Virdžīnija Vulfa ir dzimis vēkšķis

Rasa Jansone: Nu, Rasa, tu skaties, kas tagad būs – atkal viņas sēdēs, atkal viņas muldēs, un nekādas jēgas no tā nebūs sunim.

Ieva Lejasmeijere: Neviens tev nemetīs kociņu. Un bumbiņu arī ne. Un neļaus kāpt dīvāniņā, te tev nav “Muklājs”.

Rasa: Jā, te jau tāda smalka anturāža. Piemēram, grāmata ar nosaukumu “Citādi dzīvot nav vērts”.

Ieva: Jā, tā ir laba. Un, ja ir Gombrihs, tad arī nav gluži beigta tā bibliotēka.

Rasa: Nu labi, tad iedziļināmies šitai grāmatā. Nu, bet te ir sarakstu saraksti. Klausies – sparģelis ar pārceptu Brī sieru. (Smejas.)

Ieva: Pārcepts izklausās pēc Miervalža Poļa olām, piedošanu. Ak dievs, melno olīvu smiltis. Nu, kas tas ir?

Rasa: Tā ir dzeja.

Ieva: Un te vispār kumelīšu biezenis.

Rasa: Reņģīšu trio – izklausās pēc Kārļa Vērdiņa.

Ieva: Pēc kā izklausās melno olīvu smiltis?

Rasa: Pēc Raupa varētu būt.

Ieva: Un ne pēc Ineses Zanderes?

Rasa: Olīvas neder.

Ieva: Ā, nu jā.

Rasa: Ja būtu ērkšķogas un melni āboli vai kaut kas, ko var sagrābstīt uz Latvijas zemes, tad tā varētu būt Inese Zandere. Asinsdesa ar sīpolu marmelādi un brūkleņu ievārījumu. Tas ir Zanderei.

Ieva: Aha.

Rasa: Bet kas var izdomāt melno olīvu smiltis!

Ieva: Nevaru no viņām atteikties. Esmu jūtīga pret dzeju. Zini, kas vēl varētu būt uzrakstījis melno olīvu smiltis? Arvis Viguls.

Rasa: Varētu.

Ieva: Īpaši pēc tam, kad izlasījis kādu Raupa dzejoļu krājumu, vai ne?

Rasa: Mierīgi. Vispār šitas arī smuki skan – liellopa filejas steiks ar sakneņu kumelīšu biezeni, tempuras sīpoliem un spinātu čimičurri mērci.

Ieva: Ak vai, šitas atkal izklausās pēc Zanderes.

Rasa: Bet liellopa steiks nav interesanti.

Ieva: Lūk, varētu kumelīšu biezeni bez steika, sparģeļus bez pārceptā siera, un tā.

Rasa: Es, starp citu, pavisam nesen pārlasīju Mārgaretas Atvudas stāstus...

Nejaušs apmeklētājs: Laikam šeit nav kafejnīca.

Rasa: Nē, nē, te ir kafejnīca. Nāciet droši. (Suns rej uz nejaušo apmeklētāju.)

Ieva: Tur un pa labi. Jā, sunītis nobīstas no tādiem melniem stāviem, kas pret gaismu kāpj pa trepēm.

Rasa: Bija jau arī iespaidīgi. Viņš tā kāpa, bam ba bam. Nu jā, un tajā Mār-garetas Atvudas stāstā galvenā varone ar kungu satiekas restorānā, un viņa arī iedziļinās ēdienkartē un piefiksē, ka tur ir kaut kāds saldais ēdiens kaut kādas mērces plīvurā. Un tad viņa izvērš – bet izvērš tikai savā galvā –, ka, paskat, tas saldais ēdiens ir tāda kā līgava, un tad tu lēnām, lēnām virzies tai stāstā uz priekšu un lēnām sāc nojaust, kāpēc viņa ar šo vīrieti ir restorānā. Ne tik, protams, banāli, ka viņš viņu bildina un atšauj uzreiz mazo kastīti.

Ieva: Kā, viņš neatšāva kastīti?

Rasa: Nē.

Ieva: Plīvura nav, kastīšu nebūs, bet es arī negaidīju, ka tu mani šovakar bildināsi.

Rasa: (Smejas.)

Ieva: Zini, kā īstenībā tai filmā ir? Tu esi redzējusi?

Rasa: Nē.

Ieva: Tie, kas tiekas, ir sen neredzējušies cilvēki, kas kādreiz bijuši draugi un tad atkal pašķīrušies, un ievadā tas cilvēks, kurš labprāt būtu es, – neatceros, kā to aktieri sauca, tāds maziņš, apaļīgs un čirkains –, viņš iet uz to tikšanos un apcer, kā viņam negribas to otru džeku satikt. Jā, bet galvenais, ka viņi nav sen tikušies, un ar mums ir tā, ka...

Viesmīle: Izdomājāt?

Rasa: Mēs sastādījām tādu mazu latviešu dzejas antoloģiju no jūsu ēdienkartes. Sākam ar asinsdesu ar sīpolu marmelādi un brūkleņu ievārījumu.

Ieva: Iekavās – Inese Zandere.

Rasa: Jā, tad mēs gribam arī jaunumu – sparģeli ar pistācijām. Bet mēs varam izbēgt no tā pārceptā Brī siera?

Viesmīle: Izbēgsim.

Rasa: Tas ir Ingai Gailei. Tālāk būs reņģīšu trio. Tas ir par godu Kārlim Vērdiņam. Un pēdējais bija...

Ieva: Pēdējais bija smiltis. Arvis Viguls, kurš ir lasījis Edvīnu Raupu.

Viesmīle: Šādi ēdienkarte vēl nav tikusi traktēta.

Rasa: Ou, ja? Re! Nu tā, tev vīns jau ir.

Ieva: Aha.

Rasa: Tu dzer baltvīnu, protams. Ko es te sarežģīšu. Tas ir šardonē, ja, tas eļļainais?

Ieva: Es cerēju, ka būs eļļaināks, bet ir okei.

Rasa: Nu labi, tad es arī... Nē, paga, paga, tā nevar. Japāņu, oho, rīslings, pino grīdžo, šardonē.

Viesmīle: Vēl ir nedēļas vīns, spāņu verdeho.

Rasa: Kas ir Uņī blān?

Viesmīle: Tas ir vienkāršs franču vīns, no Gaskoņas, tur sajauktas vairākas vīnogas, šardonē tur arī ir, tāds vienkāršs vīns, viegls, dzirkstošs, citrusīgs.

Rasa: Jā, tad man, lūdzu, kaut ko citrusīgu un dzirkstošu.

Ieva: Kur viņš ir?

Rasa: Tas ir otrs baltvīns, uzreiz aiz tava eļļainā.

Ieva: Ā, ja? Es jau nemaz nezinu, ko man ielēja.

Viesmīle: Es jums ielēju Čīles šardonē.

Ieva: Ā, nu paldies, ļoti jauki. Tā, šito grāmatu mēs varam nolikt malā. Ā,kad es pasūtīju šardonē, biju aizmirsusi par to portugāļu viņu verde. Nu bet nevar taču cilvēks visu atcerēties.

Rasa: Nevar. Nu, priekā!

Ieva: Aha, par tikšanos! Tātad cilvēki sen nav tikušies. Mēs gan tiekamies ik pa laikam un arī par mākslu runājam.

Rasa: Nu, un tu nāci un domāji – sasodīts, negribas man viņu satikt?

Ieva: Nē, man bija tā, ka, sasodīts, negribas runāt un domāt par to mākslu.

Rasa: Kas tā tev par grāmatu? Vietas, kas jāredz, kamēr dzīvo.

Ieva: Vakar saņēmu aicinājumu pievienoties maršrutam – vietas, kur nomirt Rīgā, vai vietas, kur vislabāk nomirt Rīgā, vai kaut kas tāds.  

Rasa: Ā, un te vēl ir gareniski vārds, nosaukums ir “Neaizmirstamas vietas, kas jāredz, kamēr dzīvo”.

Ieva: Iedomājies, mēs varētu uztaisīt tagad topu no neaizmirstamas mākslas. Vai ar mākslu, pie kuras nomirt Rīgā.

Rasa: Tas paredz, ka tai jābūt redzamai Rīgā?

Ieva: Nē, var nomirt feisbukā. Atrasties Rīgā, bet nomirt feisbukā. Vai ir kaut kāda māksla, ko tu nevari aizmirst?

Rasa: Nu protams! Protams! Ir tāda māksla, kas man neliek mieru, es pat teiktu tā.

Ieva: Viņa tev neliek mieru, arī kamēr tu viņu neredzi?

Rasa: Protams. Protams. Kaut arī es pat tās gleznas oriģinālu neesmu redzējusi. Protams. Nu, ja tu interneta laikmetā spēj saorientēties un “Amazonē” nopirkt kādu grāmatu, tad...

Ieva: Nemiers klāt.

Rasa: Nemiers garantēts, teiksim tā. Un vēl man pastāvīgi neliek mieru, kā paši mākslinieki stāsta, kā viņi intervijās runā par citu mākslinieku darbiem. Tas ir tieši tāpat kā Brodska lekcijas par citiem dzejniekiem. Kā viņš par viņiem sajūsminās. Tas ir brīnišķīgi. Ir tāda britu gleznotāja Savila, viņa glezno tādus milzīgus ķermeņus, milzīgas masas.

Ieva: Tā bija tā, kas arī tos bēbīšus gleznoja un tos milzīgos plikos cilvēkus?

Rasa: Nu, bēbīšus jau daudzas no viņām glezno, Dimā arī bēbīšus gleznojusi, bet tādus īstus bēbjus, man liekas, Savila īsti ne...

Ieva: Tā bija Nīla, kas gleznoja tos negantos bēbīšus.

Rasa: Jā, jā, tā bija Nīla, bet lūk, par to Savilu. Viņa ir no tiem māksliniekiem, kas... Piemēram, viņa piedalījusies ķermeņa sekcijā, lai izietu to ceļu, ko gājuši vecie meistari. Bet man ārkārtīgi patika, kā viņa stāstījusi par vienu Rembranta gleznu. Rembrantam ir tāds darbiņš – sieviete baltā, tas noteikti ir apakštērps, veļa. Viņa tur to sev priekšā tādā vilnītī un uzmanīgi brien iekšā melnā dzelmē, un viņas skatiens ir novērsts. Un nosaukums bija – sieviete, kas dodas... sieviete, kas peldas... Es, protams, zināju to gleznu, un tad es izlasīju, ko tā Savila ir par to teikusi, – paskatieties uz tās sievietes īkšķi, paskatieties uz to vietu, kā tas īkšķis saplūst ar baltā tērpa kroku. Kustība no īkšķa organiski pāriet auduma vilnī, un tas rada ārkārtīgas pārliecības iespaidu. Pie tam tas īkšķis uzmests ar vienu triepienu. Tur nav naga, tur nav krunciņu, tur nekā tāda nav, tas ir viens triepiens.

Ieva: Un tu pavelcies uz viņas tekstu.

Rasa: Es pavelkos gan. Iedomājies, cik uzmanīgi viens gleznotājs spēj aplūkot otra gleznotāja darbu. Pirmkārt, tā ir apsēstība, otrkārt, tā ir milzīga cieņa. Viņa lasa šo Rembranta darbu tikpat uzmanīgi, kā Brodskis lasa savus mīļotos dzejniekus.

Ieva: Zini, varbūt būtu daudz interesantāk taisīt sarakstu nevis no mākslas darbiem, bet no aprakstiem par mākslas darbiem.

Rasa: Nu nē, nepiekrītu. Kāpēc mēs nevaram taisīt divus dažādus sarakstus – gan no mākslas darbiem, gan no aprakstiem par mākslas darbiem. Jo tu gribi abus! Tu gribi gan mākslas darbu, gan sava iemīļotā mākslinieka aprakstu par kādu mūžvecu gleznu.

Ieva: Nonākot tai populārajā uzskatā, ka mākslas darbs ir ne tikai viņš pats, bet viss, kas ar viņu un viņa vērotājiem un aprakstītājiem notiek, viss ārpus viņa paša, visi tie komentāri, iespaidi...

Rasa: Protams! Protams. Es nedomāju, ka darba radīšana notiek plikā vietā. Es tam neticu. Ar to mantojumu tu vari izdarīt ļoti daudz ko. Tu vari lasīt, lasīt, lasīt... Tu vari visu izlasīto iemest ugunskurā... Pag, kā mēs esam ar tevi runājušas, atceries?

Ieva: Ko tad, par ugunskuru?

Rasa: Es atceros to ļoti skaidri. Mēs salīdzinājām, kā raksta dzeju Viguls un kā raksta dzeju Pujāts.

Ieva: Mēs par to runājām?

Rasa: Mēs par to runājām.

Ieva: Šausmas, man pilnīgi nav atmiņas. Ir tikai tāda kešatmiņa.

Rasa: Mēs par to runājām “Čomskī”.

Ieva: Izklausās pēc jaukas sarunas, žēl, ka es neko neatceros.

Rasa: Tā bija brīnišķīga saruna. Mēs vienojāmies tovakar, ka Viguls ir dzejnieks, kurš izlasa visu pieejamo pasaules dzeju, un tad viņš to grāmatplauktu, to milzīgo dzejas krāvumu, rakstot patur acīs.

Ieva: Aha.

Rasa: Bet Pujāts mūsu “Čomska” interpretācijā arī, protams, ir to visu lasījis, bet viņš to iemet ugunskurā, sadedzina un uzčurā tiem karstajiem pelniem. Un tad apsēžas pie rakstāmgalda un...

Ieva: Un sajauc pelnus ar asinīm, un ar zoss spalvu... (Smejas.)

Rasa: Manuprāt, tas attiecas arī uz vizuālo mākslu. Glezniecība tieši paredz ārkārtīgi uzmanīgu, koncentrētu skatienu uz veco meistaru darbiem. Es tur saskatu kaut ko ļoti nomierinošu, ka vecas gleznas rada jaunas gleznas. Pat ja viņas noliedz, pat tad tas ir kā nebeidzams diedziņš, kurš izvijas dažādos veidos. Un arī mana mazā glezniņa karājas tādā gara, gara, gara pavediena galā. Kaut gan glezna, kas karājas pavediena galā... (Smejas.)

Ieva: Bet tu pazīsti to savu pavedienu? Tu, piemēram, izstādi gleznu, kurā Uldis Tīrons nesarunājas ar Renatu Ļitvinovu, – tu māki šķetināt to pavedienu, kurā tā karājas?

Rasa: Nu kā, šajā gleznā, lai arī viņa bija, kā man tagad šķiet, nejēgā pārstilizēta, tas bija mēģinājums portretēt.

Ieva: Sarunu, kura nevedas?

Rasa: Gan sarunu, kura nevedas, gan portretēt tos divus cilvēkus – Tīronu un Ļitvinovu. Man toreiz pieejamā veidā. Man arī tagad būtu grūti vērsties pie viņiem un mēģināt sarunāt pāris seansus portretam, bet tas bija portrets. Toreiz man ļoti patika japāņu māksla.

Ieva: Tāpēc viņi ir tādi statiski, kā teātrī, un ar kimono, kā lellītes.

Rasa: Jā, tieši tā, kā Murakami lellītes.

Ieva: Ā, tad tas tur ir!

Rasa: Jā. Tur ir Murakami. Tur ir Nara. Bet tas pilnīgi noteikti ir mēģinājums portretēt. Protams, es neturu galvā nekādus pavedienus. Kaut ko daru vai uzduros kādiem attēliem, un ir brīži, kad ļoti spilgti sajūtu tādu kā elektrisku triecienu.

Ieva: Atceries, kad mēs vienojāmies par šo sarunu, mēs sākām jau pa telefonu runāt vai, kā tu saki, vēkšķēt...

Rasa: Jā. Vēkšķēt. Brīnišķīgs vārds.

Ieva: Man tas tieši ļoti nepatīk.

Rasa: Ja?

Ieva: Nu jā, es tā saku aiz cieņas un solidaritātes, un lojalitātes... Bet mēs runājām, ka mums ir pilnīgi atšķirīgas attiecības ar mākslu. Tu bez viņas nevari dzīvot, bet es bez viņas mierīgi varētu dzīvot.

Rasa: Tiešām, tiešām?

Ieva: Es pat viņu nevēlos.

Rasa: Ā, to es tā kā varu saprast.

Ieva: Iedomājos apmēram tā – es būtu vīrietis, kurš atnāk mājās pārguris no kapāšanas, noraisa kaklasaiti un ko vēl visu viņi dara, gribu atpūsties un lai man liek mieru, nezinu, ar alu vai bez alus. Un tad parādās sieviete, viņa ir nopirkusi jaunu kleitu un prasa – nu, kā? Un man uz to jāreaģē.  

Rasa: Vīrietis esi tu, un sieviete ir māksla?

Ieva: Nu jā, tas ir tāds traucēklis, kas...

Rasa: Kas tev traucē mierīgi apcerēt panorāmu.

Ieva: Jo citādi to nekas netraucē – tu visu ko redzi, vienkārši dzīvo, un viss ir normāli līdz brīdim, kad ierodas māksla, tāds brutāls “stop”. Un tad es nolieku vieglās dienas, un man ir jāatbild – kā ir.

Rasa: Bet tev tā ir tikai ar vizuālo mākslu? Ar literatūru tā nav?

Ieva: Nē. Par literatūru man nav jāraksta. Literatūra mierīgi iekļaujas tajā panorāmā, kas netraucēti slīd garām, es to lasu, visu ko tur ieraugu un atrodu, bet man nav tas jānosauc, nu, ja vien mēs ar tevi nerunājam par grāmatām.

Rasa: Nē, tagad tu visu ļoti vienkāršo, jo – kas man ļoti patīk tavā mākslas kritiķes darbībā...

Ieva: O!

Rasa: Un arī par to mēs esam runājušas “Čomskī” un ne tikai “Čomskī”... Tu esi kritiķis...

Ieva: Kuram riebjas māksla.

Rasa: Pag, tas ir normāli. Manuprāt, ir neraksturīgi Latvijas mākslas apskatnieku videi, ka tu apraksti pati savu skatienu un tu iestājies par to, un tas man ļoti patīk, ka reizēm skatiens nespēj fokusēties.

Ieva: Viņš ļoti reti spēj fokusēties.

Rasa: Viņš skrien visur kur, virpuļo, izsitas pa visādām sienām, ar viņu notiek visādas neiespējamas lietas, un tas ir normāli.

Ieva: Piemēram, īpaši grūti fokusēties uz milzīgām krāsainām gleznām.

Rasa: Arī uz manējām.

Ieva: Arī uz tavējām. Kuras ir ļoti lielas un kur ir daudz dažādu krāsu. Tur var pilnīgi apjukt un apmaldīties. Atceries, tu teici, ka, tavuprāt, mūsdienās nevar gleznot abstrakti.

Rasa: Jā, es par to tiešām esmu daudz domājusi.

Ieva: Un es tam nepiekritu. Man patīk abstrakta māksla.

Rasa: Nu, kad tā apdomā, nav arī tik vienkārši.

Ieva: Bet mēs varētu sākt no tā vienkāršā gala.

Rasa: Zini, ir tāda britu māksliniece Sesilija Brauna. Viņas gleznas izskatās galīgi abstraktas, bet viņa pati ir stāstījusi, ka viņai ir ļoti svarīgs viss garais, samudžinātais pavediens, kurā karājas tā glezna. Viņa saka, ka viņas abstraktā kompozīcija ir komentārs par Degā gleznu “Jaunie spartieši”, un viens no viņai svarīgiem māksliniekiem esot de Kūnings, kas visu mūžu ir staigājis no abstrakcijas pie figūras, no figūras pie abstrakcijas, un ka faktiski līdz galam nevar pateikt, kas viņš bija – abstrakcionists vai figurālists.

Ieva: Bet kam tad tas ir jāpasaka? Kam to vajag?

Rasa: Nē, to var mēģināt, skatoties uz mākslu, sākt formulēt. Es spēju iedomāties, ka vienā brīdī tas var būt svarīgi, ka pat pašam māksliniekam var būt svarīgi.

Ieva: Bet tu teici, ka mūsdienās abstrakti gleznot nevar, un tas “nevar” ietvēra...

Rasa: Es domāju, tas sevī ietvēra ļoti daudz “Čomska”. (Smejas.)

Ieva: Nuja, “Čomska”. Man likās, tu toreiz vilki uz to, ka abstrakcionisms tagad ir bezatbildīgs, tāds pārāk bezrūpīgs. Viss sociālpolitiskais konteksts gāžas virsū, un tev taču jāreaģē, bet tu glezno kā Taņa Krivenkova, piemēram, kaut kādu perlamutra neko vai zefīru-kefīru. Viņai jautātu – ko tu glezno? Viņa atbildētu – šodien lillā, vakar zeļonkas zaļu. Kāpēc ne?

Rasa: Jā, kāpēc ne. Lai atzūmētos no “Čomska” bazāra, es mēģināšu skaidrot, kas bija tai manā teicienā. Abstraktā glezniecība šeit, Latvijā, nav nekāds retums, un to dara daudzi cienījami mākslinieki, iespējams, lai aizpildītu neaizpildītu robu. Tāpēc, ka tad, kad tas notika pa īstam tur un tad...

Ieva: Tas te bija liegts – tik vienkārši?

Rasa: To ir teicis dzejnieks Ostups, ka modernisms ir tāds rēgs, arī latviešu mūsdienu dzejā, kā spoks, kurš atgriežas. Un kāpēc spoks atgriežas – tāpēc, ka kaut kas nav izdarīts līdz galam.

Ieva: Ā!

Rasa: Saproti? Piemēram, Amerikā viņi visu laiku reaģē uz šo tradīciju, viņi ar to sarunājas, un tas ir organisks solis. Un, kamēr es pati nespēju uzzīmēt šī organiskā soļa trajektoriju šeit, latviešu glezniecībā, tikmēr man ir grūti tam pieslēgties. Un tad ir mans tīri emocionālais grūtums – man vienkārši patīk cilvēciņš gleznas vidū. Man patīk, ka mākslinieki vēkšķ par saviem darbiem, man tā tas patīk, ārprāts! Pat gadījumā, ja tu savam mākslas darbam dod vārdu “Untitled No. 19”.

Ieva: Jā, tas ir forši un eleganti.

Rasa: Jā, tas ir forši un eleganti. Tā ir atslēdziņa, ko viņš ieliek tev rokās, mākslas darba nosaukums! Es esmu no tiem, kuri vispirms visās izstādēs skatās, kur ir apdrukātās lapiņas ar nosaukumiem. Ar nosaukumiem, ar anotācijām, ar jebko.

Ieva: Ā, tad tu slimo ar to pašu, bet tu tātad izvairies. To, ka es izvairos, es zinu, bet tad tu arī izvairies no slavenās mākslas darba tiešās iedarbības?

Rasa: Bet tā jau ir tā tiešā mākslas darba iedarbība!

Ieva: Nē, tā ir pastarpināta, jo tas ir caur tekstu.

Rasa: Nē!

Viesmīle: Vēl kādu vīna glāzi?

Rasa: Jā, noteikti.

Ieva: Es laikam arī gribētu to dzirkstošo un svaigo. Paldies.

Rasa: Patiesībā tā ir totāla necieņa. Ja tu esi sagrupējies tik tālu, ka esi aizgājis uz to mākslas izstādi...

Ieva: Tu teici – sagrupējies?

Rasa: Nu jā, sagrupējis savu ikdienu, visu savu... Kā tu vari ignorēt darba nosaukumu, ko darbam devis pats mākslinieks!

Ieva: Es nerunāju par ignorēšanu. Iespējams, tas ir kaut kāds komplekss vai pieņēmums, ka mākslas darbs runā, iedarbojas vai sazinās ar visiem, kurus tas varētu interesēt, pats. Ka viņš ir kaut kas pats par sevi, bez tā, kas ir viņa autors, bez tā, kas viņam parakstīts apakšā, sānos vai kaut kur citur.

Viesmīle: Ēdienu tagad vai pēc mirklīša?

Ieva: Jā, paldies, tagad būtu ļoti labi.

Rasa: Kā tur bija, reņģīšu trio un melnās smiltis.

Ieva: Nu, lūk, – vai mākslas darbs ir kaut kas pats, bez visiem tiem nosaukumiem.

Rasa: Mākslas darba nosaukums nav “bez visiem tiem”, tā ir fundamentāla, neapgāžama vizuālā mākslas darba sastāvdaļa. Es nesaprotu, kā vispār var mēģināt to skaldīt nost. Tas ir izšķiroši!

Ieva: Zini, kā saka aromterapeite Dacīte. Viņa nodzēš gaismu un liek ostīt tās eļļas tumsā, jo citādi es ietekmētos no vārdiem un tas mainītu to, kā uztveru smaržu. Viņa saprot, ka es pavelkos uz tekstu, izlasu – baltais sandals vai kaut kāda tuberoze no kaut kurienes –, un tas vietvārds man iedod pa galvu. Bet smarža esot jāosta ar degunu un jādabū tas tiešais iespaids.

Rasa: Ja mākslinieks ir gribējis, lai viņa darbam ir nosaukums, tas ir pirmais, ar ko es sāku. Piemēram, tāds piemērs. (Smejas.) Neatceros uzvārdu, tas noteikti bija poļu mākslinieks, bet tas nav svarīgi. Miglaina ainava – skata punkts, kad tu stāvi meža pļaviņā un pacel galvu, tu redzi debesis, un koki virzās uz debesu laukumiņa viducīti.

Ieva: Jā, tā ir klasika.

Rasa: Jā, tā ir fotogrāfija, ko mēs katrs vismaz vienreiz mūžā esam nofotografējuši. Bet nosaukums izmaina visu!

Ieva: Kāds tad bija nosaukums?

Rasa: “Partizāna nāve”. Tas ir pēdējais, ko viņš redz. Un šis brīnišķīgais mākslas darbs būtu pagājis man pilnīgi secen, ja es nebūtu izlasījusi nosaukumu.

Ieva: Nē, nu, es jau negribu teikt, ka nosaukums nav svarīgs. Man patīk nosaukumi. Man mājās ir viena Upzara glezna, un ciemiņi vienmēr jautāja vienu un to pašu – vai viņa ir pagalam. Uzgleznota tur ir sieviete.

Rasa: Ā, ja? Es nezināju, ka Upzars ir gleznojis figūras.

Ieva: Nu kaut kad ļoti sen visu ko – sievieti, kaķīti, sniega pikas, vēl šo to. Bet tai gleznai, manuprāt, ir brīnišķīgas attiecības ar nosaukumu. Tas ir deviņdesmito sākums, ir latviski notulkota Sagāna. Tā glezna ir horizontāls taisnstūris, tur ir gulta, viss diezgan tuvu mums priekšplānā, malā krēsliņš.

Viesmīle: Lūdzu!

Rasa: Tās ir tās reņģītes! Cik skaisti! Paldies.

Ieva: Varētu, lūdzu, sunim kādu burkānu?

Viesmīle: Jā, protams.

Ieva: Nu, lūk, ir krēsliņš un gultiņa. Gultiņā atlaidusies sieviete garā kleitā, kājas uz grīdas, bet viņa tur iegūlusies, acis ciet.

Kāda kundzīte: Sakiet, bet kur tas Streiča pasākums?

Ieva: Tas laikam augšā, kaut kur lasīju, bijis tik pieprasīts, ka pārcelts uz lielo zāli.

Rasa: Nu, stāsti!

Ieva: Gleznas nosaukums ir “Vai jūs mīlat Brāmsu”.

Rasa: Brīnišķīgi!

Ieva: Jā, un, kad izlasa to nosaukumu, tad tā glezna iemirdzas!

Rasa: Jā, tieši tā. Viņas iemirdzas.

Ieva: Melno olīvu smiltis ir foršas. Edvīns Raups tomēr zina, ko dara.

Rasa: Lasīju, kā viņš 90. gados bijis Madridē, Spānijā, un ir nakts. Viņš atver logu. Tā esot bijusi kā lēkme – ar viņu kaut kas notika, un viņš īsā brīdī uzrakstīja gandrīz visu savu dzejas krājumu.

Ieva: Kaut kas traks!

Rasa: Tādas lietas notiek.

Ieva: Es noteikti tādu sajūtu nepazīstu.

Rasa: Nu bet pagaidi. Kad tu raksti...

Ieva: Tas ir pilnīgi kaut kas cits. Man gan patīk koķetēt ar to, ka rakstīt par mākslu arī ir māksla, jo jaunrade, jo radošs process, jo teksts arī ir materiāls, un tā, bet tur ir specifika, jo tomēr mākslas darbs ir vajadzīgs impulsam, lai kaut ko darītu, kaut gan tikpat labi var aprakstīt jebko, kas nav mākslas darbs, jebko, kas ir redzams. Vai nav redzams. Ā, un tās ir tās lēcas!

Rasa: Jā, un tās tiešām ir lēcas al dente.

Ieva: Kas ir lēcas al dente?

Rasa: Nepārvārītas. Es lēcas vienmēr pārvāru, bet šitā nav nekāda lēcu putra.

Ieva: Nē. Zini, kad es esmu piedzīvojusi kaut ko līdzīgu? Tad, kad fotografēju.

Rasa: Nu re!

Ieva: Pag, kas jums ar Edvīnu Raupu tas bija – zibens spēriens vai kas? Trieciens?

Rasa: Lēkme. Tas skan tik šausmīgi.

Ieva: Es to tomēr sauktu par triecienu, ka tev kāds kaut ko nodara, tas tomēr mazina atbildību, bet lēkme kaut kā pati no sevis. Bet, tā kā tehnoloģiski pareizi neprotu to darīt, tad zinu, ka māksla sāksies un beigsies tieši tajā brīdī, kad piedzīvoju to triecienu. Bet tas nav nekas tāds, ko novedīšu līdz tādai stadijai, lai rādītu vēl kādam.

Rasa: Kāpēc?

Ieva: Tāpēc, ka lielākajā daļā gadījumu ar to pietiek. Tu esi dabūjis to jūsu slaveno lēkmi no tā, ka esi kaut ko ieraudzījis. Bet ne līdz tam, kad tu saki – viss, stop –, salādē gleznas Modra busā un ved uz “Rīgas mākslas telpu”, pieliec pie sienām un rādi cilvēkiem.

Rasa: Tas vienmēr ir briesmīgs brīdis. Tas ir briesmīgs brīdis!

Ieva: Kas tur briesmīgs? Darbiņš padarīts, un viss labi taču.

Rasa: Nē, tieši tad sākas ziepes. Mana gleznojamā istaba ir tik liela, cik ir, nu, tu zini.

Ieva: Jā, lielāka par jebkuru manu istabu.

Rasa: (Smejas.) Jā, dzīvošanai ļoti liela, bet gleznošanai nu tā. Es pat divas gleznas tur kopā nevaru apskatīties. Nevaru vienlaikus strādāt pie visas sērijas vai vairākām gleznām, man neatļauj telpa. Tad tu ieliec gleznas Modra busā un aizved uz izstāžu zāli, bet tas ir briesmīgs brīdis, kad tu viņas visas izpako un saliec gar sienām, tas ir...

Ieva: Lēkme?

Rasa: Nē, tā nav lēkme. Tas ir ķērciens! Tā ir kaut kāda kakofonija, briesmas, šausmas.

Ieva: Jo tu viņas iepriekš neesi redzējusi visas kopā?

Rasa: Un gribas vienkārši bēgt. Bet tu to nevari darīt. Tu nevari aizbēgt no savas izstādes trīs dienas pirms atklāšanas, tev tā lieta ir jānodara līdz galam. Darbu gleznošana un izstādes iekārtošana ar paša uzgleznotiem darbiem ir divas dažādas lietas. Un tāpēc ir vajadzīgs izstādes iekārtotājs, un ir labi, ja māksliniekam ir kurators, kas šajā šausmīgajā procesā palīdz.

Ieva: Tas ir kaut kas līdzīgs kā nepieciešamība pēc redaktora tam, kas raksta tekstu?

Rasa: Jā, tieši tā.

Ieva: Es bez redaktora neprotu novērtēt un ieraudzīt, kas īsti ir tas, ko esmu uzrakstījusi. Redaktoru vajag. Bet atcerējos, ko vēl gribēju ar tevi pārrunāt. Par ainavu. Un nevis kā par žanru, bet kā par tādu kā neizbēgamību mākslā. Nav iespējams uztaisīt neko ārpus tā, ka kaut kur ir augša, kaut kur apakša un tās kaut kas nošķir. Par šo tikko atkal sadomājos Daigas Krūzes izstādē. Atceries, viņai iepriekš bija izstāde, stipri abstrakta, un tur bija par lāča smiekliņiem un vēl visu ko, bet lāča smiekliņi ir neaizmirstami.

Rasa: Jā, lāča smiekliņus atceros.

Ieva: Tomēr kaut kādi mākslas darbi tātad nonāk arī tajā otrajā atmiņā, nu, kā viņu...

Rasa: Selektīvajā.

Ieva: Jā, selektīvajā. Tie, kas nepaspēj izdzist no kešatmiņas. Tātad “Lāča smiekliņi” bija brīnišķīgi, un tur nebija nekādas ainavas. Bet jaunajā izstādē ir vienas vienīgas ainavas, un pat kaut kāda figurāla darbība notiek. Skatījos un brīnījos. Un man ir žēl tā lāča smiekliņu perioda, jo tas bija tik brīvs, azartīgs.

Rasa: Bet vai nav tā – gleznas varonis iet un iet, viņš iet ilgi, viņš visu ko redz, viņš piekūst, un tad viņš paskatās uz debesīm, un, sasodīts, tās ir dzeltenā krāsā! Manuprāt, Krūze uzraksta šo teikumu, ilgi uz to skatās un izdzēš vārdu “sasodīts”. Un tas ir īsts modernista gājiens.

Ieva: Un nekādas lēkmes?

Rasa: Tātad mums šovakar ir divi briesmīgi vārdi – vēkšķēt un lēkme. Tu saki, ka to lēkmes sajūtu patiesībā pazīsti, un tu viņu pazīsti no...

Ieva: No attēlu uzņemšanas.

Rasa: No attēlu uzņemšanas. Bet tagad izstāsti, man tas ir ļoti svarīgi, kas notika ar tevi tad, kad tu prozas lasījumos lasīji savus stāstus?

Ieva: Beidz, tas ir intīmi. Labāk pastāstīšu, kā es dušā dziedu.

Rasa: Nē, nē, Ieva, pagaidi. Tas taču ir tas pats. Tad, kad tu prozas lasījumos nolasi savu stāstu, vai tad tas nav tas pats, ja tu savas fotogrāfijas uzkopētu un izliktu izstādē?

Ieva: Nevis nolasītu trīs rēcīgus stāstiņus par fotogrāfijām, kuras tā arī neuzņēmu?

Rasa: Jā, tieši tas brīdis, kad tu tos stāstus prezentē klausītāju lokam.

Ieva: Tas ir kaut kas īpašs. Ja tu gribi teikt, ka jūs, mākslinieki, dabūjat to pašu, tad jūs esat vieni laimīgi cilvēki. Jūs esat laimīgi, laimīgi, laimīgi. Tā sajūta, ka tu vari kādam pasniegt, iedot, piedāvāt, nezinu, kaut ko, kas tev pašam liekas kaut kas ļoti labs, par ko tu pats esi tik ļoti izsmējies. Nu, it kā tu kādam pasniegtu glāzi dzirkstoša dzēriena. Un zini, nevis kaut kādu tur proseko, bet, piemēram, tā kā pirms pāris nedēļām Vidzemē – ar draugiem ejot pa nozagtām sliedēm ar bērnu šampanieti un glāzēm mugursomā, atrodam vietu, kur kāds ieurbis bērzu sulas, un viņas tek pāri tādam glītam alumīnija bundulim. Pag, nu, un tā sajūta ir tāda kā no tās vienas vīna glāzes dalīties ar to zagto sulu, un spīd saule, ir auksti, un visi priecīgi. Tātad pareizi atdzesēta, pareizi pasniegta un svaigi zagta bērzu sula – tāds ir kaifs no lasīšanas.

Rasa: Tātad tas ir kaifs.

Ieva: Jā, iedot vai atdot kādam to, ko tu pats sazin no kurienes esi dabūjis, un tev viņa ir par daudz, vajag padalīties. Tu esi piedzīvojis un uzrakstījis tādus trīs smulīgus stāstiņus un rakstot esi gribējis, lai visi smejas, lai ir jautri. Un tad, kad redzi, ka cilvēki, kas klausās, tiešām izsmejas, sajūta ir brīnišķīga! Un tu gribi teikt, ka jums tā ir visu laiku, kad jūs uztaisāt tās savas izstādes?

Rasa: (Smejas.) Redz, kā ir, tu uztaisi izstādi, uz atklāšanu atnāk, kas nu atnāk. Un atklāšanā jau neviens neteiks – zini, tu vispār te esi izstellējusi. Un tad tu aizej no izstādes, un tu neredzi, savu skatītāju tu neredzi. Tiešo reakciju neredzi. Tiešā reakcija pie tevis var atnākt pa kaut kādiem citādiem ceļiem. Ja kāds papūlas noformulēt savu viedokli un atraksta, piemēram, e-pastā, tas kaut kas ir. Bet tā, ka tu dzirdi tādus laimīgus smieklus, nē, tā negadās.

Ieva: Nav bijis tā, ka viņi atnāk un lēkā un smejas no tām gleznām?

Rasa: Nē, ir bijis pilnīgi otrādi. Ir bijis tā, ka es meitenēm rādu tās gleznas, tos viņu portretus... Labi, tā nav izstādes atklāšana, tas ir pavisam kaut kas cits. Bet vienalga, es parādu šo darbu, viņš ir pabeigts, viss, tāds viņš ir, tas ir tavs portrets. Tad ir bijis tā, ka modelis sēž, skatās uz to darbu un saka – kādas šausmas, kādas šausmas! Tā ir bijis. Ā, bet tas ir baigi skaisti, ko tu izstāstīji par tiem prozas lasījumiem, un zini, kāpēc es tev to vēl prasīju? Es te kuro reizi jau atkal pārlasu... Bet vai tu gribi nogaršot tās reņģītes? Es kaut kā netieku galā.

Ieva: Nu drusku, bet mēs varam palūgt nodegustēt kādu reņģīti Rasai. Iedomājies, mums ir saruna ar divām Rasām.

Rasa: Jā, tas ir smalki. Tās reņģes tiešām bija garšīgas. Viņas ir tik garšīgas, ka mēs viņas atdodam sunim. Tā bija marinēta, bet šī – fritēta vai cepta.

Ieva: Te beidzot nav par daudz sāls.

Rasa: Bet es tātad pārlasīju Virdžīniju Vulfu. Nu jā, atcerējos. Viņa taču tai savā Blūmsberi grupā ar visiem saviem draudziņiem jeb, pareizāk sakot, ar brāļa draudziņiem no Kembridžas faktiski taču nodarbojās ar prozas lasījumiem. Viņi pulcējās kopā, lai palasītu viens otram priekšā sarakstītos tekstus. Un viņiem bija arī noteikumi, nu, tagad mēs, piemēram, sarakstīsim autobiogrāfiskus stāstus. Nu lūk, un tad... Bāc, bet kāpēc tev nepatīk vārds “vēkšķis”?

Ieva: Bet lai tas tevi nebremzē to lietot.

Rasa: Bet tagad paklausies šai teikumā – Virdžīnija Vulfa ir dzimis vēkšķis. Pareizi, ka viss turas kopā?

Ieva: Nu, V, V un V, jā, turas. Bet kas īsti ir tas vēkšķis? Tāds, kurš nevar turēt muti? Kuram ir ko teikt?

Rasa: Jā, tas ir tāds, kurš ir ieinteresēts, viņam ir ko teikt, un viņš arī saka. Un ne vienmēr viņš spēj atdot sev pilnu atskaiti par to, kas īsti ir tas, ko viņš saka (smejas), bet tāds vēkšķis, manuprāt, ir visa sākums. Gan literatūrā, gan mākslā. Vēkšķis ir visa pamatā. Tev ir jābūt vēlmei vēkšķēt, vēkšķēt kā trakam, un tad no tā tava vēkšķa prakses – tu vēkšķi, vēkšķi, tu uzkrīti visiem uz nerva, tu uzkrīti sev uz nerva, tu turpini vēkšķēt, vēkšķēt – un tad no tās vēkšķa prakses kaut kas var sākt izšķilties. Un Vulfa bija dzimis vēkšķis.

Ieva: Inese Zandere arī ir vēkšķis?

Rasa: Jā. Tas ir tas, ka cilvēks vienkārši nevar palikt mierā. Viņš vēkšķ, vēkšķ, vēkšķ, un vienā ļoti svarīgā punktā, ko nevar ignorēt neviens mākslinieks, ne vizuāls, ne literārs, nekāds, viņš nevar ignorēt jautājumu par formu.

Ieva: Un tad ir ziepes, tad viņam jāiet mācīties.

Rasa: Jā, un tad viņš arī sēž un mācās.

Ieva: Viņš saprot, ka nemāk pareizi iestādīt ekspozīciju, un iet uz 34. profeni. Ir vēl tāda 34. profene?

Rasa: Tiešām nezinu, bet nu lūk, šis vārds “vēkšķis” to visu ietver. Viņā ir tādas nepārtrauktas prakses smaka. Tev visu laiku jāvēkšķ.

Ieva: Prakse ir tik intensīva, ka rodas jau smaka?

Rasa: (Smejas.) Diemžēl. Diemžēl. Un viņa bija vēkšķis. Ārprāts, domāju, ja mēs viņu varētu dabūt šeit, tagad, šodien. Viņa pārvēkšķētu mūs visus, tas būtu brīnišķīgi.

Ieva: Labi, bet tai Latvijas mākslas scēnā jūs vēkšķat?

Rasa: Savā starpā?

Ieva: Nu kādā vēl citā.

Rasa: Nu, zini... Nē, šeit atgriežamies pie Virdžīnijas Vulfas, lai viņa mums rāda gaismu vispārējā tumsā. Saproti, tas vēkšķis, kā mēs viņu citreiz saucam ar draudzenēm, labākajos brīžos tas pārvēršas par svēto vēkšķi...

Ieva: Kaut kas traks, nu šitas izklausās superezotēri.

Rasa: Jā, svētais vēkšķis, lūk, bet viņš ir ļoti tramīgs, saproti, viņš var notikt un var nenotikt. Lai būtu potenciāls svētajam vēkšķim – tātad vēkšķis parastais –, ir vajadzīgs Blūmsberi pulciņš, ir vajadzīgs draugu loks.

Ieva: Un tev tāds ir.

Rasa: Un man tāds ir, bet tie nav gleznotāji. Kā gleznotāja, kā māksliniece es dzīvoju ļoti noslēgtu dzīvi. Bet mans svētais vēkšķis ir iespējams mazliet citu cilvēku lokā. Tam vajag drošu vidi.

Ieva: Šo laikam saprotu ļoti labi. Bet vai tam gleznotājam nesanāk vēkšķis arī ar visu to mākslas vēsturi, par ko tu stāstīji, ka tas ir tas diegs, kurā darbi ir iekārti. Iznāk, ka tā drošā vide, kur viņš ir draugu lokā, ir tā mākslas vēsture?

Rasa: Tas viņa Blūmsberi lociņš? Tā noteikti ir arī mākslas vēsture. Tā ir, iespējams, vienīgā pret tevi mūžīgi labvēlīgi noskaņotā persona.

Ieva: Kompānija.

Rasa: Jā, tā ir mūžīga, brīnišķīga kompānija, kas tevi pārsteigs vienmēr, kas tevi glābs vienmēr, tā ir nepārvērtējama lieta, ļoti, ļoti svarīga.

Ieva: Mēs vēkšķam jau divas stundas.

Rasa: Tas ir traki, ja?

Ieva: Nē, vēl taču kūka.

Rasa: Un es iedomājos, ka ar to Vulfu droši vien esmu uzkritusi uz nerviem jau visiem pēc kārtas.

Ieva: Kā tad ar Vulfu var uzkrist uz nerviem?

Rasa: Nē, var. Piemēram, mana māsīca Ilzīte, ko arī esmu uzgleznojusi, “Otrajā elpā” nopērk “Deloveja kundzi” un saka – re, kur ir tā Vulfa, par ko tu visu laiku kladzini. Es saku – jā, brīnišķīgi, un tas grāmatas pirmais teikums, tas ir tāds solījums, un tas ir pirmais teikums starp visiem citiem pārējiem pasaules pirmajiem teikumiem, nu, ka Deloveja kundze teica, ka ziedus viņa aizies nopirkt pati. Nu, vai kaut kā tā. Un man šausmīgi interesēja, kā Ilzītei ies ar to Deloveja kundzi. Lūk, un viņa izlasa un saka – bet tas viss ir pārāk parasti, tur taču nekā tāda nav.

Ieva: Nekā īpaša?

Rasa: Jā, nekā īpaša, tas esot tā, kā mēs visi runājam.

Ieva: Tas ir milzīgs kompliments Virdžīnijai Vulfai.

Rasa: Jā, bet tas ir jautājums par... Ar visu mūsu padomju laiku bērnību, ar visu to, kur mēs augām, ko mēs lasījām, ko mēs dzirdējām, ko mēs klausījāmies... Mēs esam jau piedzimuši pasaulē, kur impresionisms vai apziņas plūsma jau ir dota. Un šito tu man vienreiz pati stāstīji atkal “Čomskī”.

Ieva: Beidz.

Rasa: Ieva Lejasmeijere, tu man esi stāstījusi, ka mēs esam dzimuši pasaulē, kur impresionisms jau ir dots. Un ka ir šausmīgi grūti kaut kā atsvaidzināt to savu skatienu. Lasīt Virdžīniju Vulfu tā, kā viņu varēja lasīt tolaik, 20. gadsimta pašā sākumā. Un tad man radās doma, ka varētu būt tāda performance, nu, kā es varētu, piemēram, Ilzītei izstāstīt, cik Vulfa ir kruta. Nu, kā tu to izstāstīsi! Nu, Vulfa tur... Džoiss tur... Apziņas plūsma, viss šitas, ļa ļa ļa. Tā var darīt, bet varbūt var iet citu ceļu. Tai performancē būtu tā – skan Vulfas teksts un skan, piemēram, Tomasa Hārdija teksts, nu, britu reālisma milzis un tā. Un tie teksti skan diezgan ilgi, diezgan monotoni, tas būtu jāklausās diezgan ilgi. Bet iespējams, ka tā to atšķirību varētu uztaustīt, sadzirdēt to Vulfas īpašo, pavisam īpašo balsi.

Ieva: Kas skan citādi.

Rasa: Jā, kas vienkārši totāli citādi skan.

Ieva: Tas nav līdzīgi kā nebeidzamā fotogrāfu ņemšanās par to, kas tad tāds īpašs tai dokumentālajā fotogrāfijā, jo nekā īpaša jau tur nav, tikai tas, ko mēs it kā visi jau tāpat redzam.

Rasa: Nē, tas nav tas, ko mēs visi redzam.

Ieva: Jā, tā dokumentalitāte ir arī tāds dīvains jēdziens vizuālajā mākslā, bieži pārprasta, nesaprasta vai kaut kā nekritiski glorificēta. Bet, kas īsti tas ir, nezinu. Man liekas, ka nekāda dokumentālisma nemaz nav, jo tas nav iespējams.

Rasa: Nē, nu protams, ka dokumentālisms nav tas, ko mēs visi tāpat redzam.

Ieva: Tas daudzskaitlis jau vien ir šaubīgs, nav tāda “mēs”, kas kaut ko redz. Katrs skatās atsevišķi.

Rasa: Grants skatās, piemēram.

Ieva: Nu, Grants skatās, tu skaties, jā, un, kamēr jūs vienkārši skatāties, tas ir perfekts dokumentālisms, bet, tikko jūs izdarāt visas tās daudzās dažādās izvēles, lai fiksētu kaut ko, manuprāt, viss dokumentālisms ir vējā. Tas ir kaut kas cits. Katram savs modernisms. Jo, kad viņš ir pārskatījis visas tās skatīšanās un attēlošanas tradīcijas, savas pievilcības visādas, ieražas visādas, tādā mirklī tas ir pārskatīts, un uztaisa kaut kādu jaunu izvēli, atlasi, sagrupē visu pa jaunam.

Rasa: Izskatās, ka Rasa grib iet. Viņa domā – nu cik var vēkšķēt.

Ieva: Tas vārds man saistās ar kaut ko sušķainu, ar kaut kādiem vīkšķiem. Ar kukažām.

Rasa: Pareizi! Kukažas sēž un vēkšķ. Tas ir pareizi, un tā tas notiek, tu sēdi un vēkšķi. Un to es atceros no bērnības. Mana mamma un viņas māsas teica, ka viņas drukā avīzīti. Viņas sanāk kopā un izskata visus jaunumus, un tad viņas drukā savu avīzi.

Ieva: Ā, viņas arī izdara atlasi.

Rasa: Jā, un tad viņas nolemj, ko mēs iekļausim un ko mēs neiekļausim. Saproti? Vēl pavisam nesen es Ieviņai zvanu, saku – nu? Un viņa uzreiz – nu, šoreiz avīzīti drukājām līdz trijiem naktī. (Smejas.) Un viss ir skaidrs. Ka bija vēkšķis. Un nopietnā veidā, ja jau līdz trijiem. To es atceros no savas bērnības, ka bija kukažas mammas virtuvē un viņas nemitīgi runāja. Protams, ne tā laiski, viņas vārīja zaptes, kaut ko kapāja vai marinēja. Tas bija arī tas, ar ko nodarbojās Virdžīnija Vulfa. Bet viņai pietika spēka un laika pārvarēt to formas slieksni, nu, aizkapāties līdz tam...

Ieva: Papriekš tikt līdz tam, ka ikvienai sievietei jāraksta dienasgrāmata, un tad vēl saņemties un no tās dienasgrāmatas uztaisīt kaut kādu atlasi un nonākt līdz kaut kādai formai, kurā palūgt ieskatīties vēl kādam citam – palīgā!

Rasa: Jā, bet viņa uzstāja, ka ir jāraksta autobiogrāfijas, dienasgrāmatas... Man tas liekas tik brīnišķīgi.

Ieva: Nu bet tu, piemēram, lasi visu to autobiogrāfisko literatūru, kas tagad tiek latviski izdota?

Rasa: Protams, ka ne. Es lasu Virdžīniju Vulfu! Nu, Kārli Vērdiņu es lasu. Protams, es sekoju kaut kam līdzi, kas notiek latviešu literatūrā.

Ieva: Un mākslā?

Rasa: Jā.

Ieva: Un kas tur notiek?

Rasa: Tur notiek daudzas interesantas lietas. Īstenībā jā, tur notiek šāda tāda veida sasparošanās, piemēram, Ingrīda Pičukāne perina visādus interesantus plānus, un tad, protams, es gaidu Janas Kukaines grāmatu “Daiļās mātes”.

Ieva: Pag, bet jums būs arī izstāde.

Rasa: Jā, un izstāde saucas “Es pieskaros sev”. Nu, tas arī ir patiesībā Vulfas tāds...

Ieva: Klausies, tad iznāk, ka latviešu mākslā modernisms vēl priekšā kaut kādā ziņā?

Rasa: Es domāju, ka latviešu mākslā modernisms kaut kā notiek pašlaik, jā, gan attiecībā uz to abstrakcionisma lietu, gan arī uz to Vulfas lietu.

Ieva: Pag, bet es uziešu augšā. Rasa, paliec.

Rasa: Bet viņa neuztrauksies?

Ieva: Nē, tu viņu mierināsi.

Rasa: (Runā ar suni.) Rasiņa, atnāks Ieva, nekur nepazudīs. Kāda šī bija žēla skaņa. Nu, sunīti, kāds tev mīksts paurītis. Re, kur viņa jau nāk. Bet viņa bēdājās gan drusku.

Ieva: Baigi gribas kūku.

Rasa: Bet man kafiju.

Ieva: Bet jūs ar Janu un Ingrīdu par tām sievietēm, nuja.

Rasa: Svēta lieta.

Ieva: Jā, piekrītu. Bet, kad es uz to skatos, arī tavā izstādē par tiem bērniem, nu, kaut ko mēģināju arī rakstīt, bet ne par to... Es nesaprotu, kur tur var nonākt, es nesaprotu. Nu, ir dzimuma nošķīrumi. Viņi ir. Sveiki, Gauja.

Rasa: Nē.

Ieva: Nu kā, ja es puslīdz saprotu to, ko tu dari savā gleznu ciklā, abās izstādēs, to vēkšķi, ko tu tur piedāvā, viņš mani dzen izmisumā. Man liekas, tas uzstādījums ir – lūk, ir kaut kas bioloģiski priekšnoteikts, un lūk, kur viņš ir, viņš ir šāds. Un no tā vizualizējas skaidri tāds kā krātiņš, kurā es dzīvoju. Nu, es viņu zinu, mēs sadarbojamies, bet man nepatīk uz viņu skatīties tik ļoti skaidri un uzskatāmi, nē, nē.

Viesmīle: Kaut ko piedāvāt?

Rasa: Man, lūdzu, kafiju ar karstu, karstu pienu. Atsevišķi, lūdzu.

Viesmīle: Atsevišķi. Labi. Un jums?

Ieva: Man, lūdzu, melnu kafiju bez nekā. Un marcipāna kūku. Paldies. Nu lūk, un tas gan ir kaut kas, par ko gribēju parunāt. Man ir sajūta, ka tad, kad jūs izeksplicējat tos bioloģiski priekšnoteiktas personas iespējamos dzīves scenārijus, nu, īsāk, kā viņai iet, tai personai, kas ir piedzimusi par sievieti, ja... Tad...

Rasa: Traki viņai iet.

Ieva: Nu, nerunā. Es tiešām esmu sieviete. (Rasa smejas.) Un ar to dzīvot ir okei. Kā ar jebkuru praksi. Tad, kad tu kaut ko praktizē, nu labi, es kad kaut ko praktizēju, nu nekas, tas tev nāk priekšā, tu to dari. Bet, kad tā tava māksla noliek priekšā un parāda, ka sūdi vispār ir tādi, tie ir tik dziļi, sākas te, nebeigsies nekad.

Rasa: Ā, super!

Ieva: Nē, nekas nav super. Jūs darāt sliktu darbu. Es kā parastā, praktizējošā sieviete ar to neko nevaru iesākt. Kad skatos uz tavām gleznām, un šausmas, ko jūs vēl esat iecerējušas ar Janu, tad es jūtu sažņaudzamies, jā, vizualizējamies un sažņaudzamies būri.

Rasa: Super!

Ieva: Nu, kas tas par cinisku “super”?

Rasa: Nav cinisks! Tad tas nolasās!

Ieva: Nu un, ka nolasās! Labi, apsveicu, piešķiru Purvīša balvu un ko tur vēl! Bet tā ideja ir ļauna.

Rasa: Nē, nav ļauna.

Ieva: Viņa dara man pāri!

Rasa: Ā, tāpēc viņa ir ļauna. Ieva, nē, es uzskatu, ka tās manas gleznas... Es gribēju uztaisīt briesmīgus mammu portretus un gribēju uztaisīt arī ne pārāk mīlīgus bērniņus. Mana māsīca, viena cita māsīca, skatījās uz vienu gleznu un jautāja – kas šitas ir? Es saku – Rasma, mana meita. Viņa saka – tava meita? Nemaz nav līdzīga, tev vajadzēja uzgleznot eņģelīti. Tātad es gribēju viņus uzgleznot briesmīgus viena konkrēta iemesla dēļ. Tāpēc, ka mātišķības prakse – un to tu atklāj tikai tad, kad esi viņā iekšā, – viņa ietver daudzas smagas, pilnīgi vājprātīgas lietas, kurām nav valodas. Tai mātišķības pozitīvajai pusei kaut kādu valodu, no kuras kaunā nenovīst ausis, tu vari vēl sagrābstīt, bet, lai tu aprakstītu tumšo pusi jeb to pusi, kas tevi nomāc vai kas tevi...

Ieva: Ko tu negribi pateikt.

Rasa: Ko tu negribi pateikt. Tai pusei nav valodas, saproti. Viņai nav valodas. Un tad ieslēdzas kaut kādas mokas. Mokas, kurām nav valodas, lai izstāstītu. Un man pašai to piedzīvot bija tāds šoks. Vai nu es sāku gleznot tos portretus, vai izietu uz ielas un vienkārši bļautu, kliegtu, saproti? Lūk. Un arī te es saskatu Vulfas iedro-šinājumu. Tajā atmiņu klubā, autobiogrāfiskajos stāstos viņa sāka, viņa mēģināja aprakstīt, un daudzi uzskata, ka tas viņai nesanāca, ka viņa patiesībā neko tur nav izdarījusi, viņa mēģināja aprakstīt savu traumatisko pieredzi. Viņa rakstīja stāstus par to, kā viņas pusbrālis viņu seksuāli izmantojis. Vi-ņa pati ir teikusi, ka ironija ir glābiņš, ka tas ir vienīgais veids... Ka ironija sniedz atvieglojumu. Pirmā reize, kad viņa mēģināja to stāstu izstāstīt, neesot bijusi veiksmīga, to gājienu viņa iznīcināja. Un dienasgrāmatā ierakstīja – kāpēc es mēģināju stāstīt šos egoistiskos niekus, šo sevis žēlošanu. Un otrajā reizē viņa pie tā atgriezās caur tādu ironisku skanējumu un par to saņēma komplimentus. Es bieži domāju – kā gan viņa varēja justies pēc tam – pat ar visu to, ka tas bija draugu, nevis svešinieku loks, kā viņa varēja justies, ja vienīgais pieņemamais veids, kā mēģināt stāstīt kaut ko tādu un ietvert to mākslas darbā, ir ironija, pasmejoties pašai par sevi.

Un viņa tad varēja apstāties, atmest visam ar roku, vairāk neko nerakstīt. Kāds viņai uzsistu uz pleca – braša meitene, tiki galā! Bet viņa tomēr spēra soli tālāk. Viņa nolēma bez nekādiem jociņiem mēģināt ar savu pieredzi strādāt savā mākslā. Kaut ko līdzīgu, manuprāt, Gaile izdarīja “Miglā”. Vairs nekādu joku. Jā, un brīžiem to ir gandrīz vai nepanesami lasīt.

Ieva: Jā, tas ir tas, ko tu teici, – ka problēmas sākas, kad tu nonāc pie jautājuma par formu. Bet Ingas izrādē par Silviju Plātu, kur viņa arī runā par savu traumatisko pieredzi, nav ne ironijas, ne kaut kā cita, caur ko par to runāt, un tas tad paliek tā – ā, tev tā bija, ja, cik šausmīgi, man arī, ā, cik briesmīgi, ārprāts, viss, ļimstam, mirstam no tiešuma, no tā vienkārši nav kur likties. Vai tad skatītājs nevar vēlēties palikt dzīvs?

Rasa: Bet varbūt Gaile paredzēja to, ka nav jāpaliek dzīvam, es gan neredzēju to Plātu.

Ieva: Un tava pēdējā izstāde arī neparedzēja to, ka es varu palikt dzīva. Nepaliku.

Rasa: (Smejas.)

Ieva: Jūs, mākslinieki, esat nežēlīgi. Jūs, tās mākslinieces, pret mums, mājsaimniecēm, izturaties vienkārši sadistiski. Mājsaimniece mierīgi dzīvo, un te pēkšņi...

Rasa: Tu neesi nekāda mājsaimniece!

Ieva: Nu sveiki, kas tad? Un tas ir briesmīgi – uzkasīties cilvēkiem un bāzt viņu degunus visādos tādos mēslos. Tas ir briesmīgi. Pasaki, kāpēc to vajag!

Rasa: Tūlīt pateikšu! (Smejas.) Paldies dievam, ka tai Vulfai ienāca prātā visu šito vēkšķēt. Tāpēc, ka tad, kad viņa visu to izvēkšķēja... Paskat, cik skaisti!

Ieva: Jā, tā kūka ir lieliska. Nogaršo, lūdzu!

Rasa: Jā, bet es nepiekrītu. Kūka laba, riktīgi mandeļaina. Rasa, bet kūku tu nedabūsi. Vai arī saimnieks to nedrīkst zināt.

Ieva: Off the record.

Rasa: Bet skaties – tas, ko Vulfa dara, un tas, ko Inga Gaile dara... Kad es pirmo reizi lasīju Vulfas “Savu istabu”, visskaidrākā izjūta bija milzīgs atvieglojums. Nu, ka tu neesi... Es tagad citēšu Jāni Joņevu – kad tu lasi grāmatas, tu neesi tik vientuļš! (Smejas.)

Ieva: Ā, nu tā darbojas arī uzraksts uz vienas mājas jumta, ko var redzēt, braucot pāri Akmens tiltam uz Pārdaugavu. Tur rakstīts šķībiem milzu burtiem – Ti ņe odna!

Rasa: Jā, saproti, ti ņe odna! Tāpēc mani sajūsmina Vulfas un arī Gailes mākslinieciskā darbība. Viņas izdara kaut ko tādu, ka es ieraugu šo uzrakstu atkal. Manuprāt, tas ir ļoti daudz. Un viņas mēģina lauzties. Viņas mēģina ar saviem plastmasas nazīšiem... Viņām rokās ir patiešām plastmasas nazīši, bet viņas mēģina caur tiem džungļiem sisties.

Ieva: Caur kādiem džungļiem?

Rasa: Caur neizsakāmā džungļiem. Caur džungļiem, kuros ir ierobežota valoda, sievietes valoda...

Ieva: Tāpēc, ka viņas ir sievietes, tāpēc viņu valoda ir īpaši specifiski ierobežota?

Rasa: Es domāju, ka tieši tāpēc, ka viņas ir sievietes, viņu valoda ir īpaši specifiski ierobežota. Ja mēs pievēršamies glezniecības vēsturei...

Ieva: Ā, ja, un kas ir ar to?

Rasa: Ar glezniecības vēsturi viss ir okei, tā ir ļoti gara. Tur var sameklēt ļoti daudzus pieturas punktus. Tavs kuģītis trako jūrā, bet ir ļoti daudz ostu, kurās tu vari iestūrēt, pietauvoties un atpūsties, bet tādai sievietes valodai vēsture tomēr ir ļoti īsiņa. Tā pati Virdžīnija Vulfa, kad viņu uzaicina lasīt lekciju “Sievietes un literatūra”, un tas ir 20. gadsimta sākums, viņa rāpjas tai katedrā un notur šo lekciju, un lekcijas sākumā viņa pasaka, ka nu diez kas jau nav – Džeina Ostina, māsas Brontē un...

Ieva: Un sveiki!

Rasa: Un sveiki, un te nu mēs esam.

Ieva: Bet vai patiešām joprojām, ja tavs aicinājums un profesija ir vizuālā māksla, vai patiešām un joprojām tas no tevis prasa kaut ko citu un kaut ko vairāk un kaut ko specifiskāku nekā kolēģiem vīriešiem?

Rasa: Es domāju, ka jā. Un tas “vairāk” tev uzbrūk no daudzām dažādām pusēm. Un no tādām pusēm, kas tev pat sapņos nerādās. Piemēram, es iestājos Mākslas akadēmijā. Pirmā kompozīcijas stunda. Pati pirmā stunda Mākslas akadēmijā, kurā es esmu iestājusies par spīti tam, ka esmu beigu-si lietišķos, nevis rozentāļus, un esmu iestājusies gleznotājos ar pirmo piegājienu un jūtos kā, es nezinu, kā Olimpa kalna pakājē. Un pirmajā stundā kompozīcijas pasniedzējs pagriežas pret mani un saka šādu tekstu – bet jums gan diplomdarba aizstāvēšanā būs problēmas. Jums krūtis par mazu.

Ieva: Un kā bija diplomdarba aizstāvēšanā?

Rasa: Nu nebija tik traki! (Smejas.) Saproti? Tagad, protams, šo brīnišķīgo sakāmo var grozīt no visām pusēm. Viņu var iegrozīt ironiskā gultnē...

Ieva: Var uzgleznot.

Rasa: Jā, var uzgleznot.

Ieva: Bet ja tu skaties uz to pa tiešo?

Rasa: Ja tu skaties uz to pa tiešo, tu vari atdot visu savu spēku, visus savus kuslos spēciņus, lai saprastu, kāpēc viņš tā teica, kāpēc viņš tieši tev to teica un ka vīriešu kārtas students ir pasargāts no šāda sakāmā. Viņam vispār nekas tāds nav jāizskata, viņš uzreiz sper soli tālāk. Bet man kaut kur, šī pirmā soļa speršanas brīdī, ir šis dotums, nepārspējami, kā saka, iedarbīgais, un ko tu ar viņu dari. Tas ir viens no tādiem maziem atslēgas punktiem, kurus piedzīvo sieviete studente, ja, nu tad tiec tagad galā ar to.

Ieva: Paliksim pie tā – nu tad tiec tagad galā ar to? Labas beigas, ne? Pag, bet tad iznāk, ka tas, ko tu tagad glezno, ir tikšana galā ar to, ar ko nevar tikt galā, proti, ar to, ka tu esi sieviete. Un es arī. Un tas ir tas tavs lauciņš mākslā. Es uz to varu skatīties un neskatīties, nekas no tā nemainīsies nekad mūžā. Tāpat kā tas, ka es vispār esmu piedzimusi. Nē, nu labi, mēs zinām, kad tas mainīsies. (Smejas.)

Rasa: Nē, nē. Skaties, vai tas nav tāpat kā ar jautājumu par smēķēšanu? Vai mūsu bērnībā varēja kādam rēgoties, ka mēs kādreiz dzīvosim tādā valstī, kur likumu lēmēju vara izskata likumu, kas aizliegtu smēķēšanu pašam savā personīgajā automašīnā pie savas stūres?

Ieva: Manuprāt, nesalīdzināmas lietas. Ja iztēlojamies, ka māksla sarunājas ar skatītāju, nu, ka tas ir kaut kāds sakāmais, tad ko viņa man saka – ka es esmu sieviete? Un būrī? Nu un? Es neredzu, kas var mainīties jebkādā no ziņām.

Rasa: Skaties, man liekas, ka kaut kādas noteiktas prakses rezultātā var būt iespējama tāda aina, kurā neviens tev nesaka un nebaksta ar pirkstu, ka sievietes dzīves vienīgā laime ir bērni. Un, ja tev ir bērns, tad no tā izriet tas un tas atkal... Nav iespējams šāds viendabīgs vēkšķis, kas tev nenormāli sit pa nerviem. Šis vēkšķis tiek pārskatīts, saproti?

Ieva: Jā, šito saprotu.

Rasa: Ja? Un tas ir tas, ar ko, manuprāt, tagad nodarbojas Jana. Un tas ir tas, kāpēc es gaidu viņas grāmatu “Daiļās mātes”, ka ir kaut kādi lielie, fundamentālie vēkšķi, kurus mēs dragājam, dragājam gadiem, mēs esam uzlikti uz tām sliedēm, un sliedes sen jau ir nozagtas...

Ieva: Bet mēs tikai maucam uz priekšu?

Rasa: Jā, mēs dzenam pa tām sliedēm, un mums sāp galva, mums sāp krusti, bet mēs dragājam, jo vēkšķis netiek pārskatīts. Es uzskatu, ka tās manas gleznas ir, labi, smieklīgs, vismaz kaut kāds mēģinājums iebilst pret šo fundamentālo vēkšķi. Es gribu, lai vēkšķis tiek pārskatīts. Es gribu, lai mani kaut kādā veidā liek mierā.

Ieva: Ā!

Rasa: Labi, šīs būtu labas beigas. Ieva, ja tev jāskrien, beidzam tiešām.

Ieva: Tas “Ā” bija tāds apgaismoto un pateicīgo mājsaimnieču koris. Protams, ir muļķīgi un naivi, un aprobežoti izturēties pret mākslu, jautājot – kas no tā būs?

Rasa: Nē, tāds jautājums var būt.

Ieva: Ja tā māksla ir tāda, kas to jautājumu provocē, tad droši vien nekas cits neatliek kā jautāt.

Rasa: Arī manas vēkšķa biedrenes ir teikušas – par ko vispār cepiens? Nekas nemainīsies, to nevar izmainīt. Nu un tad? Bet es būšu noturējusi savu vēkšķi, saproti. Cienījamo klausītāj, ar šo arī... (Smejas.)

Ieva: Pasaciņai beigas, gals klāt.