Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Bišuvilks. Šeimusa Hīnija atdzejojums
Ņujorka: Farrar, Straus and Giroux, 2000
“Līxte se lēoma, lēoht inne stōd,/ efne swā of hefene hādre scīneð rodores candel” – skaisti taču, vai ne? Šīs plūstošās, glāsmainās aliterācijas, gluži kā pirmie siltie pavasara saules stari… Nē, daudz par sentimentālu. Nekādus salīdzinājumus nevajag, vienkārši ļauties, lai tas viss strūklo pāri. Parindenis: “Uguns atspīdēja, gaisma bija (tur) iekšā/ gluži kā debesīs spīd skaidri apaļais lākturis.” Hīnijs nepievelk aliterācijas savā modernajā angļu valodā par katru cenu, viņam sanāk citādi, bet arī atturīgi skaisti: “A light appeared and the place brightened/ the way the sky does when heaven’s candle is shining clearly.”
Nesen, kad iznāca pacīnīties ar fiziskām sāpēm, izrādījās, ka eposi palīdz (pārlasīju arī “Gilgamešu” Ilmāra Zvirgzda un “Dziesmu par manu Sidu” Ulža Bērziņa atdzejojumā) – varbūt tieši ar šo atturīgumu, nevaimanāšanu: ai, kāpēc, kāpēc? Bišuvilks (t.i., Lācis) nejautā: bet ko tad jūs, dāņi, paši ar to Grendelu un viņa māmuķi necīnāties? Vienkārši – ir tā, kā ir. Tiec galā. Nepuņķojies. Varbūt palīdzēja arī tas, ka lasot sapratu: līdzīgā intonācijā par notikumiem savā dzīvē stāstīja mana vecmāmiņa: “Bija tā un tā. Un tad mēs gājām… darījām…” Bez pasīvās izteiksmes.