Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Donalds Hols
Esejas pēc astoņdesmit
Bostona, Ņujorka: Houghton Mifflin Harcourt, 2014
“Bet nav laimīgu beigu, jo tad, ja ir laimīgi, tās nav beigas.” Apmēram tā varētu tulkot šo Donalda frāzi – kaut kā gribas rakstīt intīmi, “Donalds”, jo intīms ir viņa tonis, bez tam viņš ir reabilitējis šo vārdu, atņēmis to citiem, necienīgiem Donaldiem (pīlīti liekam mierā). Par laimi es neko daudz nedomāju, bet par beigām gan. Jā, ir vārdi, ko viņi rakstījuši vai teikuši, – Pēters, Leons, Andra, Uldis, Knuts (pieminot tikai dažus tuvākos no mūsējiem), tomēr kaut kas būtisks manai apziņai ir beidzies un manā mūžā tā vairs nebūs. “Es jūtu, kā loki sarūk mazāki, un vecums ir zaudējumu ceremonija,” man – manī, ja vēlaties, – raksta Donalds, tomēr es lasu arī tālāk: “Varētu teikt, ka tas ir labāk nekā nomirt četrdesmit septiņu vai piecdesmit divu gadu vecumā.” Kam labāk? Atbildes nav. Un nav “labāk”. Rakstu šo varbūt nepilnu stundu pēc tam, kad uzzināju par vēl viena rakstoša (nemitīgi rakstoša – arī tad, kad nerakstīja) drauga – Pētera Cedriņa – nāvi. Viņš mēdza citēt mums abiem tuvo Ezru Paundu: “Laiks ir ļaunais. Ļaunais.” Bet laiks, protams, ir ne tikai ļaunais, un ļaunais nav tikai laiks. Mācos būt pateicīga, ka beigas vēl priekšā.