Dzīve ar nedzīvu vīrusu

Vīrusi ir interesanti. Bioķīmiķi apgalvo, ka tie neesot dzīvi. Vīrusi nespēj uzturēt homeostāzi, tāpēc tos neatzīst par dzīvām būtnēm, toties tiem piemīt pietiekama spēja nonāvēt cilvēkus, arī bioķīmiķus. Prioni, kas izraisa govju trakumsērgu, ar kuru var inficēties arī cilvēks, ir vēl vienkāršāki par vīrusiem. Tie ir tikai nepareizi savītas olbaltumvielas, tomēr pierādīts, ka tie spēj inficēt dzīvas būtnes un izraisīt paniku visā pasaulē.

Šādi ņemot, vīrusi pārstāv nevaldāmos dabas spēkus, nevis konkurējošas dzīvu organismu sugas. Apdraudējumu iedalījums dzīvos un nedzīvos šķiet interesants nevis tāpēc, ka tas būtu kas jauns (viesuļvētras, plūdi un lavīnas ik pa laikam nonāvē milzumu ļaužu), bet gan saistībā ar mūsu reakciju uz pandēmiju.

Pēdējos četrus gadus Lietuvā valdīja koalīcija, kas savu atpazīstamību lielā mērā veidoja, izmantojot veselības aprūpes ideoloģiju. Tādējādi valsts pārvaldes dienaskārtībā svarīgi kļuva alkoholisko dzērienu tirdzniecības, reklāmas un patēriņa ierobežojumi, slimnīcu reorganizācija un bērniem skolās pasniegtā ēdiena uzlabojumi. Valdība lika iedzīvotājiem atturēties no kaitīgiem ieradumiem, piemēram, smēķēšanas, vīna dzeršanas vai šokolādes ēšanas, lai viņi kļūtu veselīgāki un dzīvāki. Lietuvieši pamazām pierada pie domas, ka ir jauki upurēt kādu daļu dzīves, lai varētu palikt dzīvi.

Ierobežojumi Viļņā bija stingrāki nekā Rīgā. Sešas nedēļas bija slēgti visi restorāni un nepārtikas veikali. Ārpus mājām bija obligāti jāvalkā muti un degunu aizsedzoša maska. Lieldienās tika aizliegts pārvietoties pa valsti. Iedzīvotājiem patika, ka valdība nolēma valsts vadīšanu un kontroli pār to nodot veselības ministra, bijušā psihiatra, rokās. Aptaujas parādīja, ka sabiedrība vēlētos vēl stingrākus ierobežojumus un bargākus sodus par režīma pārkāpumiem.

Lielākā daļa ārstu domā nevis kā zinātnieki vai stratēģi, bet kā amatnieki. Pieņemts, ka karantīnai jāilgst 40 dienas, taču karantīnas uzdevums modernā skatījumā nozīmē pastāvīgi turēt pacientu plūsmu tādā apjomā, lai ārsti spētu veikt savu darbu – mūs uzturēt pie dzīvības. Dabiski, ka ārsti par prioritāti padara dzīvību – skaidri un vienkārši.

Mans brālis, uzņēmumu resursu plānošanas programmatūras speciālists, apgalvo, ka sarežģītus datorvīrusus diezgan droši var atzīt par dzīvām radībām. Šie cilvēka darbības augļi ātri pielāgojas, vairojas, aizņem vietu un spēj nodrošināt sev enerģiju. Tie tiecas sasniegt noteiktus mērķus: izspiegot, nozagt datus, traucēt citām programmām un padarīt dzīvi daudzveidīgāku.

Mana draudzene no Viļņas literātu aprindām ir pārliecināta, ka dzejolis var dzīvot. Tā nav tikai metafora, saskaņā ar viņas teikto patiesi poētisks teksts var darboties kā dzīva radība. Tas vienmēr ir vērsts uz mērķi, noraidot visu traucējošo vai nevajadzīgo. Šāda teleoloģija organizē dzeju ļoti sarežģītā veidā – tāpat kā to dara bioloģiskas būtnes.

Ļaunprogrammatūra, tāpat kā iespaidīgs dzejolis, viegli var kļūt par nopietnu apdraudējumu sabiedrībai. Tie abi spēj sekmēt revolucionāru pastāvošās sistēmas sagraušanu, dažkārt patiešām nonāvējot cilvēkus. Primitīvi nedzīvi spēki, piemēram, vēji un zemestrīces, rīkojas brutāli, sabojājot un sagraujot visu. Dzīvas radības mēdz nodarīt izsmalcinātāku, taču ne mazāku kaitējumu.

Uzņēmumu acīmredzot vairs nevar uzskatīt par dzīvu matēriju. Kādreiz privātuzņēmumi vēlējās, lai tiktu atzīts, ka tie spēj paši nodrošināt savu homeostāzi, bet mūslaikos padevās. Zaudējuši orientāciju uz peļņu, uzņēmumi ieslīga politkorektā muldēšanā. Pagājušā gada augustā amerikāņu priekšnieki nolēma, ka uzņēmējdarbības nolūks vairs neesot peļņa. Viņi apgalvo, ka uzņēmumiem esot jāpūlas klientu, darbinieku, piegādātāju un vietējās sabiedrības labā. Tomēr nevienai kapitālistiskai iecerei nav viegli turpināt dzīvot, balstoties uz tik izplūduša teleoloģiska pamata. Daudzi uzņēmumi kā vīrusi mutējot pielāgojās jaunajai videi. Ar mazu pandēmijas palīdzību komercgiganti ātri vien de facto un de jure kļuva par sociāliem uzņēmumiem, kas nespēj izdzīvot bez finansiāla valsts atbalsta.

Pasaulīgo lielvaru valdības palūdza zinātniekus un domātājus sastādīt civilizācijas apdraudējumu sarakstu. Pandēmija bija šī saraksta augšgalā līdz ar citplanētiešu uzbrukumu un mākslīgo intelektu. Varētu šaubīties par citplanētiešiem, bet šķiet, ka hipotētiskais mākslīgais intelekts ir kārs kopēt un varbūt pat pārspēt cilvēka dzīvīgumu.

Pirms sastapšanās ar citplanētiešiem vai mākslīgo intelektu, vai abiem kopā šobrīd cilvēcei jātiek galā ar mazāk gudru spēku. Par laimi, cilvēka imunitāte diezgan labi spēj pretoties Covid-19. Zīdītāji vispār ir brīnumaini pielāgojušies reaģēt uz dažādiem naidīgiem nedzīvas un dzīvas izcelsmes faktoriem, tomēr mums vēl nav nācies saskarties ar kaut ko necilvēcisku, taču dzīvu, gudru un nedraudzīgu. Šāda kombinācija nozīmē nākamā līmeņa apdraudējumu.

Mēs saskaramies ar nopietnām grūtībām, jo neesam iemācījušies, kā dzīvot, nepaliekot dzīvam ķermenī. Droši vien ļaudis reiz pārvarēs šo ierobežojumu, paceļoties emulācijās vai citos viļņos. Tomēr arī tad viņi visdrīzāk uzreiz saskarsies ar nezināmām problēmām un apdraudējumiem, kas atbilst pašu jaunajai formai un kvalitātei. Pagaidām mūsu miesiskā eksistence prasa pakļauties karantīnu noteikušo mediķu spiedienam. Tā kā esam apliecinājuši labu tās panesību, varam gaidīt, ka šāda veida ierobežojumus atkal un atkal atjauninās. Nav teikts, ka vakcīnas un zāles spēs atjaunot iepriekšējo normālstāvokli. Mūsdienu iekārtas var pamanīt niecīgu šaujampulvera daudzumu somā, taču pasažieriem joprojām aizliegts iznest cauri lidostas drošības kontrolei ūdens (pat ne vīna) pudeles.

Palikt dzīvam ar vīrusu pilsētā nav pats ļaunākais, kas var notikt. Arī agrāk mēs esam zaudējuši dažādas pierastās ikdienas dzīves daļas. Varbūt šī pandēmija dod mums iespēju radīt kādu jaunu prāta kripatu – domas, dzejoļa, programmatūras vai pat vēl kāda cilvēka bērna dzīvā formā. Tātad dzīve turpinās.