Gijoma Apolinēra izlase

Gijoma Apolinēra izlase

Rodžera Šatuka ievads un tulkojumi

Ņujorka: New Directions, 1971

Pārlasīt slaveno franču modernistu, kāds viņš parādās šajā bilingvālajā izlasē, mani iedvesmoja Maiks (jeb Miks) Koljers, kurš man rakstīja, ka Čaks viņam visvairāk atgādinot tieši Apolinēru. Savā ziņā viņam, protams, taisnība: kas vienam Rīga, tas otram Parīze. Kopīga ir arī iedarbība uz maņām – redzi, dzirdi, ožu –, tāpat arī daudzu dzejoļu muzikalitāte; Apolinērs gan vairāk aizraujas ar aliterācijām (Ah la charmante chose/ Quitter un pays morose utt.), taču uz atskaņu altāra abi palaikam noliek nedaudz salauzītu gramatiku (“Es tikai ceru, jo man cerēt dots ir.”). Un tad vēl negaidītie tēli (piemēram, “Visa pasaule liesies tevī kā kvass” Čakam, “mežs kā sena armija” Apolinēram), kuri reizēm iedarbojas, citkārt ne. Interesanti, ko saka Šatuks: “Dzejnieka lielākais lēciens ne vienmēr nozīmē, ka radies labākais tēls, jo ne vienmēr uzmanīga un jūtīga lasītāja prāts spēj mest tiltu pār radušos aizu. Vērtība atkarīga no tā, cik lielā mērā lasītājs nevar neveidot [dzejnieka] iecerēto asociāciju, un no tā, cik lielā mērā tā spēj paplašināt viņa priekšstatu par pasauli.” Man abi paplašinājuši priekšstatu par laiku un telpu – un tā jau, šķiet, arī ir pasaule, ciktāl tā pakļaujas valodai.