Par vīnu un dzeršanu: krievu parunas un sakāmvārdi

Par vīnu un dzeršanu: krievu parunas un sakāmvārdi

Maskava: Agraf, 2001

“Tautas gudrības” veido tādu kā valodas vecišķi moralizējošu normu; interese par tām ir drīzāk vēsturiska, un tās reti tiek lietotas mūsdienu runā – ja nu vienīgi kā stilizējošs paņēmiens. Ātrumā varu atminēties tikai vienu parunu, kas man jelkad šķitusi interesanta, un tā pati ir tuviešu: “Kā var būt kāzas, ja dzīva ir vecmāmiņa.” Tomēr jāatzīst, ka šajā krājumā ar krievu parunām par dzeršanu blakus nosodošajam vecmammas pirkstam jautrības netrūkst: tas skar gan aliterācijas un jēgas atskaņas, gan negaidītu “aspekta maiņu”. Viena no dzērājparunām pat atgādina manu tuviešu teikto: “Nav svētku bez miroņa.” Tulkot parunas ir pat grūtāk nekā dzeju; vienīgā iespēja būtu atrast paralēlismu, taču starp latviešu sakāmvārdiem nespēju tādu atrast, un iznāk vienīgi tādi kalki vai jēdzieniski apraksti. Retie izņēmumi ir “spārnotās frāzes” no krievu filmām un literatūras, kam gan lielākoties trūkst tautiskās asprātības. “Es tikai reizi mūžā iedzēru... Pēc tam esmu vienīgi lāpījies.” Gribu vēl piebilst, ka bieži vien “tautisks” nozīmē ne tikai dzirkstošu asprātību, bet arī banālu spriedelēšanu: “Mīlestība nāk un aiziet, bet alu gribas vienmēr.” Pēdējais antropoloģiskais novērojums: sakāmvārdi par alu ir vēl triviālāki nekā izteikumi par šņabi. “Nemāciet mani dzīvot, labāk palīdziet alum.”