Zemfira "Borderline"

Zemfira

Borderline

2021, Zemfira

Mēnesi pirms šī albuma iznākšanas Renāta Ļitvinova ierakstīja savā Feisbuka lapā, ka noklausījusies Zemfiras jaunāko ierakstu un viņai ir divas ziņas lasītājiem, viena laba, otra slikta. Pirmā – tas ir ģeniāls albums. Un otrā – viņa nezina, vai Zemfira jelkad ierakstīs kaut ko labāku.

Divdesmit divu gadu laikā Zemfira ir izdevusi tikai septiņus studijas albumus, pauze starp iepriekšējo un šo ievilkās astoņu gadu garumā, taču sajūta, ka mēs klausāmies pēdējo dziedātājas ierakstu, ir bijusi vienmēr. Uz pirmā albuma vāka bija rakstīts tikai “Zemfira”, tas bija nikns, taču dejojams, brīžiem pat līksms, tik brīžiem atskanēja tādi teksti kā “bet tev ir AIDS, un tas nozīmē, ka mēs mirsim”, otrais albums “Piedod man, mana mīla” jau bija drūmāks: “Gribi, es nogalināšu kaimiņus, kas traucē gulēt?” Trešajā “Četrpadsmit klusuma nedēļas” gandrīz visas dziesmas bija hiti, kas stāstīja par paranoju, vientulību un savādo bezgalības sajūtu. Ceturtais albums, kas iznāca 2005. gadā, Zemfirai jau esot superzvaigznes statusā, satrieca ar negaidīti jaudīgu nerēķināšanos – ne ar klausītāju gaidām, ne populārās vai rokmūzikas standartiem. Pirms tam maija beigās tika izlaists singls “Debessjūramākoņi”, kas banālas deju mūzikas ritmā vēstīja kaut ko vasaras brīvdienām piemērotu, dziesma nokļuva radio apritē, dziedātāja to izlika savā mājaslapā bezmaksas lejupielādei, bet, iznākot albumam, izrādījās, ka tā ir pilnīgi citāda – pilna kontrastu un smagu ģitārrifu, ko varētu būt radījuši Deep Purple 1972. gadā. Starp citu, singla pirmā versija vairs nekur nav atrodama. Vāks ar asiņainu roku, nosaukums “Vendeta” un dziesmas par šķiršanos no draugiem, vilšanos šovbiznesā un vēlmi pakārties liecināja par nevēlēšanos turpināt visādi citādi veiksmīgo karjeru. Vēl pēc diviem gadiem iznāca albums, kas atkal pārkāpa mūzikas industrijas noteikumus: tas tika pārdots kā glancēta dzīvesstila žurnāla Citizen K pielikums, tas ir, to nevarēja ne noklausīties, ne izvēlēties, nenopērkot žurnālu un neatplēšot celofāna iesaiņojumu. Divpadsmit dziesmas tajā bija ierakstītas “vienā elpas vilcienā” pilnīgi jaunā mūziķu sastāvā, izmantojot džeza pūšaminstrumentus un elektriskās klavieres. Nosaukums “Paldies” un dziesmās skanošā nervozā rezignācija lika domāt, ka tas ir atvadu albums, jo Zemfirai viss ir apnicis, pelnīt no mūzikas pārdošanas viņa vairs nevēlas, bet turpināt spēlēt kā līdz šim nespēj. Izrādījās, ka arī tie ir meli, ar šo programmu viņa izbrauca iespaidīgu koncertturneju, ierakstīja grandiozu koncertfilmu. 2013. gadā iznāk introverts, gandrīz akustisks albums “Dzīvot tavā galvā”, kurā vairākas dziesmas tieši runāja par personiskiem zaudējumiem, tuvu cilvēku nāvi un bezcerību. Vēlāk turnejā ar nosaukumu “Mazais cilvēks” šīs dziesmas ieguva episku skanējumu, bet mazs tajā kļuva jebkas salīdzinājumā ar skatuves šova grandiozo efektu. Divdesmit divu gadu laikā Krievijas popmūzikā nav parādījies nekas līdzīgs Zemfirai, un jaunais albums, neskatoties uz ieilgušo klusēšanu, strauji nonācis klausīto dziesmu topos.

1. “Tabletes” – dziesma sākas ar smagu ģitāras rifu un uzreiz ar piedziedājumu: “Mana acs raustās, tabletes beidzas, dēmoni skaita lūgšanas, nafta pumpējas.” Šis piedziedājums esot skanējis viņai galvā ilgus gadus, līdz atrasts ģitāras rifs, kas to padarījis par dziesmu. Te jāatzīmē kāda Zemfirai raksturīga īpatnība: lai arī muzikālā materiāla producēšanas jomā viņa ir perfekcioniste, dziesmu tekstos bieži parādās nejaušas neveiklības, kas nav ne nogludinātas, ne izravētas. Lieta tāda, ka frāze “mana acs raustās” īsti neieguļas melodijas taktsmērā un izskan sasteigti, kā rezultātā tajā drīzāk var saklausīt kaut ko tādu kā “mana vara norausies”. Ja šo dziesmu dziedātu Boriss Grebenščikovs, mēs noteikti teiktu, ka “vara”, “dēmoni”, “nafta” – tas ir par politiku. Bet ar Zemfiru neko nevar saprast. Turklāt viņas diskogrāfijā šī ir pirmā dziesma, kurā atskan necenzēta leksika (“mans karš ar sapisto pasauli”), kā dēļ straumēšanas platformas ir spiestas to atzīmēt ar explicit.

2. “OK” – dziesma, kas nepārprotami apraksta situāciju psihoterapeita kabinetā. Tajā ir tiešs citāts no Viktora Coja dziesmas “Skumjas”: “Māja stāv, gaisma deg,” – bet piedziedājums “man viss ir okei” pāriet sāpju un izmisuma kliedzienā.

3. “Šovasar” – lai arī izklausās, ka dziesma ir par pandēmijas sajūtu (“ja mēs izdzīvosim šovasar, ar mums jau vairs nekas nevarēs notikt”), tā esot sarakstīta krietni agrāk. Bet, kā jau rakstīju iepriekš, Zemfirai raksturīgas dziesmas par nāves priekšnojautām.

4. “Mētelis” – viena no romantiskākajām dziesmām, kas iespiežas albumā kā grāmatzīme, nodalot iepriekšējo no nākamās nodaļas. Pati Zemfira saka, ka basģitāras partija tajā ir veltījums Polam Makārtnijam. Nu, bet klavieres noteikti izklausās pēc Džona Lenona.

5. “Kamon” – kinematogrāfiski fascinējoša un biedējoša, izklausās, ka to sarakstījis Deivids Linčs, bet iedziedājusi Žanna Aguzarova. Okeāna viļņu skaņas esot paņemtas no kino samplu bibliotēkas. Frāze “priekšā tikai vairs zvaigznes un okeāns” ir skaistākā visā albumā gan pašas Zemfiras, gan daudzu recenzentu vērtējumā.

6. “Tom” – pati Zemfira saka, ka tā, neskatoties uz šķietamo vienkāršību, ir ārkārtīgi sarežģīta dziesma bungu un basģitāras partiju ziņā, to mēģinājuši nospēlēt vairāki mūziķi, līdz tika izdarīta galīgā izvēle. Veltīta kādam Zemfirai tuvam cilvēkam, kura vārdu viņa neatklāj, lai gan, protams, prātā nāk Toms Jorks. Ritma un ģitāras pavadījumā nevar nedzirdēt ietekmi no Radiohead.

7. “Gaidi mani” – dziesma sarakstīta vienos naktī pēc strīda, balss ieraksts noticis septiņos no rīta, pusdienlaikā atbraucis mūziķis, kas ierakstījis klavieres un vijoli. Pēc tam daudz rediģējusi, pārtaisījusi, bet beigās palicis viss, kā bijis no sākuma. Turpinās bezcerīgu attiecību, pašnāvniecisku domu un depresijas tēma.

8. “Abjūz” – dziesma par psiholoģisko vardarbību ģimenē. Šķiet, pirmā Krievijas mūzikas vēsturē. Piedziedājums “abjūz, abjūz, abjūz...” atgādina “miljons sārtu rožu”, bet izklausās kā “zabju, zabju, zabju...” (“piekāsīšu”).

9. “Ostin” – dīvaina, auksta un biedējoša dziesma, kuras lirika atgādina Brodska dzejai raksturīgās vēstules kādam sen mirušam aizjūras personāžam. Ostins esot personāžs datorspēlē, kuru Zemfira spēlējot, taču pamēģiniet tekstā “Ostin” aizvietot ar “Putin” un noklausieties vēlreiz.

10. “Mamma” – Zemfira lūdz piedošanu mirušajai mātei un vienlaikus apsūdz viņu emocionālā vardarbībā, iespējams pat, ka tur var sadzirdēt stāstu par to, kā māte cerējusi uz dēlu, bet piedzimusi meita, kas izrādījusies ne tāda, ne tādā vārdā un ne tādā krāsā, kā vajadzējis.

11. “Krima” – dziesma, no kuras visi gaidīja politisku komentāru par Krimas okupāciju, bet tā ir tipiski zemfiriska atzīšanās fatālās attiecībās, kuru dēļ viņa gatava atteikties no visa, taču tas vienalga nelīdzēs. Starp citu, Krima šeit figurē kā nolemtības un bezcerības kūrorts.

12. “Krīt sniegs” – daudziem klausītājiem šī dziesma sagādājusi vilšanos, pēc spilgtiem kritumiem un kāpumiem piepildīta albuma tā ir monotona un tukša, tiek uzskaitīts viss, ko viņa redz, sēžot automašīnu sastrēgumā, kad pāri snieg sniegs, bet viņa ir nopirkusi sunīti.

Kāds recenzents jūtūbers pēc albuma noklausīšanās teica: “Steidzami – pie psihoterapeita!”, bet presē bija rakstīts: “Tagad Zemfiras fani ar bažām gaidīs viņas vārda parādīšanos jaunāko ziņu slejās.” Jā, starp citu, albuma vāku ar pārsvītroto uzrakstu “borderline” kirilicā ir radījis gruzīnu izcelsmes dizainers Demna Gvasalia, kurš strādā spāņu modes namā Balenciaga par radošo direktoru.