Hermanis Hese "Kūrviesis"

Hermanis Hese

Kūrviesis

Frankfurte: Suhrkamp, 1977

Kā man pietrūkst Hesē? – šo augstprātīgo jautājumu, ko es sev uzdodu, grūta pienākuma vārdā atverot Heses prozu, šai pašā prozā, lai cik tas šķistu dīvaini, pats sev uzdod arī Hese. Kaite, ko savā rakstīšanā ievērojis Hese, ir vēlme atrast to psiholoģisko pozīciju, ko viņš salīdzina ar “visuredzošo aci, kuras skatienā nekas nemēdz būt sīks vai muļķīgs, vai neglīts, vai ļauns, bet viss ir svēts un cēls”. Tādēļ stāsta augstākajā brīdī, kad atpūtnieks Hese, kā pašam šķiet, ir pierādījis sava nepatīkamā sarunbiedra, cita atpūtnieka, nereālumu, tas izzūd, bet rakstnieks atkal aizpeld kādā utopiskā garīgumā, kur “skaistums iespējams tikai pārejošajā”, bet altāris ceļams lotosa ziedam līdz ar iemīļotās austiņu, kas reiz uz brīdi pavīdējusi zem matu cirtas. Rakstnieks smejas par savu pārākuma apziņu, ar kuru viņš atskatās uz nožēlojamo sevi Bādenes kūrortā (“un tas esmu es, kurš dzirdējis hindu dievu balsis!”), taču būtu labāk, ja stāsts būtu aprāvies kaut kur iepriekš – tur, kur Hese brīnišķīgi apraksta savu netīkamo kūrorta rītu vai to, kā ierodas atpūtas nama zālē, – “bāls, kluss atpūtnieks”, kurš “apsēžas pie sava apaļā galdiņa un klusējot sasveicinās ar smukiņu, jautru meiteni, kas nes viņam kafiju, un vienu bulciņu apziež ar sviestu, bet otru – iebāž kabatā”. Jo reflektējošs rakstnieks nav nekas vairāk kā viens no daudzajiem objektiem, par kuriem viņš reflektē.