Vispasaules krīzes laikmeta triks

"Dīvainākā neoliberālisma iezīme ir fakts, ka šodien gandrīz neviens nepiesakās kā neoliberālis. Kādreiz ideoloģiskās debates risinājās starp, teiksim, konservatīvajiem un sociālistiem, kolektīvistiem un individuālistiem. Šīs pretējās grupas varbūt nevarēja vienoties, tomēr tām bija skaidrība par savu piederību. Sociālists nevarēja apvainoties uz konservatīvo, ja tas viņu nosauca par sociālistu, un otrādi. Pretēji tam mūsdienu debatēs par neoliberālismu lielākā daļa no tiem, kurus varētu uzskatīt par neoliberāļiem, nevēlas, ka viņus tā sauc."

Olivers Marks Hārtvičs "Agrīnā neoliberālisma vēsture", www.cis.org.au:80/temp/0P114_extract.html

Sākšu ar diviem gadījumiem. Viens no tiem ir literāras izcelsmes, otrs patiešām notika pirms gadiem trīspadsmit. Klasiskajā Borhesa stāstā “Sazaroto taku dārzs” ir šāds dialogs:

“Mēs to apspriedām, līdz Stīvens Albērs bilda:

-   Kurš ir vienīgais aizliegtais vārds vārdu mīklā par šahu?

Mirkli apdomājies, es atbildēju:

-   Šahs.

-   Tieši tā, -Albērs apstiprināja.” Šai sarunai ir tiešs sakars ar mūsu pašreizējo sarunu par “neoliberālismu”. Pamēģināsim apvērst Borhesa varoņa loģiku - ja mīklā par šahu nedrīkst būt vārds “šahs”, tad mīklā vienalga par ko, izņemot šahu, šis vārds, protams, varētu būt. Vēl vairāk, ja gribat dot tiešu mājienu, ka mīklā nebūs runa par šahu, tad jūs šo vārdu noteikti minēsit. Visbeidzot, var iedomāties kādu ārkārtīgi izsmalcinātu mīklu meistaru, kurš ne vien ir lasījis “Sazaroto taku dārzu”, bet arī domā, ka pārējie zina šo tekstu; šajā gadījumā viņš katrā ziņā sastādīs mīklu par šahu, ietverot vārdu “šahs”. Ja virzāmies pa maršrutu “es zinu, ka viņš zina, ka es zinu”, loģikas triki turpināsies bezgalīgi.

Un tieši tas notiek gan ar neoliberālismu, gan ar vārdu “neoliberālisms”. No vienas puses, ir daudz cilvēku, kuru uzskatus, bez šaubām, var aprakstīt ar šo vārdu. Daudzi republikāņi ASV, Starptautiskā valūtas fonda līdzstrādnieki, daži britu konservatīvie, galējie brīvā tirgus atbalstītāji Austrumeiropā un daudzi citi. Neoliberālisms ir kredo daudzām institūcijām, valsts iestādēm, masu informācijas līdzekļiem, interneta lapām un blogiem. No otras puses, jau apmēram gadu nav nepopulārāka vārda par vārdu “neoliberālis”. Pasaules krīzi ir izraisījis neoliberālisms, finanšu tirgu neierobežotā brīvība, biržas spekulantu un transnacionālo kompāniju alkatība - tas ir stabils sabiedriskās domas viedoklis, pie tam ne tikai Rietumos, bet it īpaši - Austrumos (lai cik izplūdis būtu šis jēdziens), un, protams, Dienvidos (runa ir par Dienvidameriku). Gandrīz visas receptes, kā izkļūt no recesijas, balstītas uz pieņēmumu, ka valstij pastiprināti jāiejaucas ekonomikā, ka jāpalielina budžeta tēriņi un sociālās programmas, ka daļēji un uz laiku (bet reizēm arī uz ilgu laiku) jānacionalizē krīzē cietušie uzņēmumi. Šajā - šībrīža, politiskajā - nozīmē labāk ir atteikties dēvēt sevi par “neoliberāli”, pārkvalificējoties respektablākā, cienījamākā, Ādama Smita un Gladstona vārdu svētītā “klasiskajā liberālī”. Daži vispār cenšas nepieminēt ekonomiku, saucot sevi par “individuālistiem”, kas neesot pret valsts atgriešanos ekonomikā, bet pret valsts piedalīšanos sabiedrības dzīvē vispār. Iznāk mīkla par neoliberālismu, kurā pats neoliberālis cenšas nomaskēties, nepieminot liktenīgo vārdu.

Toties šo vārdu labprāt izmanto neoliberālisma pretinieki, jūtot kā ceļavēju burās pūšam vispārēju niknumu un neapmierinātību ar taukajām, zagtkārajām finanšu haizivīm un to - guru teorētiķiem. Par “neoliberāli” sauc ikvienu, kurš uzdrošinās apšaubīt franču parauga etatisma vai neapvaldītas a la New Deal stila deficīta finanšu politikas efektivitāti. Veselais saprāts ir atmests: visi nedrošie mājieni uz to, ka valsts uzņemšanās vadīt ekonomiku un sociālo sfēru, pirmkārt, reiz jau noveda Rietumu pasauli smagajā 20. gadsimta 70. gadu krīzē, ka, otrkārt, tā ir ekonomiski neefektīva, un, visbeidzot, treškārt, ideoloģiski bīstama, noslīkst lamās, kas skan “brīvā tirgus” adeptu virzienā. Uz jebkuriem iebildumiem, ka runa nav par “Čikāgas ekonomiskās skolas” teorētiskajiem postulātiem, bet par banālo “veselo saprātu”, pretī atskan uzbļāviens - “neoliberālis!” Iznāk mīkla, kurā vārds “neoliberālis” tiek daudzkārt atkārtots tieši tādēļ, lai nomaskētu faktu, ka mīklas atminējums ir tieši šis pats vārds. Tā jau nu ir loģika, kas izsmalcināta līdz bezjēdzībai.

Pirmais bija stāsts no literatūras un loģikas sfēras, tagad pievērsīsimies stāstam “no dzīves”. 70. gadu otrajā pusē, kad Lielbritānijā nīkuļoja apvītušās leiboristu valdības, kad valsts grima ekonomiskajā depresijā, bet toreizējais premjerministrs Kalagans izmeta savu slaveno frāzi “Crisis? What crisis?”, kas viņa partijai maksāja sakāvi nākošajās vēlēšanās, notika “ēnu valdības” sēde. Viena no ēnu ministrēm, kam pēc dažiem gadiem bija lemts stāties Lielbritānijas priekšgalā, Mārgareta Tečere, sēdes karstākajā brīdī uzmeta galdā kādu grāmatu, izsaucoties: “Lūk, kam mēs ticam!” Ņemot vērā, ka tipisku britu politiķi visvienkāršāk ir apzīmēt ar vārdiņu “antiintelektuālis”, ka viņš cenšas radīt iespaidu, it kā grāmatas nekad nebūtu lasījis, nelasītu un netaisītos lasīt, un vēl jo vairāk - ārzemju grāmatas, tas bija drosmīgs žests. Grāmatas nosaukums bija “Brīvības konstitūcija” (The Constitution of Liberty, 1960), un tās autors ir pazīstamais austriešu emigrants un amerikāņu profesors Frīdrihs fon Hajeks, valsts ekonomikas modeļa kritiķis, reizē gan neokonservatīvisma, gan neoliberālisma tēvs.

Šajā stāstā svarīgs ir vārds, ko izrunāja Tečere - “ticam”. Angļu ekonomista Keina etatiskajai koncepcijai - Keins loģiski pierādīja, ka valstij ir jākontrolē ekonomika un pat jānodarbojas ar “sociālo inženieriju” - Hajeks lika pretī eiropeiskā liberāļa ticības simbolu - “brīvību”; tieši par to Otrā pasaules kara gados viņš sarakstīja savu slaveno traktātu “Ceļš uz verdzību” (The Road to Serfdom, 1944). Uz ticību “brīvībai” kā Rietumu pasaules galvenajai vērtībai ir dibināta ticība “brīvā tirgus” brīnumainajai regulējošajai lomai; “brīvais tirgus” ir vienīgais iespējamais ekonomiskais modelis “brīvam cilvēkam”. Vēsturiski izveidojās tā, ka ekonomiskais neoliberālisms nav iespējams bez ideoloģiskā neokonservatīvisma (vai, no otras puses, paša radikālākā libertisma). Jebkura “tīri ekonomiska teorija” zaudē savu nozīmi, līdzko mainās konkrētie vēsturiskie nosacījumi, kas to radījuši. Bez Tečeres “ticu” nekāds neoliberālisms nevar pastāvēt, tāpat kā šodien nevar pastāvēt “klasisks liberālis” - 19. gadsimtā tā sauca cilvēkus, kas ne vien iestājās par freetrade -, brīvtirdzniecību, bet arī cīnījās par sabiedrības emancipāciju. Slikta, neprecīza domāšana izraisa arī sliktu vārdu lietojumu. Slikts vārdu lietojums ved pie bezatbildīgām runām. Un tās piesārņo sabiedrību ar šausmīgu daudzumu idiotisku - un tādēļ bīstamu - darbību. Sociālās un kultūras ekoloģijas apsvērumu vārdā būtu jāattīra savs vārdu krājums no mirušiem vārdiem, bet dzīvie jālieto stingri atbilstoši vēsturiskajam kontekstam. Tāda ir morāle visam šim stāstam par “neoliberālismu”.