Koki klusē

Aleksandrs Drēviņš. “Nokaltis bērzs. Altajs”, 1930. www.mutualart.com

Nesen Igaunijas mediji ziņoja, ka glezniecības klasiķa Konrada Megi glezna “Roma” (20. gadsimta 20. gadu vidus) pārdota izsolē Zviedrijā par 302 000 eiro. Tā esot rekordaugsta cena par igauņu mākslinieka darbu. Arvien biežāk, lai pamatotu kāda mākslas darba vērtību, par argumentu nākas minēt cenu, jo patērētājsabiedrība prasa izmērāmus rādītājus, un starptautiskās izsolēs samaksāta nauda, bez šaubām, ir viens no tiem. Tomēr, tā kā neesmu ne pircējs, ne dīleris, mani vairāk nodarbina vispārīgs jautājums: vai šo cenās izteikto izcilību mēs varam ieraudzīt “ar neapbruņotu aci”, tas ir, vai, rūpīgi aplūkojot kādu gleznu izstādē, maz ir iespējams pateikt: lūk, te redzam īstu šedevru, bet te – niekus vien? Lai lieku reizi nesūkstītos par igauņu pārākumu it visās jomās, šķiru vaļā šābrīža izsoļu piedāvājumu un skatos, vai neparādās kas no latviešu mākslas.

Un, lūk, te izsoļu nama Christie’s London piedāvājumā – Drēviņa 1930. gada glezna “Nokaltis bērzs. Altajs”. Audekls, eļļa, garākā mala – 103 centimetri. Raksta tapšanas brīdī izsole vēl nebija notikusi, tomēr kā paredzamā cena nosaukta 70 000–90 000 mārciņu. Atbildot uz pašam sev raksta sākumā uzdoto jautājumu, vai spēju šajā it kā nepacietīgi haotiskajā triepienu jūklī saskatīt milzu vērtību, varētu teikt: nē, diez vai. Lai gan dzīvē to pētīt nebūtu garlaicīgi. Pārsteidz gandrīz simetriskā kompozīcija, kurā nokaltušais koks līdzinās putnam ar diviem spārniem (saplūstot ar kalnu galotnēm), ainava ir knapi sazīmējama, ar sašķiebušos būdiņu fonā, ekspresīvajos krāsu triepienos objektu aprises ir gandrīz izšķīdinātas.

Tomēr pozīciju tirgū Drēviņa darbiem nodrošina pavisam kas cits – leibls, zīmols, ja vēlaties. Drēviņa (1889–1938) karjera attīstījās starptautiski augstu vērtētā krievu avangarda ietvarā. Vendenē dzimušais puika, kas vēlējās kļūt par jūrnieku, tāda paša puikas – Konrāda Ubāna – ietekmē tomēr iestājās Rīgas pilsētas Mākslas skolā pie Purvīša, kura aizgādībai pateicoties 1915. gadā nevis tika iesaukts armijā, bet evakuējās uz Krieviju. Kamēr viņa biedri nonāca līdz Penzai, Drēviņš iejuka Maskavas revolucionārajā mākslas dzīvē, mainot izteiksmes veidu līdz pat supremātiskām kompozīcijām, ko izstādīja 9. latviešu strēlnieku pulka izstādē Kremlī 1918. gadā. Maskavā viņš arī iepazinās ar savu otro sievu (kuru gan nekad neapprecēja) Nadeždu Udaļcovu, arī ievērojamu šī loka mākslinieci. Tomēr Drēviņa supremātisms ilga tikai īsu brīdi: jau 20. gadu vidū viņš atgriezās pie reālistiskākas izteiksmes, un Altaja apmeklējuma laikā, kad tapis “Nokaltis bērzs”, viņa mērķis jau bija cits – paša vārdiem, “uzgleznot, kā klusē koki”. Nokaltušā bērza motīvam ir vairāki varianti: viens no tiem glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, vēl viens – profesora Abramjana kolekcijā Erevānā. Starp citu, Drēviņa un Udaļcovas komandējums uz Altaju skaitījās iepazīšanās ar kolhozu ikdienu Padomju Krievijā, un savā ziņā tas bija Drēviņam liktenīgs: 1938. gadā, kad tika apcietināti un nošauti daudzi latviešu kultūras biedrības Prometejs dalībnieki, pie formālajiem soda iemesliem tika minēta padomju dzīves nomelnošana, nepietiekami priecīgs skats uz to. Drēviņa darbus no konfiskācijas paglāba Udaļcova, uzdodot par saviem, jo tie nebija parakstīti. Ar to izskaidrojams vienkāršais autora atšifrējums audekla otrā pusē, kas nesagatavotam pircējam varētu sagādāt pat šaubas par autentiskumu, tāpat kā jau šajā gadsimtā notikušais Drēviņa radinieču – mazmeitas un viņas vedeklas – strīds par mantojuma tiesībām, kurā netrūka kriminālžanra elementu. Tomēr Christie’s sertifikāts apgalvo – viss kārtībā, godātie mākslas mīļotāji, soliet vairāk: tas, ko jūs redzat, ir nieka 100 000 mārciņu vērts!