Zaratustras mantojums

Zaratustras mantojums[1]

Es nezinu, kādas grāmatas bija lasījis Ņujorkas biržas mākleris, kuru es atļaušos nosaukt, piemēram, par Džeku, un pazīstams ķirurgs, kuru varētu nosaukt par Taileru, līdz brīdim, kad kādā liktenīgā 1935. gada dienā abi satikās Arkonas pilsētā, Ohaijo štatā, taču diez vai — Avestu, un lūgšanu, ko piedēvē Zaratustram, viņi neizmantoja vis mazdeisma tradīciju turpināšanai, bet Anonīmo Alkoholiķu (AA) sapulču noslēgšanai.

Vai gan vēl jāpiebilst, ka gan Džeks, gan Tailers bija smagi alkoholiķi, bet viņu tikšanās bija pirmais solis pretī Anonīmo Alkoholiķu Sadraudzības dibināšanai, nosacīti runājot, viņi nodibināja “cīņas klubu” pret dzeršanu. Taču, kā jau teicu — tikai nosacīti, jo Pirmais solis (pavisam šādu soļu jeb AA baušļu ir divpadsmit) liek atzīt “savu bezspēcību alkohola priekšā” un to, ka ir zaudēta “spēja vadīt savu dzīvi”.

Varbūt šķiet dīvaini, bet ar AA nosacījumu (anonimitāte un 12 soļi) pieņemšanu kopš tā laika no alkohola brīvu dzīvi atsākuši miljoniem cilvēku, bet AA grupas darbojas vairāk nekā simt pasaules valstīs, arī Latvijā.

Pirms gadiem desmit žurnālā, kas bija izdots ar atturības biedrības Ziemeļblāzma atbalstu, joka pēc aizpildīju kādu testu, kurā bija jāatbild aptuveni uz desmit jautājumiem. Pašus jautājumus, protams, vairs neatceros, toties labi atceros to, ka uz kādiem trim atbildēju apstiprinoši. Lai gan testa secinājums bija skarbs: “Ja jūs kaut uz vienu jautājumu esat atbildējis apstiprinoši, tad jūs esat alkoholiķis,” tas mani no līdzsvara īpaši neizsita, jo pirmā un uz to brīdi vienīgā tuvākā sastapšanās ar alkoholu man bija notikusi 9 gadu vecumā, kad māte pēc ārsta ieteikuma divpadsmitpirkstu zarnas iekaisuma mazināšanai mēģināja “iebarot” vienu ēdamkaroti alus.

Toties tad, kad kāds draugs, ar kuru jauki kopā pavadījām laiku, pēc dažiem gadiem uzaicināja mani uz sapulci, kurā tikšot runāts par alkoholismu un turklāt “pilnīgi anonīmi”, es piekritu nedomājot.

Jāatgādina, ka deviņdesmito gadu sākums bija laiks, kad Latvijā burtiski saauga ne tikai jauni veikali, firmas, starptautiskas korporācijas, reklāmas aģentūras, žurnāli un avīzes, bet arī dažādas sektas, pulciņi, biedrības un organizācijas. Tajā laikā pārsteigta konstatēju, ka kāds no paziņām vai draugiem ir kļuvis par skautu vai masonu, kaislīgu ufologu, Jaunās paaudzes baznīcas sludinātāju vai vienkārši — darbaholiķi. Ar galiem pazuda sliktā meitene, saukta par Gurķīti, bet pēc gada viņa vairs nerunāja ne ar vienu, bet liecināja par Jehovu un dzīvoja šķīstu dzīvi. Cilvēki aktīvi meklēja naudu, dzīves jēgu, viens otru, bet galvenokārt — paši sevi. Izskatījās, ka Gurķītim tas bija izdevies, vismaz viņa pati tā domāja.

Tātad, draugs — atļaujiet man viņu saukt par Taileru II, anonimitātes saglabāšanai — aizveda mani uz AA kluba sapulci. Puspagraba telpā atradās galds, ap kuru sēdēja astoņi vai desmit cilvēki. Uz galda — divas baltas tējkannas, no vienas tika piedāvāta tēja, no otras — kafija. Cepumiņi. Kastīte (tādas var nopirkt daiļamatniecības salonos — no koka, ar metālu apkaltiem stūrīšiem) ziedojumiem. Draugs sāka runāt pirmais.

“Tailers II,” viņš teica, “alkoholiķis.” Tam sekoja stāsts par pirmo glāzīti, iedzeršanām muzikantu kompānijā, braukšanu dzērumā, avārijām, gadījuma sakariem un paģirām. Pārsvarā — morālām. Ar katru dzeršanas gadu stāsts apauga ar detaļām… Sāka parādīties krāpšanas, izvarošanas, kautiņi, meli sievai… Viņa stāstījuma noslēgumu es klausījos asaras rijot — tajā gadā es pat kino nebiju redzējusi neko tik dramatisku.

Tālāk visi runāja pulksteņa rādītāja virzienā (tas nav obligāti). Roberts. Alkoholiķis. (Vientuļš vīrietis, 50, kurš pirms gada pamodies uz ielas ar sasistu galvu, bez naudas, neatcerējies, kā viņš tur nokļuvis, līdz sapratis, ka vairs nespēj tikt ar sevi galā, un sācis meklēt palīdzību.) Vitālijs. Alkoholiķis. (36, šķīries. Biežās iedzeršanas darbavietā novedušas līdz tam, ka no viņa aizgājusi sieva un aizliegusi tikties ar bērniem.) Alise. Alkoholiķe. (23. Alkohols draugu kompānijās izmisuma brīžos, nesakarīgs sekss tajās pašās kompānijās, paģiras un vēlēšanās atkal iedzert, nespējot pārvarēt stresu.) Artūrs. Alkoho­liķis. (32, precējies, ir bērni. Piedzimis dienvidu republikā, kur kopš bērnības pieradis dzert vīnu; pēc atbraukšanas uz Latviju pārgājis uz “smagākiem” dzērieniem, ātri vien zaudējis darbu un ģimeni, līdz laimīga nejaušība savedusi viņu ar dr. Brokānu, kurš tajā laikā nodarbojās ar AA principu ieviešanu Latvijā.)

Sapulces beigās atgādinājums, ka viss notiek anonīmi, ja ir vēlēšanās, tad runājot var lietot pseidonīmus, bet, satiekoties uz ielas, nav obligāti jāsveicina vai jāatpazīst savas AA grupas biedri. Tāpat nekur, izņemot AA sapulces, nav jāapzīmē sevi par alkoholiķi vai par to jārunā, bet tajā pašā laikā — katrs alkoholiķis ir AA grupas biedrs, ja viņš pats tā apgalvo.

Jau vairākus gadus pēc pirmā AA sapulces apmeklējuma grāmatā Divpadsmit soļi un divpadsmit tradīcijas, ko es nosauktu par AA “bībeli”, izlasīju, ka AA pamatprincipi tik tiešām ņemti no reliģijas (man jau bija tādas aizdomas) vai no dažādām reliģijām, medicīnas (pieņemu, ka galvenokārt no psihoterapijas), no psiholoģijas, kā arī pašu AA biedru pieredzes.

Tāpat kā visās citās “paralēlās” vietās, kur pastāv savi iekšējie rakstītie vai nerakstītie likumi, kurus pieņemot un regulāri apmeklējot sapulces, ātri vai lēni, bet vienmēr — nenovēršami notiek izmaiņas arī citās dzīves jomās. Ja tās ir negatīvas vai nav pietiekami straujas, tad cilvēks parasti viļas AA. Ja tās ir pozitīvas, tad cilvēkam bieži vien rodas zināma eiforija, par kuru gan parasti jau iepriekš informē pieredzējis sponsors.

Tādā veidā (varbūt ir vēl kādi iemesli) cilvēka atkarību no alkohola nomaina atkarība no AA — rituāls un tradīcijas uzliek savus nosacījumus, runāšana par alkohola radītajām problēmām aizvieto grēksūdzi, un, visbeidzot, rodas tīri emocionāla atkarība no tevi saprotošo cilvēku loka, par ko arī, starp citu, raksta Divpadsmit soļu autori. Arī šajā situācijā pielieto “soļu” principu — sākumā atzīst bezspēcību atkarības priekšā, lai tādā veidā bruņotos arī pret šo atkarību un dotu vietu ceļam uz brīvību: “Katrā mūsdienu dzīvoklī pa elektriskiem vadiem plūst enerģija un dod gaismu. Par šo atkarību mēs priecājamies un ceram, ka nekas netraucēs mūsu apgādi ar strāvu. Ja mēs apzināmies savu atkarību no šī zinātnes brīnuma, mēs kļūstam neatkarīgāki.”

Daļa, tikuši pāri pirmajiem grūtajiem nedzeršanas mēnešiem un gadiem, sāk nodarboties ar sevis tālāku pilnveidošanu, bet daļai nedzeršana tā arī paliek viņu labākā īpašība. Stāsta Inga (32, alkoholiķe): “Dažiem viņu nedzeršana kļuvusi par iemeslu tam, lai neko vairāk nedarītu. Citiem sapulces izvēršas grandiozos šovos ar mērķi piesaistīt klausītāju uzmanību un stāstīt par saviem grēkiem, reizēm pat krimināli sodāmiem. Reiz es knapi varēju novaldīties, kad kāds stāstīja, ka ir pārgulējis ar mazgadīgu meiteni. Nu, labi — veči lai klausās, bet sievietes, kurām ir bērni…”

Diemžēl, ne vienmēr un ne visiem izdodas ievērot anonimitāti — tas ir tik cilvēcīgi un kārdinoši kādā kompānijā padalīties ar kādu cita uzticētu noslēpumu vai izmantot atklātības brīdī pateikto. Larisa (38, alkoholiķe): “Pēc sapulces Jānis man raud uz pleca, viņu pametusi iepriekšējā sieviete, pēc tam saka, lai es atnāku pie viņa. Smejos un prasu: “Un ko tu man vari piedāvāt?” Viņš sašutis atjautā: “Kā? Tu taču tikko sapulcē teici, ka ir trīs lietas, kas tev nepieciešamas dzīvei: sekss, ūdens un saule, un ka tu nekad neatsakies no piedāvātajām iespējām…” Piedāvāt viņš, protams, gribēja pirmo. Ha!”

Brīdi pa brīdim pat visrūdītākajam alkoholiķim rodas vēlēšanās piedzerties jeb “norauties”. “Parasti tad, kad sākas dusmas un uznāk atriebības kāre, gribas tā kārtīgi piedzerties, bet tikai, ja gribas izdarīt kaut ko riebīgu, jo priecāties es esmu iemācījusies bez alkohola.” Savukārt, skaidrā ar attīrīto apziņu “ir grūti izdarīt kaut ko sliktu, ” saka Ieva (45, alkoholiķe) “es esmu alkoholiķe, man ir sava domāšana, savs dzīvesveids. Es nedzeru jau ceturto gadu.”

Vēl viena “svēta” lieta: dalījums svējos un nesavējos. Alkoholiķis Ilgvars tikko beidzis runāt par to, ka AA viņam nepieciešams, lai palīdzētu “dzīvot skaidrā”, bet nevis tādēļ, lai dibinātu seksuālas vai emocionālas attiecības ar citiem AA biedriem, šajā gadījumā — biedrēm jeb māsām. Tā vienkārši sanāk.

Mana klusēšana ir ievērota, un man jārunā: “Anna,” es saku, “līdzatkarīga.” Sieviete, ko biju ievērojusi agrāk un kas kādā sapulcē runāja par to, ka viņu kaitina cilvēki, kuri nav alkoholiķi, ar manāmu satraukumu jautā: “Bet kādēļ tad jūs neejat pie līdzatkarīgajiem?” Saku, ka neinteresē, jo viņiem tādas pašas problēmas kā man un tās es zinu tāpat.

Vismaz uz to brīdi man likās, ka neesmu nekāds Džeks no Cīņas kluba un esmu šeit ne jau tādēļ, lai, ieejot tualetē uzreiz pēc četrdesmit piecus gadus veca vīrieša, kurš atkal atnācis pēc mēnesi ilgas “noraušanās” un sajūtot aso “aknu” smaku, kura nepazūd minūtes divdesmit pat pēc atsvaidzinātāja lietošanas (parasti raksturīga gremliniem un aknu slimnie­kiem)… nu… ka esmu šeit ne jau tādēļ, lai atvieglojumā uzelpotu, ka “dzīvē viss tik traki nemaz nav.”

Neesmu jau arī, vienkārši — interesanti. Tā gadās. “Tā gadās,” starp citu, nav vienīgais citāts, ko atceras Vonnegūta cienītāji. Vēl padomju laikā iznākušās Lopkautuves Nr.5 pēdējo vāku rotā nevis autora foto, biogrāfija vai īss satura atstāsts, bet gan pavisam cits teksts, un tā autors turklāt nav Vonnegūts: “Dievs, dod man dvēseles mieru un prātu samierināties ar to, ko es nespēju izmainīt, drosmi izmainīt to, kas ir manos spēkos, un gudrību atšķirt vienu no otra.” Tieši šī lūgšana tiek nolasīta sapulces beigās, pēc cieša rokasspiediena atlaižot kopā sadotās rokas.

Izmantojot AA principus, veiksmīgi darbojas gan Anonīmo Alkoholiķu Līdzatkarīgie, gan Anonīmie Izēdāji, Anonīmie Smēķētāji, Anonīmie Homoseksuālisti, Anonīmie Seksatkarīgie utt.

Otrais solis skan: “Mēs pārliecinājāmies, ka tikai spēks, lielāks par mūsu pašu spēku, var atdot atpakaļ mūsu veselo saprātu.” Ja nav skaidrības par šāda spēka esamību vai māc aizdomas, ka Dievs jums netic, tad turpat tiek dots padoms: “Ja vēlaties, par augstāko spēku varat uzskatīt AA, tas ir spēks, kurš ir lielāks par jūsējo.”

[1] Gremlini — cits apzīmējums: “sīņi”, “zilīši”. Cilvēki bez noteiktas nodarbošanās, bez dzimuma, vecuma un izturēšanās atšķirībām. (Autora apzīmējums.)

Sponsors — AA biedrs, kurš morāli atbalsta citu AA biedru, parasti jauniņu.

Līdzatkarīgie — cilvēki, kuru apkārtnē, parasti ģimenē, ir kāds alkoholiķis, neraugoties, vai viņš pats sevi par tādu uzskata vai ne.