus pēc mātes nāves Tolkīns rakstīja: “Mana dārgā māte bija īsta mocekle. Reti kuram Dievs dāvā tik vieglu pieeju savām dižajām veltēm, kā tas bija Hilarijam un man, dodot māti, kura pūlēs uzturēt mūsos ticību nogalināja sevi”. Šis lielais pārdzīvojums nostiprināja Tolkīna uzticību katolicismam – to mīlestību, ko viņš izjuta pret māti, tagad viņš nešaubīgi atdeva viņas reliģijai, saņemot tajā gan emocionālu, gan garīgu mierinājumu. Uzskata, ka mātes nāve dziļi iespaidoja arī viņa personību, padarot divpadsmit gadus veco zēnu par pārliecinātu pesimistu. Vai drīzāk, kā raksta Tolkīna biogrāfs Hamfrijs Kārpenters, padarīja “par diviem cilvēkiem. Pēc dabas viņš bija jautrs, pat nevaldāms, viņam piemita liels dzīvesprieks, patika sarunas ar cilvēkiem un fiziskas aktivitātes. Viņam bija laba humora izjūta un lieliskas spējas sadraudzēties. Bet kopš tā brīža parādījās arī otra puse, privātāka, kas dominēja viņa vēstulēs un dienasgrāmatās un kas lika viņam iekrist dziļa izmisuma lēkmēs.”

Valodas paņem laiku

Tolkīna pastiprinātā pievēršanās valodu studijām, visticamāk, bija reakcija uz mātes nāvi, jo tieši viņa bija bijis pirmais cilvēks, kas pamanīja šo rakstniekam nepieciešamo talantu. Jau skolas laikā, aizraujoties ar “Beovulfu”, ko viņš uzskatīja (un nepārstāja uzskatīt visu mūžu) par visu laiku neparastāko poēmu, viņš sāka mācīties anglosakšu jeb senangļu valodu. Savukārt viduslaiku poēma “Sers Gaveins un Zaļais bruņinieks” par kādu karaļa Artura bruņinieku, kurš dodas noslēpumaina milža meklējumos, pamudināja apgūt arī vidusangļu valodu. Tai sekoja senskandināvu valoda – viņš gribēja oriģinālā izlasīt teiksmu par Sigurdu un pūķi Fafniru, kas bērnībā bija viņu apbūrusi Endrjū Langa apkopotajās pasaku grāmatās. Un Tolkīns aptvēra, ka valodas jeb “mīlestība uz vārdiem”, kā viņš to sauca, viņam nozīmē atvērtas durvis uz apslēptas burvības pilnu senatni. Tas bija pietiekami, lai valodas kļūtu par viņa profesiju. 1911. gadā ar otro mēģinājumu viņš iestājas Oksfordas Ekseteras koledžā, lai studētu angļu valodu un literatūru. Iespējams, ka izgāšanās iepriekšējā gadā bija sekas viņa dēkai ar Edīti Bratu, trīs gadus vecāku meiteni, tādu pašu bāreni kā viņš, kuru Tolkīns bija saticis 16 gadu vecumā – viņi īrēja istabas vienā namā. Kopīgā pieredze un mājvieta bija satuvinājusi jauniešus, viņi arvien vairāk laika pavadīja kopā un pēc gada nolēma, ka ir iemīlējušies. Vēlāk gan tēvs Frānsiss, uzzinājis par šo priekšlaicīgo aizraušanos, pārcēla Tolkīnu puišus uz citu dzīvesvietu un aizliedza Ronaldam kontaktēties ar šo meiteni līdz 21 gada vecumam. 1915. gadā viņš ar izcilību pabeidza studijas Oksfordā.
Gadu vēlāk Tolkīns apprecēja Edīti, iestājās 11. Lankašīras strēlnieku pulkā un tika nosūtīts uz fronti. No kaujas pie Sommas viņš atgriezās ar “ierakumu drudzi”, no kura tā arī neatlaba līdz pat kara beigām. Atveseļošanās laikā viņš sāka pierakstīt to, kas jau gadiem bija briedis viņa iztēlē, – senlaiku poēmas par kādu izdomātu zemi un tās varoņiem. Darbam tika dots nosaukums “Zudušo teiksmu grāmata”, kas vēlāk pārtapa par “Silmarilionu”. Pēc kara Tolkīns atgriezās Oksfordā, strādāja privāti ar studentiem un par leksikogrāfu Oksfordas angļu valodas vārdnīcai. Šeit viņš nonāca tik ciešā saskarsmē ar valodu, kā nekad agrāk. Piemēram, ja viņam vajadzēja izsekot vārdu water (ūdens), wick (dakts) un winter (ziema) etimoloģijai, tad nācās sameklēt salīdzināmās formas prototeitoņu, senteitoņu, sensakšu, vidusholandiešu, holandiešu, senaugšvācu, vidusaugšvācu, viduslejasvācu, vācu, senslāvu, lietuviešu, krievu un latīņu valodā. Tolkīns gan pats uzskatīja, ka “nevienu valodu nedrīkst studēt vienīgi kā palīgu citiem mērķiem”, viņaprāt, tikai tad, ja valodu studē aiz mīlestības pret pašu valodu, tā var kalpot arī filoloģiskiem vai vēsturiskiem nolūkiem.
Bērnībā Tolkīns pirmo reizi ar izdomātu valodu bija saskāries, kad māsīcas viņam iemācīja “animāliku” – valodu, kas galvenokārt sastāvēja no angļu dzīvnieku vārdiem. Vēlāk kopā ar vienu no māsīcām viņi izveidoja jau daudz sarežģītāku valodu, ko nosauca par Nevbosh un kas balstījās uz slēptiem angļu, latīņu un franču valodas fragmentiem. Tomēr jau pieaugušais Oksfordas Tolkīns, pārvaldot vidusangļu, senangļu, somu, gotu, grieķu, itāliešu, senskandināvu, spāņu, velsiešu un viduslaiku velsiešu valodu, kā arī uzrādot labas zināšanas dāņu, holandiešu, lombardiešu, norvēģu, krievu, zviedru un daudzās seno ģermāņu un slāvu valodās, pilnā nopietnībā pievērsās izdomātu valodu radīšanai. Pirmā pamatīgā viņa paša valoda bija nafarins, kas, lai arī stiprā spāņu valodas ietekmē, piedāvāja savu fonoloģiju un gramatiku. Nākamā radās no aizrautības ar mirušo un vārdu krājumā trūcīgo gotu valodu. Jau daudzus gadus vēlāk viņš rakstīja savam draugam V.H. Odenam: “Es tajā atklāju ne vien mūsdienīgu vēsturisko filoloģiju, kas uzrunāja manī vēsturnieka un zinātnieka šķautni, bet pirmo reizi valoda pati par sevi raisīja manī spēcīgu estētisku baudījumu, tā bija brīva no ikdienas lietojuma un nepieciešamības būt par literatūras izteiksmes līdzekli.” Nodarbošanās ar pazudušajiem gotu vārdiem savukārt viņu iedvesmoja radīt hipotētisku protoģermāņu valodu, kas būtu varējusi būt senangļu, gotu un citu ģermāņu valodu pamatā.
Taču visspēcīgāko iespaidu uz Tolkīnu atstāja pirmā saskarsme ar somu valodu un folkloru studiju gados: “Tas bija kā atklāt vīna pagrabu, kas pilns ar pārsteidzošas kvalitātes vīniem. Tādiem, kas garšo tā, kā nekas līdz šim. Līdz ar to manas izdomātās valodas kļuva stipri somiskas fonētikā un struktūrā.” Šī “somiskā” valoda vēlāk kļuva par senelfu valodu jeb kvenju. Tieši kvenjas izstrādāšana Tolkīnam lika pirmoreiz saprast, ka ir grūti izstrādāt valodu līdz nepieciešamajam smalkumam, ja nekas nav zināms par tautu, kas to lietojusi. Vēl 21 gada vecumā viņš bija piedzīvojis atklāsmi – reiz lasot kādu reliģisku poēmu senangļu valodā, viņš bija ievērojis divas rindiņas: “Eala Earendel engla beorhtast ofer middengeard monnum sended” (“Sveicināts, Erendel, spožākais no eņģeļiem, kas pār viduszemi sūtīts cilvēkiem”). Lai gan vārdnīcā Earendel tika tulkots kā “gaismas stars”, Tolkīns to interpretēja burtiski kā rīta zvaigzni jeb Venēru un pārnestā nozīmē – kā Jāni Kristītāju, kas pareģo Kristus atnākšanu. Uzmācīgā vēlēšanās atklāt, kas slēpjas aiz šīm rindiņām, un vēlēšanās iepazīt viņa izdomātajā valodā runājošo tautu savstarpēji saslēdzās, pārveidojoties stāstā par Erendela gaismu, kas gadu gaitā kļuva par visas Tolkīna mitoloģijas pamatu, sākot no “Pazaudēto teiksmu grāmatas” līdz “Gredzenu pavēlniekam”.
Tolkīns arvien vairāk laika sāka veltīt savu valodu pilnveidošanai un stāstiem par iztēloto “viduszemi” (senangļu valodā tas bija plaši lietots vārds, lai apzīmētu zemi – to, kas atrodas starp debesīm un elli). Ap 1917. gadu viņš bija papildinājis kvenju ar daudziem simtiem vārdu un pat iezīmējis tās pirmvalodu jeb primitīvo eldarinu, no kā savukārt tika attīstītas vēl vairākas elfu valodas, tostarp uz velsiešu valodas bāzes veidotais sindarins. Gan kvenja, gan sindarins pēc stila un struktūras bija iecerētas kā eiropeiska tipa valodas – sindarinam bija velsiešu valodas fonoloģija un pret kvenju tā attiecās tāpat kā britu (ķeltu) valoda pret latīņu (abas cēlušās no protoindoeiropiešu valodas tāpat kā kvenja un sindarins no primitīvā eldarina). Kā stāstā par Niglu, kurš “vienai lapiņai mēdza veltīt stundas, cenšoties notvert tās formu, mirdzumu un rasas pilienus uz malām”, Tolkīns vārdus savās valodās veidoja, vadoties pēc vajadzīgās nozīmes un tad piemeklējot īsto formu, tomēr, lai arī cik filoloģiski pedantiski viņš centās to darīt, vēlme “uzgleznot visu koku – ar visām lapām vienā stilā, tomēr katru no tām atšķirīgu” lika vārdus bieži vien izgudrot steigā.
“Es vēlētos, kaut dzīve nebūtu tik īsa. Valodas paņem tikpat daudz laika, kā jebkura lieta, kuru gribas patiesi izzināt,” Tolkīns rakstīja jau mūža nogalē. Valodu radīšana bija ļoti nopietns intelektuāls treniņš, tomēr vienlaikus arī ļoti neparasta nodarbošanās, – viņš nepazina nevienu, kas pieaugušā vecumā valodu izdomāšanu uztvertu tikpat nopietni. Tāpēc, lai arī lingvistisko formu izgudrošana viņam bija pastāvīga prieka avots, atklāti viņš izvairījās to atzīt – sarunās ar draugiem viņš pieminēja savu “neprātīgo hobiju”, bet ar sievu –savu “muļķīgo pasaku valodu”. Neskatoties uz to, viņš ticēja, ka šīs valodas ir īstas, vienkārši viņam paveicies tās atklāt, nevis izgudrot. Līdzīgi kā vēlāk ar tām saistīto tautu mitoloģiju un vēsturi.

Starp savējiem

Spēcīga vīriešu draudzība bija raksturīga Oksfordas iezīme. Universitāte līdz pat 19. gadsimta beigām no saviem mācībspēkiem bija prasījusi ievērot celibātu, un arī vēlāk, kad pasniedzējiem jau bija atļauts precēties, laulība joprojām netika integrēta universitātes dzīvē – pasniedzēji turpināja lielāko daļu arī sava brīvā laika pavadīt kolēģu kompānijā. Šādam dzīvesstilam precīzi atbilda arī Tolkīns, ne velti viņu dēvēja par “klubu” personību – cilvēku, kuram svarīgas domubiedru kompānijas. Jau skolas gados kopā ar trīs draugiem viņš bija nodibinājis T.C.B.S. – Tējas klubu un Baroviešu biedrību, kas aizsākās kā tējas dzeršana skolas bibliotēkā un vēlākos gados turpinājās Birmingemas veikala Barrow Stores tējnīcā. Tieši T.C.B.S. draugi pamudināja Tolkīnu attīstīt Viduszemes leģendas, kuru aizmetņus viņi bija dzirdējuši kluba sanāksmēs. Viņu savstarpējā pieķeršanās bija ļoti stipra, tāpēc nav pārsteidzoši, ka divu šo draugu zaudējums kaujā pie Sommas Tolkīnam bija spēcīgs trieciens, kas vēl vairāk pastiprināja viņa pesimismu attiecībā uz reālo pasauli.
Kad 1925. gadā Tolkīns tika ievēlēts par anglosakšu valodas profesoru Pembruka koledžā, viņš tūlīt pat nodibināja jaunu klubu, ko nosauca par Coalbiters (“Ogļu kodēji”). Tajā apvienojās pasniedzēji un studenti, kuriem interesēja seno īslandiešu sāgas – savās sanākšanās viņi sēdēja pie kamīna un oriģinālvalodā lasīja priekšā fragmentus no “Edām”. Tajā pašā gadā par Magdalēnas koledžas angļu valodas pasniedzēju bija sācis strādāt Klaivs Steipls Lūiss, draugu lokā saukts par Džeku, kurš, līdzīgi kā Tolkīns, bija agri zaudējis māti un pārņemts ar seno skandināvu sāgām un viduslaiku angļu leģendām. Kā viņš rakstīja kādā vēstulē neilgi pēc stāšanās amatā: “Es vēlētos, kaut šeit būtu kāds pietiekami bērnišķīgs (vai pietiekami pastāvīgs, ne sava sīkā un virspusējā laikmeta vergs), ar kuru dalīties priekā.” Tolkīns ar Lūisu pirmo reizi satikās 1926. gada 11. maijā Mērtona koledžā, kur notika kāda oficiāla Angļu valodas fakultātes tējas dzeršana, pēc kuras Lūiss Tolkīnu raksturoja kā “rāmu, bālu un runīgu puisi, kurš uzskata, ka visa literatūra uzrakstīta kā laika kavēklis vīriešiem starp 30 un 40”, tomēr pagāja vēl trīs gadi, līdz abi profesori aptvēra, cik daudz viņiem ir kopīga.
Dzīve Oksfordā bija visai vienveidīga – daudz lekciju, daudz privātu studentu, piepelnīšanās dažādu skolu un universitāšu eksaminācijas komisijās, akadēmiskie darbi, ģimene, kurā auga četri bērni, un vēl pa vidu personiskā “leģendārija” attīstīšana. Nav brīnums, ka draudzība ar Lūisu ātri vien kļuva par Tolkīna vienīgo un loloto atelpu no ikdienas un pienākumiem. Katru pirmdienas rītu viņi satikās uz alus kausu un sarunām Īstgeitas viesnīcā, kas atradās pusceļā starp abu koledžām. Tieši Lūiss bija pirmais, kam Tolkīns saņēmās iedot izlasīt savas teiksmas, un negaidīti atrada viņā dedzīgu atbalstītāju. Šis entuziasms izrādījās izšķirošs, jo vēlāk Tolkīns rakstīja: “Ilgu laiku viņš bija mana vienīgā auditorija. Tikai pateicoties viņam, man vispār radās doma, ka mans “materiāls” varētu būt kas vairāk par privātu hobiju.” Šī iespēja dalīties ar Lūisu ne tikai kopīgās interesēs, bet arī “materiālā”, kuru viņš pats visu laiku bija uzskatījis par kaut ko pārāk personisku, lai tas rastu atsaucību arī citos, kā arī Tolkīna spēja pārliecināt Lūisu pievērsties ticībai (lai arī ne katoļu) radīja viņu starpā ļoti ciešas attiecības, tādas, ko varētu nosaukt par platoniskām šī vārda patiesākajā nozīmē.
“Kad mēs četri vai pieci pēc smagas darba dienas atnākam uz krogu, kad kājas ieautas čībās, pēdas pavērstas pret uguni un dzērieni nolikti pie elkoņiem; kad visa pasaule, un kaut kas vēl viņpus pasaules, atveras mūsu prātiem sarunas laikā; un nevienam nav nekādu pretenziju vai atbildības pret otru, bet visi ir brīvi un vienlīdzīgi, it kā būtu satikušies tikai pirms stundas, tomēr vienlaikus gadu gaitā briedinātas draudzības ieskauti. Dzīve – īstā dzīve – nevar sniegt lielāku balvu par šo,” rakstīja Lūiss savā grāmatā par draudzību “Četras mīlestības”. Tieši kurā gadā radās “Inklingi”, neviens īsti nezina, bet visdrīzāk kaut kad 30. gadu vidū. Nosaukumu viņi pārmantoja no kāda studentu literārā kluba, kuru reizēm bija apmeklējuši, bet kas bija pārstājis eksistēt pēc tā iniciatoru aiziešanas no Oksfordas. Pamazām ap Lūisu izveidojās šis nelielais draugu loks, kas satikās ar mērķi lasīt viens otram priekšā savus literāros sacerējumus un uzklausīt ieteikumus. Tas nebija nekāds formāls klubs, kurā kāds varētu “iestāties”; viņi dabiski sanāca kopā, jo bija tikuši skaidrībā par noteiktām lietām. Kā rakstīja Lūiss: “Skaidrs, ka mums bija kopīgi uzskati, bet tie mums bija bijuši jau pirms mēs satikāmies. Tas drīzāk bija mūsu draudzības cēlonis, nevis sekas.” Viņi bija draugi, kas viens otru atbalstīja, un bez tā sapratnes dziļuma, ko viņi deva viens otram, katrs atsevišķi diez vai būtu ļāvies savām literārajām ambīcijām. Otrdienu pusdienlaikā viņi parasti pulcējās uz lenču krogā Eagle & Child, dēvētā arī par Bird & Baby, kur viņiem bija atvēlēta atsevišķa istaba, savukārt ceturtdienu vakaros – Lūisa apartamentos Magdalēnas koledžā. Kā rakstīja ārsts Roberts E. Heivards, viens no pastāvīgākajiem inklingiem,: “Mēs nebijām nekāda organizācija. Manā skatījumā mēs vienkārši bijām Lūisa plašā draugu loka grupa, kas dzīvoja pietiekami netālu viens no otra, lai diezgan regulāri satiktos. Šķiet, ka tagad ir parādījusies tendence uztvert mūs daudz nopietnāk, nekā mēs toreiz uztvērām paši sevi.”
Atbilstoši laikmeta garam un Oksfordas konservatīvismam inklingi savās rindās neaicināja sievietes. Tā bija tīra vīriešu padarīšana, ko lielā mērā noteica Lūisa uzskati par pretējo dzimumu. Viņš neienīda sievietes, bet vienkārši uzskatīja, ka viņu prāts salīdzinājumā ar vīriešiem ir mazvērtīgāks vai ka viņas nespēj nodarboties ar tām garīgajām aktivitātēm, kuras viņš vērtēja visaugstāk. “Sieviešu prāts,” viņš sacīja, “nav domāts loģikai vai lielai mākslai.” Tolkīns zināmā mērā piekrita Lūisa viedoklim, rakstot: “Cik gan ātri inteliģentu sievieti var izskolot, likt viņai aptvert skolotāja idejas un viedokli, un cik ļoti (ar dažiem izņēmumiem) viņas spēj visu pamest, kad ir no skolotāja prom vai izsīkst viņu personiskā ieinteresētība viņā,” tomēr viņš šajā jautājumā bija daudz atvērtāks – viņš augstu vērtēja savas studentes, dažām pat palīdzot sasniegt augstu akadēmisku izcilību, kā arī aptvēra, cik nožēlojamā stāvoklī sievietes bieži nonāk pēc laulībām, kas piedāvā intelektuāli tukšu dzīvi.
Taču tas neattiecās uz viņa ģimenes dzīvi. Edīti viņš ļoti mīlēja, taču viņa bija mazizglītota un neiederējās intelektuālajā Oksfordas dzīvē, viņai nebija draugu un citas nodarbošanās, kā vien bērnu audzināšana. Tāpēc nepārsteidz, ka pret vīra degsmi attiecībā uz inklingiem un īpaši jau Lūisu viņa izjuta spēcīgu greizsirdību. Tolkīnam ģimenes lietas, lai arī ļoti svarīgas, šķita kā kaut kas pilnīgi ārpus tās dzīves, kas tika pavadīta kopā ar draugiem. Viņš uzskatīja, ka iegūt laiku inklingiem var vienīgi, tīši un pat nežēlīgi izslēdzot sievu no uzmanības loka. “Ir daudz lietu, kas vīrietim liekas leģitīmas, pat ja tās izsauc traci,” viņš 40. gados rakstīja dēlam Maiklam, kurš gatavojās precēties, “bet viņam par tām nav jāmelo. Tās ir jādeklarē vai, ja ir vērts cīnīties, vienkārši jāuzstāj. Tādas lietas var uzpeldēt bieži – glāze alus, pīpe, draugi utt., taču tās vienmēr tiks labāk saprastas, ja būs skaidrs uzstādījums, nevis atrunas.” Pret šādu attieksmi Edīte atbildēja ar līdzvērtīgu stūrgalvību, tāpēc atmosfēra Tolkīna mājā bieži bija visai sarežģīta, un viņam šad un tad būtu gribējies Lūisā atrast iejūtīgu klausītāju. Taču Lūiss, lai arī neprecējies, toties ar vēl sarežģītāku mājas dzīvi, kategoriska atteicās apspriest jebkādas sadzīviskas vai personiskas lietas, un tas Tolkīnu nereti aizvainoja.
Lūisam visi draugi bija vienlīdz svarīgi, bet Tolkīns šajā ziņā bija daudz selektīvāks. Nevar teikt, ka viņam kaut kādā ziņā nepatika pārējie inklingi, viņš augstu vērtēja gan Lūisa brāli Vorniju, gan doktoru Heivardu, gan citus, tomēr viņa pieķeršanās Lūisam bija daudz dziļāka. Džeku viņš uzskatīja par savu vienīgo sirdsdraugu, vēl vairāk – viņš viņam nozīmēja iemiesojumu tai ideālajai vīriešu draudzībai, kas likās jau izzudusi kopš viduslaikiem un kas, iespējams, vēlāk atspoguļojās vairāku varoņu ciešajās attiecībās “Gredzenu pavēlniekā”. Sākoties karam, šo draudzību zināmā mērā izjauca (vismaz Tolkīna skatījumā) Čārlza Viljamsa ierašanās Oksfordā. Tolkīns gandrīz principā nelasīja moderno literatūru, kas viņam nozīmēja visu vēlāk par Džefriju Čoseru, tāpēc, atšķirībā no Lūisa, nepazina Viljamsa literāros sacerējumus. Oksfordā Viljamss momentā iekaroja Lūisa simpātijas un kļuva par viņa jauno varoni. Tolkīns šo entuziasmu nesaprata – ne Viljamsa personība, ne viņa darbu fragmenti, kas tika lasīti ceturtdienu vakaros, viņā nespēja izsaukt sajūsmu. Un, lai gan viņam nebija nekas pret Viljamsu, viņš nespēja nomākt sajūtu, ka ir nodots.
Jau 1930. gadā Tolkīns par izklaidi saviem mazajiem bērniem bija sācis rakstīt pasaku par hobita Bilbo piedzīvojumiem. Vēlāk viņš apgalvoja, ka stāsta pirmais teikums “Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits” bija pavisam pēkšņi iekritis viņam prātā – bez jebkādas nojautas, ko šis vārds “hobits” vispār nozīmē. Taču stāsts attīstījās, jo bērni katru vakaru pieprasīja turpinājumu, un, apzināti vai ne, Tolkīns to uzreiz piesaistīja Viduszemei un savam “leģendārijam”. Vēl nepabeigto pasaku Tolkīns nolasīja arī inklingiem, izpelnoties pārsteidzoši pozitīvu novērtējumu. Manuskripts ar Lūisa gādību nonāca pie izdevējiem, tie piespieda Tolkīnu pierakstīt beigas, un 1937. gadā iznāca “Hobits jeb turp un atpakaļ” – grāmata, kas ļoti patika bērniem, bet izdevējiem lika mudināt Tolkīnu rakstīt turpinājumu. Un drīz vien ceturtdienas vakaros Tolkīna straujajā neskaidrajā dikcijā, ko visiem par atvieglojumu dažreiz aizvietoja viņa jaunākā dēla Kristofera skaidrais lasījums, inklingi jau klausījās “Jaunā hobita” pirmās nodaļas, kas, atšķirībā no “Hobita”, neizraisīja viennozīmīgu sajūsmu, bet garas kritiskas diskusijas. Lai gan Tolkīns labprāt uzklausīja ieteikumus, viņš ļoti reti tos ņēma vērā. “Jaunais hobits” salīdzinājumā ar veco bija daudz episkāks un komplicētāks vēstījums par hobitu Frodo, kurš, mantojis sava tēvoča Bilbo burvju gredzenu, dodas prom no dzimtās Šīras briesmu pilnā misijā to iznīcināt, lai tas nenonāktu sava patiesā īpašnieka, Tumsas valdnieka Saurona, rokās, jo tas nozīmētu Viduszemes bojāeju. Sākumā viņu pavada vēl astoņi biedri jeb Gredzena brālība – burvis Gendalfs, trīs hobiti, elfs, rūķis un divi cilvēki, bet vēlāk viņu ceļi šķiras – Frodo dodas tālāk ar savu uzticamo kalpu Semu un no gredzena atkarīgo radījumu Gollumu uz Saurona valstību, kamēr pārējie dažādās Viduszemes vietās piedalās Gredzena karā pret Saurona un viņa sabiedrotā burvja Sarumana armijām.

Karš pienāca arī reālajā pasaulē, inklingi vairs nebija pakļauti iesaukumam un, par spīti strauji izsīkstošajiem alus krājumiem, viņu sanāksmes turpinājās. Jāsaka, ka šis karš Tolkīnu aizskāra ļoti personiski. Savu attieksmi pret nacismu viņš pirmo reizi bija nodemonstrējis ironiskajā atbildē vācu izdevējiem, kas, 1938. gadā, gatavojot “Hobita” tulkojumu, viņam bija pajautājuši, vai viņš ir āriskas izcelsmes: “Ja jūs ar to domājāt, vai neesmu ebreju izcelsmes, tad varu vienīgi atbildēt, ka par nožēlu izskatās, ka man nav senču no šīs apdāvinātās tautas.” Taču vēstule dēlam Maiklam 1941. gadā atklāj daudz dziļāku motivāciju: “Ir jāredz lietās labais, lai atklātu patieso ļaunumu. [..] Jebkurā gadījumā šajā karā manī ir kvēlojošs privāts naids, kas, iespējams, padarītu mani par labāku kareivi 49 gadu vecumā, nekā es biju 22 gados. Pret šo nolādēto mazo nejēgu Ādolfu Hitleru... Viņš ir izpostījis, samaitājis, ļaunprātīgi izmantojis un padarījis par mūžam nolādētu šo dižo ziemeļu kultūras garu, dižāko devumu Eiropai, ko esmu vienmēr mīlējis un centies parādīt patiesajā gaismā.” Tolaik inklingi daudz diskutēja par vainu, piedošanu, par vēlmi atriebties un iespēju vainu izpirkt, ko daļēji var nojaust, lasot “Jaunā hobita” otro nodaļu, kur Gendalfs runā ar Frodo par Gollumu: “Daudzi no tiem, kas dzīvo, būtu pelnījuši nāvi. Un daudzi, kas mirst, būtu pelnījuši dzīvi. Vai tu vari viņiem to atdot? Tāpēc neesi arī tik dedzīgs piespriest kādam nāvi.” Kad bija skaidrs, ka nenovēršami tuvojas kara beigas, inklingi bija nolēmuši tās nosvinēt nedēļas garumā kādā lauku viesnīcā “pie alus un sarunām, neskatoties pulkstenī”, taču viņu plānus izjauca kāds pavisam neparedzēts notikums. 1945. gada 15. maijā pēkšņi nomira Čārlzs Viljamss. Šis fakts negaidīti aizsāka arī inklingu norietu. Tolkīns pamazām atsvešinājās no Lūisa, kurš pievērsās savai bērnu grāmatu sērijai par Nārniju, 1954. gadā sāka strādāt Kembridžā un vēl pāris gadus vēlāk pēkšņi apprecējās. Pagaisa tas, par ko viņš bija rakstījis “Četrās mīlestībās”: “Draudzība ne tik ļoti plaukst no vienošanās par atbildēm, cik no vienošanās par to, kas ir svarīgie jautājumi. Īsta draudzība nav greizsirdīga, jo katrā no draugiem ir kaut kas, ko tikai citi draugi var pilnībā atvērt.” Reālā dzīve galu galā uzvarēja šo puicisko apvienību – piecdesmitgadīgos profesorus, kas pie alus kausiem varēja atļauties iedegties nopietnās diskusijās par elfiem, rūķiem un neeksistējošas valodas vārdu locīšanu, it kā tas viss pastāvētu tepat blakus, aiz koledžu mūriem. Par spīti Oksfordas oficiāli negatīvajai attieksmei pret Tolkīna un Lūisa slavu, kas viņus bija pietuvinājusi “mazizglītotajām” masām, inklingi bija kļuvuši par pilsētas neatņemamu sastāvdaļu, kā tagad saka, par tās “seju”, taču tad, kad Oksforda saprata, ka prātīgāk ir ar viņiem lepoties, nekā viņus noliegt, viņi jau bija beiguši pastāvēt.

Patiesības gaisma
Iespējams, viens no būtiskākajiem abu draugu atsvešināšanās iemesliem bija Nārnija. 1949. Lūiss bija sācis rakstīt pirmo Nārnijas sērijas grāmatu “Lauva, ragana un drēbju skapis” un iedevis to izlasīt Tolkīnam – viņa atbilde bija viennozīmīga: “Nekas tur nesanāks.” Viņam nepiemita Lūisa entuziasms, kurš varēja slavēt draugu darbus tikai tāpēc, ka tos bija rakstījuši draugi. Viņš stāstus, īpaši jau fantāzijas stāstus, vērtēja pēc ļoti stingriem standartiem – tie nedrīkstēja būt uzrakstīti steigā, nedrīkstēja būt nekonsekventi detaļās un nepārliecinoši savas izdomātās pasaules reālismā. Lai no tā izvairītos, viņš “Jaunajam hobitam” jeb “Gredzenu pavēlniekam” bija veltījis pēdējos 11 gadus. Taču Lūiss, vēl pirms pirmā grāmata bija sasniegusi veikalu plauktus, jau bija paspējis uzrakstīt trīs turpinājumus, un nākamos trīs – turpmāko pāris gadu laikā. Tolkīnam bija nepieņemami vienā stāstā sastapties gan ar fauniem un Ziemassvētku vecīti, gan driādām un pūķiem, gan Bakhu un runājošiem zvēriem. Viņaprāt, tas viss bija pārāk “aizņemts” un sagudrots sajaukums. Savus darbus, tāpat kā pasakas un mītus, Tolkīns nekad nebija uzskatījis par tīru bērnu literatūru, tāpēc Lūisa acīmredzamais pieņēmums, ka auditorijas vecums attaisno paviršību, viņu tracināja. Viņš arī neatzina ne sapņus, ne dažādas maģiskas ierīces, piemēram, spoguļus, skapjus vai trušu alas kā vārtus uz fantāzijas pasaulēm. Katrai stāsta detaļai – ģeogrāfijas, hronoloģijas, vēstures, mitoloģijas un pat meteoroloģijas un kulinārijas ziņā bija jābūt konsekventai un ticamai. Kā viņš raksta vēstulēs dēlam Kristoferam kara laikā: “Nopļāvu trīs mauriņus, uzrakstīju vēstuli Džonam un noņēmos ar nepaklausīgu “Gredzena” nodaļu. Šajā vietā man būtu jāzina, ar kādu laika atstarpi katru nakti aust augošs mēness un kā izsutināt trusi,” vai arī: “Šodien es atklāju, ka mani mēneši dara neiespējamas lietas – aust vienā vietā un vienlaikus riet citā. Daļēja dažu iepriekšējo nodaļu pārrakstīšana aizņēma visu pēcpusdienu!” Lūisa gadījumā viņam likās, ka autoru, sekojot virspusējai sižeta attīstībai, nemaz nav interesējis padarīt Nārniju par ticamu un “īstu”, līdz ar to viņš nespēja ļauties Lūisa radītajai fantāzijai un neticēja, ka tas būtu pa spēkam arī citiem. Tolkīnu nepatīkami pārsteidza Lūisa paviršība, jo tā šķita klaja nodevība pret ideju, ko viņi reiz abi kopā bija nodēvējuši par “apakšradīšanu”.
Tolkīnam “apakšradīšana” nozīmēja izteikti kristīgu jēdzienu, ko viņš pats bija attīstījis no idejas, ka ne tikai cilvēka abstraktā doma, bet arī viņa iztēles sākums ir no Dieva, un ka, nodarbojoties ar mītu radīšanu jeb “mītopoeju”, kā viņš to sauca, cilvēks kļūst par “apakšradītāju” un patiesībā pilda Dieva gribu, šādā veidā atklājot kaut ko no mūžīgās patiesības. Par visaugstāko brīnumu stāstu, kurā leģenda un vēsture ir saplūdušas, ienākot mūsu “primārajā” pasaulē, viņš uzskatīja Evaņģēliju. Kā viņš raksta savā slavenajā 1939. gada lekcijā “Par brīnumu stāstiem”: “Vienīgi kļūstot par “apakšradītāju” un izdomājot stāstus, cilvēks var tiekties pēc pilnības stāvokļa, kurā viņš bija pirms Krišanas. Mūsu mīti var būt aplami, tomēr tie vienmēr atklāj arī sašķeltus patiesās gaismas fragmentus, kamēr materiālistiskais “progress” ved vienīgi uz garlaicības bezdibeni un ļaunuma uzvaru.” Tā kā Tolkīns bija pārliecināts katolis, “apakšradīšanas” ideja bija vienīgais iespējamais attaisnojums tam, ar ko viņš nodarbojās.
“Mītopoeja” Tolkīnam un Lūisam nozīmēja atdot lietām pirmatnējo, nepastarpināto nozīmi. Kad pirmoreiz Tolkīns draugam mēģināja izskaidrot savu ideju, viņš teica: “Mīts nav meli. Tu skaties uz kokiem un sauc tos par “kokiem”, iespējams, neaizdomājoties par pašu vārdu. Tu zvaigznes sauc par “zvaigznēm” un ne vairāk. Bet jāatceras, ka šos vārdus – “koks”, “zvaigzne” – objektiem piešķīra cilvēki ar pavisam atšķirīgu domāšanu. Tev koks ir vien augošs organisms un zvaigzne – nedzīvas vielas lode, kas virzās pa matemātiski noteiktu kursu. Bet pirmie cilvēki, kas piesauca “koku” un “zvaigzni”, uztvēra lietas pavisam citādi. Viņu pasauli apdzīvoja mitoloģiskas būtnes, viņi redzēja zvaigznes kā dzīvu sudrabu, kas aizdegas, atbildot mūžīgajai mūzikai. Viņi redzēja debesis kā dārgakmeņiem rotātu jumolu un zemi kā dzemdi, no kurienes nākušas visas dzīvās lietas. Viņiem visa radīšana bija mīta caurausta.” Radot savus mītus, Tolkīna ideāls bija sniegt šo pirmatnējo pieredzi – nevis abstrakti “saprast”, bet nepastarpināti “saslēgties” ar šo realitāti.
Tādējādi Tolkīns savu Viduszemi neuzskatīja par fikciju vai izdomājumu, bet par iztēlotu pasauli, kura, kā viņš ticēja, būtu varējusi patiešām pastāvēt anglosakšu pasaulē, ja to 11. gadsimtā nebūtu piemeklējis normaņu iebrukums. To apliecina kaut vai Vornija Lūisa fiksētie inklingu sanāksmju protokoli: “Lasot priekšā jaunākās nodaļas, kas ir uzrakstītas uz eksaminācijas lapu otrajām pusēm, Tolkīns paskaidro, ka pāris detaļas vēl ir neskaidras, jo uzrakstam, kas parādās virs Morijas vārtiem, nav līdz galam izstrādāta versija elfu valodā, tāpēc tā šobrīd ir tikai angliski. Viņš nav pārliecināts, vai burvju vārdam, ar kuru Gendalfs atver vārtus, jābūt “Mellyn” vai “Meldir”. Dažās vietās viņš norāda, ka saputrojis attālumu vai diennakts laiku un tas būs jāizlabo. Bet šādas smalkas detaļas netraucē klausītājiem, jo, lai arī viņš lasa strauji un neskaidri, stāsts ātri aizrauj. Ir pagājusi vairāk nekā stunda, kad viņš apstājas.” Tolkīns pats nevarēja pateikt, cik daudz no “Jaunā hobita” atnāca jau “gatavs” un cik daudz viņš piedomāja apzināti klāt, taču viņš vienmēr palika konsekventi uzticīgs tai Viduszemes mitoloģijai, kuru bija radījis jaunībā. “Atceros, ka no paša sākuma jau zināju, ka tam ir jābūt ceļojumam ar uzdevumu, kurā būtu iesaistīti hobiti, jo tie jau man bija pa rokai. Tad es meklēju vienīgo aizķeres punktu “Hobitā”, kurā varētu ieraudzīt kādas attīstības pazīmes. Un tā es nonācu pie Gredzena kā nākamā stāsta atslēgas, lai gan tas vēl bija tikai aizmetnis. Bet es gribēju no tā uztaisīt pamatīgu stāstu, tātad tam bija jābūt īpašam, ne vienkāršam burvju gredzenam. Atceros, ka pantiņu “One Ring to rule them all” (“Viens gredzens, kas pār pārējiem valda”) es viendien sacerēju vannā. Rakstot dažas lietas parādījās pašas no sevis un pārsteidza mani nesagatavotu. Melnie jātnieki iepriekš nebija paredzēti, tāpat arī Aragorna parādīšanās Brī kroga stūrī man bija pilnīgs šoks.” Jau daudz vēlāk, kad “Gredzenu pavēlnieks” bija publicēts, Tolkīns turpināja pilnveidot savu stāstu tā, it kā tas būtu vēsturisks dokuments, un lasītāju atklātās sīkās pretrunas tekstā uztvēra nevis kā savu kļūdīšanos, bet kā atšifrējamu neskaidrību avotos.
Šajā ziņā Tolkīnam izdevās – radīt detalizācijas ziņā tik blīvu stāstu, ka tas nešaubīgi liekas patiess. Un, ja arī pats autors uzskatīja “Gredzenu pavēlnieku” par dziļi reliģiozu darbu, kurā manifestējas viņa ticība “apakšradītāja” spēkam, lasītājiem tas vairs nešķita tik būtiski, jo katrs šajā romānā spēja atrast kaut ko savu.

Apburtais mežs
Pēc 17 gadu darba 1954. gadā beidzot iznāca “Gredzenu pavēlnieka” pirmās četras daļas divos sējumos. Šajā laikā bija bijuši gan ļoti radoši posmi, gan ilgi pārtraukumi, vēlāk daudz laika aizņēma pārrakstīšana, rediģēšana, visu savstarpējo atsauču pārbaudīšana, detalizētu karšu uzzīmēšana, ko veica Tolkīna dēls Kristofers, un galu galā – pieci gadi pagāja īstā izdevēja meklējumos. Visi trīs sējumi neiznāca kopā, jo Tolkīns bija apsolījis trešajam sējumam sagatavot izsmeļošu rādītāju, kurā būtu paskaidroti visi vārdi un nosaukumi, taču tas izrādījās pārāk laikietilpīgi un, tā kā lasītāji ietiepīgi pieprasīja turpinājumu, pēdējais sējums iznāca bez solītā rādītāja, toties ar pamatīgi izstrādātiem pielikumiem, kuros bija apkopota informācija par Viduszemes valodām, ģenealoģiju, laika skaitīšanas sistēmām un pārējo, kas palicis ārpus tiešā stāsta. Nevar teikt, ka grāmata uzreiz piedzīvoja tādu pašu popularitāti kā Lūisa “Nārnijas hronikas”, taču pamazām tās popularitāte auga. Iespējams, ka tas, kas tik spēcīgi pievilka vienu un tikpat spēcīgi atgrūda otru lasītāju daļu, bija Tolkīna viennozīmīgā attieksme pret visu moderno. Odens savā The New York Times 1956. gada recenzijā to raksturoja šādi: “Reti ir bijusi tāda grāmata, par kuru man nācies tik nikni strīdēties. Šķiet, nevienam nav mērena viedokļa – vai nu cilvēki, kā es, uzskata to par žanra šedevru, vai nu nevar to ciest; un starp naidīgajiem, man jāatzīst, ir daži, kuru literāro vērtējumu es ļoti cienu... Es varu tikai pieņemt, ka daži cilvēki vienkārši principiāli iebilst pret Heroiskiem piedzīvojumiem un Iedomu pasaulēm, uzskatot, ka tas nevar būt nekas vairāk kā viegla “eskeipistu” lasāmviela.” Acīmredzot daudziem nepatika, ka 20. gadsimta vidū kāds atzīts akadēmiķis var piedāvāt aizraujošu pasaku romānu, kas literārā ziņā izliekas ignorējam vismaz pāris pēdējos gadsimtus, tajā pašā laikā uzrādot izteikti laikmetīgu attieksmi pret morāli.
Liela daļa no tā, ko pirmie kritiķi pareģoja “Gredzenu pavēlniekam”, vienkārši nepiepildījās, piemēram, recenzijā Times Literary Supplement teiktais, ka “šis nav darbs, ko daudzi pieaugušie izlasīs vairāk nekā vienu reizi” un ka “ātri vien šis darbs nogrims aizmirstībā”. Citas iebildes tiek tuvredzīgi kultivētas joprojām – par to, ka varoņi ir neizteiksmīgi, ka ļaunais un labais tiek absolutizēti, ka upuri ir pārāk niecīgi un galu galā – ka “darbs nav fundamentāli patiess pret realitāti”. Tā kā Tolkīns pats bija pārsteigts par pozitīvajām atsauksmēm, negatīvā kritika viņu īpaši nesatrauca, un viņš neuzskatīja, ka vajadzētu kaut ko atspēkot. Kā viņš raksta otrā izdevuma priekšvārdā: “Daži, kas grāmatu izlasījuši vai jebkādā veidā to recenzējuši, ir uzskatījuši to par garlaicīgu, absurdu vai nicināmu, un man nav iemesla sūdzēties, jo esmu līdzīgās domās par viņu darbiem vai tāda veida rakstniecību, kādu viņi acīmredzami atzīst par labu.”
Ir gan daži aspekti, ko viņam pārmet tieši no mūsdienīga politkorektuma pozīcijām, tostarp arī rasu tīrības jautājums. Pavirši vērtējot, skaistie, nemirstīgie un dziļi viedi elfi varbūt liekas uzkrītoši pozitīvi, tāpat arī numenoriešu jeb Rietumnieku līnija, kas visādā ziņā ir pārāka par pārējām cilvēku tautām, jo īpaši tiem, kas nāk no austrumiem un dienvidiem, taču, ja iedziļinās, kļūst skaidrs, ka Tolkīns nekad neliek saprast, ka cilts tīrībai ir kāda noteicoša nozīme izvēlē starp labo un ļauno. Viņš parāda arī mežonīgo ļaužu Vosu cilti, kas ir cēli un brīvību mīloši, savukārt Nazgulu jeb Gredzena rēgu pavēlnieks, kurš reiz bijis dižens numenoriešu karalis, vēlāk it viegli pakļāvies ļaunuma varai. Bieži tiek atzīmēta arī it kā uzkrītošā dzimumu disproporcija – grāmatā ir tikai daži kaut cik būtiski sieviešu tēli, pārsvarā ar tīri dekoratīvu nozīmi, vienīgi jātnieku princese Eovina varonībā un kaujas mākslās ir samērojama ar vīriešiem. Tas, ko šāda kritika neņem vērā, ir gan autora dzīves vide, gan pārliecība, ka “Gredzenu pavēlnieks” atdzīvina mītu, bet mītos, kā zināms, sievietes visbiežāk kalpo vien par cēloni vai iedvesmu, un reti ir ar aktīvu funkciju.
Svarīgi, ka romānā Tolkīns skaidri sevi prezentē kā tulkotāju – viņš ir “tikai iztulkojis” pašu hobitu reiz sarakstīto “Sarkano grāmatu”. Tas nozīmē ne tikai to, ka viņš sevi kā autoru distancē no vietas, laika un notikumiem, bet arī tīri lingvistiski pārnes tās pasaules tekstu šīs pasaules lasītājam. Visus Vestrona jeb Viduszemes Kopējās valodas nosaukumus viņš “anglisko” atbilstoši katras tautas vēsturei un dialektam, piemēram, rūķu vārdiem ir atrasti ekvivalenti īslandiešu sāgās, Rohanas karalistes personvārdiem – senangļu valodā, bet hobitu Šīras kultūrai un ģeogrāfijai izmantota viduslaiku Anglijas leksika. Taču Tolkīna milzīgā erudīcija nevarēja būt vienīgais darba panākumu avots. Ja nebūtu viņa stāstītāja talanta un izdomāto hobitu, kas ir vienkārši, izteikti angliski provinciāli un “saprotami” varoņi uz mītiskās ainavas fona un kas līdz ar to “pietuvina” šo stāstu lasītājam, ļaujot to uztvert kā aizraujošu dēku romānu, “Gredzenu pavēlnieks” nebūtu nekas daudz vairāk kā dīvaina ekstravagance. Tieši hobiti visvairāk iemieso to, kam ticēja pats autors reālajā dzīvē un ko varbūt varētu nosaukt par romantisku konservatīvismu. Modernajiem priekšstatiem par demokrātiju un vienlīdzību viņš neuzticējās un pārdzīvoja pieaugošu kreisuma pārsvaru intelektuālajā dzīvē, kā viņš raksta kādā vēstulē: “Mani politiskie uzskati sliecas arvien vairāk un vairāk uz anarhijas pusi (šo vārdu saprotot filozofiski kā kontroles atcelšanu, nevis bārdainus večus ar bumbām) – vai arī uz “nekonstitucionālas” monarhijas pusi... Gribētu, lai mums būtu karalis, kura lielākā interese dzīvē būtu markas, dzelzceļi vai sacīkšu zirgi.” Visa plašā telpa starp anarhiju un monarhiju – tā saucamās racionālās pārvaldes formas no sociālisma un liberālās demokrātijas līdz fašismam – viņam nepatika. Un to mēs redzam arī Šīrā – lai gan formāli tā ir pakļauta karalim, viņš nekādā veidā neiejaucas hobitu dzīvē, arī viņu pašpārvalde aprobežojas ar Mēru, kura galvenais pienākums ir dažādu svētku rīkošana. Hobiti nav alkatīgi – viņi ir zemnieki un amatnieki, kuriem patīk labi paēst un priecāties un kuriem nevajag vairāk, kā viņi paši patērē. Līdz ar to “Gredzenu pavēlnieks” savā ziņā ir totāli moderns dumpis pret moderno pasauli – protests pret apgaismības mītu, tā vietā izvēloties mīta “apgaismošanu”.
Lielākā daļa autoru 20. gadsimta sākumā aizrāvās ar visu 19. gadsimta pieņēmumu noliegšanu, lai radītu modernisma literatūru. Tolkīnam tūkstoš gadu vecā poēma “Beovulfs” bija britu literatūras pilnīgākais iemiesojums, tāpēc arī pūķi un burvji viņam šķita leģitīmi 20. gadsimta daiļliteratūras tēli. Brīvs no jebkādas modes prasībām Tolkīns rakstīja senatnīgā valodā un neuztraucās, vai to kāds uztvers kā augsto mākslu vai vakara pasaciņu. Viņš varēja atļauties būt “puicisks” un rakstīt par savu idealizēto Angliju pirms industriālās revolūcijas. Viss, kas attiecās uz tehnoloģijām un mašīnām, Tolkīnu biedēja – viņš attiecās no auto vadīšanas 1939. gadā, redzot, ko automašīnas un ceļu būve ir nodarījušas viņa iemīļotajai angļu lauku ainavai; viņa mājā nebija nekādu elektronisku ierīču pat tad, kad viņš jau bija kļuvis ļoti turīgs, un pirmoreiz mājā ar centrālo apkuri viņš ievācās tikai dažus gadus pirms nāves. Viņš ienīda progresu un rakstīja: “Vienīgais, ko ir radījusi darbu taupošā mašinērija, ir nebeidzams un sliktāks darbs. Šīs ierīces cieš neveiksmi ne vien savā uzdevumā, bet pārvēršas par jaunu un briesmīgu ļaunumu. Skatieties, kā mēs esam “progresējuši” – no Ikara līdz milzu bumbvedējiem. Tas patiesībā nav cilvēks, kas ir absolūti biedējošs un nepanesams, tas ir cilvēku radītais.” Tas, kas “Gredzenu pavēlniekā” ir cīņa pret ļaunumu – pret Saurona alkām iznīcināt visu dzīvo un skaisto un Sarumana “progresīvo mehanizāciju”, ir paša Tolkīna cīņa pret visaptverošo “priekšpilsētizāciju”. Šajā ziņā Viduszeme savā vērienā, detalizācijā un reālismā bija viņa stiprākais ierocis. Un, iespējams, tieši tas padara “Gredzenu pavēlnieku” joprojām aktuālu, jo vispārējā garlaicībā vēl jo spēcīgāk pietrūkst mīta patiesības jeb, kā rakstīja Lūiss, “ja esam lasījuši par apburtu mežu, visi parastie meži kļūs mazliet brīnumaini”.

Bojāeja
“Domāju, ka viss – gan “Gredzenu pavēlnieks”, gan tā pamatā esošā mitoloģija, ko radīju agrāk, galvenokārt attiecas uz Bojāeju, Mirstīgumu un Mašīnām,” rakstīja Tolkīns. Bojāeja viņam nozīmēja apzināšanos, ka viss reiz beidzas, Mirstīgums – mēģinājumus uzvarēt nāvi ar kaut ko paliekošu, bet Mašīnas – visu, kas pasauli padara unificētu un neinteresantu. Ir dažādi veidi, kā domāt par “Gredzenu pavēlnieku”. Daudzi to sākumā saprata kā alegoriju par nacismu, atombumbu vai Auksto karu. Uz apgalvojumiem, ka “Gredzenu pavēlnieks” ir antikomunistiska līdzība, kurā Saurons ir pats Staļins, Tolkīns vienkārši atbildēja, ka viņa “leģendārijs” ir vecāks par Oktobra revolūciju. Tolkīns alegoriju uzskatīja par pārāk didaktisku un viennozīmīgu, kas nepieļauj, ka darbam varētu būt iespējama arī kāda cita līmeņa jēga. Viņš izvēlējās vārdu “piemērojamība”, kas ļauj lasītājam pašam piedēvēt notikumiem saistību ar reālās pasaules norisēm, kamēr alegorijas gadījumā to uzspiež autors. Ja Tolkīna gadījumā vispār var runāt par kaut ko alegorisku, tad tikai attiecībā uz jau minēto personisko reakciju uz industriālās revolūcijas sekām.
Vēl ir Odena pieminētais eskeipisms jeb bēgšana no realitātes. Tolkīns jau rakstīšanas stadijā pieļāva, ka “Gredzenu pavēlnieku” varētu traktēt šādā veidā, lai arī uzskatīja to par visai aprobežotu pieeju: “Kurš patiesi atrastos, piemēram, Morijas raktuvēs, pieļauju, gribētu “aizbēgt” no turienes uz gandrīz jebkuru citu vietu pasaulē. Es domāju, ka, ja te tiešām ir kāds “eskeipisms”, tad tā ir lasīšanas procesa dotā iespēja izdzīvot briesmas un ļaunumu, netraucējot savam garīgajam līdzsvaram. Mēs glābjamies no paši savu personību ierobežojumiem, kas mums neļauj piedalīties piedzīvojumos, jo esam pārāk bailīgi. Uzskatu, ka “bēgšana” ir viena no galvenajām brīnumu stāstu funkcijām, tāpēc neatzīstu nicinošo vai žēlo toni, ar kādu šis vārds tagad tik bieži tiek lietots. Kāpēc gan jānicina cietumā ieslodzīts cilvēks, ja viņš cenšas tik laukā un doties mājās?” “Gredzenu pavēlnieks” nepiedāvā patosa pilnu fantāziju par to, kā viņi visi “dzīvoja laimīgi līdz mūža galam”, bet gan skumjas atvadas no visa, kas ir bijis un kas pāriet. Par spīti visiem tās fantastiskajiem un nemirstīgajiem radījumiem, galu galā Viduszeme ir viena pamatīga bēdu leja. Tolkīna prozai piemīt vārdos netveramā atmosfēra, kas plūst cauri Viduszemes vēsturei – izturētā un skumjā zaudējuma sajūta, kurā nāve ir tikai viena forma. Tā ir sajūta, kas Tolkīnu pavadīja visu mūžu un ko viņa darbos iemieso tik daudzās nozīmēs bieži lietotais vārds “ēna”. Tas sasaucas ar vēl kādu labi pazīstamu gredzenu – Vāgnera “Ringu”. Par spīti tam, ka Tolkīns neieredzēja Vāgneru un uzskatīja, ka “abi gredzeni ir apaļi, un ar to arī visas paralēles beidzas”, abos stāstos ir gana daudz līdzību gan detaļās, gan izejas punktā – dieviem/elfiem ir jāaiziet un pasaule tiek atstāta cilvēku rokās. Tolkīna nemirstīgajiem elfiem ir jāpamet Viduszeme, jo viņi reiz pieņēmuši palīdzību no Saurona – viņu spēja uzturēt skaistumu Viduszemē ir atkarīga no trim elfu gredzeniem, kas tika izkalti ar Saurona palīdzību, tāpēc šo gredzenu spējas ir nesaraujami saistītas ar viņa Varas gredzenu. Kad tas ir iznīcināts, elfu spēks zūd. Tā ir elfu un visas Viduszemes traģēdija. “Es palikšu Galadriela, un es izzudīšu,” lemj Lotlorienas elfu valdniece, atsakoties no iespējas pieņemt gredzenu un saglabāt savu varu. Elfiem ir jāizšķiras starp izzušanu un ļaunuma pieņemšanu, un viņi izvēlas pirmo. Atšķirībā no Vāgnera Tolkīns piedāvā antieposu, kura varonis ir vājš, neuzņēmīgs un ievainojams hobits, pretstats stiprajam un bezbailīgajam Zīgfrīdam. Hobitam Frodo ir vienkārši jāpieņem savs liktenis, jo gredzens ir nonācis tieši pie viņa. “Es vēlētos, kaut gredzens nekad nebūtu nonācis pie manis! Es vēlos, lai nekas no tā visa nebūtu noticis!”, viņš saka Gendalfam, kurš atbild: “Tā vēlas visi, kam nākas pieredzēt šādus laikus. Bet ne jau viņi to izlemj. Tas, ko mēs varam izlemt, ir, ko darīt ar laiku, kas mums dots.” Pieticība, līdzjūtība un atsacīšanās ir tikumi, kurus Tolkīns liek pretī Vāgnera eksistenciālā izmisuma aktam. Tomēr tajā, ka pat antivaronis Frodo, spītīgi izturējis ceļojumu un nonācis līdz iespējai beidzot iznīcināt gredzenu uz visiem laikiem, krīt kārdinājumā to paturēt sev, izpaužas arī Tolkīna pārliecība par cilvēku vājumu iepretim varas iznīcinošajam spēkam un ļaunuma dažādajām formām. Tikai pateicoties gadījumam vai dievišķai žēlastībai, kas Viduszemē ir viens un tas pats, gredzens tiek likvidēts – Viduszemi izglābj Gollums, tā izpērkot pats savu un Frodo vājumu. Tā ir skumja uzvara, daudzējādā ziņā pat tuvāka sakāvei. Pasaulē pēc elfu aiziešanas nav ne skaistuma, ne brīnumu, maģija aizplūst, atstājot aiz sevis parastu cilvēku valstību, vientuļu un garlaicīgu, kurā labākais, ko cilvēks var darīt, ir turpināt dzīvot. Šo nostalģiju vislabāk raksturo rindkopa romāna otrās grāmatas beigu daļā, kad Gredzena brālība laivās pamet Lotlorienas burvju mežu: “Zaļajā krastā, gandrīz zemes raga pašā galā viena un klusa stāvēja Galadriela. Slīdot viņai garām, viņi pagriezās un vēroja, kā viņa lēnām attālinās... Jo tā viņiem likās – ka Loriena kā spožs kuģis ar apburto koku mastiem aizslīd prom uz senaizmirstiem krastiem, kamēr viņi bezpalīdzīgi sēž pelēkas un kailas pasaules malā.” Un romāna noslēgumā pat šī antieposa antivaroņi, ļaunā gredzena apzīmogoti, nevar palikt Viduszemē, viņi dodas prom kopā ar elfiem – pāri rietumu jūrām. Šajā ziņā autors ir principiāls un nepadodas kompromisiem – Viduszemē, lai arī jāupurē viss, viņi tomēr atsakās no ļaunuma, jeb, kā to raksturo Odens: “Ļaunumam ir visas priekšrocības, izņemot vienu, – tam nav iztēles. Labais var iztēloties iespēju kļūt par ļauno, bet ļaunums var iztēloties tikai sevi. Kad Saurons ir uzzinājis, ka gredzens ir pie viņa ienaidniekiem, viņš nepieļauj domu, ka viņi to varētu mēģināt iznīcināt,” kamēr “mūsu pasaulē”, kā atzīst Tolkīns, – mēs izmantotu gredzenu savai varai, lai arī ar vislabākajiem nodomiem: “Saurons nebūtu iznīcināts, bet pakļauts, viņa cietoksnis nebūtu sagrauts, bet okupēts, un drīz vien uzrastos kāds cits, kas būtu radījis varas gredzenu no jauna un pieprasītu pakļaušanos.”

Bērens un Lutiena

Inklingu vakaros klausoties “Jauno hobitu”, Lūiss reiz bija izsaucies: “Vai nebūtu brīnišķīgi, ja tas izrādītos veiksmīgs pārdošanas ziņā? Tas ievadītu jaunu laikmetu. Vai drīkstam cerēt?” Izrādījās, ka ar uzviju – “Gredzenu pavēlnieks” 21. gadsimta sākumā tika atzīts par otro pirktāko grāmatu vēsturē pēc Bībeles. Jau īsi pēc publicēšanas īpaši populāra šī grāmata kļuva ASV. Jāšaubās gan, vai tie, kas 60. gados aizsāka Tolkīna kultu Amerikā, kaut ko zināja par viņa visai reakcionārajiem, antiamerikāniskajiem uzskatiem un stingro reliģiozitāti, taču viņš pamanījās kļūt par būtisku tā laika kontrkultūras figūru. Viņš mīlēja kokus, nesamaitātu dabu, visu dzīvo un ienīda mašīnas. Ar to arī pietika. Šodien droši vien viņš savus sekotājus atrastu vispasaules antiglobālistu kustībā un ekoloģiskā dzīvesveida piekritējos.
Tolkīnu gandarīja “Gredzenu pavēlnieka” popularitāte, bet vienlaikus viņu iepriecināja arī nauda, ko viņš saņēma, jo atšķirībā no tajā laikā ierastās prakses, kas noteica, ka autors saņem konkrētu honorāru par savu darbu, Tolkīna izdevēji bažās par pārlieku apjomīgā romāna noietu, noslēdza līgumu, kas paredzēja autoram ienākumus tikai no pārdoto eksemplāru skaita. Tas izrādījās negaidīti veiksmīgs darījums, un mūža nogalē Tolkīns pirmo reizi sajutās kā turīgs vīrs. Jāsaka gan, ka daudzajos gados izkopto taupīgumu viņš nezaudēja, un vienīgā greznība, ko viņš tagad sev atļāvās, bija biežas pusdienas krogos un smalki vīni (atšķirībā no gadu gaitā progresējošās nepatikas pret franču virtuvi, franču vīnus viņš cienīja).
Taču popularitātei bija arī negatīvā puse – arvien biežāk pie viņa durvīm klauvēja sveši cilvēki, kas gribēja viņu satikt un aprunāties, un nakts vidū atskanēja telefona zvani no amerikāņiem, kas bija piemirsuši par laika joslām. Viņa adrese un telefona numurs bija viegli pieejami Oksfordas adrešu grāmatā, un tas viņu pamazām sāka nomākt, jo ieaudzinātā angļu pieklājība neļāva nelūgtos ciemiņus vienkārši aizdzīt prom. 1959. gadā Tolkīns aizgāja pensijā, un tas nozīmēja, ka turpmāk gandrīz visu laiku nācās pavadīt divatā ar Edīti sarunās par bērniem un sadzīves lietām. Bērni bija izauguši un aizgājuši no mājām, viņi paši – pārcēlušies uz Hedingtonas priekšpilsētu, no kuras vairs nebija tik viegli ar divriteni nokļūt Oksfordas centrā, un galu galā tur jau arī vairs īsti nebija, ko darīt. Draugi viņus apciemoja reti, un par vienīgajām sabiedriskās dzīves norisēm kļuva iksvētdienas gājiens uz baznīcu un izbraucieni uz lauku viesnīcām pusdienās. Tolkīns, kurš allaž bija cienījis labu kompāniju un intelektuālas sarunas, arvien vairāk ieslīga vientulības grūtsirdībā. Pēc “Gredzenu pavēlnieka” pabeigšanas viņa galvenais mērķis bija “Silmariliona” sagatavošana izdošanai. “Silmarilionu”, kurā apvienojās viss viņa “leģendārijs”, sākot no radīšanas mītiem un beidzot ar Viduszemes Pirmās un Otrās ēras varoņteiksmām, viņš uzskatīja par savu magnum opus, savu “īsto” darbu, kura publicēšana, kā viņš to labi saprata, bija iespējama tikai pateicoties viņa “tradicionālāko” darbu popularitātei. Taču darbs neveicās īpaši labi, jo, kopš 1917. gada, kad viņš bija sācis rakstīt “Zudušo teiksmu grāmatu”, bija pagājuši vairāk nekā 40 gadi, kuros bija radušās neskaitāmas versijas, korekcijas un piezīmes. Tajās bija grūti orientēties un noteikt jaunākos datējumus, tāpēc bieži vien Tolkīns atrada kādu citu nodarbošanos – zāles pļaušanu, vēstuļu rakstīšanu vai sava iemīļotā pasjansa spēlēšanu; daudz laika prasīja katra nākamā “Gredzenu pavēlnieka” izdevuma redakcijas un skrupulozas norādes tulkotājiem. “Silmariliona” rediģēšanai viņš pievērsās tikai periodiski, iespējams, ka tā bija nevēlēšanās pabeigt to, kam bija veltīta visa dzīve, un palikt “bez darba”. Tas 12 biezo sējumu materiāls, ko jau krietni vēlāk apkopoja un izdeva viņa dēls Kristofers ar nosaukumu “Viduszemes vēsture”, parāda, cik daudz patiesībā Tolkīns bija uzrakstījis, cik daudz dažādu versiju izstrādājis un kādās detaļās iedziļinājies, radot gan “Silmarilionu”, gan “Gredzenu pavēlnieku”.
Viena no zīmīgākajām “Silmariliona” leģendām ir “Teiksma par Bērenu un Lutienu” – par elfu princeses un mirstīgā vīrieša mīlestību. Viņi pirmoreiz satiekas kādā meža norā, kur Bērenu apbur Lutienas deja. Šo teiksmu bija iedvesmojis kāds neaizmirstami skaists iespaids Pirmā pasaules kara laikā, kad Tolkīns ar Edīti, nesen precējušies, devās garās pastaigās pa Jorkšīras mežiem. Vienā no šādām reizēm viņa bija viņam mežā dejojusi.
60. gados Tolkīni bieži devās brīvdienās uz Bornmutu, kur Edīte pēc daudziem vientulības gadiem beidzot bija atradusi sev kompāniju – starp padzīvojušiem turīgiem pāriem, kam patīk vienkāršas sarunas par bērniem, labas maltītes un pastaigas gar jūru. Bornmutā viņa beidzot atplauka un, lai gan Tolkīns tur nejutās īpaši iederīgs, viņš nepretojās šiem braucieniem, redzot, cik Edīte ir laimīga. Kad viņas strauji progresējošais artrīts un pārāk lielā un tukšā māja lika padomāt par dzīvesvietas maiņu, bez liekas domāšanas par jauno mājvietu tika izvēlēta Bornmuta. Edītes Tolkīnas pēdējie trīs dzīves gadi bija ļoti piepildīti un laimīgi, un arī Tolkīns jutās daudz priecīgāks – viņu vairs nenomāca vientulība un depresijas lēkmes, viņš varēja labāk pastrādāt un jaunā adrese veiksmīgi pasargāja no svešinieku uzmācības. Edīte nomira 1971. gada beigās. Tolkīns pārcēlās atpakaļ uz Oksfordu, kur Mērtona koledža viņam piedāvāja dzīvokli un Oksfordas universitāte piešķīra goda doktora grādu. Pusotru gadu vēlāk 81 gada vecumā, tā arī nepabeidzis darbu pie “Silmariliona”, Džons Ronalds Rūels Tolkīns nomira no asiņojošas kuņģa čūlas un tika apglabāts blakus Edītei. Ja gadās nokļūt Volverkotas katoļu kapsētā Oksfordā, pašā malā var atrast pieticīgu kapavietu, kurā, kā liecina uzraksts, atdusas Lutiena un Bērens.
“Jo lietas kļūst lielākas, jo mazāka, garlaicīgāka un plakanāka kļūst pasaule”, Tolkīns rakstīja dēlam Kristoferam kara laikā. “Šeit viss drīz kļūs par vienu nolādētu mazu provinciālu priekšpilsētu. Kad būs ieviesta amerikāņu higiēna, pozitīvisms, feminisms un masu produkcija visur – Tuvajos Austrumos, Vidusāzijā, Tālajos Austrumos, PSRS, pampās, Grančako, Donavas baseinā, ekvatoriālajā Āfrikā, Tuvākajā, Tālākajā un Iekšējā Mambo zemē, Gondvanā, Lhasā un tumšākajos Bērkšīras ciemos, cik gan laimīgi mēs tad būsim!” Tolkīns bija cilvēks, kurš būtu gribējis, lai viņu atceras kā apmierinātu hobitu, kam patīk valkāt krāsainas vestes, sēdēt pie uguns, pīpēt pīpi, labi paēst un no rītiem ilgi gulēt, taču, šķiet, ka patiesībā viņš bija dīvains un pārāk sarežģīts vīrs, kurš līdzīgi daudziem no mums neatrada mājas savā laikmetā.

Rakstā izmantoti

1. Humphrey Carpenter. J.R.R.Tolkien. A Biography. Boston: Houghton Mifflin Company, 2000.

2. Humphrey Carpenter. The Inklings. London: HarperCollinsPublishers, 2006.

3. Tom Shippey. The Road to Middle-Earth. Boston: Houghton Mifflin Company, 2003.

4. The Letters of J.R.R.Tolkien. Edited by Humphrey Carpenter. Boston: Houghton Mifflin Company, 1981.

5. J.R.R.Tolkien. Tree and Leaf: ‘On Fairy Stories’ and ‘Leaf by Niggle’. Boston: Houghton Mifflin Company, 1965.

6. J.R.R.Tolkien. The Fellowship of the Ring: being the first part of The Lord of the Rings. London: HarperCollinsPublishers, 2001.

7. W.H.Auden. At the End of the Quest, Vicory. The New York Times, 22 January, 1956.