Viņpuse un šaipuse

Doma par cilvēciskā prāta vai uztveres ierobežotības pārvarēšanu nav nekas jauns. Var atcerēties sengrieķu interesi par “viedokļa” un “zināšanu” atšķirību, jauno laiku filosofu un zinātnieku diskusijas par sajūtu dotumu atbilstību “reālajai” pasaulei, galu galā, piemērs ir arī dažādās versijas par pārpasaulīgām zināšanām, kas sasniedzamas rituālu, meditācijas vai ezotērisku tekstu studiju ceļā - tas viss ved prom no cilvēka ierobežotā redzējuma. Mākslinieku interese par nokļūšanu viņpus cilvēciskā redzējuma nav necik jaunāka, ja par mākslu uzskatām hinduistu un budistu mandalas vai, teiksim, topogrāfiskos zīmējumus - tādus kā Leonardo da Vinči “Skats uz Rietumtoskānu no putna lidojuma”.

Arī modernajā un mūsdienu Rietumu mākslā cilvēciskā redzējuma pārvarēšana ir bijusi pastāvīga tēma. Gan “redzējums”, gan “cilvēciskais redzējums”, bez šaubām, ir daudznozīmīgi un neskaidri apzīmējumi, kurus iespējams pēc sirds patikas apspēlēt, piemeklējot dažādām interpretācijām atbilstošus ilustratīvus piemērus no mākslas vēstures vai ikdienas. Gribēju akcentēt divas versijas - vienu, saistītu ar tīrās mākslas meklējumiem modernismā, un otru, kas izriet no mūsdienu mākslas sociāli kritiskās lomas.

Pirmā versija. Modernistu pievēršanās mākslas pašanalīzei un akadēmiskās mākslas pieņēmumu kritikai drīz vien noveda pie intereses par mākslu, kas ir brīva no nepieciešamības atdarināt - vienalga, vai runa ir par akadēmisko kanonu, buržuāziskās dzīves vai dažādi izprastas realitātes atdarināšanu. Šādas mākslas meklējumi savukārt gana bieži pārklājās ar 18. gadsimta beigu romantisma tradīcijā balstīto vēlmi mākslā saskatīt līdzekļus, kā pietuvoties pārpasaulīgajam, proti, šajā tradīcijā tika uzsvērts, ka tikai ģēnijs var radīt unikālu (atkal - ne kanonisku, ne konvencionālu) veidu, kā paust pārpasaulīgu, reliģiozi mistisku, necilvēcisku pieredzi. Tādā ziņā, piemēram, Kazimira Maļeviča, Pīta Mondriāna, Marka Rotko darbi ir arī (bet ne tikai) mēģinājumi pārvarēt cilvēcisko redzējumu.

Otra versija. 20. gadsimta 60. gados spēkā pieņēmās interese par kultūras (mākslas, zinātnes, uzvedības normu, reklāmas utt.) iesaistītību varas attiecībās. Nozīmīgākais iedvesmas avots šai versijai bija marksisms, bet skaidrs, ka plašo kultūras kritikas lauku, kas ietvēra, piemēram, tā saucamo otrā viļņa feminismu, postkoloniālisma studijas, dzīvnieku aizstāvības kustību, nevar reducēt uz vienu politisku teoriju vai ideoloģiju. Viens no dažādo kritikas prakšu kopīgajiem motīviem bija tas, ka daudz kas no tā, kas pirmajā mirklī šķiet dabisks, normāls un pašsaprotams, slēpj noteiktas intereses, diskrimināciju, manipulāciju, un, lai izvairītos no tā visa, jāspēj apslēptās varas attiecības pamanīt. Daudzi cilvēki mākslu izvēlējās par līdzekli, lai radītu “nobīdes” pašsaprotamajā, grautu priekšstatus par dabisko, uzrādītu slēptās varas attiecības. Lai gan cilvēciskais redzējums plašākā nozīmē nav bijis šīs, nu jau var teikt, tradīcijas uzmanības centrā, tomēr šaubas par atsevišķiem šķietami dabiskiem pieņēmumiem par vīriešiem un sievietēm, rietumniekiem un austrumniekiem, zināšanām un nezināšanu mūs samērā ātri aizved pie jautājuma par mūsu priekšstatiem par cilvēku kā tādu - cik tie ir pamatoti, cik dabiski, cik lielā mērā iespējams no tiem distancēties, ja pats esi cilvēks.

Somu mākslas izstāde “Variācijas par cilvēciskā redzējuma ierobežotības pārvarēšanu” pārstāv otro no minētajām versijām, un atkal - tieši cilvēciskais redzējums patiesībā nav šīs izstādes uzmanības centrā. Protams, pret izstāžu nosaukumiem un koncepcijām jāizturas uzmanīgi, jo bieži gadās, ka mākslinieki ir “no Venēras”, bet kuratori “no Marsa” (vai otrādi), tomēr iepriekš aprakstītās sociāli kritiskās tradīcijas tēmas, manuprāt, gana precīzi norāda to ietvaru, kas izstādē redzamos darbus saista ar tās nosaukumu.

Mākslas teorijas un ideoloģijas ir viltīga padarīšana. Vai tās palīdz radīt labus darbus? Jā un nē. Grūti iedomāties kādu mākslinieku, kas spētu iztikt vispār bez “kruķiem” (atsauce uz Salvadora Dalī gleznu “Miegs”). Teiksim, kad gleznotājs ir izgājis cauri radošās attīstības stadijai, kad tiek gleznoti draugi, neglābjami uzrodas jautājums - ko darīt tālāk? Un skaidrs, ka radīt oriģinālu mākslas darbu ir daudz grūtāk, nekā radīt recenziju vai reklāmu, jo māksliniekam sava darba objekts pašam jārada vai vismaz jāizvēlas, līdz ar to uzņemoties par izvēli atbildību. Viens no veidiem, kā tikt galā ar problēmu, ir ķerties klāt pie kādas teorijas, un šobrīd viens no izplatītākajiem un atbilstoši primitīvākajiem risinājumiem ir kļūt par patērētāju sabiedrības, rasistisku aizspriedumu vai patriarhāta kritiķi. Gājiens vienlaicīgi drošs un riskants - drošs tāpēc, ka var rēķināties ar publikas uzmanību un sapratni, riskants, jo patiesībā radīt kaut ko interesantu jomā, kur katru gadu tiek producēts burtiski tūkstošiem darbu, ir grūti.

Ja runājam par konkrēto somu mākslas izstādi, tad déjà vu sajūta nedaudz ir. Manas sliktākās aizdomas apstiprināja pēc izstādes apmeklējuma izlasītie kuratores M. Mukonenas ievadvārdi, kas burtiski sastāvēja no klišejām, kādas producē leģions tā saucamo kreiso mākslinieku. Arī skatoties pašus darbus, izvairīties no iespaida, ka daļa no tiem ir izlasītu atziņu ilustrācijas, man neizdevās. Var jau būt, ka viens ir zināt, ka enciklopēdijas konstruē pasauli, kas nav ideoloģiski neitrāla, un cits - to uzskatāmi redzēt attēlu virknē (S. Renvals), viens ir zināt, ka mediji paši rada ziņas, un cits - uzskatāmi pārliecināties, kā to iespējams izdarīt (J. Silomeki), bet šādi darbi, lai gan interesanti, manuprāt, tomēr pielīdzina mākslu izglītojošiem plakātiem, kas domāti tiem, kas neprot lasīt.

Protams, vizualitāte vizuālajās mākslās nav tikai koncepcijas piedeva, un neviens izstādē aplūkojamais darbs nav reducējums uz ideoloģiskām devīzēm, pat tām, kas “piekabinātas” ar pašu mākslinieku vai kuratores gādību (“Tagad, kad neoliberālisma burbulis ir pārplīsis, ir laiks ieskatīties tā saturā”). Ja vienkārši baudām mākslas darbus un ignorējam to “koncepcijas”, tad izstādē atklājas daudz kas jauks - nedaudz noslēpumaini skati no biologu pētnieciskās stacijas Dienvidamerikas džungļos (S. Kannisto), jauno aktieru individuālās versijas par pasaules hronoloģiju vai Ņujorkas bītbokseru priekšnesums (J. Ruskika), cilvēciski patiesi fotoattēli par čigānu dzīvi dažādās pasaules malās (J. Eskildsens) utt. Varētu teikt: “Labi, fotografēt čigānus varbūt nav īpaši oriģināli, cīnīties pret “dabisko rasismu” Šveicē nenozīmē radīt izcilu mākslas darbu, nu un kas, ja kontrasts starp dabu un dabas “zinātnisko” pētniecību ir jau dažnedažādi apspēlēts mūsdienu mākslā, bet man tas ir svarīgi, man bija svarīgi uztaisīt šo darbu, un es gribēju jums to visu parādīt, jo nekas nav būtībā mainījies - rasisms pastāv, daba tiek ekspluatēta, cilvēks nespēj atbrīvoties no paša prāta radītajām konstrukcijām.” Un tam es daudzējādā ziņā varētu piekrist, vienīgi... Vienīgi man ir šaubas, vai tādā ceļā ir iespējams pārvarēt cilvēciskā redzējuma ierobežotību. Te gan dažas piebildes. Viena atšķirība starp tādiem modernisma metafiziķiem kā Maļevičs un varas attiecības atmaskojošo mākslu ir tā, ka mākslas metafiziķi centās izteikt pārcilvēcisko, bet kritiķi kritizē cilvēcisko. Jautājums ir, vai otrajā gadījumā ir iespējams nokļūt viņpus cilvēciskā vai arī tu neglābjami kļūsti līdzīgs kritizētajam “ienaidniekam”. Piemēram, diezgan slidena robeža šķir to, ka tu atklāj čigānu situācijas netaisnīgumu, un to, ka tu čigāniem kā kopumam piešķir eksotiska sabiedrības pabērna klišejisku lomu. Viena lieta ir kaitināt šveiciešu varas iestādes, aicinot pārdēvēt biologa un rasista Luī Agasisa vārdā nosaukto Alpu smaili par melnādainā verga Rentija smaili (S. Hūbere) - un projekts patiešām uzrāda to, ka rasisms nekur nav zudis -, bet vai tiešām šāda pārsaukšana nebūs vienkārši vienas ideoloģijas nomaiņa ar citu?

Protams, te atkal ir piebilde - kas gan cits mums ir dots, ja ne spēja nepārtraukti kritizēt tos uzskatus, kas mums ir, jo par tiem uzskatiem, kuru mums nav, īpaši daudz nav ko teikt. Iespējams, cerības pārvarēt cilvēciskā redzējuma ierobežotību, ko loloja modernisma utopisti, 21. gadsimta māksliniekiem vairs nav, bet tas nav iemesls ieslīgt pašapmierinātībā un neuzrādīt šī redzējuma ierobežotību, kad tāda tiek pamanīta. Un man te nav ko iebilst.