Jevgeņijs Margolits "Gaidot atbildi. Mūsējais kino: filmas un to ļaudis"

Jevgeņijs Margolits
Gaidot atbildi. Mūsējais kino: filmas un to ļaudis

Maskava: Rosebud, 2019

Šķiet, Oļeša reiz teica, ka stāstā galvenais ir labi izdomāts pirmais (un pēdējais) teikums. Jevgeņija Margolita kino tekstos labi ir kā vieni, tā otri, bet tas nenozīmē, ka būtu jālasa tikai sākums un beigas. Teiksim, raksts par sievietēm padomju kino sākas šādi: “Padomju Savienība savā oficiālajā ekrāna versijā, šaubu nav, ir pirmā pasaules valsts, kurā uzvarējis feminisms.” Margolits gan piemin kādreiz izplatīto vīriešu dzimtes uzrunu gan vīriešiem, gan sievietēm – “biedrs” –, gan iezīmē aktrisi vīriešu kostīmā, kas pārvērtusies lieliskā androgīnā. Savukārt pagājušā gadsimta 60. gados par padomju kino galveno atklājumu un mīklu kļūst sieviete, pārpasaulīgā būtne, kura – izrādās! – var būt arī nelaimīga. Sistēmas uzspiestais formas tērps, kurā iegrozītas padomju aktrises, nokrīt līdz ar sistēmas galu, kad par jaunu formas tērpu kļūst – kā raksta Margolits – kailums.
Margolits varbūt pat ir asprātīgākais kinokritiķis, kādu esmu lasījis: “Runājot par filmas formālajām kvalitātēm, teikt, ka tā ir tāla no pilnības, būtu nepateikt neko. Tā ir tik nepilnīga, ka tās nepilnība kļūst par tās māksliniecisko individualitāti.” Taču kinokritiķa asprātība nepavisam neaizsedz citu, pavisam atšķirīgu viņa kvalitāti – negaidītu, sirsnīgu un visaptverošu mīlestību pret padomju kino.