Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džonatans Franzens
Kā būt vienam
Ņujorka: Farrar, Straus and Giroux, 2002
2001. gada oktobra sākumā Kembridžā Masačūsetsā, kafejnīcā netālu no Hārvarda Universitātes, intervēju Svenu Birkertu. Kad jautāju, kurus no laikmetīgajiem amerikāņu rakstniekiem viņš uzskata par īpaši interesantiem un lasīšanas vērtiem, viņš pieminēja arī Džonatana Franzena vārdu. Pirms mēneša bija iznācis Franzena romāns “Korekcijas”, tas iemantoja lielu popularitāti, kritiķu atzinību un ienesa arī daudz naudas. Savādā kārtā eseju krājums “Kā būt vienam” lasās kā erudīta, apdāvināta, bet komerciāli neveiksmīga iesācēja rakstnieka brīžam samērā rūgtas pārdomas par pliekano masu kultūru, kura apejot dzīves sarežģītību, ko spēj “paņemt priekšā” tikai literatūra, bet literatūra prasa vienatni un pašpietiekamību – kā autora, tā lasītāja. Interesanti, ka vienā no esejām Franzens iesaistās tādā kā dialogā ar Birkertu, kas savās “Gūtenberga elēģijās” bija apraudājis iespiestās grāmatas un tās lasītāja tuvo galu elektronikas un vizuālisma laikmetā. Franzens gan visumā piekrīt Birkerta modernās sabiedrības analīzei, tomēr uzskata, ka Birkerts literatūrai pieraksta funkcijas, kuras tai nav jāpilda (vai tā var arī nepildīt), proti, “sniegt lasītājiem nozīmīgas ziņas par to, ko nozīmē dzīvot tagadnes pasaulē”. Lasot grāmatu gandrīz 20 gadus pēc tās iznākšanas, tā šķiet tāda kā mīļi naiva, iestigusi pavisam citā laikmetā. Un vispār – man labāk patīk, kā Franzens raksta par putniem.