Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vienmēr atrodas kāds, kam mēle niez pateikt kādu no mūžīgajiem stulbajiem jokiem
Kā man riebjas pirmais aprīlis! Tā ir diena, kad ar saviem jokiem izlien ļaudis, par kuru teikto vai darīto neviens nav smējies gadiem. Piemēram, masu mediju ziņu dienestu darbinieki. Viņi domā, ka šī diena ir paredzēta viņu eksperimentam ar sabiedrību. Taču ir joku kategorija, kas ir vēl skumjāka par aprīļa jokiem. Tie ir ikdienas mūžīgie joki. No tiem nevar izbēgt neviens, jo nav tāda cilvēka, kurš nebūtu grēkojis, pats pasakot kādu no mūžības skartajiem jokiem.
Jokam it kā vajadzētu izraisīt smieklus, bet smiekli ir saistīti ar kaut ko negaidītu, ar atklāsmi par joka jēgu. Smiekli ir pēkšņi, smiekli vai nu ir, vai to nav. Taču mūžīgo joku gadījumā smiekliem nav vietas. Joku visi ir dzirdējuši jau simtiem reižu. Taču tas atskan katrreiz līdzīgā situācijā. Kāpēc?
Acīmredzot joks kā sabiedrisks rituāls ir daudz nozīmīgāks par radoša cilvēka asprātību. Tādēļ joka dabā ir vairāk vai mazāk nemainīgi atkārtoties. Kādā veidā joks vieno? Piemēram: Aizved mani uz Munameģi! Tas apliecina, ka, pirmkārt, mēs abi (jokotājs un klausītājs) esam redzējuši vienu un to pašu filmu Limuzīns Jāņunakts krāsā; otrkārt, mēs abi esam apveltīti ar humora izjūtu, jo saprotam, ko šis teiciens nozīmē; treškārt, tas, kurš par to nesmejas, jokus vispār nesaprot un nav mūsējais; ceturtkārt, ja kāds smejas, mēs esam drošībā — apkārt ir mūsu domubiedri un vecais joks ir mūsu parole; piektkārt, par veco joku nedrīkst nesmieties, jo tad ar šiem cilvēkiem vispār nav vērts runāt. Jūs viens otru nesaprotat.
Mūžīgos jokus lieto ļaudis, kuri nav droši par savu humora izjūtu, bet ir kaut kādā ziņā atkarīgi no cilvēka, ar ko sarunājas. Viņi neatļaujas eksperimentēt — var nesaprast. Vecs joks ir pārbaudīts, tas darbojas. Ir zināmas situācijas, kad tas jāsaka. Un tikai galīgs kretīns var pamanīties pateikt mūžīgo joku nevietā.
Līdzīga vieta ļaužu savstarpējās attiecībās ir mūžīgajām sarunām. Tikai šeit, atšķirībā no joka, nav vis jāsmejas, bet jāatbild. Pareizajā rituālajā secībā. Ir vesels lērums sarunu, kas neko nenozīmē un nepasaka, bet, kā likums, vienmēr sākas noteiktās situācijās. Tās ir vēl nožēlojamākas par jokiem, jo parasti sarunas uzsācējs pretendē uz pirmatklājēja tiesībām sarunas tēmai. Viņu, par nelaimi pašam, laicīgi nepārņem dežavū sajūta, kas varbūt spētu atturēt no rituālās sarunas uzsākšanas, kura tomēr, par spīti visam, konkrētās situācijās atkārtojas vienmēr no jauna. To varbūt izskaidro Ērika Berna teorija par transakcijām, ko veic pieaugušie. Par tukšo muldēšanu, kas mums tomēr ir tik nepieciešama, lai apliecinātos. Notiek saruna, kuras rezultātā nav nekādas informācijas apmaiņas. Piemēram, veči runā par mašīnām. Ko dod šāda saruna? — Sarunu biedri iepazīst viens otru, viņi runā par neitrālu tēmu, mazinās risks aizskart otru. Tas var būt arī sākums nopietnai sarunai.
Mūžīgās sarunas no mūžīgajiem jokiem atšķiras ar to, ka tās notiek galvenokārt starp svešiem, bet joki — gan starp svešiem, gan savējiem. Starp savējiem sarunu līmenī notiek vecu atmiņu pārcilāšana, jo mūžīgajām sarunām te nav vietas. Tajās ir sarunas uzsācēja tēmas pirmatklājēja sajūta, kas starp labi pazīstamiem cilvēkiem “neiet cauri”. Visi aizrādīs, ka par to jau reiz ir runāts. Atšķirībā no veca joka, par ko labprāt smiesies arī nākamajā mūžībā.
Nevajag gan sevišķi baidīties no veciem jokiem, jo pats paradoksālākais ir tas, ka katrreiz starp klausītājiem atrodas vismaz viens, kas joku dzird pirmoreiz un nodrošina tam auditoriju un smieklus. Mūžīgais joks ir štamps. Vienkārši — sūdīgam aktierim ir daži štampi, bet labam daudz. Tā lūk! Tāpēc, lūdzu, iemācieties no galvas visus šeit aprakstītos jokus un jebkurā sabiedrībā tiksiet uzņemts kā savējais. Varbūt, ka jūs pat nosauks par baigo joku plēsēju. Ja jūs apgūsiet arī visas mūžīgo sarunu tēmas, tad jau būsiet īsts pļāpāšanas monstrs un jebkuras sabiedrības dvēsele.
M-joku pielietojums situācijā:
Visi trīs — tautiskie, parasti skan viens aiz otra. Pietiks ar vienu, iespējams, tiksiet papildināts.
Vēl daži īsi varianti:
M-sarunu paraugi:
Igauņi latviski zin tikai vienu vārdu — “saldējums”, bet leiši — “zirga galva”.
Vienmēr atradīsies viens tāds, kas tomēr būs pamanījies ko tādu iepriekš nedzirdēt un smiesies, ļaudams jokotājam domāt, ka tā tik jāturpina arī nākamreiz. Tas nemaz nav smieklīgi.